Fārgaja svila nepacietībā nodot ziņu - ziņu pašai eistaā! -, bet savā dedzībā bija pusdienas speltē pārmocījusies. Līdz ambesedam viņas mute jau bija vaļā un elpa ciet, tā ka parunāt viņa nespēja, vismaz ne tūdaļ. Viņa neziņā svaidījās, te izskriedama saulainā klajumā, te patverdamās pavēnī, te lūkodamās pēc kāda tuvēja ūdens kubula. Vai te tāds vispār bija? Apjukumā fārgaja to nespēja atcerēties, un arī pārējās klātesošās nepievērsa uzmanību viņas dejojošajiem pirkstiem un krāsu rotaļām uz delnām. Fārgajas bija savtīgas patmīles un nekad nepalīdzēja cita citai. Ziņnese saskaitās un neviļus piemirsa, ka pati pārējo vietā būtu rīkojusies tieši tāpat. Jau zaudējusi cerības, viņa ielūkojās tuvējā ejā, laimīgi pamanīja dzeramo augli, iestrēba vēso ūdeni un ar atlikumu aprasināja savu sakarsušo ķermeni. Elpa nomierinājās, un fārgaja sadūšojās izmēģināt uzrunu.
- Eistaā… Es nes ziņu…
Neveikli, bet saprotami. Lēnā solī, turēdamās ēnā, viņa spraucās caur fārgaju pūļiem visapkārt ambesedam uz brivo laukumiņu eistaā priekšā. Nonākusi tur, viņa sastinga pozā, kas pauž zemākās vēlmi piesaistīt augstākās uzmanību, protams, to nesteidzinot.
Pēc ilgāka laika fārgaju pamanīja Vanalpē un pamāja Vaintē uz mēmo figūru.
- Runā! - eistaā pavēlēja.
Fārgaja sasprindzinājumā trīsēja, tāpēc viņai ar mokām izdevās attapt rūpīgi iekaltos vārdus.
- Eistaā, es nes ziņu. Ziņa ir no viņas, kas baro putns. Putns ir atgriezusies.
- Atpakaļ gan! - Vaintē jūsmīgi konstatēja, un fārgaja priekā izliecās, savā naivumā iedomājusies, ka jūsma adresēta viņai. Vaintē ar asu žestu pieaicināja citu fārgaju: - Atrodi Stalanu! Lai nekavējoties nāk šurp! - Viņa atkal pievērsās ziņas atnesējai. - Tu atgriezīsies pie tām ar putnu! Paliksi pie viņām, līdz attēli būs sagatavoti, lai atrādītu man, un tad nāksi un ziņosi. Atkārto!
- Atgriezies pie tām ar putnu. Paliksi. Nāksi pie eistaā, kad būs sagatavoti…
- Attēli, bildes, ainavas, - Vaintē trīs dažādos veidos centās iedzīt sapratni stulbajā galvā. - Atkārto, akajila!
Akajila - tā-ar-kuru-pretigi-runāt. Baisā frāze čukstā pāršalca pār tuvējo fārgaju pulciņu, nododot no mutes mutē arī izbīli, kas lika visām atkāpties no aizejošās ziņneses, it kā tā viņas aptraipītu.
- Vanalpē, cik daudz laika tas prasīs? - Vaintē apjautājās.
- Lai uzsāktu, informācijas pietiek jau šobrīd. Putna atmiņas centra uzkrājumiem jau vajadzētu būt sagrūstiem lielākā atmiņas bankā. Es pati tā esmu darijusi, caurskatot augšanas algoritmus. Pirmos un pēdējos attēlus var apskatīt nekavējoties. Laikietilpīgā daļa ir sekošana objekta gaitai vidusdaļā ietvertajā informācijā.
- Tava doma man nav skaidra.
- Kā izskaidrotāja es esmu stulbene, eistaā. Putns bija ceļā neskaitāmas dienas. Visu šo laiku, vai nakts, vai diena, ik pēc brītiņa fiksēts attēls. Atmiņas radījumam var likt novākt visas melnās nakts ainavas, bet palikušo bilžu skaitam joprojām nav gala. Tā nu katrs attēls jāiedabū šķidro kristālu ekrānā, lai to attīstītu vai izmestu. Tas prasa dienas - daudz dienu.
