- Laiks doties ceļā! - Stalana paziņoja. - Šie attēli sniedz visu, kas vajadzīgs.
- Parādi! - Vaintē pastiepa roku. Viņas palīdzes un fārgajas saspiedās tuvāk, tīkodamas kaut ko saskatīt, bet žests lika viņām atkāpties. Stalana pasniedza attēlus - rūpigi, pa vienam, sīki izskaidrojot, kas katrā redzams.
- Šie ir pirmie. Redzamas dziļās ielejas, kur astazoi parasti ziemo. Bet pērn- ziem ielejas palika iekaltas ledos. Tā arī nepienāca atkusnis, kas līdz ar jaunu gadalaiku atnestu dzīvību, tāpēc astazoiem jādodas uz dienvidiem gādāt iztiku.
«Uz dienvidiem, tālāk no neierastās spelgoņas,» Vaintē prātoja, «tāpat kā mēs bēgam uz dienvidiem no Inegbanas bargajām ziemām.» Viņa aizgainīja šo derdzīgo domu, vēl lāgā to pat neiedomājusies. «Starp šiem diviem faktiem nav nekādas līdzības, tāpat kā starp jilanē un astazoiem. Tā ir tīra sagadīšanās. Galvenais, ka tiem radijumiem jānāk uz dienvidiem iztikas meklējumos.» Viņa ierunājās balsī:
- Uz dienvidiem! Tur viņi mums neizspruks!
- Tu tiešām pareizi redzi nākotni, eistaā. Ja viņi paliek, tiem jānomirst badā. Ja nepaliek, kāpēc mums nedoties pretī, lai viesus suminātu?
- Un kad?
- Nu jau drīz. Palūk! Lielie zvēri, kas velk baļķus ar ādām. Viņi virzās lejup no kalniem. Te ir zāle, bet pērnā - tā, kura pa ziemu mirusi. Šis baltais te, šajās bedrēs, ir ciets ūdens. Viņiem jānāk vēl tālāk uz dienvidiem.
- Tā viņi arī darīs. Vai tu visu esi sagatavojusi?
- Esmu gan. Pārtika ir sasaiņota, laivas pabarotas, bruņotās fārgajas turam gatavībā.
Pielūko, Iai tā ari paliktu!
Vin.a atlaidai stalanu, nekavējoties aizmirsdama viņu un domās pinveisdiiin.i:. gaidāmajam notikumam. Šoreiz viņas dosies tālu iekšzemē un hii:, projām visu vasaru. Viņas nevarēs vest līdzi pārtiku tik ilgam laikam… Vai viņām būtu jāgādā par krājumu periodisku atjaunošanu? Vai jāgūst iztika pašām? Tas būtu vienkāršāk, turklāt ar katru dzīvnieku, ko viņas nokautu, par vienu mazāk paliktu astazoiem. Tomēr jāņem līdzi arī konservētas gaļas rezerve, lai medibas nekavētu pārvietošanos. Viss jāizsver ļoti rūpīgi. Jāiegūst arī gūstekņi. Putns savos lidojumos uz labu laimi varētu būt uzgājis tikai atsevišķus astazou bariņus. Gūstekņu iztaujāšana palīdzētu nonākt no viena bara pie otra, līdz visi būtu iznīcināti.
Viņa ar žestu pieaicināja kādu fārgaju.
- Atsūti pie manis Keriku!
Domas atkal vērpās ap pasākumu, līdz viņa pamanīja, ka ieradies Keriks.
- Pastāsti nu, kā ar veselību? - viņa mudināja. - Tu esi tievāks nekā parasti.
- Esmu gan, bet vājums ir jau pāri, čūlu rētas aizvilkušās. Ik dienas es lieku šai treknulei Inlēnu cilpot kopā ar mani līdz laukiem. Viņa svarā krītas, es -
pieņemos.
- Mēs drīzumā dodamies uz ziemeļiem. Tu arī.
- Kā eistaā teiks, tā darīšu.
Keriks to pateica stingri saskaņā ar etiķeti un devās projām, neatklājot nekādas izjūtas, tomēr domas, kas viņu urdīja, stipri kontrastēja ar vienaldzīgo ārieni.
