Okeānu kapāja brāzmaina lietusgāze, un aiz tumšajiem mākoņiem draudīgi rībināja pērkons. Lielais araketo divu mazāku īpatņu pavadībā nesteidzīgi attālinājās no krasta. Entīsenatis sajūsmā par atgriešanos okeānā aiztraucās pa priekšu, trenkdamās caur viļņiem un laiku pa laikam izšaudamās virs to mugurām. Drīz vien Inegbanas ainava tālumā sāka bālēt, līdz pilnībā aizslēpās aiz lietus aizkara.
Ceļojums nebija viegls. Pēc uztraukumiem un negaidītajiem priekiem Inegbanā mājupceļš ar araketo Kerikam šķita nebeidzama mocība. Tilpne bija stāvgrūdām pilna, grīdu tik biezā slānī klāja fārgajas, ka caur tām nevarēja izspraukties, kādai neuzkāpjot. Trūcīgos pārtikas un ūdens krājumus izsniedza precīzās devās. Jilanē, kuras vienkārši kļuva kūtras un lielāko daļu laika pavadīja snaudā, tas neradija sarežģījumus. Kerikam gan. Viņš jutās ieslēgts slazdā, viņš netika pie elpas. Arī miegs nesniedza nekādu atvieglojumu, jo jauneklis, sviedriem pārplūdis, ar kliedzienu trūkās augšā no sapņiem par smakšanu vai slikšanu. Viņš nevarēja pat pārvietoties pēc paša ieskatiem, un tikai divas reizes šķietami bezgalīgajā ceļojumā viņam izdevās izlauzties spuras virsotnē, lai ieelpotu dzīvinoši sāļo jūras gaisu.
Atklātā okeānā plosījās vētra, kas tik ilgu laiku liedza pavērt araketo spuru, ka sastāvējies gaiss tilpnē kļuva vienkārši neelpojams. Beigu beigās spuru tomēr nācās pavērt, kaut mazā spraudziņā, bet ar to pietika, lai līdz ar gaisu iešļāktos arī auksta ūdens šalts. Slapjš un samurcīts, te nosalis, te atkal sakarsis, Keriks, jūras slimības mocīts, dirnēja klusā izmisumā.
Kad vētra beidzot mitējās un spuru atkal varēja atvērt, Vaintē vēlējās palikt viena un vienatnē arī devās augšup. Kur vien skatiens tvēra, joprojām šūpojās viļņi ar baltām putu galvām. Un tikai viļņi. Divi mazie araketo bija pazuduši uz neatgriešanos.
Kerika jūrasslimība rimās tikai Alpīsakas ostā. Šī liga līdz ar pārtikas trūkumu bija viņu tā novājinājusi, ka puisis tik tikko jaudāja pieslieties kājās. Gandrīz tikpat nonīcis savā krātiņā izrādījās brašais lidonis; kad viņu nesa projām, putna galva zemu noslīga uz krūtīm un ķērcieni skanēja visai gaudeni. Kā pēdējais krastā nokļuva Keriks: viņa ļengano ķermeni nesa Inlēnu ar divām fārgajām.
Vaintē dziļi ieelpoja valgo, silto, dzīvās pilsētas smaržu pilno gaisu un izjuta neaprakstāmu prieku, nokratīdama stingumu pēc garā ceļojuma. Viņa ieslīdēja tuvējā atvēsināšanās kubulā, lai noskalotu jūras sāli un araketo tilpnes apkaltušos dubļus, un atgriezās saules gaismā atspirgusi un mundra.
Viņai pat nevajadzēja saaicināt pilsētas varenās, jo tās, jau viņai ierodoties, gaidīja ambesedā.
- Vai Alpīsakā viss kārtībā? - Vaintē jautāja un jutās vēl žirgtāka, no visām pusēm saņemot labklājības apliecinājumus. - Un kā ar astazoiem, Stalan? Kā ar tiem mūdžiem, kas skrubinās gar mūsu pilsētas malienēm?
- Sīka ķeza, ne vairāk. Nozagti daži mūsu gaļas lopi, daži citi tumsā nokauti un to gaļa jau pirms rītausmas aizvākta. Bet mūsu nocietinājumi ir stipri, neko viņi tiem nepadarīs.
- Nav tādu sīkumu, ko mēs drīkstētu pieļaut! Tam jādara gals! Gals, es saku! Turklāt mums tagad ir kaujas mākā ievadītu fārgaju papildspēki. Astazoi jāizseko un jānonāvē.
- Grūti viņus izsekot, - Stalana domīgi novilka. - Tiem ir meža zvēru izmanība, viņi neatstāj pēdas. Un, ja arī pēdas paliek, tās ved tikai lamatās. Jau daudz fārgaju šādi atradušas galu.
- Un gana! - Vaintē noskaldīja un ar tīksmi nogaidija, kamēr izskanēs plēsoņas ķērcieni - taisni kā atbilde. Kopējas ar putna būri jau tuvojās, un lidonis šobrīd rūpīgi kārtoja savas saules staros mirdzošās spalvas.
