Apziņā gruzdēja laika rituma izjūta, apziņu skāra pastāvīgas sāpes. Sāpes, kas drīz vien kļuva par svarīgāko motīvu Kerika dzīvē, - nomācoša nenovēršamība, kuras priekšā viņš drupa. Tajos brīžos, kad apziņa bija. Periodiski to nomainīja bezsamaņa. Viņš gaidīja viendabīgās tumsas brīžus kā patvērumu no drudža un nebeidzamajām ciešanām. Reiz Keriku pamodināja svešādas, neskanīgas vaimanas; tikai pēc brīža viņš apjauta, ka vaidējis pats.
Smagākais brīdis jau atkāpās pagātnē. Samaņa joprojām atgriezās tikai brīžiem, bet Keriks apzinājās, ka sāpes aizstājusi trula smeldze. Skatiens bija aizmiglots, bet stingrā, vēsā roka ap pleciem, kas balstīja viņu, lai viņš varētu padzerties, varēja būt tikai Inlēnu roka. «Nešķirama kā paša ēna,» Keriks nodomāja, «kā paša ēna.» Doma viņu sasmīdināja - grūti pat pateikt, kāpēc, - un viņš atkal ieslīga nemaņā.
Kādu dienu Keriks konstatēja, ka ir pie pilnas sajēgas, tikai nespēj pakustēties. Šķita, ka aizplūdusi neizmērojama laika straume, kas gan nav viņu nospiedusi pie zemes, nedz arī saistījusi, tomēr aizskalojusi pēdējo piliti spēka, liekot plakt pie zemes no sava ķermeņa svara. Viņš atklāja, ka var pakustināt acis, bet tās asi iesāpējās un pieplūda neapturamām asarām. Inlēnu tepat līdzās domīga tupēja uz resnās astes, klusā svētlaimē blenzdama tukšumā. Ar milzu
pūlēm jauneklis izspieda vienu vienigu vārdu «dzert», nespēdams nobeigt to vārda daļu, kuru pavadīja ūdens nešanu apzīmējošās ķermeņa kustības. Inlēnu tuvākā acs pagriezās pret Keriku, kamēr smadzenes pūlējās aptvert pausto domu. Beigu beigās pat viņai atausa skaidriba. Viņa pietrausās kājās, atnesa ķirbi un paslēja viņa ļengano augumu, ļaujot padzerties. Viņš iestrēba, ieklepojās un spēku izsīkumā zaudēja samaņu. Pie ieejas kaut kas sakustējās, un redzes lokā iepeldēja Akotolpa.
- Vai es nekļūdos: viņš runāja? - viņa pārvaicāja, un Inlēnu piekrītoši pamāja. - Ļoti labi, ļoti labi. - Zinātniece noliecās un aplūkoja jaunekli. Keriks kā miglā saskatīja viņas platās aprises, tauku krokām šūpojoties, aizsedzam debesis.
- Tev bija jābūt mirušam, - viņa teica ar zināmu apmierinājumu. - Bez manis tu arī būtu līķis. Pakustini galvu par zīmi, cik pateicīgs tu esi par manu darbu!
Keriks atļāvās vārgi pakustināt žokli, un Akotolpa uztvēra to kā pelnītu atzinību.
- Baiga slimība ārdīja visu tavu organismu. Šīs vātis uz ādas vēl ir mazākais: fārgajas, būdamas pārāk stulbas, lai saprastu, ka šāda liga ir specifiska tavai sugai, izvairījās aiztikt tevi, un man vajadzēja tevi kopt pašai. Bet ļoti interesanti. Ja es jau nebūtu strādājusi ar siltasinīgajiem astazoiem, tevi neizbēgami piemeklētu nāve.
Kamēr Akotolpa runāja, vairāk pašas priekam, viņa nomainīja slimnieka apsējus. Tas nenoritēja bez sāpēm, bet vairs nelīdzinājās mokām, ko Keriks bija izjutis agrāk.
