Smagajām durvīm lēni aizveroties, ambeseda murdoņa ārpusē pakāpeniski noslāpa. Kad durvis pilnībā iegūla ailā, iestājās klusums. Kaut ari Vaintē senāk regulāri apmeklēja šo telpu, durvju īpatnības viņa nebija ielāgojusi. Tagad tās piesaistīja viņas uzmanību.
Durvju griezums izrādījās ļoti sarežģīts, ar visdaudzveidīgāko augu un dzīvnieku tēliem mirdzošu metālu un dārgakmeņu ietvaros. Tās veidoja sīku daļiņu šīs senās pilsētas greznuma un ērtību, ko šeit mitošās jilanē uzskatīja par pašsaprotamu normu, kā savulaik domājusi arī viņa pati. Cik ļoti tas nesaskanēja ar normu jaunaudzējamajā Alpīsakā, kur durvis vispār bija retums, turklāt tajās, kuras jau atzīstamas par tādām, vēl strāvoja dzīvības sulas. Viss taipus jūrai bija raupjš, uz ātru roku izaudzēts un zaļoksnējs, spilgtā pretstatā šai mūžsenajai kultūras pilsētai. Vaintē - mežonības valstības eistaā - piepeši jutās necienīga stāvēt mūžīgās Inegbanas valdnieču priekšā.
Šo domu viņa tūdaļ pat arī atmeta. Jauncelsme nav netikums, un viņai šajā diženajā pilsētā nav jājūtas kā niecībai. Inegbana ir sena un bagāta, bet
nenovēršami lemta iznīcībai. Šaubu nav: šie koki nokaltis, pa tukšajām pilsētas ejām vējš vandīs rēnas miglas vālus un čabošas lapas, - ari šīs varenās durvis laika zobs sašķēpelēs un samals putekļos. Var jau Inegbanas jilanē pagaidām vīpsnāt par Vaintē attālās pilsētas pieticību, bet tā būs arī viņu glābiņš. Vaintē apmīļoja šo domu, klusībā viļādama vārdus pa muti, pilnībā izgaršojot to saldmi. Alpīsaka būs viņu glābiņš - un Vaintē ir Alpīsaka! Pievēršoties Malzasai ar visām līdzgaitniecēm, viņa jau stāvēja lepni izslējusies - par mata tiesu no augstprātības. Citas to sajuta, un vismaz divas sāka nemierīgi dīdīties: Lekmelika un Melpona, kuras pazina Vaintē daudzus gadus, zināja viņas sabiedrisko stāvokli un gaidija zināmu padevību. Arī Malzasa nešķita sajūsmā par acīmredzamo cieņas trūkumu. Vārdi izskanēja skarbi un uzstājīgi:
- Tu, Vaintē, izskaties visai apmierināta. Teic, ar ko gan?
- Esmu laimīga atkal būt Inegbanā, šai bezrūpīgajā zemes stūrītī, būt starp savām efenselē. Esmu laimīga ziņot tev, ka darbs, ko man lūgts paveikt, sokas labi: Alpīsaka plaukst un zeļ, lauki plešas, lopi vairojas. Džendazi ir bagāts un auglīgs novads. Alpīsaka aug, kā neviena pilsēta līdz šim vēl nav augusi.
- Tomēr kāda ēna krīt pār taviem saulainajiem vārdiem, - Malzasa iedzēla. - Nedrošība un raizes, ko velti slēpt.
- Tu esi ļoti vieda, eistaā, - Vaintē piekrita. - Ēna ir. Astazou un visādas citas nešķīstības šajā zemē netrūkst. Mēs nevarējām atklāt perēšanas liedagus, līdz pilnībā neizskaudām aligatorus - mums zināmajiem krokodiliem līdzīgus mūdžus, kas tur čum un mudž nepieredzētā vairumā. Tur sastopami astazoi, kas sniedz baudu izsmalcinātām gardēdēm - jūs pašas nesen tos nogaršojāt, kad apmeklējāt mūsu pilsētu. Ir arī citādi astazoi, kas staigā uz pakaļkājām kā tādi rupji jilanē pakaļdarinājumi. Tie dara lielu postu, radīdami nemitīgus draudus…
- Es pati saprotu, ka draudus. Bet kā šie radijumi var stāties pretī mūsu ieročiem? Vai viņu spēka atslēga nav tavs vājums?