- Tad mēs būsim pacietīgas un gaidisim.
Viņa pacēla acis, sazīmēja Stalanas drukno, rētaino augumu un pieaicināja viņu pie sevis.
- Putns ir atpakaļ. Ja astazoi ir atrasti, mēs drīz vien to zināsim. Vai mēs esam gatavas sēsties tarakastos un uzbrukt?
- Esam. Fārgajas jau šauj gluži labi, hezocani uzbarojušies… Ir iestādīts daudz dzelkšņu krūmu, daudz dzelkšņu jau ievākts. Aug arī laivas, un daži jaunie īpatņi jau ir gatavi darbam.
- Tad sagatavo viņas! Iekrauj pārtiku un ūdeni un ziņo man. Un tu, Vanalpē, - tava pieredze ar attēliem mums šobrīd lieti noderēs. Tu bez kavēšanās dosies palīgā tām, kuras šo darbu dara!
Atlikušo dienas daļu un nākamo dienu Vaintē, izmetusi no galvas visas domas par astazoiem, vadīja pilsētas dzīvi, tomēr ik brīdi, kad viņa atvilka elpu un tuvumā nebija nevienas sarunu biedrenes, atgriezās nelūgtas atmiņas. Vai astazoi tiešām atrasti? Ja tā, viņi jāuzmeklē, jāaplenc un jāiznīcina. Domājot par astazoiem, viņas nāsis dusmās nobālēja. Šādā jutoņā ēšana vairs nesniedza baudu, un viņas pacietība izrādījās tik īsa, ka kāda izbiedēta fārgaja, aiztriekta vismežonīgākajā kārtā, pat nomira. Tas, ka trešajā dienā Vaintē sagaidīja kāroto ziņu, pilsētas labklājībai ļoti nāca par labu.
- Attēli ir gatavi, eistaā, - fārgaja teica, un visām, kas to dzirdēja, pārskrēja atvieglojuma trīsas. Kad Vaintē atstāja ambesedu, pat Keriks pievienojās lielajai sekotāju grupai, tāpat kā citas degot nepacietībā noskaidrot, kas tad īsti noticis.
- Viņi ir atrasti! - Vanalpē paziņoja. - Šobrid tiek attīstīts liels attēls; tūdaļ būs gatavs.
Celulozes loksne lēnām izslīdēja no zvēra mutes. Vanalpē ar mitru šļakstu izrāva to ārā, un Vaintē sagrāba attēlu vēl valgu un siltu.
- Tiešām - viņi ir atrasti! - viņa iesaucās, un loksne viņas pirkstos vilnīja. - Kur ir Stalana?
- Te, eistaā! - Stalana atsaucās, atliekot pie malas tikko aplūkotos attēlus.
- Vai tu zini, kur meklēt šo vietu?
- Vēl ne, - Stalana iedūra pirkstu attēla centrā, - bet pilnīgi pietiek ar to, ka gar šo vietu tek upe. Mēs uzbruksim no ūdens. Šobrīd sekoju viņiem pa pēdām - to vismaz es protu -, un pirmā puse man jau ir atzīmēta. Pēc attēliem es varu viņiem izsekot līdz šai vietai. Lūk, te ir viņu mājvieta. Ādu nojumes, lieli zvēri - viss, kā jau redzēts.
- Un arī iznīcināsim viņus tāpat, kā iepriekš! - Vaintē pieaicināja Keriku un iebakstīja īkšķi attēlā. - Tu zini, kas tas ir?
Jauneklis neko tamlīdzīgu savu mūžu nebija redzējis. Viņš paņēma loksni ar svešādajiem melnbaltajiem pleķiem un grozīja uz visām pusēm, līdz Vaintē izrāva to viņam no rokām.
- Neesi stūrgalvīgs! Tu esi redzējis šos radījumus, tev ir pazīstamas tādas ainas!
- Lūdzu, ar tavu atļauju, eistaā, - Vanalpē bikli un vainīgi iejaucās. - Arī fārgajas bez īpašas apmācības nav spējīgas apjēgt, kas saskatāms attēlos. Viņas redz, bet nesaprot.