Viņš alka piedalīties šajā karagājienā, bet vienlaikus baidījās no tā. Atmiņas par iepriekšējo ceļojumu bija daļēji izdzēsusi slimība un tās radītās ciešanas. Visvieglāk bija pašos slimibas krizes brīžos, kad visas atmiņas par notikušo aizskaloja bezsamaņa. Toties pēc tam nāca ilgstošā sirgšana, sāpes krūtīs, čūlas uz visa ķermeņa. Viņš zināja, ka jāēd, bet nespēja. Viņš tik tikko apzinājās, ka augums izdilst un nāve stāv tepat lidzās, bet jutās pārāk nespēcīgs, lai tam pretotos. Tikai sākoties pakāpeniskajai, sāpīgajai atlabšanai, viņš atkal spēja domāt par ēdienu.
Tas nu ir garām, un pagājībā tam arī jāpaliek. Kaut arī Keriks joprojām pret vakaru ļoti nogura, vājums ar katru dienu mazinājās. Viss būs kārtībā! Viņš ies kopā ar pārējām un sastaps citus astazous, ar ko aprunāties. Jau ilgāku laiku jauneklis nebija ļāvies šīm domām, bet šobrīd viņu savā varā turēja savāds uzbudinājums, un viņš kvēloja alkās uzsākt ceļu. Atkal viņš runās ar taniem un šoreiz atcerēsies jau vairāk vārdu. Domu par šo saskarsmi pavadīja savāda, neizskaidrojama degsme, kas dzina viņu pielikt soli, līdz Inlēnu atturīgi iebilda.
Jau pēc dažām dienām ekspedīcija devās uz ziemeļiem - agrāk, nekā sākotnēji plānots, jo šoreiz nāksies pārvietoties lēnāk. Vaintē gribēja pārbaudīt, vai viņas spēj pa ceļam nodrošināt sevi ar gaļu. Pirmajā dienā viņas uzsāka nakts apmetnes veidošanu uz klinšaina krasta jau agrā priekšpusdienā. Stalana ar labākajām medniecēm nervozu fārgaju pavadībā nekavējoties devās mežā.
Jau krietni pirms tumsas viņas atgriezās, un fārgaju plecus nospieda stirnu kautķermeņi. Keriks divainā satraukumā vēroja, kā viņas nāk un rūpīgi nogulda briežus eistaā priekšā.
- Jauki, pat ļoti jauki, - Vaintē apmierināta dudināja. - Tev, Stalan, patiešām dots trāpīgs vārds, jo medībās tev līdzīgas nav.
Mednieks! Keriks nekad agrāk nebija iedziļinājies šā vārda nozīmē. Mednieks. Doties mežā, zagšus lavīties pa līdzenumiem, nonāvēt…
- Es arī gribu medīt, Stalan! - jauneklis neskanīgi teica, kā skaļi domādams. Viņš pieliecās, lai paceltu pie kājām guļošo hezocanu, bet Stalana to rupji aizspēra ar kāju. Skarbs un kategorisks atteikums.
- Astazous ar hezocanu nogalina, un ciešāka sakara starp šim būtnēm nevar būt!
Keriks sarāvās. Viņš nebija domājis par slepkavības ieroci; viņu interesēja tikai medības. Vaintē iejaucās, pirms vēl Keriks bija sagatavojis atbildi.
- Vai tava atmiņa, Stalan, ir tik isa, ka esi aizmirsusi, kura šeit izriko? Atdod Kerikam savu ieroci! Izskaidro šim astazoum, kā tas lietojams!
Pavēles vara sastindzināja Stalanu. Vaintē neatslābināja pavēlošo spriedzi pozā, ar kuru teikums bija beidzies. Ļoti svarīgi, lai visas jilanē - pat tik augsta ranga kā Stalana - neaizmirstu, ka viņa vienīgā ir eistaā. Turklāt viņai patika kūdīt šos divus vienu pret otru, jo viņu savstarpējais naids bija tik uzjautrinoši spīvs!
Stalanai atlika tikai pakļausit. Viņa negribīgi pasniedza ieroci Kerikam, un fārgajas pavirzījās tuvāk, kā allaž, kad kaut ko skaidroja.
- Šis radījums ir hezocans, izaudzēts un izkopts par ieroci.
Keriks bijīgi satvēra vēso, tumšo nūju rokās un sekoja Stalanas rāditājīkšķim.
