- Es nāku ar ziņu no Erifneisas, - fārgaja lēnām un rūpīgi izrunāja vārdus, pārmērīgā centībā trīsēdama. - Iekraušana ir pabeigta. Araketo ir gatavs iziet jūrā.
- Atiet! - Vaintē paziņoja, ar žestu liekot Etdīrgai un Kerikam paspert soli uz priekšu. Viņa pārlaida skatienu pār Alpīsakas vadošo kodolu, kas bija savācies viņu pavadīt, un turpināja, dzelžaini ieturoties etiķetes normās. - Manas prombūtnes laikā pilsēta ir starp jūsu īkšķiem. Vadiet to labi! Es paļaujos uz jums!
Pabeigusi viņa devās ceļā uz ostu - rāmā solī cauri visai pilsētai -, un Keriks ar Etdīrgu pieklājīgā attālumā kājoja nopakaļ.
Jau gadiem Keriks gluži automātiski kontrolēja savas kustības. Viņš šķita nosvērts kā visas citas, pat ja iekšā viss vārījās. Kā viņš gaidīja šo ceļojumu, un kā baidījās no šādas pārmaiņas savā ierastajā ikdienas solī! Turklāt vakar… Kas tas bija, kas vakar notika starp viņu un Vaintē? Kas sagādāja tik visaptverošu baudu? Vai tas atkārtosies? Viņš cerēja, ka jā. Un tomēr - kas tas ir?
Visas atmiņas par tanu kaislībām, par dzimumatšķiribām, par intriģējošajām, .aizliegtajām vecāko zēnu sarunām čukstus, pat par tīkamo sajūtu, reiz skarot Iseles augumu - tas viss bija zudis. Nepieciešamība izdzīvot jilanē sabiedrībā diktēja šo traucējošo atmiņu pilnīgu izsvītrošanu no turpmākās dzīves. Vīrišķi hanalē nekad nerunāja par savām attiecībām ar sievietēm, vai varbūt tas notika, kad Kerika nebija klāt. Inlēnu šo jomu nepārzināja. Zēnam nebija nekāda
priekšstata par seksualitāti, vai tā būtu jilanē, vai tanu sabiedrība. Viņš varēja tikai lauzīt galvu ap šo aizraujošo noslēpumu.
Kad procesija sasniedza ostu, rietumu debesis jau sārtojās. Entisenatis nemierīgi dīžājās ostas seklumā, šaudamās augšup no viļņiem un veldamās atpakaļ sārti blāzmojošajās putu vērpetēs. Keriks, kā pēdējais uzkāpis uz klāja, klumburoja lejup pa nogāzi augstās spuras iekšpusē, blisinādamies pret iekštelpas tumšo muti. Grīda zem viņa pulsēja, viņš pazaudēja balstu zem kājām un pakrita. Ceļojums bija sācies.
Drīz vien Kerikam šī pārmaiņa dzīvē noriebās, jo nebija jau lāgā ko redzēt, un, protams, vēl mazāk ko darīt. Iekštelpas lielākā daļa pieslānīta ar dzīvajiem miroņiem - briežu un stalakelu rumpjiem. Stalakeli, šikajām priekškājām ļengani kūļājoties un ragainajiem knābjiem viļņu šūpā virinoties, gulēja kaudzēs cits uz cita. Luminiscējošo taciņu atblāzmā spokaini rēgojās dažu stingo briežu ieplestās acis. Keriks nokāvās ar nemīlīgu jutoņu, it kā tās viņā lūdzoši skatītos, ka paralizētie dzīvnieki ciestu. Pilnīgas blēņas, protams. Jauneklis domās apveltīja bezjūtīgos ķermeņus pats ar savām izjūtām. Cieši sakļautie griestu aizvirtņi nomāca, un viņš pēkšņā satraukumā savilka rokas dūrēs. Stāvokli vēl pasliktināja vētra tur, ārpusē, un gals tai nebija paredzams. Jau kur tas laiks, kopš araketo spura nav pavērusies! Gaiss iekšpusē vērtās smacīgs un biezs.