- Dažiem mūsu noķertajiem astazoiem bija šī pati slimība, tikai vieglākā formā. Viņos izveidojušās antivielas. Tevī - ne. Visslimākajam es pilnīgi iztecināju asinis, ieguvu serumu, apstrādāju… Tā, esam galā. Tagad ieēd kaut ko.
- Cik… ilgi… - Keriks mēģināja čukstēt.
- Cik ilgi jāēd? Cik ilgi antivielas? Vai tu vēl murgo?
Keriks lūkoja pakustināt roku laika nozīmē.
- Skaidrs. Cik ilgi tu esi slimojis? Ļoti ilgi; es neuzņēmu laiku. Tam nav nozīmes. Tagad padzeries: tev nepieciešamas olbaltumvielas, tu esi zaudējis kādu trešo daļu svara. Te ir garda, līdz šķidram stāvoklim fermentēta gaļa, lieliski sagremojama.
Kerikam trūka spēka iebilst. Šķebīgā zampa gan lika viņam nožākstīties, tomēr kādu nieku izdevās arī norīt. Pēc tam viņš noguris aizmiga.
I
Tas izrādījās lūzuma punkts. Slimība bija galā. un jauneklis strauji atveseļojās. Apmeklētājas pie viņa nenāca, izņemot resno zinātnieci, bet viņš ari neilgojās pēc tādām. Viņš atkal un atkal pārcilāja prātā atmiņas par taniem, ar kuriem bija runājis. Nē, ne taniem. Ar astazoiem. deģenerātiem, siltasiņu slepkavām. Miesa no viņa miesas. Tani. Tie paši ļaudis, tie paši radījumi. Viņam bija divēja piederība, ko jauneklis līdz šim nebija izpratis un tagad lauzīja galvu. Protams, viņš pats bija tanus, jo savulaik - agrā bērnībā - esot atvests uz šejieni no citurienes. Tomēr tas noticis tik sen, tik daudz ūdeņu aiztecējis kopš tā laika, ka jebkura atmiņa par to izkūpējusi. Tās vairāk šķita atmiņas par atmiņām, it kā tas būtu kaut kas tāds, par ko viņam stāstits, nevis paša pieredzēts. Kaut ari fiziski Keriks nebija jilanē, jau sen viņš domāja, kustējās, runāja kā jilanē. Tomēr ķermenis joprojām bija tanu ķermenis, un sapņos viņš dažkārt uzturējās savu sugasbrāļu vidū. Šādi sapņi satrauca, pat biedēja, bet, par laimi, viņš pēc pamošanās no tiem neko daudz neatcerējās. Arī atcerēties tanu vārdus viņš vairs nespēja, lai kā ari pūlētos, jo pat tie, kurus pats bija runājis, slimības laikā izrādījās izkrituši no galvas.
Ja neskaita Inlēnu nemitīgo kluso klātbūtni, Keriks bija atstāts pilnigā vienatnē. Vienīgā apmeklētāja palika Akotolpa, un jaunekli tas pārsteidza.
- Vai viņas joprojām ir ārpus pilsētas - visas tās, kuras iznicina astazous? - viņš kādu dienu jautāja.
- Nē. Jau divi desmiti dienu, kopš viņas ir atpakaļ, ja ne vairāk.
- Bet neviena pat nepavīd redzeslokā, pat fārgaja ne, un neviena bez tevis arī neatnāk.
- Protams, ne, - Akotolpa stingri iekārtojās uz savas astes, visus četrus īkšķus savija kopā un omulīgi atbalstīja uz sava vidukļa tauku blīvas.
- Tu maz zini par jilanē, labi ja tik, cik šī atstarpe starp maniem īkšķiem, - viņa saknieba tos cieši kopā. - Tu dzīvo mūsu vidū, bet nenieka nezini.
- Es nekas neesmu, es nenieka nezinu. Tu zini visu. Es ar lielu prieku kaut ko uzzinātu.