- Kamēr jauni, tie ir kustīgi, un galējo veidolu ieņem, tikai pilnībā pieauguši. Kājas atrofējas, mugurkauls saaug un radījums top šāds. Tas jābaro, citādi nosprāgs. Te ir mute, - viņa piegrūda īkšķi melnām lūpām, - kuru nedrīkst sajaukt ar atveri, pa kuru ielādē dzelkšņus. Dzelkšņus ievāc no krūmiem un izžāvē - nekustini roku!
Stalana izrāva ieroci no Kerika tvēriena un turēja, lidz atguva savaldību. Tikai eistaā tieši aiz muguras lika viņai sevi pārvarēt. Ja viņi būtu divatā, astazous jau būtu notriekts zemē. Atsākot runu, viņas balss skanēja vēl čērkstošāk.
- Šis ierocis nogalina. Atliek tikai sažņaugt viņa ķermeni vienā rokā - te, kur tava roka jau atrodas, - un ar otras īkšķi saspiest tā pamatni - šeit.
Atskanēja ass sprakšķis, un dzelksnis, nevienu neapdraudot, aizlidoja jūrā.
- Šeit tiek ielādēti dzelkšņi. Kad hezocans saņem vajadzīgo impulsu, tas N izdala niecīgu porciju sekrēta, kurš momentāni pārtop tvaikā, ar lielu spēku
izgrūžot dzelksni. Ielādēšanas brīdī dzelkšņi ir nekaitīgi. Toties, virzoties caur stobru, dzelksnis notrinas gar dziedzeri, kurš izdala tik spēcigu indi, ka pilnīgi nesaredzama pilīte vienā mirklī nogalina tik lielu dzivnieku kā nenitesks.
- No tevis iznāks lieliska skolotāja, - Vaintē iestarpināja ar žultainu apbrīnu, piešķirot vārdiem daudznozīmību. - Tagad vari ari beigt.
Stalana nosvieda hezocanu pie Kerika kājām un naski apcirtās. Tomēr ne tik strauji, lai viņš nepamanītu svelošo naidu viņas kustībās. Šīs jūtas bija spēcīgas un abpusējas. Iepazīstot ieroci un dīdoties nākamo medību gaidās, Keriks drīz vien piemirsa neseno incidentu; tiesa gan, ne tik pilnīgi, lai atļautos nokļūt Stalanas tuvumā, vienlaikus atrodoties ārpus pārējo redzeslauka. Tagad būtu gudrāk allažiņ uzturēties tālāk no mednieces, it īpaši medību laikā. Indīgie dzelkšņi Keriku var ķert tikpat viegli kā jebkuru citu dzīvnieku.
Kad nākamajā dienā pienāca laiks medibām, Keriks izvēlējās ceļu tikai pēc tam, kad redzēja, kurp dodas Stalana un pārējās, proti, viņš aizgāja pretējā virzienā. Iespēja kļūt par negadījuma upuri nevilināja.
Lempīgā Inlēnu saites galā medības neatviegloja, bet Keriks darīja, ko spēja. Palīdzēja arī zināma veiksme, un turpmākajās dienās, atgriežoties pludmalē, Inlēnu stiepa ne vienu vien stirnu. Tomēr par pašām stirnām svarīgākas bija izjūtas, kas viņu pārņēma, caur augsto zāli lavoties pie medījuma. Tā bija augstākā bauda. Viņš pat nepamanīja, pa kuru laiku paspējis nogurt; ēstgriba izrādījās tikpat negausīga, cik miegs - dziļš. Ceļā uz ziemeļiem medības turpinājās, un ik dienu Keriks pamanīja, ka prot atkal kaut ko jaunu. Tajā brīdī, kad viņi no okeāna iegriezās platā upē, viņš jau jutās tikpat stiprs kā senāk. Pagāja tikai dažas dienas, un jilanē jau piedzīvoja savu pirmo kauju, pirmo šīsvasaras slaktiņu.