- Tūlīt paskaidrošu! - Vaintē turpināja. - Šis izlūks ļaus mums uzmeklēt astazou migu, kur tie slēpj savus mazuļus un mātītes. Bet vispirms es vēlos dzirdēt izsmeļošus ziņojumus par visu, kas noticis manas prombūtnes laikā.
Putns ātri atkopās no jūrasbrauciena, un Vaintē dega nepacietībā sagaidīt nākamo astazou sirojumu. Tad putnu atnesa pie viņas, un valdniece strupi deva rīkojumu doties uz tālīnajām ganībām, kurās uzbrukums noticis. Stalana soļoja pa priekšu, pretīgumā rādīdama uz sakropļotajiem līķiem un asins lāmām zālē.
- Izšķērdība. Paņemti tikai sulīgie šķiņķa gabali.
- Praktiski. - Vaintē iebilda. - Viegli nest, maz atkritumu. Kurp šie devušies?
Stalana norādīja uz ērkšķu žogā izrauto caurumu un pēdām, kas aiz tā
aizlocījās starp milzu kokiem.
- Kā allaž uz ziemeļiem. Pēdām viegli izsekot, kas nozīmē, ka ir domāts, lai mēs tās pamanītu. Gaļa ir zudusi, un pa šīm pēdām mūs var gaidīt tikai slazdi, slēpņi un nāve. Ja mēs sadomāsim pa šīm pēdām iet…
- Kur mēs nevaram nokļūt, nokļūs putns, - Vaintē norādīja uz plēsoņu, kas nikni ķērca un plucināja važas gredzenu ap savu kāju. Šobrīd viņš vairs nebija iespundēts, bet sēdēja koka laktā ,uz platformas, kas, savukārt, balstījās uz gariem baļķiem, - tik gariem, lai putns ar knābi vai nagiem nevarētu aizsniegt fārgajas, kuras to nesa.
Ieradās arī Keriks, pārsteigts par uzaicinājumu tik agri no rīta.
- Dariet, kas jādara! - Vaintē uzsauca nesējām.
Piepeši Keriks vairs nejutās pasīvs novērotājs. Viņu sagrāba spēcīgi ikšķi un aizrāva uz priekšu. Putnu jau bija uzbudinājis līķu izskats un asins smaka: tas ķērca un draudīgi vēzēja spārnus. Viena no kopējām izgrieza gabalu gaļas no kautķermeņa sāniem un pasvieda plēsoņam. Tas ar brīvo kāju sakampa sarkano klunkuci, ar nagiem piespieda pie laktas un alkatīgi plēsa sulojošas gaļas lēkšķes. Klātesošās ļāva radījumam paēst, tad saķēra Keriku un, neskatoties uz viņa ķepurošanos, piegrūda pie līkā, asiņainā knābja gandrīz pa kampienam.
- Meklē! Atrod! Meklē! Atrod! - kopēja izkliedza komandas atkal un atkal, kamēr citas Keriku stūma putnam aizvien tuvāk.
Radījums neuzbruka, tikai pagrieza galvu, ar vienu auksto, pelēko aci ieurbdamies Kerikā, un nekustīgi blenza, kamēr kopēja turpināja atkārtot komandu; pēc tam vēl brīdi mirkšķinājās un šūpoja galvu.
- Pagrieziet laktu, lai putns varētu aplūkot pēdas! - kopēja uzsauca, pastiepa roku un no mugurpuses veikli atsvabināja važu. Putns ieķērcās, pierāva kājas, mežonigi savēcinājis spārnus, pacēlās gaisā un vēl paskatījās uz Keriku, kurš izbailēs atlēca sāņus. Kopēja turpināja izkliegt komandas.
Putns bija labi dresēts. Viņš strauji cēlās gaisā, apmeta goda apli virs vērotāju galvām un aiztraucās uz ziemeļiem.
- Cīņa ir sākusies, - Vaintē dziļā gandarījumā konstatēja.
Viena pēc otras aizritēja dienas, bet putns nerādījās. Vaintē degsme noplaka. Sarūgtinātās kopējas vairījās viņu satikt, un arī pārējās turējās tālāk, redzēdamas viņas kustībās apspiestas dusmas. Pavēlniece vairs neizrādīja vēlēšanos redzēt Keriku. un jauneklis centās uzturēties tādās vietās, kur nevienai nenāktu prātā viņu meklēt. Vispiemērotākais patvērums izrādījās hanalē, kur puisis nebija rādījies kopš atgriešanās no Inegbanas.
Viņam tuvojoties, Aikimenda atvēra durvis.
- Tu biji Inegbanā, - viņa teica pa pusei jautājoši, pa pusei apcerigi, un ik vārdā skanēja jūsma.
- Es nekad nebiju redzējis tādu pilsētu.
- Pastāsti man par to. Es savām acīm to nekad vairs neredzēšu.