Atklāts uzbrukums, bet Vaintē to izmanīgi novirzīja negaidītā gultnē.
- Vienas vājums allaž var būt citas spēks. Es visam ļāvu notikt tā, lai vadību uzņemtos stiprākā, gudrākā, viltīgākā… Bet nekas jau nenotiek, kā vienkārša radība varētu vēlēties… Cik nekļūdīgi liktenis savā pirmatnībā izstiepj nolemtības pirkstu! Tava efenselē, stiprā Alekenzi, visurklātesošā Alekenzi… Nelaiķe Alekenzi! Jā… Skaitā viņu nav daudz, bet tiem ir džungļu astazou pirmatnējā izveicība. Tie izliek slazdus. Suakaina un viņas līdzstrādnieces atrada galu šādā slazdā. Ja iet bojā fārgaja, allaž atradīsies kāda, ko likt viņas vietā. Bet ja krīt Alekenzi, ja astazoi nokauj Suakainu? Ja astazoi apkauj mūsu mājlopus, mēs varam izaudzēt jaunus. Bet astazoi izkauj arī perēšanas liedagus! Kas atgriezīs tos vīrišķus, tos jaunuļus?
Melpona no šīs domas pat skaļi ievaimanājās. Viņa bija jau gados un bieži vien gremdējās saldos sapņos par perēšanas liedagiem; viņas gaudas iemiesoja visu eistaā līdzgaitnieču izjūtas. Arī Malzasu bija pārņēmusi tāda pati noskaņa, bet viņa bija pārāk pieredzējusi, lai ļautu kailām emocijām izsist sevi no līdzsvara.
- Kā rādās, šobrīd draudi jau novērsti. Tavam darbam ir panākumi.
- Tā ir. Bet es netaisos rimties.
- Ko tad vēl?
- Vispirms dod man iespēju visas šejienietes sīkāk iepazīstināt ar šiem astazoiem. Es gribētu, lai viņas to dzird no paša sagūstītā astazous lūpām.
Malzasa brīdi pārdomāja un beigu beigās piekrita.
- Ja radījums var sniegt vērtīgas ziņas, mēs viņu uzklausīsim. Vai viņš patiesi runā? Vai atbild uz jautājumiem?
- Varēsi pārliecināties, eistaā.
Jādomā, Keriks gaidīja kaut kur tepat netālu, jo ziņnese viņu atveda ļoti drīz. Inlēnu iekārtojās ar seju pret aizdarītajām durvīm, bet Keriks pievērsās klātesošajām, klusā padevībā gaididams rīkojumus kā zemākais tos gaida no augstākajām.
- Liec viņam runāt, - Malzasa mudināja.
- Pastāsti mums par savu astazou baru! - Vaintē uzsauca. - Runā tā, lai visas saprastu!
Keriks uzmeta viņai īsu skatienu un strauji novērsās. Pēdējie vārdi bija zīme. Tagad jauneklim jāsniedz klausītājām stāsts, ko Vaintē viņam rūpīgi ieborējusi.
- Tur nav daudz, ko teikt. Mēs medījam, izrokam no zemes kukaiņus un augus… Un slepkavojam jilanē.
Pār pulciņu tūdaļ pārvēlās naidīga murdoņa; augumi sašūpojās.
- Pastāsti sīkāk par jilanē slepkavošanu! - Malzasa pavēlēja.
- To izraisa gluži dabiska attieksme. Man stāstīja, ka jilanē izjūtot dabisku riebumu pret astazoiem. Astazoi tikpat nelabvēlīgi uztver jilanē. Būdami primitīvi radījumi, viņi tikai meklē iespēju kaut un graut. Vienīgais mērķis ir apslaktēt visas jilanē. Viņi tā arī darīs, ja vien paši netiks apkauti.