Keriks pa to laiku uzturējās savā parastajā vietā - apmetnē upes krastā. Putna izdarītajos uzņēmumos varēja redzēt, ka astazoi gar upi virzās šurp, tāpēc slēpnis bija iekārtots ļoti rūpīgi. Tā nebija Kerika darīšana. Viņš sakrustotām kājām tupēja zemē, ar nagu knibināja vaļā hezocana muti un bāza tajā gaļas kripatiņas, domādams par nākamajām medībām. Inlēnu ir tik trokšņaina! Labi vēl, ka iemācījusies apstāšanās brīžos stāvēt klusu un nekustīgi. Viņš nākamreiz apies sastaptajam stirnu ganāmpulkam ar lielu līkumu, apgulsies pa vējam no viņiem un nogaidīs. Stirnas manīsies tālāk no citām medniecēm un uzskries viņam tieši virsū. Tas ir labs plāns.
Viņa prātuļošanu pārrāva attāls spiedziens. Pat Inlēnu salēcās un palūkojās apkārt. Kliedzieni atkārtojās, kļuva skaļāki un tuvāki. Keriks pielēca kājās, sažņaudzis ieroci abās rokās šaušanas gatavībā. Atkal atskanēja brēciens, kuru pavadija smagi būkšķi.
Pār augsto krastu pārvēlās griezīgs ķērciens, un tūdaļ arī iznira milzīga galva. Gari, balti triekņi, pacelts snuķis, apdullinoša, spalga taurēšana…
- Nošauj astazou! - Inlēnu lūdzās. - Nošauj, nošauj!
Keriks piesvieda hezocanu pie acs un skatījās gar to uz dzīvnieka tumšo, pētošo aci.
- Karus… - viņš noteica un uguni neatklāja. Inlēnu izbailēs vaimanāja.
Mastodonts no jauna pacēla snuķi un notaurējās, apgriezās un izzuda skatienam.
«Karus.» Kāpēc viņš tā teica? Ko tas nozīmēja? Milzīgais radījums bija licis viņam iztrūkties, tomēr nenieka nebiedēja. Un savādais vārds - Karus; tas uzjundīja veselu atmiņu jūkli. Gan siltu un mājīgu, gan nāves saltu. Keriks nodrebēja un aizgainīja tās. Cīņa, šķiet, risinās jau ļoti tuvu. Lielo, pinkaino zvēru sabiedējis tuvās kaujas troksnis. Keriks jutās priecīgs, ka nav to nogalējis.
- Eistaā sūta mani pēc kādas, kuru sauc Kerika, - teica fārgaja, lēnām pietuvojusies gar upes krastu. Viņu bija savainojis kāds ass priekšmets, un nokārušos roku klāja plašs apsējs. Gar sāniem lejup pa kāju ritēja asinis.
- Nomazgājies! - Keriks pavēlēja, parāva saiti, un Inlēnu piesvempās kājās. Hezocans gaļas kriksīti bija nolocījis, un Keriks aizdarīja tam muti, jo citādi sīkie, smailie zobiņi varēja vieglītēm, bet ļoti nepatīkami iekost.
Viņi kājoja gar krastu, līdz nokļuva uz blīvi nomīdītas takas, un nogriezās sānis. Ceļā viņi sastapa vēl vairākas ievainotas fārgajas. Dažas bija apstājušās, citas saļimušas zemē, nespēdamas vairs paiet. Viena mirusi gulēja uz takas: acis plaši ieplestas, žoklis atkāries… Kauja bijusi sīva.
Tad Keriks ieraudzīja pirmos tanu līķus. Vīrieši un sievietes gulēja sakrauti kaudzē, bet zīdaiņu sīkie ķermenīši mētājās visapkārt. Aiz viņiem rēgojās mastodonts, saļimis starp pārlauztiem baļķiem saiņu un vīstokļu jūklī.
Spēcīgas emocijas - vai varbūt tieši otrādi: jūtu trūkums - apstulbināja Keriku, un viņš turpināja ceļu klusēdams. Šie te ir astazoi: tie jāapsit. Tie ir tani, - kāpēc viņiem tāds liktenis? Tie ir nolādētie astazoi, kas apslaktējuši jilanē vīrišķus un jaunuļus liedagā. Bet kāda viņam patiesībā daļa gar to visu! Viņš taču tajos liedagos savu kāju nav spēris!
Fārgaja, uzvērusies uz šķēpa kā uz iesma, gulēja, turēdama asiņainās skavās mednieku, kuram šis šķēps klausījis. Fārgaja ir jilanē, un viņš, Keriks, arī ir jilanē.