Tumsā jilanē dzīvības norises palēninājās un viņas vienkārši gulēja. Nomodā palika tikai viena vai divas sardzes. Reiz Keriks mēģināja iesaistīt sarunā stūrmani, bet tā pat neatbildēja - tik pilnīgi viņas uzmanība bija pievērsta kompasam. .
Vētra piepeši mitējās, un jūras straujā aprimšana Keriku pārsteidza miegā. Pār viņu nolija salts, sāļš jūras gaiss, uzraudams jaunekli kājās. Jilanē visapkārt sakustējās un tvēra apmetņus, bet cilvēkbērnam svaigais gaiss un gaismas strēle šķita tīrā svētība. Viņš raustīja saiti, lidz čammīgā Inlēnu atjēdzās un ievīstījās apmetnī, tad vilka viņu augšup uz atveri spurā, ar rokām un kājām veikli ķerdamies rievās. Augšā jau stāvēja Erifneisa, cieši ietinusies apmetnī. Inlēnu palika iepakaļ, cik nu pagarā saite atļāva. Keriks cieši iekrampējās apmalē, palūkojās tai pāri - zaļajos viļņos, kas vēlās pretī un sašķīda araketo spuras pamatnē, - un skaļi iesmējās, kad sāļa šalts iecirtās viņam sejā. Savādi, brīnišķīgi, satraucoši! Saules stari lauzās caur mākoņu segu un šaustīja jūras klaju, kas stiepās līdz apvārsnim uz visām pusēm. Jauneklis salīgi nodrebinājās un apņēma sevi ar rokām, bet neatkāpās. Erifneisa apgriezās, pamanīja viņu, bet neizprata viņa izjūtas.
- Te / ir auksti. Ej lejā. Paņem apmetni.
- Nē! Šitā ir daudz jaukāk. Tagad es saprotu, kāpēc tu vago jūru ar araketo. Nekas tam nevar līdzināties.
Erifneisa jutās gandarīta.
- Nav daudz tādu, kam tā šķiet. Bet, ja man tagad atņemtu jūru, es justos ļoti SAVĀDI. Vārdu «savādi» aptumšoja nelaimes un izmisuma nokrāsa ar tikko
manāmu mājienu uz nāvi. Rēta pār muguru traucēja viņai to izteikt nepārprotami, bet izlauzušās izjūtas kompensēja runas defektu.
Erifneisa norādīja uz jūras putnu bariņu, kas laidās augstu virs galvas.
- Zeme nav vairs tālu. Tiešām, rau tur - tumša līnija gar pašu apvārsni.
. .Entobanas krasts.
- Esmu daudzkārt dzirdējis izrunājam šo vārdu, bet nekad neesmu to sapratis.
- Tā ir milzīga sauszemes blīva, tik liela, ka neviens nav tai apkuģojis apkārt, jo uz dienvidiem kļūst pārāk auksts. Tā ir jilanē mājvieta, kur vienas pilsētas lauki robežojas ar citas pilsētas laukiem.
- Tas ir mūsu ceļamērķis?
Erifneisa pamāja.
- Tieši ziemeļu krastā. Vispirms pa zināmo Dženaglē tuneli iekļūsim Ankanaālas siltajos ūdeņos, un turienes piekrastē būs Inegbana.
Izrunājot šo vārdu, viņas balsī prieka intonācijas mijās ar sāpēm.
- Par laimi, šobrīd ir vasaras vidus, bet izgājusi ziema bija ļaunākā visā pilsētas vēsturē. Labība iznika. Lopi iznīka. Ziemeļu nezvēri tramdīja ganāmpulkus. Reiz uz īsu brīdi no debesīm pat sāka birt ciets ūdens un balts palika uz zemes, līdz izkusa.
