- Vai radījums runā? - Vaintē uzstājīgi vaicāja. - Stāsti, nečammājies!
- Nezinu… - Keriks nenoteikti novilka. - Varbūt… Es neko nesaprotu. Pilnīgi neko.
- Tātad šīs skaņas ir tikai troksnis, ne vairāk.
Vaintē kvēloja dusmās. Viņas plānus gaidīja krahs. Viņai nevajadzēja noticēt Engai, kura tik uzstājīgi apgalvoja, ka smirdīgie lopi patiešām sazinoties savā starpā. Viņa būs kļūdījusies. Vaintē izgāza savas dusmas pār astazou, iegrūžot kāju būtnes ģīmī un pagrozot. Tas sāpēs iestenējās un neganti izbrēca kaut kādas skaņas. Keriks piešķieba galvu un saspringti ieklausījās.
- Mirklīti, eistaā! Te kaut kas bija.
Viņa soli atkāpās un, joprojām saskaitusies, atkal pagriezās pret jaunekli. Viņš steidzīgi ierunājās, pirms vēl Vaintē niknums nav vērsies pret viņu pašu.
- Tu dzirdēji? Viņš izkliedz vienas un tās pašas skaņas - jau kuro reizi! Un es zinu, tas ir, es domāju, ka zinu, ko viņš saka.
Keriks apklusa un, kodīdams lūpu, rakņājās sensenās atmiņās starp aizmirstiem, izdzisušiem vārdiem.
- Marags - lūk, ko viņš saka. Marags!
- Un tas kaut ko nozīmē?
- Jā. Es zinu - tas nozīmē… Tas ir līdzīgs… Tas ir apmēram tas pats, kas astazous.
Vaintē tas šķita neizprotami.
- Bet radījums taču ir astazous.
- Es domāju ko citu. No viņa viedokļa astazous ir jilanē.
- Doma nav visai skaidra, turklāt šāds skaidrojums man nebūt netīk, bet vispārīgos vilcienos es tevi saprotu. Turpini iztaujāt! Ja, tavuprāt, šis astazous ir jileibe un neprot labi runāt, mēs tev sagādāsim citu īpatni. Sāc!
Bet Kerikam nekas nesanāca. Gūsteknis cieta klusu. Keriks pieliecās viņam tuvāk un saņēma spļāvienu ģīmī. Vaintē nešķita apmierināta.
- Notīries! - viņa uzrūca un pamāja kādai fārgajai. - Atved citu astazou!
Keriks lāgā neapzinājās, kas ar viņu notiek. MARAGS. Vārds kulstījās pa
viņa galvu, uzbangodams atmiņas - netīkamas atmiņas. Auri mūžamežā, kaut kas baiss jūrā. Maragi. Tas ir vairāk nekā viens marags. Maragi, marags, maragi, marags…
Viņš spēji satrūkās, apjauzdams, ka uz viņu nikni auro Vaintē.
- Vai tu piepeši esi kļuvis jilenins - bez valodas kā tāda fārgaja, nule no jūras izlīdusi?!
- Piedod, lūdzu: manas domas, astazous izdvestās skaņas, es domāju, ka…
- Tas mani neinteresē. Runā tagad ar šo eksemplāru!
Keriks palūkojās lejup - platās, izbiedētās, zilās acīs un matu jūklī ap būtnes galvu. Uz sejas mati neauga, un augums zem apsējiem šķita uzblidis un svešāds. Vaintē sakampa astazoiem atņemtu koka šķēpu ar akmens uzgali un iebakstīja radījumam sānos; izbiedētā būtne iekviecās.
- Paskaties uz mani! - Vainē uzsauca. - Tā jau ir labāk. Tagad es tev parādīšu, kas tevi gaida, ja tu klusēsi tāpat kā šis te un nemēģināsi runāt.
Vaintē apgriezās un trieca šķēpu bārdainā gūstekņā miesā. Tas ķērcoši iebļāvās, bet Vaintē trieca šķēpu atkal un atkal, līdz iestājās klusums. Otrs upuris šausmās vaimanāja un svaidījās uz visām pusēm, cik to ļāva ciešās saites. Vaintē aizsvieda projām asiņaino ieroci.