Pat Kerika izpildījumā šie vārdi skanēja muļķīgi. Kurš gan varētu noticēt tik acīmredzamiem un neveikliem meliem! Bet citas iespējas nebija: jilanē, kuras pašas melu nepazina, tos pieņēma bez minstināšanās. Keriks neviļus atkāpās, sajutis apkārtējo kustībās nāves draudus, un viņu izvadīja no telpas. Tiklīdz durvis aizvērās, ierunājās Malzasa.
- Astazoi jāiznicina reizi par visām reizēm! Līdz pēdējam! Jāuzmeklē un jāiznicina! Jāvajā un jāizkauj, kā viņi nokāvuši Alekenzi, man tuvāko no tuvākajām. Un tagad, Vaintē, pastāsti mums, kā to veikt, ja vari!
Vaintē uzskatīja par labāku neizrādīt citām, ka viņa guvusi nozimīgu taktisku uzvaru. Rūpīgi koncentrējot domas uz apspriežamajiem plāniem, viņa stabili atspiedās uz astes un pa vienam uzskaitīja soļus ceļā uz gaidāmo uzvaru.
- Pirmkārt, vajag vairāk bruņotu fārgaju. To nekad nebūs par daudz. Viņas sargā laukus, izkārtojas gar mūžameža takām, neļauj astazoiem pacelt galvu.
- Tās tev būs, - Malzasa apsolīja. - Mēs esam savairojušas hezocanus un apmācījušas fārgajas šo ieroču lietošanā. Tev atgriežoties, araketo būs pielādēts ar fārgājām līdz pēdējai iespējai. Vēl divi mazāki araketo esot sagatavoti garākam jūrasbraucienam. Arī tajos brauks fārgajas. Ko vēl?
- Radības, kas spiego, un radības, kas nonāvē. Jilanē nav mūžameža sirotāji, bet zinātnes prāti var izaudzēt tādus radījumus, kas to visu sekmīgi paveiktu.
- Arī tam mēs sekojam, - Lekmelika darīja zināmu. - Lielākais darbs jau padarīts. Tagad, kad iegūti ari tava astazous audu paraugi, izstrāde tuvojas noslēgumam. Tepat aiz durvīm uzaicinājumu gaida Aikimeja, kura vada šo darbu. Viņa paskaidros.
- Tad viss, ko var darīt, ir darīts, - Vaintē konstatēja ar prieku un pateicību ik ķermeņa kustībā.
- Ir gan, - Malzasa apstiprināja, bet no viņas vārdiem uzvēdīja nepatika. - Uzsākts ir, bet vēl jānobeidz. Un laiks nav mūsu pusē. Tās, kuru rūpe ir gadalaiki, agri atgriezušās no Teshetas. Viņas ziņo par aukstu vasaru un agru rudeni. Viņas izsaka bažas par garu un nesaudzīgu ziemu. Mums viss jādara ar apdomu, bet - IR JĀDARA!
Uzsvars viņas vārdos - rūgtais niknums un izbailes - izskanēja tik spēcīgi, ka izjūtu vilnis atsvieda klausītājas sānis. Garo klusuma'brīdi, kamēr Malzasa sakārtoja domas, visas dalījās ar viņu savās bažās.
- Aizsūtiet pēc Aikimejas! Mums jādzird, kas darāms!
Viņas grasījās ne vien noklausīties pētījuma atskaiti, bet arī aplūkot rezultātus savām acīm. Aikimeja ienāca smagi apkrautas fārgajas pavadībā, kura steidzīgi nolika nastas zemē un atkāpās. Zinātniece norāva pārsegu no būra, kurā pietiktu vietas pieaugušai jilanē.
- Debesu pavēlnieks! - viņa lepni paziņoja, izvalbot vienīgo aci. - Plēsoņa - izveicības, spēka un saprāta savijums.