Bet… Nē, viņš taču ir tanus!
Vai tiešām viņš ir arī tanus?
Nedz atrisināsi šo mīklu, nedz arī izmetīsi no galvas… Tomēr nāksies nedomāt par to. Viņš gan reiz ir bijis zēns, bet šis zēns jau sen miris. Ja viņš grib dzīvot, viņam jādzīvo kā jilanē. Viņš ir jilanē, nevis smirdīgs astazous!
Kāda fārgaja pavilka jaunekli aiz rokas, un viņš aizklunkuroja tai nopakaļ caur līķu armādām: krituši tani, mastodonti, jilanē… Šis skats nebija izturams. Priekšā stāvēja bruņotu fārgaju pulciņš, kurš pašķīrās, lai Keriks varētu tikt garām. Aiz viņām stāvēja Vaintē, ik kustībā paužot neslēptu niknumu. Ieraudzījusi Keriku, viņa bez vārdiem norādīja uz veidojumu, kurš mētājās viņai pie kājām. Tā bija neprasmīgi izģērēta, plankumaina, apdriskāta un apveidu zaudējusi dzīvnieka āda, par kuras piederību liecināja tikai galva - izbāzta galva.
Keriks šausmās atlēca sāņus. Tas taču nav dzīvnieks! Jilanē! Turklāt - ne jau sveša. Suakaina - mērniece, kuru savulaik nogalināja astazoi! Nonāvēta, nodīrāta un vazāta līdzi!
- Palūk! - Katra Vaintē ķermeņa kustība un izdvestā skaņa liecināja par dusmām un neremdināmu naidu. - Šī inteliģence, šis smalkums - un vei, ko tie lopiņi ar viņu izdarījuši! Es gribu noskaidrot visu, kas saistās ar šo lietu: kurš no viņiem to organizējis, cik daudzi iesaistīti, kur viņus meklēt! Tu izprašņāsi astazou, ko mēs tikko saķērām. Mums nācās tam iedauzīt sajēgu. Tas varētu būt barvedis. Patecini viņam asintiņu un izspied no viņa visu, ko šis zina, - pēc tam nositīsim. Bet ātri! Atgriežoties es jau vēlos visu zināt. Daži izspruka, bet Stalana ar med- niecēm aiztraucās pa pēdām, un gan jau driz visi būs pie vietas.
Mazā, augstu koku ieskautā noriņā, zemē nosviests, gulēja tanus ar sasietām rokām un kājām, un kāda fārgaja radijumu slānīja ar viņa paša šķēpa resgali.
- Pamoki viņu, bet nenogalini! - Vaintē aizrādīja un aizsteidzās pretī atskrējušajai ziņnesei.
Keriks nāca tuvāk lēni, it kā pret paša gribu. Mednieks izrādijās liels, lielāks par viņu pašu; viņa kuplā bārda un matu ērkulis piekaltis asinīm. Sišana nemitējās, bet vīrs neizdvesa ne skaņas.
- Beidz! - Keriks pavēlēja, iebakstīdams fārgajai ar hezocanu. - Paej malā!
- Kas tu tāds?! - mednieks aizsmakušā balsī iesaucās, ieklepojās un izspļāva asiņainas zobu drumslas. - Vai esi gūsteknis, sasaistīts kā es? Bet tu runā ar viņiem… Kur tavi mati? Kas tu esi? Vai tu proti runāt?
- Es… Es esmu Keriks.
- Tā sauc puiku, ne mednieku. Bet tu esi liels…
- Jautājumus šeit uzdodu es. Saki man savu vārdu.
- Es esmu Herilaks. Tas ir mans samads. Bija mans… Viņi ir miruši, visi kā viens, vai ne?
- Daži aizbēga. Viņus vajā-
- Zēna vārds… - vīra balss skanēja jau maigāk. - Nāc tuvāk, puis, kas esi jau virs! Nāc, parādies! Viņi uzdauzījuši man acis, tev jānāk tuvāk. Jā, es redzu gan. Kaut arī tev zuduši visi mati, es tomēr redzu, ka tev ir tanus seja.