Ciets ūdens? Jēga bija skaidra, bet kas gan tas varētu būt? Keriks gribēja taujāt pēc izskaidrojuma, bet pēkšņi acu priekšā uzplauka redzes aina: skaudras, mirdzošas sniegotu virsotņu aprises. Sirdi sažņaudza bailes un izmisums. Viņš izberzēja acis, pavērās jūrā un nokratīja šīs mokošās atmiņas. Lai ko tās arī nozīmētu, viņš to nesaprata.
- Man ir vēsi, - Keriks noteica ne īsti patiesi, ne īsti melīgi. - Es iešu atpakaļ siltumā.
Kādu rītu atmostoties, Keriku pārsteidza silta vēja pūsma un saules stars, kas iespraucās pa šauro atveri spuras virsotnē. Jauneklis veicīgi uzrāpās augšā, kur, kā izrādās, jau stāvēja Vaintē un Etdīrga. Viņš samulsa, bet, tā kā neviena viņam nepievērsa uzmanību, arī viņš klusēja. Vaintē necieta iztaujāšanu. Keriks gar acs kaktiņu nolūkojās viņā. Vaintē pieri un stūrainos žokļus klāja sarkans, glītos līkločos un zigzagos uzklāts krāsojums. Etdīrgas seja nebija krāsota, bet šķita, ka ap viņas rokām vijas melnas vīnstīgas, kas plaukstas virspusē beidzās ar lapveida ornamentiem. Keriks pirmo reizi mūžā redzēja šādi izdaiļojušās jilanē, bet viņš savaldīja ziņkāri un pievērsās krasta līnijai, kura, zaļu, apmežotu pauguru izrobota, slīdēja garām, rāmi šūpodamās zilajos viļņos.
- Inegbana! - Etdīrga izsaucās, vienā vārdā ietverot pilnīgi neatšķetināmu emociju jūkli.
Šobrīd krastā parādījās meža ieskauti zāļaini lauki, kuros vīdēja tumšas milzīgu dzīvnieku aprises. Paslīdēja garām vēl sīks zemesrags, un skatam pavērās dižena osta. Tās krastos pletās Inegbanas liedagi.
Keriks, visu mūžu uzskatījis Alpīsaku par brīnumpilsētu, pirmo reizi ieraudzīja, ko nozīmē īsta pilsēta, un par prieku Vaintē un Etdīrgai ļāva vaļu jūtām.
- Arī Alpīsaka reiz būs tāda, - Vaintē aizrādīja, - gan ne mūsu dzīves laikā, jo Inegbana šeit augusi, kopš izšķīlies laiks.
- Alpīsaka būs varenāka, - Etdīrga rāmā pārliecībā noteica. - Tu, Vaintē, to tādu darīsi. Tev dota visa jaunā pasaule, ko iebūvēt tajā. Tu to veiksi.
Vaintē neatbildēja. Viņa nesāka noliegt Etdīrgas teikto.
Kad araketo tuvojās piestātnei, Erifneisa uzrāpās spuras galotnē un sāka izkliegt komandas. Lielais dzīvnieks apstājās, ļaujot dzidrajiem vilnīšiem sevi liegi šūpot. Entīsenašu pāris aizpeldēja uz priekšu, bet lielu baļķu veidota peldoša aizvara priekšā strauji apcirtās un sāka šaudīties šurpu turpu, nepacietīgi gaidīdamas vārtus atveramies un palaižam viņas pie kārotā garduma - īpaši sagatavotas barības. Viņas pazina pie baļķiem pieķērušās indīgās medūzas un nevēlējās izjust garo taustekļu svelošos glāstus.
Kamēr citi araketo nebija izvākti no ostas akvatorijas, vārti nevērās. Mazāki, nekā pierasts, un vēl līdz galam neizmācīti, viņi paklausīja nelabprāt. Kad tie beidzot bija norobežoti, iejūgts araketo atvilka baļķus un entīsenatis kā bultas šāvās iekšā. Gan laiskāk, tām sekoja arī viņu pašu araketo.
