Skaļi ķērcot, gaisā uzspurdza vārnu bars, apmeta dažus plašus lokus un sasēdās atpakaļ lapotnē. Vēju gandrīz nemanīja, un pēcpusdienas tveice kļuva spiedīga, tomēr bērzu un ozolu biezā lapotne sniedza pavēni, kura mieru traucēja tikai atsevišķi šaudīgi saules zaķīši, sabirzdami pret leknās zāles ceriem un sijādamies pār biezo zemsedzi.
Pat Herilaka spēki bija izsīkuši, ievainojumi no jauna atvērušies un asinis saķepējušas matus un bārdu, kas netīrās lēkšķēs lipa viņam pie sāniem. Viņš aizvēra acis un atlaidās; krūtis nevienmērīgi cilājās.
Herilakam pretī atlaidās Inlēnu, neviļus atdarinādama viņa pozu, un atkāra žokli, cenšoties atdzesēt savu ķermeni pēc nepatīkamās piepūles tveicē.
Keriks nejutās tik piekusis kā ceļabiedri. Viņš labi apzinājās, kas notiek un kur atrodas: kalnu pakājē tieši pie jūras. Viņi bija bēguši skriešus, līdz Inlēnu vairs nespēja paskriet, un, tiklīdz viņa apstājās, saļima arī Herilaks. Bēgšanas laikā Kerika paniskā apmātība pamazām gaisa, atbrīvojot vietu stindzinošām bailēm.
Ko viņš izdarijis?!
Šis jautājums vienlaikus bija arī atbilde. Keriks saprata, kas noticis. Viņš iznīcinājis pats sevi. Viņš noslepkavojis eistaā. Tagad, kad spējās emocijas apsīkušas, viņš vairs nesaprata, kas tā par apmātību, kas dzinusi uz tik ārprātīgu soli. Ar vienu pašu šķēpa triecienu viņš pārcirtis visas saites, kas turējušas viņu pie jilanē, un ikvienas jilanē naidu vērsis pret sevi. Dzīve, kādu viņš to pazinis, nu ir galā, tāpat kā pati Vaintē. Viņam nav atpakaļceļa uz Alpīsakas ērtībām, uz viņam tik pierasto vieglo dzivi. Nākotni veidoja tukšums un migla ar vienu vienīgu drošu orientieri - nāvi. Nodrebējis drūmās priekšnojautās, viņš pagriezās un pašķīra krūmus, lai palūkotos lejup uz nogāzi. Nekas nekustējās. Nekas neliecināja par vajāšanu. Vēl jau ne, bet šaubu nebija - tā neizpaliks. Eistaā slepkavam vis neļaus izsprukt nesoditam.
Atgriešanās nav iespējama. Pēc visa, ko viņš izdarījis… Pagātnei pārvilkta svītra. Tagad viņš ir izstumtais, jilanē starp astazoiem. Vientuļāks nekā jebkad.
Viņa domas pārtrauca Herilaka balss, un pagāja krietns brīdis, līdz viņš spēja izlobīt vārdu jēgu.
- Tev labi sanāca, Kerik. Tīrs dūriens. Nožmiedzi to, kurš visus komandēja.
- Komandēja… Maigi teikts! Vadoni, pilsētas galvu, visaugstāko virsaiti! - Kerika balss zaudējuma apjausmā skanēja stivi.
- Jo labāk!
- Labāk? Viņas nāve nozimē arī manu nāvi!
- Viņas? Pretīgais marags bija mātīte? Neticami…
- Viņas visas ir sievietes. Vīriešus tur ieslēgtus.
Herilaks paslējās uz elkoņiem un salti pavērās uz Inlēnu.
- Tu teiksi - arī šī ir mātīte?
- Visas.
- Padod šķēpu. Tūdaļ būs par vienu mazāk.
- Nē!
Keriks parāva šķēpu uz savu pusi, pirms vēl Herilaka pirksti paspēja to sakampt.
- Tikai ne Inlēnu! Viņa ir pilnīgi nekaitīga, tāda pati gūstekne kā es. Viņu tu neaiztiksi!
- Kāpēc ne? Vai tad ne viņai lidzīgie iznīcināja manu samadu, nokāva visus kā vienu? Dod šurp šķēpu! Es viņu nokaušu, un tu būsi brīvs. Cik ilgi, tavuprāt, tu staigāsi, sasaistīts ar viņu?