- Skaidrs, - Vaintē aizmeta loksnes prom. - Pabeidziet sagatavošanas darbus. Tiklīdz vieta būs norādīta, mēs dodamies ceļā. Un tu, Kerik, nāksi kopā ar mums.
- Paldies, eistaā! Kalpoju ar prieku!
Keriks runāja pilnīgi vaļsirdīgi. Viņam nebija ne jausmas, kurp viņas dosies un ko daris, tomēr viņš ar tīksmi domāja par gaidāmo laivu braucienu.
Jaunekļa degsme apdzisa visai drīz. Sirotājas devās ceļā rītausmā, kuģoja līdz krēslai un naktis pārlaida krastā. Tas turpinājās diendienā, līdz Keriks sāka apskaust jilanē par viņu spēju sabrukt bezsamaņai tuvā stāvoklī. Viņš, turpretī, lūkojās uz krastu un pūlējās iztēloties, kas slēpjas aiz meža sienas augšpus pludmales.
Attālinoties uz ziemeļiem, krasta līnija izmainījās. Džungļus nomainīja skraj- mežs, kas tālāk pārgāja muklājos un krūmājos. Ceļā gadījās ari lielas upes grīva, bet braucējas turpināja virzību uz ziemeļiem, līdz nonāca plašā līci. Tad Vaintē un Stalanas flagmaņlaiva devās pret līča krasta ieloka vidu. Tas bija kas jauns, un apātiskās fārgajas sarosījās. Kad karavāna ielauzās piekrastes niedrājā, ligzdojošie putni lielos baros uzspurdza gaisā, aizsedzot sauli. Dūņu purvu atkal nomainīja liedags, un Vaintē deva zīmi izsēsties krastā, lai gan saule bija veikusi tikai pusi lejupceļa pret apvārsni.
Keriks, tāpat kā citas, piezagās cieši klāt, alkdams dzirdēt tālākos plānus. Stalana bakstīja kādu attēlu.
- Te esam mēs, bet te, upes krastā, ir astazoi. Ja mēs šodien pieejam par tuvu, mūs var pamanīt. Gudrāk būtu izkraut laivas šeit un atstāt visu pārtiku un ūdeni krastā. Tādējādi mēs būtu gatavas triecienam līdz ar gaismas svīdu.
Vaintē piekrita.
- Mēs uzbruksim no jūras, slēpdamās aiz plīstošajiem viļņiem, jo tobrīd mēs vēl nebūsim tikušas viņiem aizmugurē. Es gribu nokaut visus! Izņemot dažus, ko Stalanai likts saņemt gūstā. Vai skaidrs? Atkārtot!
Grupu vadītājas atkārtoja norādījumus, kamēr fārgajas saspringti centās tos iegaumēt. Pēc daudzkārtējas atkārtošanas pat viscietpaurainākā fārgaja zināja, kas darāms. Keriks garlaikots uzgrieza muguru, bet pēc Vaintē signāla veicīgi vien atkal pievērsās notiekošajam.
- Tu paliksi šeit, pie krājumiem, un gaidīsi mūs atgriežamies. Es negribu, lai tevi kļūdas pēc cīņas karstumā nogalina. Gaidi savu laiku: darbiņš būs arī tev.
Pirms vēl Keriks spēja atbildēt, viņa jau novērsās. Jauneklis nealka vērot slaktiņu, astazou apkaušanu ne tik, un Vaintē lēmums viņu iepriecināja.
Pret rītausmu viņas bija jau augšā un sēdās laivās. Piekraušanas gaitā Keriks sēdēja krastā un pēc tam klusi vēroja, kā laivas atiet no krasta un izgaist rita miglā. Inlēnu skatījās ar acīmredzamu intereses trūkumu, toties, aizbraucējām izzūdod skatienam, nekavējoties atvēra gaļas kublu.
- Tu esi pretīga rīma! - Keriks teica. - Tu kļūsi trekna.
- Ēst labi, - Inlēnu attrauca. - Tu ēd arī.