- Atsvabini tā locekļus un liec runāt! - Vaintē novērsdamās teica.
Tas izrādījās sarežģīti. Gūstekne te spiedza, te smagi kāsēja, no tās acim straumēm plūda asaras un uz virslūpas krājās gļotas. Keriks pieliecās cieši klāt, pagaidīja, lidz būtne pierimst, un izrunāja vienīgos vārdus, kurus zināja.
- Marags. Maragi.
Tūdaļ arī sekoja atbilde, bet tik strauja, ka viņš nespēja izsekot, lai gan saklausīja «maragi» un vēl ko citu. Samadu! Jā, samadu, - samadu esot apkāvuši. Šie vārdi nozīmēja tieši to! Viss samads maragu apslaktēts. Lūk, ko viņa stāsta!
Viņa… Neviļus Kerika lūpās raisījās šis vārds. Sieviete. Viņa ir linga, un tas otrs - nodurtais, - tas ir hannas. Sieviete un virietis. Ari viņš pats ir hannas.
Sapratne padziļinājās, bet mokoši gausi - pa vārdam, pa frāzei. Dažus vārdus viņš vispār neizšķīra; astoņgadīgā zēna vārdu krājums - viss, ko viņš jebkad zinājis, - nebija tāds kā pieaugušai sievietei.
- Jūs apmaināties trokšņiem. Vai saproti arī kaut ko?
Keriks palūrēja uz Vaintē, pielēca kājās un brīdi stāvēja, vārstīdams muti, līdz viņas jautājuma jēga izspiedās caur marbaka vārdu gūzmu viņa galvā.
- Jā, protams, eistaā, saprotu arī. Lēnā garā sāku šo to apjēgt.
- Tas ir jauki. - Vaintē ciešāk ietinās apmetni. Ēnas jau vērtās garas, saule skāra apvārsni. - Vajag to atkal sasiet, lai neizmūk. No rīta turpināsi. Kad sāksi vairāk saprast, likšu uzdot astazoum dažus jautājumus. Jautājumus, uz kuriem svarīgi rasi atbildi. Ja radījums atteiksies atbildēt, tad atgādini tā otra galu. Nešaubos, ka arguments nebūs no vājajiem.
Keriks arī pats paņēma apmetni, atgriezās un apsēdās smiltīs līdzās sievietei. Viņa galvā jaucās vārdi, balsieni, nosaukumi…
Sieviete ierunājās, - un viņš atskārta, ka saprot, pat neredzot viņas kustības.
- Man salst.
- Tu vari runāt tumsā - un es saprotu…
- Auksti…
Protams. Marbaks nelidzinājās jilanē valodai. Tas neietvēra ķermeņa kustības. Tās izrādījās skaņas - tīras skaņas. Keriks jūsmoja par šo atklājumu, vienlaikus noritinādams dažas asinim piesūkušās ādas no mirušā vīra ķermeņa un uzklādams sievietei.
- Mēs varam runāt pat nakti! - viņš murmināja, notrīdams ķepīgos pirkstus pret krasta smiltīm. Kad viņa atbildēja, klusajā, joprojām baiļpilnajā balsī skanēja ari pārsteigums.
- Es esmu Aina no Ohzo samada. Kas esi tu?
- Keriks.
- Tu arī esi gūsteknis, piesiets pie maraga. Un tu proti ar viņiem runāt?
- Jā, protams. Bet ko tu te darīji?
- Vācu ēdamo, ko tad vēl! Dīvains jautājums. Mums nevajadzēja nākt tik tālu uz dienvidiem, bet pagājušajā ziemā tik daudzi nomira badā… Neko nevarēja darīt. - Viņa atkal palūkojās uz viņa siluetu pret debesīm un ļāva vaļu ziņkārei. - Kad viņi tevi sagūstīja, Kerik?
- Kad? - Tiešām nav viegli atbildēt. - Jādomā, jau pulka vasaru aizritējis. Es biju ļoti mazs…
- Viņi visi ir miruši, - viņa piepeši atcerējās un sāka šņukstēt. - Šie maragi viņus visus nobendēja, visus, izņemot dažus gūstekņus.