Lielais putns sakārtoja spalvas un sāka nesteidzīgi grozīt galvu, novērtēdams klātesošās. Āķveida knābis bija piemērots gaļas plēšanai, garie spārni - augstam, straujam un ilgstošam lidojumam. Kāju pirkstu galos rotājās slepkavīgi nagi.
Kā šķita, putnam netikās, ka viņu novēro. Tas savēcināja spārnus un nikni ieķērcās. Aikimeja norādīja uz garenu, tumšu veidojumu, kas ar gariem pirkstiem bija cieši apķēris lidoņa potīti.
- Šī būtne ir nervu impulsu vizualizators, - viņa paskaidroja. - Būtiski pilnveidots mūsu vajadzībām. Jūs noteikti zināt, ka attēls viņa acī fokusējas uz tīklenes, kuras neironi saglabā attēlu mikroganglijos vēlākai attīstīšanai. Tā kā uzglabājas atsevišķi attēli, nevis kompleksu kustību secības, tad šo uzkrāto attēlu daudzums var būt praktiski neierobežots.
- Kas tie par attēliem? - Malzasa strupi vaicāja. Viņu garlaikoja tehniskās fineses, kurās viņa neorientējās.
- Jebkuri attēli, ko vēlamies attīstīt, eistaā, - Aikimeja skaidroja. - Putns praktiski nejūt aukstumu. Šie radijumi laupījuma meklējumos lido neiedomājamā augstumā. Dresūras rezultātā plēsoņam radīta tieksme lidot uz ziemeļiem. Dresūra izrādījās ļoti veiksmīga. Normālam putnam nav intereses par zoben- zobu tīģeriem - plēsīgiem astazoiem. kas mitinās tālu ziemeļos, -, jo tie viņu neapdraud un ir pārāk lieli, lai kļūtu par laupījumu. Šis īpatnis, turpretī, ir dresēts un zina, ka, sekojot norādijumiem, saņems atalgojumu. Viņš lido tālu uz ziemeļiem, un lūk, šeit mēs varam redzēt, ko viņš tur sastapis.
Aikimeja atvēra vienu saini un izņēma attēlu rulli. Tie bija graudaini, melnbalti, bet ļoti izteiksmīgi. Zinātniece bija tos izkārtojusi dramatiskā secibā. Vispirms - balts klajums ar melniem punktiņiem. Tad pikējums: punkti iegūst apveidus, līdz pilnībā var izšķirt to formu: četrkājaini, matiem klāti astazoi. Viens no tiem aug, aizpilda attēlu, palūkojas augšup, atņirdz zobus un atiež garos, līkos ilkņus, tad atlec sānis, izvairoties no uzbrūkošā putna. Šis beidzamais attēls izrādījās visiespaidīgākais, jo pār tīģeri un balto sniegu klājās lidoņa plato spārnu ēna. Kad Malzasa beidza attēlus aplūkot, Vaintē tos sakampa trīcošām rokām un pieaugošā satraukumā caurskatija.
- Vai to var iemācit meklēt jebkuru dzīvnieku?
- Jebkuru.
- Pat tādu astazou, kādu es atvedu no Alpīsakas?
- Tieši tādu. Putns meklēs un atradīs, un atgriezīsies. Lai viegli atrastu vietu, kur tas noticis, jāizgatavo karte, izmantojot lidojuma gaitā uzņemtos attēlus.
- Tas tik ir ierocis! īstais! Astazoi pārvietojas mazos pulciņos, bet novads ir milzīgs. Mēs atradām vienu bariņu un iznīcinājām. Tagad atradīsim arī citus…
- …un tieši tāpat iznicināsiet, - Malzasa nobeidza.
- Tieši tāpat. Es apsolu - tā notiks!
- Man prieks par tevi, Vaintē. Paliec! Visas citas lai atstāj telpu.
Malzasa stingi sēdēja, līdz noklaudzēja smagās durvis. Tikai pēc tam viņa sakustējās, pievērsdamās Vaintē ar nelaimes izteiksmi sejā un visai jūtamām bailēm. Inegbanas eistaā - nelaimīga un izbijusies? Iemesls varēja būt tikai viens. Vaintē to saprata, un, viņai ierunājoties, kustības saplūda ar Malzasas žestiem.