Kerika teiktais nebija kaila pieklājības frāze. Viņš maldījās pa sadzīves mīklu džungļiem, pa neatbildētu jautājumu labirintiem. Lielāko daļu dzīves puisis pavadījis šeit - šajā noslēpumu pilsētā. Jilanē dzīvi caurvija aizspriedumi un zināšanas, ko, kā rādās, katra zināja, bet neviena neapsprieda. Ja lišķība un pieglaimība var izvilināt no treknās būtnes kādu atbildi, Keriks bija gatavs šķobīties vissmieklīgākajās padevības pozās.
- Jilanē neslimo. Slimības nopļauj tikai zemākos dzīvniekus, kā tevi. Es pieļauju, ka savulaik ir bijušas arī slimības, kas skārušas mūs, bet tās jau sen izskaustas, kā, piemēram, drudzis, kas aiznesa līdzi dažas no pirmajām šajā krastā iznākušajām jilanē. Traumu gadījumos infekcijas var iekļūt brūcēs, bet tās tūdaļ tiek apkarotas. Tava slimība tiktāl samulsinājusi stulbās fārgajas, kuras nespēj to nedz apjēgt, nedz pieņemt, ka viņas to ignorē, un lidz ar to arī tevi. Man, turpretī, darba specifika ar visām dzīvības formām liek būt imūnai pret tamlīdzīgām blēņām.
Viņa neslēpa dziļu apmierinājumu, un Keriks steidza vispārējos vilcienos piekrist.
- Tev noslēpumu nevaid, Augstība, - viņš vedināja. - Vai sekls zemes tārps drīkst patērēt tavu inteliģenci, uzdodot vēl jautājumu?
Akotolpa nevērīgi deva atļauju.
- Vai starp vīrišķiem plosās sērga? Hanalē es dzirdēju, ka daudzi liedagā zaudē dzīvību.
- Vīrišķi ir truli un bez jēgas kulsta mēles. Jilanē šādus jautājumus apspriest nav ļauts.
Akotolpa šķelmīgi piemiedza aci Kerikam, vienlaikus pievēršot otras acs skatu Inlēnu masīvajai mugurai, un sakārtoja domas.
- Bet es neredzu nekā ļauna, atklājot to tev. Tu neesi jilanē, turklāt esi virišķis, tātad tev var stāstit. Es runāšu vienkārši, jo visā problēmas pilnibā to lemts izprast tikai ar manām dziļajām zināšanām. Mēģināšu tev aprakstīt vairošanās intīmās un sarežģītās nianses. Pirmkārt, tev jāsaprot savas uzbūves nepilnība. Visi siltasiņu radījumi, tevi ieskaitot, ejakulē spermu, un tā arī ir jūsu vienīgā līdzdalība vairošanās norisē. Ar mūsu augsti organizēto sugu ir citādi. Apsēklošanas akta laikā apaugļotā ola nonāk vīrišķa dzimumsomā. Šī norise izraisa izmaiņas vīrišķa vielmaiņā. Būtne kļūst laiska, minimāli tērē enerģiju un ieaug taukos. Olas izšķiļas, jaunuļi dzimumsomas komfortā briest, attistās, un atstāj to tikai tad, kad sasnieguši jūras dzīvei nepieciešamo briedumu. Tas ir brīnišķīgs pielāgojums, kurš pārākajām būtnēm - sievietēm - atbrīvo īkšķus svarīgākiem darbiem. - Akotolpa badīgi nošmakstināja lūpas, pastiepās, satvēra Kerika nepabeigto šķidrās gaļas ķirbi un vienā rāvienā iztukšoja to. - Pārākajām visās jomās. - Viņa tiksmi atraugājās. - Tiklīdz jaunuļi aiziet jūrā, vīrišķa loma reprodukcijā ir izsmelta. Apmēram tāpat, kā kādam kukainim, kuru sauc par dievlūdzēju un kura mātīte pēc kopulācijas tēviņu apēd. Tēviņa vielmaiņas atgriešanās normālās sliedēs norit smagi. Apmēram puse šajā norisē apmirst. Lai gan tas varētu nebūt tikami tēviņiem, sugas izdzīvošanā tam nav nozīmes. Tev taču nav nekādas sajēgas par to, ko es runāju, vai ne? Par to liecina dzīvniecisks tukšums tavās acīs.