Herilaks purināja galvu, cenšoties nokratīt asinis no acīm. Keriks pastiepa roku un vieglītēm noslaucīja tās. Siltās ādas pieskāriens atgādināja viņa paša ādu. Keriks nodrebēja pie visām miesām un, savādu izjūtu pārņemts, sakrampēja rokas.
- Tu adresēji viņiem kaut kādas skaņas, - Herilaks turpināja, - un staipīji augumu tāpat kā viņi. Tu proti sarunāties ar viņiem, vai ne?
- Tu atbildēsi uz maniem jautājumiem. Tu neesi tas, kurš jautās.
Herilaks ar to nebija mierā, tomēr saprotoši pamāja.
- Viņi vēlas, lai tu strādā viņu labā. Cik sen tu jau esi pie viņiem?
- Nezinu. Pulka vasaru… Ziemu…
- Viņi visu šo laiku slaktējuši tanus, Kerik. Mēs arī viņus apkaujam, bet ar to nav gana. Reiz es redzēju zēnu maragu gūstā. Vai viņiem ir daudz šādu gūstekņu?
- Viņiem nav gūstekņu. Tikai es… - Keriks aprāvās pusvārdā, un atmiņā uzplaiksnīja sen aizmirstā bārdainā seja starp kokiem.
- Viņi tevi sagūstīja un uzaudzināja, vai ne? - Herilaks gandrīz čukstēja. -Tu vari ar viņiem sarunāties. Mums vajag tavu palīdzību, tu esi nepieciešams taniem… - Viņš ieraudzīja, kas karājas Kerikam ap kaklu, un uz brīdi apklusa. Izklausījās, ka viņam aizžņaugta rīkle.
- Pagriezies pret gaismu, manu zēn! Tev ap kaklu - vai tas ir tavs?
- Mans? - Keriks pārjautāja, pieskārdamies naža vēsajam asmenim. - Droši vien. Viņi saka, ka tas bijis man ap kaklu, kad es nokļuvu pie viņiem.
Herilaks sāka balsī pārcilāt atmiņas, un viņa balss skanēja kā no tālienes.
- Debessmetāls. Es biju starp tiem, kas redzēja to nokrītam no gaisa, kas meklēja un atrada to. Es biju klāt, kad izgatavoja nažus, kad tos ar akmeņiem izzāģēja no metāla, izkala un izvilēja. Pag… Patausti zem maniem apsējiem, jā, jā, te, priekšā… Izvelc ārā!
Siksniņā karājās metāla nazis. Keriks to apmulsis sažņaudza. Tieši tāds kā viņam! Tikai divreiz lielāks.
- Es redzēju, kā tos izgatavoja. Lielāku - medniekam, samadaram, mazāku - viņa dēlam. Dēla vārds kā zēnam bija Keriks… Varbūt. Es neatceros. Bet tēvs… Man ļoti tuvs cilvēks. Viņu sauca Amahasts. Daudzus gadus vēlāk es atradu debessmetāla nazi viņa kaulu atliekās. Starp Amahasta kauliem.
Keriks spēja vien stingā, baiļpilnā klusumā noklausīties, kā izrunā šo vārdu. Vārdu, kurš atnāca sapnī un izzuda atmostoties.
- Amahasts…
Amahasts. Šis vārds kā aizbīdnis atbrīvoja atmiņu straumi, kas nu klusu vēlās pār Keriku. Karus, viņa mastodonts, kuru nokāva, viņam klātesot. Tēvs, Amahasts, - nogalināts līdz ar visu samadu. Atmiņu aina izplūda un sakusa ar īstenību - šiem liķiem, kas mētājās visās malās. Slaktiņš, gadi… Daudz gadu jau aizritējis. Caur šīm atmiņām nemanāmi izlauzās mednieka vārdi:
- Nogalini viņus, Kerik, nogalini, kā viņi nogalināja mūs. Mūs visus.
Keriks apcirtās un, neievērodams Inlēnu, kura meimuroja pakaļ, metās bēgt no mednieka un viņa balss, projām no šiem atmiņu plūdiem. Bet glābiņa vairs nebija. Viņš spraucās starp bruņotajām fārgajām līdz zāļainas nogāzes virsotnei, kur pavērās skats uz okeānu, sakņupa zemē, apkampa ceļus un blenza selgā neredzošām acīm.