- Runa ir par Nāves Meitām, vai ne?
- Tieši tā. Kā redzams, viņas nemirs. Un viņu skaits aug.
- Viņas nemirst ari Alpīsakā. No sākuma gan. Darbs bija smags, briesmu netrūka. Bet tagad, kad esam izaugušas un izvērsušās, viss ir citādi. Mēdz gadīties ievainojumi, dažas gājušas bojā… Bet maz.
- Tu dažas smagākās pārkāpējas atgriežoties paņemsi līdzi. Tās, kuras publiski uzstājas, kuras vervē citas.
- Lai notiek. Bet ik pārkāpēja uz klāja nozimē par vienu bruņotu fārgaju mazāk. Alpīsakā šīs nāves nepieņemtās man tikai maisīsies pa kājām, jo viņas nepiedalās astazou iznīdēšanā. Vienas klapatas ar viņām.
- Tieši tāpat kā Inegbanā.
- Es paņemšu dažas. Bet tikai jaunā, neiebrauktā araketo.
Malzasas piekrišanas zīmi viegli iekrāsoja atzinības virstoņi.
- Tu esi barga un spīva, Vaintē. Ja jaunais araketo nesasniedz ceļamērķi, neveiksme zināmā mērā izrādās veiksme.
- Tieši par to es domāju.
- Lieliski. Mēs vēl pārrunāsim šīs lietas līdz tavai aizbraukšanai. Bet tagad es jūtos sagurusi: diena bija ļoti gara.
Vaintē atstāja telpu, cieši pieturoties pie visām etiķetes prasībām, bet, tiklīdz durvis aizvērās, viņa ar grūtībām spēja apslāpēt gandarījumu. Atceļā caur pilsētu pa galvu šaudījās nākotnes sapņi, kuri atbalsojās ik kustībā: tajās jautās ne vien gandarījums, bet arī nāves dvesma, un sastaptās fārgajas veicīgi manījās sāņus. Vaintē sajuta izsalkumu un steidzās uz tuvāko pārtikas izdales vietu. Tur daudzas jau gaidīja, bet viņas uzsauciens lika visām pašķirties. Vaintē dūšīgi pieēdās, nomazgāja rokas un devās uz saviem apartamentiem. Tajos patīkamais bija apvienots ar lietderīgo; netrūka pat rakstainu pinumu un rotājumu.
Vaintē ar strupu rīkojumu lika fārgajām pazust, bet vienu pieaicināja sev klāt.
- Tu! - viņa uzbrēca. - Atrodi manu astazou ar saiti ap kaklu un atved pie manis.
Pagāja zināms laiks, jo fārgajai nebija ne jausmas, kur to meklēt. Viņa aprunājās ar citām sastaptajām fārgajām, kuras, savukārt, vēl ar citām, un rīkojums strauji izplatījās pa šo pilsētas dzīvo telegrāfu, līdz nonāca līdz kādai, kura izrādījās Keriku redzējusi.
Vaintē bija jau bezmaz aizmirsusi savu pavēli un dziļi iegrimusi nākotnes apcerē, bet, ieraudzījusi Keriku, viņa savu nodomu tūdaļ atcerējās.
- Šī bija veiksmīga diena. Manas veiksmes diena! - viņa pavēstīja, vairāk pati pie sevis, neraizēdamās, vai Keriks vispār dzird. Inlēnu ērti atsēdās uz astes, pievēršoties sienas pinumam un izbaudīdama tā rakstu pati savā vāji apzinātajā pasaules redzējumā.
Vaintē norāva Keriku sev līdzās un atvilka viņa apsēju, līksmi smiedama par upura pūlēm izrauties, uzbudinādamās pati un uzbudinādama arī jaunekli.
Keriku notiekošais vairs nebiedēja. Tas bija gluži tīkami. Kad viss beidzās un Vaintē atgrūda viņu, puisis pat izjuta nožēlu un cerību, ka šis notikums nebūs pēdējais.