Jauneklim no tiesas negāja pie dūšas kublos iekonservētā gaļa (tā daždien garšoja pēc pelējuma), tomēr viņš nedaudz ieskrubināja un uzdzēra ūdeni, jo zināja, ka nekas nepiespiedīs Inlēnu kustēt, kamēr viņa nebūs pielocījusies līdz ūkai. Viņš piekasīgi nopētīja dzīvesbiedreni un atklāja, ka pareģojums jau piepildījies: Inlēnu aptukusi, miksts slānis pār visu ķermeni nogludinājis muskuļu skarbās aprises.
Kaut arī Keriks bija radis pie citu pastāvīgās klātbūtnes, viņš lieku reizi konstatēja, ka joprojām spēj rast baudu vientulībā. Inlēnu neskaitījās. Pēc laivu aizbraukšanas visu ieskāva klusums. Brize gan čabināja zāli, sīkie vilnīši skalojās gar krastu, bet balsu nebija - pilnīgi nekā no ambeseda nerimstošās čalas.
Keriks gāja pa priekšu gar tīro smilšu joslu starp zāļainiem ciņiem, iztraucēdams putnus, kuri teju teju no kājapakšas šāvās augšup. Viņi klimta klusumā. Inlēnu neapmierināta burkšķēja, nācās kurnētāju apsaukt. Paisumam pieņemoties spēkā, viņi nonāca augstas, melnas klints kauprē. Pie klints piestiprinājušās ūdenszāles locījās ūdens plūsmās, un tieši virspus ūdens līmeņa vidēja spraugās iestiprinājušos tumšu gliemeņu kolonijas.
Labas ēst, - Inlēnu teica, skaļi klakšķinot žokļus. Viņa stāvēja līdz ceļiem ūdeni un centās dažas atraut, bet tās stingri turējās pie akmens. Zaudējusi ceribas, viņa ļāvās, lai Keriks izved viņu krastā, kur jauneklis salūkoja dūres lieluma akmeni un atskaldīja dažas gliemenes no klints. Inlēnu tās sakampa, iegrūda mutē, saberza starp saviem smagajiem žokļiem un izspļāva čaulas suķes okeānā. Saldeno mīkstumu viņa tīksmē norija. Keriks savāca dažas arī sev un atgrieza tās vaļā ar savu metāla nazi. Abi tur uzkavējās, lidz nespēja vairs ieēst.
Diena vērtās lieliska, varētu pat teikt, lieliskākā diena Kerika mūžā, bet viņš vēlējās atrasties norādītajā vietā, kad atgriezīsies citas, tāpēc viņi devās atpakaļ jau agrā pēcpusdienā. Gaidīt nācās vēl ilgi. Saule bija jau zemu, kad parādījās laivas.
Pirmā krastā izkāpa Vaintē. Viņa noteiktā solī aizgāja līdz produktu kaudzei, nosvieda ieroci smiltīs un atrāva gaļas kublu, nostājās pret Keriku jautājošā pozā, nokoda lielu kumosu, sazelēja to, norija un visbeidzot ierunājās.
- Neviens neizspruka. Slepkavniekiem gals. Viņi cīnījās kā nelabie, un mēs zaudējām pulka fārgaju, bet pasaulē fārgaju netrūkst. Kas iecerēts, tas padarīts. Tagad tu ķersies pie sava darbiņa.
Viņa uzsauca divām fārgajām, kuras izvilka no tuvējās laivas smagu saini un izvilka krastā. Pirmajā brīdī Keriks to noturēja par ādu ķīpu. Tad tā sakustējās.
Kad fārgajas nometa saini smiltīs, ādas atritinājās un atklājās bārdaina seja; radījuma mati - asiņu piesūkušies, acis - bailēs ieplestas. Ieraudzījis Keriku, tas iepleta muti un izgrūda savādas, čērkstošas skaņas.
- Astazous runā, - Vaintē teica, - vai vismaz izgrūž kādas skaņas, kas šiem netīrajiem dzīvniekiem kalpo kā valoda. Ko viņš saka, Kerik? Es pavēlu tev klausīties un pastāstīt man, ko viņš saka!
Par nepaklausību nevarēja būt ne runas. Ko eistaā lika, tas tika izpildīts. Vienmēr. Bet Keriks nespēja izpildīt; viņa kustības pauda bailes.
Viņš nesaprata šīs skaņas. Tās viņam neko neizteica. Pilnīgi neko.