Viņa iešņukstējās vēl skaļāk, un kaklasiksna spēji iegriezās Kerika kaklā. Viņš abām rokām ieķērās tajā un aizšļūca pa smiltim. Troksnis bija iztraucējis Inlēnu nakts mieru un viņa vēlās projām, raujot Keriku sev līdzi.
Viņš vairs nemēģināja runāt.
Nākamajā rītā Keriks modās ar grūtībām. Galva šķita smaga, āda - karsta. Jādomā - vakar nevajadzēja tik ilgi uzturēties saulē. Viņš atrada ūdens tvertni un alkaini strēba, kad tuvumā uzradās Stalana.
- Eistaā man stāstīja, ka tu sabaurojoties ar citu astazou, - viņa lietoja šādu dzīvniecisku darbības apzīmējumu, turklāt bagātināja frāzi, neslēpjot atklātu riebumu.
- Es esmu Keriks, kurš sēž līdzās pašai eistaā. Tavs runas veids ir aizskarošs.
- Es esmu Stalana, kura žmiedz astazous, kā to vēlējusies eistaā. Nav nekā aizvainojoša, ja tevi nosauc par to, kas esi.
Nesenais slaktiņš sniedza medniecei sāta sajūtu. Viņas uzvediba mēdza būt rupja kā viņas balss, bet šorīt viņa turklāt izrādijās neparasti dzēlīga. Keriks nejutās tik labi, lai strīdētos ar brutālo radību. Tikai ne šodien. Nepievēršot uzmanību viņas pārākuma un nicinājuma pilnajai pozai, viņš aizgriezās, un medniecei nācās sekot viņam nopakaļ lidz vietai, kur gulēja sasietā sieviete.
- Runā ar to! - Stalana izrīkoja. Viņas balss skaņa lika sievietei notrīsēt un izbailēs pievērsties Kerikam.
- Man gribas dzert.
- Es atnesīšu ūdeni.
- Tā locījās un izgrūda skaņas, - Stalana iejaucās. - Tavas skaņas nebija ne kripatu labākas. Ko tas nozīmē?
- Viņa vēlas ūdeni.
- Labi. Iedod ķēmam kādu malciņu. Un pēc tam jautāšu es.
Marags līdzās Kerikam Ainu šausmināja. Tas pavērās viņā ar tukšu, aukstu skatienu, sakustināja locekļus un kaut ko krekšķēja. Keriks tulkoja:
- Vai te vēl ir kādi tani?
- Kur? Ko tu ar to domā?
- To jautā šis neglītais marags. Man jāzina, vai te ir vēl kādi, vai ir citi samadi?
- Uz rietumiem, kalnos - to taču tu zini.
Stalanu atbilde neapmierināja. Tincināšana turpinājās. Pēc brīža, neskatoties uz nepilnīgajām valodas zināšanām, Keriks apjauta, ka Aina izvairās no tiešām atbildēm.
- Tu nesaki visu, ko zini, - viņš pārmeta.
- Bet protams! Šis marags vēlas atrast arī citus samadus un apslaktēt. Es nestāstīšu. Es drīzāk miršu. Vai tad tu vēlies, lai mošķis to zinātu?
- Man vienalga, - Keriks vaļsirdīgi atzinās. Viņš jutās saguris, un arī galva sāpēja. Maragi var kaut astazous, astazoi var kaut maragus, lai tikai liek viņu mierā. Viņš ieklepojās, tad sāka kāsēt bez mitas - dziļi un sāpīgi. Noslaucījis gļotas no lūpām, viņš atskārta, ka tajās redzamas asinis.
- Prasi vēl! - Stalana uzstāja.
- Prašņā pati! - Keriks ieteica tik bezbēdīgi, ka Stalana burtiski iešņācās dusmās. - Es gribu padzerties. Man rīkle kalst.
Viņš alkaini padzērās, atlaidās zemē un uz brīdi pievēra acis.
Vēlāk apziņā pavīdēja, ka kāds viņu kaut kur velk, bet atvērt acis šķita pārāk smags darbs. Pēc brīža viņam lika mieru, viņš pierāva kājas pie krūtim un apņēma tās ar rokām. Pirms samaņas zaudēšanas, Keriks vēl sajuta, ka zem svelmainās saules stariem ir aplam auksti.