Patiesībā viņš redzēja Amahastu, savu tēvu. Un savu samadu. Sākumā neskaidri, bet pamazām iezīmējās aizvien taustāmākas detaļas. Atmiņas nebija zudušas; tās izrādījās tikai apraktas un noslāpētas, bet joprojām dzivas. Acis pildīja bērna asaras. Gara acīm skatot sava samada asiņaino bojāeju, asaras, ko viņš nebija izlējis, bērns būdams, tagad riesās zem plakstiem un ritēja lejup pa vaigiem. Šī aina salija ar Herilaka svaigi apslaktēto samadu… Lai izdzīvotu šos garos gadus pie jilanē, viņam tas viss bija jāaizmirst. Viņš bija izdzīvojis, aizmirsis…
Bet tagad viņš atmiņās pats sev šķita kā divi cilvēki: astazous, kurš runā kā jilanē, un mazs tanu zēns.
Zēns? Viņš palūkojās uz savām rokām, salieca pirkstus… Viņš vairs nebija zēns. Šajos ilgajos gados viņš bija izaudzis. Nu viņš bija virs, tikai nenieka nezināja par vīra dzīvi. Pār viņu nāca apskaidrība: tēvs un citi mednieki, atmiņās tik lieli, droši vien bijuši viņa augumā.
Pielēcis kājās, Keriks dusmās skaļi un izaicinoši ierēcās. Kas viņš tāds?! Kur tāds radies?! Kas ar viņu notiek?! Izjūtu virpulī viņš tomēr atskārta, ka kaut kas velkoši sažņaudz viņa kaklu. Viņš neizpratnē pagriezās un atklāja, ka Inlēnu vieglītēm rausta sasaiti. Plaši ieplestās acis un drebelīgās kustības liecināja, ka Kerika savādā rīcība viņu uztrauc un biedē.
Keriks bija gatavs viņu nonāvēt.
- Marags! - viņš kliedza, jau ceļot augšup delnā sažņaugto ieroci. Tomēr niknums apdzisa kā uzliesmojis, un puisis kaunīgi nolaida šaujamo. Šī vienkāršā radība, vēl vairāk cietumniece nekā viņš pats, bija pilnīgi nekaitīga.
- Dzīvo mierā, Inlēnu, - viņš noteica. - Viss ir kārtībā. Dzīvo mierā.
Nomierinājusies Inlēnu atkal atsēdās uz savas astes un omulīgi blisinājās
pret vakara sauli. Keriks raudzījās viņai garām uz noru, kur gaidīja Herilaks.
Ko gaidīja? Atbildi, protams. Atbildi uz jautājumu, uz ko Keriks nespēja atbildēt, kaut arī jautājums bija pilnīgi skaidrs.
Kas viņš ir? Fiziski - tanus. Vīrs ar bērna domām, kurš nekad nav izaudzis kā tanus. Ja tā padomā - tas nu būtu skaidrs un acīmredzams. Šis zēns, lai izdzīvotu, kļuva par jilanē. Ari tur neskaidrību nav. Jilanē savā dvēselē, tanus - vērotājam no malas.
Tiktāl sarežģījumu nav. Bet tālāk… Kas ar viņu notiks tālāk? Ja viņš neko nedarīs, tad dzīve ari turpmāk ritēs apmēram tāpat, kā lidz šim. Viņa stāvoklis paliks augsts, tieši pie eistaā elkoņa, drošībā un godā. Kā jilanē.
Bet - vai viņš to vēlas? Vai tā ir viņa nākotne? Nekad agrāk viņš nebija prātojis par tādām lietām, pat nenojauzdams, ka varētu nobriest tamlīdzīgs konflikts. Viņš paraustīja plecus, kā nokratīdams neredzamu nastu. Pārāk daudz jāizlemj tik isā bridi. Viņš bija radis visu lēnām salikt pa plauktiņiem. Viņš darīs, kā Vaintē lika: iztaujās astazou. Gan jau vēlāk būs laiks pārcilāt šis pretrunas, bet šobrīd viņam jau galva sāpēja.
Izrādījās, ka nekas nav mainījies. Herilaks sasiets gulēja zemē un trīs fārgajas stāvēja sardzē bezierunu paklausībā. Keriks pavērās lejup uz mednieku un pūlējās kaut ko pateikt, bet vārdi nenāca. Herilaks pirmais pārtrauca klusumu.