Kamēr Keriks runāja, Aikimenda iespieda sasaiti speciāli ierobītā durvju apmales gropē un aizvēra durvis. Jauneklis zināja, ko viņa alkst dzirdēt, un stāstīja tikai par pilsētas spožumu, ļaužu masām un sajūsmu, apejot badu un aukstās ziemas. Viņam bija dārgi šie hanalē apmeklējumi, tāpēc vajadzēja gādāt, lai Aikimenda vienmēr priecātos viņu redzēt. Viņa klausījās, cik ilgi vien varēja atļauties, līdz, darba pienākumu spiesta, aizsteidzās projām. Vīrišķi nemīlēja Aikimendu un konsekventi izvairījās no viņas sabiedrības. Arī šobrīd redzes lokā nevienu nemanīja. Keriks lūkojās uz priekšu pa krēslaino ieeju dzīvojamajā zālē, kuras iekšieni viņam nekad neredzēt, un uzsauca kādam, kas slāja gar attālāko sienu:
- Es esmu Keriks! Es gribu ar tevi runāt!
Vīrišķis brīdi svārstījās, tad atsāka gaitu un apstājās tikai pēc Kerika nākamā uzsauciena.
- Es biju Inegbanā! Vai nevēlies kaut ko dzirdēt par šo pilsētu?
Uz tādas ēsmas nevarēja neuzķerties. Jilanē nedroši iznāca dienasgaismā, un Keriks viņu pazina. Ezetta - drūms īgņa, ar kuru viņš bija savas pāris reizes pārmijis pa vārdam. Visi citi tēviņi jūsmoja par Ezettas dziedāšanu, kas Kerikam šķita vienmuļa un nogurdinoša. Protams, viņš šo viedokli paturēja pie sevis.
- Inegbana ir īsta pilsēta, - Ezetta strupi noteica neskanīgā balsī kā daždien vīrišķis. - Tur mēs varējām sēdēt augstu, augstu starp lapām un vērot visu, kas notiek pūlī uz takām. Mēs nenīkām mūža ieslodzijuma garlaicībā kā šeit, kur nav nekā cita ko darīt, kā vien gremdēties pārdomās par savu likteni liedagā. Pastāsti…
- Pastāstīšu. Bet vispirms aizej pēc Alipola! Es gribu izstāstīt arī viņam.
- Nevaru.
- Kāpēc?
Atbilde Ezettam pašam sniedza perversu apmierinājumu.
- Kāpēc nevaru? Tu gribi zināt, kāpēc es nevaru? Es tev pateikšu gan. - Viņš izturēja pauzi, šaudīdams mēli starp zobiem, lai samitrinātu lūpas.
- Tev nebūs ar viņu runāt, jo Alipols ir miris!
Jaunums Keriku satrieca. Pamatīgais Alipols, drukns kā koka stumbrs… Tas taču nevar būt!
- Viņš saslima? Nelaimes gadījums?
- Daudz ļaunāk. Viņu aizveda. Aizveda ar varu. Viņu, kurš jau divreiz bijis liedagā. Un viņas zināja, šīs bestijas, zināja taču, un viņš pūlējās atrunāties, lūdzās viņām, rādīja jaukās lietiņas, ko viņš veido… Bet šīs tikai ņirdza. Dažas novērsās, bet derdzīgā persona ar rētām un sēcošo balsi, tā, kura vada medibas, bija sajūsmā par šo pretestību un sagrāba Alipolu, un noslāpēja viņa vaimanas zem sava neglītā rumpja. Visu dienu viņa te vazājās - es redzēju -, visu dienu viņa uzmanīja, lai ar olām viss būtu kārtībā.
Keriks saprata, ka ar viņa draugu noticis kaut kas šausmīgs, bet kas? Ezetta uz brīdi bija aizmirsis viņu un šūpojās aizvērtām acīm, tad iedūcās aizkapa balsī, kura trīsēja šausmās. Viņš sāka dīkt neskanīgu dziesmu: - Reiz jauns es eju liedagā
un atgriežos. Jau nākamreiz - vairs ne tik jauns -
es baijojos. Bet trešo reizi - lūdzu, nē! -
vien rets spēj to. Es ne! Ja iešu, zinu -
eju gaitu
pēdējo.
Ezetta apklusa. Viņš jau bija aizmirsis, ka Keriks grasījies stāstīt par Inegbanu, vai varbūt arī zaudējis interesi par šo tālīno pilsētu. Vīrišķis pagriezās, nepievēršot uzmanību Kerika jautājumiem, un aizšļūca atpakaļ uz zāles vidu. Lai gan Keriks vēl bridi skaļi sauca, neviens vairs nerādījās. Galu galā viņš devās projām, aizejot pievilcis durvis, ļaujot tām aizkrist un aizslēgties. Ko Ezetta ar to bija domājis? Kas nonāvējis Alipolu liedagā? Viņam nebija ne jausmas. Inlēnu saulē snauduļoja, atspiedusies pret sienu, un jauneklis sāka mežonīgi raustīt sasaiti, līdz lielā būtne palūkojās viņā ar klīstošu skatienu un gurdi uzslējās kājās.