Keriks jaudāja vien mēmi elst. Piestātne bija ļoti plaša, tomēr jilanē sagaidītāju pūlis to piepildīja. Aiz ļaužu masas slējās mūžvecu koku stumbri, kuru zari un lapas, šķiet, iesniedzās debesīs. No piestātnes uz pilsētu aizvijās taka - tik plata, ka pa to varētu vest arakabu. Uz takas sapulcējušās jilanē šobrīd pašķīrās, dodot ceļu mazai procesijai. Priekšgalā virzījās četras fārgajas, nesot eleganti izliektu koka būri ar krāsainām sloksnēm, kas nokarājās pār smalko rāmi. Fārgajas to uzmanīgi nolika zemē, aptupās lidzās, un drīz vien kļuva skaidrs, kas tā par konstrukciju. Kāda roka no iekšpuses atbīdīja sloksnes, parādījās spoži dzeltenā krāsā grimēta jilanē seja un drīz vien - viss augums. Vaintē tūdaļ pazina šo stāvu.
- Galambu, - viņa noteica, rūpīgi sekodama, lai vārdos nepavīdētu attieksme, ja nu vienigi tik tikko manāma nepatika. - Pazīstu no mazām dienām. Tātad viņa tagad sēž pie Malzasas sāniem. Viņa mūs uzņems.
Kad Galambu nesteidzīgi pienāca klāt, atbraucējas jau bija nokāpušas no klāja un gaidīja viņu piestātnē. Viņa vispieticigākajā formā sveicināja Vaintē, pamāja arī Etdīrgai, bet Kerikam skatiens gausi paslīdēja garām.
- Sveicināta Inegbanā! Sveicināta dzimtajā krastā, Vaintē, tu, kas būvē Alpīsaku aiz bangainās jūras.
Vaintē atbildēja tikpat formāli.
- Un kā jūtas Malzasa, mūsu pilsētas eistaā?
- Viņa lika man sveikt tevi un aizvest pie viņas uz ambesedu.
Kamēr viņas tērzēja, palankīns jau izrādijās aiznests. Vaintē ar Galambu plecu pie pleca devās uz pilsētu, un citas garā virknē tecēja nopakaļ. Keriks un Etdīrga kopā ar citām palīdzēm soļoja cieši aiz muguras un klusēja, jo šī bija oficiāla ceremonija.
Keriks visu vēroja platām acīm. No gatves, pa kuru viņi gāja, atzarojās citas plašas stigas, un visās tajās drūzmējās jilanē un ne tikai jilanē: caur pūli šaudījās sīki radījumi ar asiem nagiem un lāsumainu ādu. Ap dažu lielāko koku stumbriem augšup vijās pakāpieni, kas veda uz balkoniem, uz kuriem, savukārt, stāvēja citas jilanē, daudzas - ar izkrāsotu seju vai visu ķermeni; viņas noraudzījās lejup uz mutuļojošo pūli. Koka pakājē zem viena šāda laukuma - lielāka par citiem - stāvēja bruņotas sardzes. Šajā platformiņā novietojušās jilanē izskatījās, kustējās un čaloja tā, kā to dara tikai vīrišķi.
Te nebija ne miņas no darba rosmes un sarunu etiķetes, ko Keriks pazina Alpīsakā. Jilanē prasti bakstīja ar pirkstiem viņa virzienā un rupji apsprieda viņa neparasto ārieni.
Gadījās arī mazas jilanē, kādas Keriks redzēja pirmo reizi, dažas pat divreiz mazākas par pārējām. Tās pulcējās grupiņās, atkāpdamās, kad garām gāja citas jilanē, nolūkojās visā ar skumjām acīs un nerunāja. Keriks aizskāra Etdīrgas roku un vaicājoši norādīja.
- Ninses, - tā noteica ar nicinājumu katrā kustībā. - Jileibes.
Trulās, kas neatbild, - to Keriks saprata. Acīmredzot viņas neprot runāt un nesaprot teikto. Tad jau skaidrs, ka neatbild. Etdīrga vairs nepakavējās pie šā jautājuma, un jauneklis uz brīdi izmeta to no galvas lidz ar citiem, kurus nemitīgi vēlējās uzdot.