Bet Keriks saprata. Pat pārāk labi. «Trešā reize liedagā - neizbēgama nāve», viņš klusībā nodomāja, bet balsī teica: - Cik vieda tu esi, Augstība! Pat ja es būtu izšķīlies reizē ar laiku, es zinātu vien niecīgu daļiņu no tā, kas zināms tev.
- Bez šaubām, - Akotolpa neiebilda. - Zemākie - siltasiņu - dzīvnieki nespēj pārkārtot savu vielmaiņu, kāpēc arī vāji vairojas un spēj izdzīvot tikai pašā pasaules maliņā. Es Entobanā strādāju ar tādiem dzīvniekiem, kuri sauso sezonu pārlaiž, iekaltuši izsusuša ezera dibena dūņās, un sagaida lietavas, lai cik arī vēlu tās sāktos. Tagad, jādomā, pat tev varētu kļūt skaidrs, ka gan izdzīvošana, gan nāve atkarīga no vielmaiņas pārvērtībām.
Fakti saliedējās veselumā, un Keriks neviļus skaļi noteica:
- Dzīvības Meitas…
- Nāves Meitas! - Akotolpa iebilda, paužot visdziļāko nicinājumu. - Neatgādini man šīs radības! Viņas nekalpo savai pilsētai, nedz arī mirst, kā pienāktos pēc izraidīšanas. Toties nomirst pašas labākās. - Viņa ar saltiem, ļaunu vēstošiem žestiem pievērsās Kerikam. - Ir mirusi Aikimeja, dižā zinātniece. Tev bija tas gods tikties ar viņu Inegbanā, kad viņa ievāca tavu audu paraugus. Tā bija viņas melnā loze. Dažas augstu stāvošas muļķes gribēja, lai viņa atrod iespēju iznīcināt tavus astazous bioloģiskā ceļā. Viņa neatrada, - viņa nevarēja atrast, lai kā arī centās. Un nomira. Zinātne sargā dzīvību, nevis atņem to. Un viņa nomira kā tās jilanē, kuras izraida no pilsētas. Tu esi nesaprātīgs dzīvnieka tēviņš, un es tev vairāk nekā nestāstīšu.
Viņa aizlīgoja projām, bet Keriks tam pat nepiegrieza vērību. Pirmo reizi viņš sāka apzināties kādu nieku no tā, kas notiek tepat apkārt. Viņš bija truli ļiīcnrini:. pasauli, kada tā šķiet. Bija ticējis, ka tādi radījumi kā hezocani un laivas ii pilnīgi dabiski. Kas tev deva! Kaut kādā nezināmā veidā jilanē bija pārveidojušās viņu ķermeņus, kā tas darīts arī ar visiem augiem un dzīvniekiem pilsēta. Ja nu treknā Akotolpa tiešām prot taisīt tādus trikus, tad viņas zināšanām patiesi jāpārsniedz vispārdrošākās Kerika iedomas. Pirmo reizi viņš izjuta neviltotu cieņu pret viņas gudrību un spējām. Bez viedās Akotolpas viņš jau būtu miris.
Keriks iegrima smagā miegā un sapni skaļi vaidēja. Viņa acu priekšā pārveidojās dzīvnieki, tad izkusa arī viņa paša miesa un sacietēja jaunā formā.
Driz vien Keriks bija atlabis tiktāl, ka varēja piecelties sēdus. Vēl pēc laiciņa viņš, atbalstījies pret Inlēnu, lūkoja paspert dažus drebelīgus soļus. Piliti pa pilītei
atgriezās spēki.
Kādu dienu Keriks izgāja no sava kambara un atsēdās saulē ar muguru pret lapoto sienu. Ja jau reiz parādījies, turklāt acīmredzami vesels, tad viņa klātbūtne tika pieņemta kā agrāk. Viņš pasauca fārgaju un lika tai atnest kādu augli, jo viņa kvēlākā vēlēšanās bija atpestīt muti no sašķidrinātās gaļas garšas.