- Dari, kā es saku! - viņš čukstēja. - Nogalini maragus, atbrīvo mani un bēdz kopā ar mani! Uz kalniem, pretī ziemas sniegiem, raženām medibām, ugunskuram teltī. Atgriezies pie savējiem!
Lai arī tikai izčukstēti, vārdi atbalsojās Kerika galvā kā pērkona rībiens.
- Nē! - viņš iekliedzās. - Tu klusēsi! Tu atbildēsi uz maniem jautājumiem, un tikai! Nelūgts tu nerunāsi…
- Tu esi zudis, manu zēn, zudis, bet ne aizmirsts. Viņi centušies padarīt tevi par sev līdzīgo, bet tu neesi viņējais. Tu esi tanus. Tieši šobrīd tu varētu atgriezties pie samada.
Keriks nikni klaigāja, pavēlot Herilakam klusēt, bet nespēja apslāpēt ne mednieka balsi, nedz arī vārdu jēgu. Tomēr viņš nepadevās. Izšķirošo soli spēra fārgaja - tā, kura joprojām turēja rokā mednieka šķēpu. Viņa neko nesaprata, bet redzēja, ka risinās konflikts. Atminējusies eistaā sākotnējos rīkojumus, viņa metās talkā un vairākas reizes ieblieza Herilakam pa ribām.
- Nē! - Keriks skaļi ierēcās tanu mēlē. - Tu nedrīksti!
Viņa roka vadija ieroci gandrīz neapzināti; fārgaja sakņupa un izlaida garu. Joprojām dusmu ārprāta varā viņš pagriezās un izšāva arī uz otru fārgaju, kas, neticīgi iepletusi muti, nogāzās zemē. Trešā lūkoja celt pretī savu ieroci, bet sabruka līdz ar citām. Keriks turpināja haotiski spaidīt hezocanu, līdz dzelkšņi kā sari noklāja fārgaju līķus. Tukšo ieroci Keriks aizmeta projām.
- Re, pacel šķēpu! - Herilaks pavēlēja. - Pārgriez manas saites!
Keriks pieklupa pie fārgajas un izrāva šķēpu no tās nedzīvā tvēriena, inlēnu klumburoja līdzi. Jauneklis atbrīvoja Herilaka potītes un plaukstas.
- Kas ir? Kas te notiek! - nikni uzsauca Vaintē.
Keriks apcirtās un redzēja to slejamies pār viņu. Mute vaļā, zobi mirdz… Tikai tagad viņš pirmo reizi miglaini atminējās, kā šie zobi pārplēsa meitenes rīkli. Redzēja šīs pašas zobu rindas virs sevis, kad Vaintē jāteniski sēdēja uz viņa, apmierinājumā rēkdama. Abpusējā apmierinājumā, jo arī viņu tas tīkami satrauca.
Tīksme un riebums - tagad viņš atminējās abus.
Vaintē kaut ko teica, bet Keriks nedzirdēja. Viņa izkliedza kādu rīkojumu, ko viņš noteikti nespētu izpildīt; tāpēc viņš aizgriezās.
Turpmākā rīcība bija tik dabiska un tik likumsakarīga, ka neprasīja ne pārdomas, ne pūliņus. Šķēps paslējās, šāvās uz priekšu un iegrima dziļi Vaintē sānos. Viņa sakampa to un izrāva laukā. Izšļācās asinis, augums saliecās, un Vaintē atmuguriski krita, izzuzdama skatienam.
- Bēdz! - Herilaks auroja, raudams Keriku aiz pleca. - Nāc man līdzi! Tu vairs nevari palikt šeit - pēc visa šitā! Tev jānāk ar mani. Tas ir vienīgais, ko tu šobrid vari!
Viņš saņēma Kerika roku un rāva viņu uz tumšo mūžameža sienu aiz noras. Keriks, mirkli pretojies, metās viņam pakaļ, brīkšķinādams paaugu un neapzināti žņaudzīdams saujā tikko paceltu šķēpu. Viņam līdzi protestēdama lumpačoja Inlēnu.
Skrējējiem izzūdot no redzeslauka, izdzisa arī viņu soļu duna. Norā atkal iestājās klusums.
Nāves klusums.