Ambeseds bija tik liels, ka tā pretējo pusi pilnībā aizsedza ņirbošais pūlis, bet tas pašķīrās nācēju pulciņa priekšā, ļaujot turpināt ceļu līdz pat pretējai sienai, pie kuras savu padomnieču vidū uz mīksto sloksnīšu piesegtas platformiņas atzvilusi gozējās Malzasa. Viņa mirdzēja zelta un sudraba dzīparos uz sejas un rokām, un zeltaini izvijumi stiepās lejup gar viņas redeļainajām ribām un noļukušo vēderu. Viņa tērzēja ar kādu palīdzi, izlikdamās nemanām procesiju, līdz tā nostājās tieši viņas priekšā, tad nogaidīja lieku mirkli, tomēr vēl nepārkāpjot apvainojuma robežu, bet skaidri norādot uz sabiedriskā stāvokļa atšķirībām. Beidzot viņa pagriezās, ieraudzīja Vaintē un laipni aicināja viņu tuvāk. Eistaā blakus atbrīvojās vieta, ļaujot abām varenajām netraucēti nodoties sasveicināšanās rituālam.
Keriks sekoja visam notiekošajam, nepievēršot uzmanību čalai visapkārt, tāpēc stipri salēcās, kad divas pienākušās jilanē sagrāba viņu aiz rokām. Viņas vilka puisi sev līdzi, un viņš izbijies lūkojās uz Vaintē, kura pamāja, lai nepretojas. bet nāk, kur liek. Izvēles jau nebija. Keriks ļāva, lai spēcīgās jilanē rauj viņu uz priekšu, un Inlēnu pakalpīgi tecēja nopakaļ.
Tieši pie ambeseda malas vīdēja vārti uz savādu būvi. Grūti bija noteikt, cik tā liela, jo lielāko daļu aizsedza koki, bet starp stumbriem blāvoja caurspīdīga hitīna plēve, kas stiepās uz visām pusēm. Tās priekšā atradās pēc izskata cietas tāda paša materiāla durvis bez rokturiem un jebkādām atverēm. Joprojām cieši turēdama viņu aiz rokām, viena jilanē pastiepās un saspieda elastīgu bumbuli blakus durvīm. Pēc īsa briža durvis atvērās un parādījās kāda tārgaja. Keriku iegrūda ejā, un turpat ieklumburoja arī Inlēnu. Durvis aizvērās.
- Šeit! - fārgaja teica Inlēnu, nepievēršot uzmanību Kerikam, un devās pa eju projām.
Viss te šķita ļoti neierasts. īss gaitenītis no tāda paša hitīnveida materiāla noveda pie citām durvim, tad vēl citām. Nākamā telpa bija šaurāka. Tajā fargaja apstājās.
- Pievērt acis! - viņa teica Inlēnu, ļaujot trešajam plakstiņam noslidēt pār savām acīm. Tad viņa pastiepa roku ar ieplestiem īkšķiem un centās uzspiest tos uz Kerika acīm.
- Es dzirdēju, - Keriks aizrādīja, atgrūžot roku. - Pievāc savus īkšķus, šmur- gule!
Satriektajai fārgajai atkārās žoklis un vajadzēja mirkli atgūties. - Svarīgi, ka ir acis aizvērti, - viņa beidzot noteica, aizvēra plakstus pati un saspieda sīpolvei- da bumbuli pie sienas. Keriks tik tikko paspēja samiegties, kad no augšas pār viņu jau gāzās silta ūdens šalts. Dažas dedzinoši rūgtas piles ieritēja mutē, un Keriks cieši saknieba lūpas, līdz duša aprāvās, bet fārgaja tūdaļ iesaucās: - Acis… ciet!
Ūdens vietā viņiem tagad uzklupa gaisa virpulis, kas strauji nožāvēja nomazgāto ādu. Nogaidījis, līdz kļūst pilnīgi sauss, Keriks pašķielēja caur pieri. Fārgajas acu plēves bija atvilktas atpakaļ. Ieraudzījusi, ka arī Kerika acis ir vaļā, viņa izspraucās caur pēdējām durvim garā, zemā telpā.