Spēki turpināja atjaunoties, lidz beidzot, ik brīdi apstādamies, lai atpūstos, Keriks spēja aizvilkties lidz ambesedam. Pirms slimības tā būtu bijusi īsa pastaiga; šobrīd tas izrādījās īsts maratons, un pie mērķa Keriks nonāca sviedriem pārplūdis un iekrampējies Inlēnu rokā. Viņš saļima pret ambeseda sienu un rija gaisu. Vaintē, viņu pamanījusi, tūdaļ aicināja pie sevis. Jauneklis pietrausās kājās un streipuļoja pretī valdniecei, kura vēroja viņa steberīgo soli.
- Vai esi vēl slims? - viņa vaicāja, paužot rūpes.
- Slimība ir pāri, eistaā, tikai spēka vēl nav. Akotolpa, neizmērojami viedā dziedniece, liek ēst daudz gaļas, lai mans augums atkal apaugtu ar miesu un atgūtu spēkus.
- Dari, kā viņa liek: tā ir arī mana griba. Ceļā uz ziemeļiem mūs pavadija uzvaras, un visi sastaptie astazoi ir iznīcināti. Izņemot tos dažus, ko sagūstījām. Mana vēlēšanās bija tāda, lai tu aprunājies ar tiem un izvilini informāciju.
- Kā eistaā pavēl, - Keriks attrauca. Vārdos skanēja tikai bikla padevība, bet patiesībā Keriku pārņēma svelošas alkas: viņa vaigi piesarka un augums ietrīsējās. Jauneklis apzinājās, ka ienīst šķebīgās būtnes, bet tik un tā - viņš dega nepacietībā ar tām sazināties.
- Tu runāsi, bet ne ar tiem, ko mēs atvedām. Tie ir beigti. Atgūsti spēkus. Kad ziemeļu saule atsāks sildīt, mēs dosimies vēl varenākās medībās.
Keriks pazemīgi pamāja, pats pārsteigts par savu pēkšņo vilšanos.
Pietika pagulšņāt saulē, izmest no galvas atmiņas par slimību, un atgriezās dzīvesprieks. Ritēja dienas, līdz beidzot Akotolpa atsūtīja kādu fārgaju pēc Kerika. Tā aizveda uz pilsētas daļu, kurā Keriks lidz šim nebija kāju spēris, - līdz noslēgtai, savādi pazīstamai plāksnei. Tā atbīdījās, un pavērās vēl miklas sienas.
- Ūdens ieeja, tāda pati kā Inegbanā.
Inlēnu ķermenis atzinīgi noļumēja:
- Kož acīs.
- Tad turi tās ciet, stulbā radība! - Keriks aizrādīja un aizvēra arī savējās, ļaujoties siltā šķidruma šaltij.
Viņiem ienākot, Akotolpa meta mieru aizsāktam darbam, pastiepās un ar īkšķiem ieknieba Kerikam sānā.
- Jauki. Tu esi apsedzis savas ribas. Bet tev arī jāvingro. Es tev tikai nododu eistaā rīkojumu. Viņa ir ļoti norūpējusies, vai tu spēsi doties uz ziemeļiem līdz ar citām.
- Uzklausu un paklausu. - Keriks ar skatienu iztaustīja savādo telpu, nesekmīgi cenšoties izprast, ko tas viss nozīmē. - Reiz tālajā Inegbanā es biju ļoti līdzīgā vietā…
- Tu esi vērīgs savā muļķībā. Visas laboratorijas ir līdzīgas.
- Pastāsti, Diženā, ko tu te dari!
Akotolpa nošmakstināja lūpas, un spēcīgās jūtas saviļņoja viņas tauku krokas.