Tā Kerikam šķita kā pasaka. Neko tamlīdzīgu jauneklis nebija redzējis. Grīda, griesti, sienas - viss veidots no tā paša cietā materiāla. Saules stari iespiedās pa caurspīdīgo griestu klājumu un meta kustīgu lapu ēnas uz grīdas. Gar pretējo sienu stiepās tā paša materiāla virsma uz paaugstinājuma, un uz tās atradās pilnīgi nenosakāmi priekšmeti. Klātesošo jilanē uzmanība bija piekalta šīm lietām, un atnācēju ierašanās palika nepamanīta. Fārgaja bez vārdiem viņus pameta. Keriks nekā no notiekošā nesaprata. Inlēnu, kā allaž, nenieka neinteresējās par savu atrašanās vietu un apstākļiem. Viņa uzgrieza muguru un ērti atsēdās uz resnās astes.
Kāda darbiniece pamanīja ienācējus un stingri pēc etiķetes vērsās pie druknas, masīvas jilanē, kura kā nez kādu brīnumdarbu pētīja kaut kādu sīku kvadrātiņu. Viņa pagriezās, ieraudzīja Keriku un slāja tam pretī. Plaksti pār vienas acs tukšo dobumu bija savilkušies krokainā gredzenā, bet otra acs izvalbīta blenza, kā pildidama savu uzdevumu par abām.
- Paskaties! Paskaties uz to, Essega! - viņa skaļi iesaucās. - Palūk, kas mums atsūtīts no aizjūras!
- Savāds gan, Aikimej, - Essega pieklājīgi bilda, - tomēr atgādina citas astazou sugas.
- Tā gan ir, tikai šo nesedz kažoks. Kāpēc tā lupata tur aptīta? Novāciet!
Essega spēra soli uz priekšu, un Keriks pavēlošā tonī uzsauca:
- Neaiztiec mani! Es aizliedzu!
Essega atlēca atpakaļ, bet Aikimeja sajūsmā gavilēja.
- Un runā arī! Runājošs astazous! Nē, tas nevar būt. Man būtu pastāstīts. Tam vienkārši iedzītas galvā dažas frāzes, ne vairāk. Kā tevi sauc?
- Keriks.
- Es taču teicu! Labi apmācīts.
Kerikā auga dusmas par Aikimejas stūrgalvību fakta noliegšanā.
- Tā nav! - viņš atcirta. - Es protu runāt ne sliktāk par tevi un daudz labāk par fārgaju, kura mani te atveda.
- Izklausās neticami! - Aikimeja noelsās. - Bet pieņemsim uz brīdi, ka tas, ko tu teici, bija paša doma, nevis iekalta vārdu virkne. Ja tā, tad tev jāvar atbildēt uz jautājumiem.
- Un varu arī!
- Kā tu te nokļuvi?
- Mani atveda Vaintē, Alpisakas eistaā. Mēs braucām pa okeānu ar araketo.
- Taisnība. Bet arī tas varētu būt iemācīts teikums. - Aikimeja bridi saspringti domāja. - Bet apgūt var tikai ierobežotu daudzumu teikumu. Ko lai tev uzprasa tādu, ko tavas dresētājas nevarēja zināt. Ahā! Saki man, kas notika, pirms atvērās durvis uz šo telpu?
- Mūs mazgāja ļoti rūgtā ūdeni.
Aikimeja atzinīgi pamīņājās. - Brīnišķīgi! Kā tas nākas, ka tu, dzīvnieks, esi runājošs?
- Man Enga iemācīja.
- Ahā. Ja nu kāda ir piemērota šādam darbam, tad tā ir viņa. Bet tagad pļāpas pie malas, un tu darīsi, ko es likšu. Nāc te, pie darbgalda!