- Tu gribi, lai es tev pastāstu, tu, neizmērojami dumjā būtne? Pat desmit mūžu dzīvojot, tevī ne apjausma par to nedzimtu. Zinātne pastāv, kopš jilanē pirmo reizi iznirusi no jūras, un visu šo laiku tā augusi dziļumā un plašumā. Zinātne ir izpratne par dzīvi kā tādu, ielūkošanās dzīvības noslēpumos, ielaušanās šūnās, kas veido visu dzīvo, šūnas kodolā snaudošo gēnu aptaustīšana, to spirāles atritināšana, sasmalcināšana, sajaukšana un atkalsavienošana, jo mēs esam visas dzīvības saimnieces. Vai tu saprati kaut vārdu no manis teiktā, siekalainais lišķi?
Keriks ierunājās, tīši uzsvērdams savu pieglaimibu:
- Ļoti maz, tu, bezgalīgi viedā, bet gana, lai apjēgtu, ka jūs esat dzīvības saimnieces.
- Tiesa gan. Vismaz tik daudz saprāta tevī mājo, lai apbrīnotu arī to, ko nespēj izprast. Tad paveries uz šo dzīvnieku un neslēp jūsmu! - Akotolpa pastūma malā līdzstrādnieci un pamāja uz kārpainu, adatainu, plankumainu radību, kas tupēja pie sienas caurspīdīgās daļas. Spilgts saules stars iespīdēja būtnē iekšā no sāniem, kā šķita, caur milzīgu aci. Otra acs, turpretī, rēgojās virs dzīvnieka galvas. Akotolpa pieaicināja Keriku tuvāk un sajūsmā salīgojās, redzot viņa bažīgo pozu.
- Tu no tā baidies?
- Šīs acis…
- Tās taču neredz, muļķadesa! Radijums ir akls un nejūtīgs, bet acis kalpo mūsu vajadzībām: tās saliec gaismu, un mēs varam ieraudzīt neredzamo. Paveries uz šo caurspīdīgo plātnīti! Ko tu tur redzi?
- Ūdens pile, vai?
- Apbrīnojamas novērošanas spējas. Bet tagad palūkojies tajā, kad es to ielikšu sanduū.
Akotolpa bakstīja ar īkšķi, līdz sanduū sānos pavērās sprauga, un ieslidināja tajā plātnīti. Tad viņa pašķielēja augšup vērstajā acī un, bakstīdama sanduū jutekļos vajadzīgās instrukcijas, klusi krekšķināja. Savu padarījusi, Akotolpa atliecās un deva vietu Kerikam.
- Aizver vienu aci! Ar otru ielūkojies te. Ko tu redzi?
Ktuik'. nrirnd/oļa noko. Tikai gaismas ņirbu. Viņš mirkšķināja, cilāja galvu - un bnidzot leniudzljal Caurspīdīgas radībiņas, kas ņipri vēcināja taustekļus. Jauneklis neizpratnē pievērsās Akotolpai:
F_"s kaut ko redzēju - tādus kā kustīgus zvēriņus. Kas tie tādi?
- Dzīvnieki, sīksīki dzīvnieciņi šajā ūdens lāsē. Lēcas palielina viņu attēlus. Tu apjēdz, par ko es runāju?
- Nē.
- Bez šaubām. Tu nekad neapjēgsi. Tavs saprāts līdzinās tiem tur astazoiem - aiz muguras. Vācies!
Keriks apcirtās un iepleta muti. Sienas nišā klusi stāvēja bārdains tanus. Tad viņš aptvēra, ka tas ir tikai izbāzenis. Tas viņam neko neizteica, un viņš veicīgi atstāja telpu.
Atpakaļceļā saule karsēja plecus, Inlēnu pacietīgi klumzāja nopakaļ… Keriks tomēr jutās dīvaini satraukts. Domās un valodā viņš ir jilanē. Augumā - astazous. Tas nozīmē, ka viņš nav ne šis, ne tas, un šī doma jaunekli ļoti nomāca.Viņš ir jilanē - lūk, kas viņš ir, un nevienam par to nav ne mazāko šaubu!
Atkal un atkal viņš domās atkārtoja šos vārdus, bet pirksti neapzināti knaibīja silto tanus miesu.