Kerikam bija ļauts vērot jilanē darbību, bet viņš no tās neko nesaprata. Essega ar tamponu samitrināja viņa īkšķa spilventiņu, un Aikimeja negaidīti iedūra tajā asu priekšmetu. Keriks pārsteigts sajuta, ka nekā nesajuta, - pat tad, kad Aikimeja izspieda no viņa īkšķa lielas asins lāses. Essega savāca tās sīkās tvertnītēs, kuras pašas noslēdzās, ja saspieda galvgali. Tad puiša plaukstu noguldīja uz virsmas un berzēja ar citādu tamponu, kas sākumā izraisīja plaukstā aukstuma sajūtu, bet pēc brīža padarīja to pilnīgi nejutīgu.
- Vai redzi? - Aikimeja vaicāja, norādīdama augšup uz sienu. Keriks pameta skatu, bet neko neieraudzīja. Toties pēc brīža atklāja, ka īsajā novēršanās mirklī ir ar stiegrnazi atbrīvots no plānas ādas sloksnītes, turklāt pilnīgi bez sāpēm. Izspiedušās asins lāses tūdaļ uzsūca dzīvais apsējs - nefmeikelis.
Keriks vairs nespēja apvaldīt ziņkāri.
- Jūs paņēmāt no manis mazliet ādas un asins. Kāpēc?
- Ziņkārīgais astazou! - Aikimeja uzrunāja viņu, ar žestu vedinādama viņu nogulties garšļaukus uz sola. - Nav gala šis pasaules brīnumiem. Es pētu tavu ķermeni, lūk, ko es daru. Tās krāsainās loksnes veiks hromatogrāfisko analīzi, bet tās nosēdkolonnas - tās tur caurspīdīgās caurules - atklās citus tavus ķīmiskos noslēpumus. Apmierināts?
Keriks, gudrāks neticis, klusēja. Aikimeja uzlika viņam uz krūtīm ļumīgu dzivnieku un pabakstīja to ar pirkstu.
- Šis radījums ar ultraskaņu ieskatās tavā organismā. Kad viņš beigs, mums tevī vairs noslēpumu nebūs. Celies nu augšā! Esam galā. Fārgaja parādīs tev atpakaļceļu.
Aikimeja vēl izbrīnā lūkojās nopakaļ, līdz durvis aiz Kerika un Inlēnu aizvērās.
- Runājošs dzīvnieks! Pirmo reizi esmu iedegusies nepacietībā nokļūt Alpīsakā. Ir dzirdēts, ka turienes astazou dzīvības formas esot daudzveidīgas un neparastas. Es ar interesi gaidu iespēju pašai tos redzēt. Tā-ā… Uzdevumi!
- Es klausos! - Essega atsaucās.
- Veic pilnīgu seruma testu, visus vielmaiņas testus, sniedz man pilnīgu pārskatu par dzīvnieka bioloģiju. Tad tikai sāksies īstais darbs. - Aikimeja pagriezās pret darbgaldu un piemetināja: - Mums pamatīgi jāizpēta visas viņa vielmaiņas norises. Mums pavēlēts atrast parazītus, plēsējus - visus sugai specifiskos kaitniekus, - viņa nepatikā noskurinājās. Essega grasījās pievienoties viņas nostājai, bet Aikimeja ar mājienu viņu apklusināja, pirms vēl līdzstrādniece paspēja bilst kādu vārdu.
- Es zinu, ko tu domā, un pilnībā piekrītu. Mēs radām dzīvību, nevis postām to. Bet šie konkrētie astazoi rada patiesus draudus. Viņi ir jāpadzen. Tieši tā - jāpadzen. Redzot briesmas, viņi dosies projām un neapdraudēs jauno pilsētu. Mēs nenogalināsim viņus, tikai padzīsim.
Viņa runāja no sirds - tik ļoti, cik vispār to spēja. Tomēr gan viņu, gan Essegu māca bažas, ka varenajām padomā arī tumšāki darbi. Viņu cieņa pret dzīvību kā tādu un viņu pašu dzīvotgriba nonāca pretrunās, liekot muskuļiem zem ādas krampjaini savilkties iekšējā cīņā.