- Tu nedarīsi viņai pāri, skaidrs?
Keriks pats brinījās par savām siltajām jūtām pret Inlēnu. Līdz šim viņa bijusi tukša vieta. Viņš to manīja tikai pārvietojoties - kā traucēkli. Toties tagad viņas klātbūtne sniedza tādu kā drošības sajūtu.
- Ja nevēlies viņu nomušīt, tad pastrādā ar uzgaļa šķautni! Pārgriez taču saiti!
- To nevar pārgriezt. Skaties! Akmens nespēj to pat ieskrambāt. - Viņš bez panākumiem vīlēja gludo, cieto virsmu. - Daži tava samada ļaudis izbēga. - Šāda saruna varētu likt Herilakam uz brīdi aizmirst Inlēnu. - Tā man teica. Man teica arī, ka viņiem seko.
- Tu zini arī, kuri tie ir? Un cik daudz?
- Neko nezinu. Tikai to, ka daži aizbēga.
- Tad man jāpadomā. Lai kuri arī tie būtu, viņi neies tālāk uz dienvidiem. Paši zina, ka labāk tā nedarīt. Viņi atgriezīsies pa to pašu ceļu, pa kuru ieradāmies. Jā, tieši tā. Atpakaļ savās pēdās līdz tuvākajam ūdenim - strautam, pie kura mēs pārlaidām pagājušo nakti. Ari mums jādodas turp. - Viņš pacēla skatienu uz Keriku. - Vai mums sekoja?
- Es visu laiku ausījos. Manuprāt, neviena mūsu izbēgšanu pat neredzēja. Bet viņas būs klāt. Viņas ir labas pēddzines. Man vis neļaus izsprukt pēc tā, ko esmu pastrādājis.
- Velti gausties. Te taču tfiņu vēl nav. Bet mēs nebūsim drošībā, kamēr pienācīgi neattālināsimies no piekrastes. Šajā paugurainā mūs var atrast, ja reiz, kā tu saki, viņām ir kāda nojēga par pēdu dzīšanu.
Herilaks mēģināja piecelties, bet tas izdevās tikai ar Kerika palīdzību. Viņš izberzēja no acīm sarecējušās asinis un pavērās visapkārt.
- Dosimies turp, pa šo ieleju. Ja iesim pa to uz ziemeļiem un tālāk šķērsosim kaupri, tad nonāksim apmetnes vietā pie strauta. Ejam!
Visu atlikušo dienas daļu viņi virzījās ļoti lēnām, jo nācās piemēroties Herilaka ļodzīgajai gaitai, tomēr abi spītīgi turpināja gājienu, kaut arī nemanīja nekādu vajāšanas pazīmju. Viņi kāpa augšup pa zāļainu nogāzi, te pēkšņi Herilaks apstājās, pacēla galvu un ošņāja gaisu.
- Stirnas, - viņš teica. - Mums nav ko ēst. Un es nedomāju, ka mums seko, - un pat ja seko, izdevību nevar laist garām. Tu, Kerik, jaudāsi pievārēt pamatīgu buku.
Keriks palūkojās uz savu šķēpu, pasvārstīja to rokā.
- Es neesmu metis šķēpu kopš zēna gadiem. Nav vairs iemaņu.
- Viss atgriezīsies.
- Ne šodien. Tu taču pats proti, Herilak. Vai pietiks spēka?
Viņš pasniedza šķēpu, un Herilaks satvēra to.
- Ja man vairs nav spēka medīt, zini, ka esmu miris. Bet tu noteci lejā pie strauta - tur, aiz kokiem -, vēro apkārtni un gaidi manu atgriešanos.
Herilaks izslējās, palūkoja šķēpa svaru un ļoganiem solīšiem bez skaņas attālinājās. Keriks apgriezās un nogāja strautmalā, padzērās un ar saujām aplaistīja arī savu putekļaino augumu. Inlēnu notupās un skaļi strēba, ūdenim žļurkstot starp asajiem zobiem, tad omulīgi atsēdās krastā un iebāza asti straumē.
Keriks apskauda viņas lēnprātību, - šo nesatricināmību jebkuros apstākļos. Laikam taču patikami būt tik stulbam. Viņai nebija ne mazāko iebildumu atrasties šeit, kā arī ne mazākās nojēgas par savu likteni.
Keriks apzinājās, ko pametis. Toties nākotne tinās miglā. Viņam nāksies pieņemt tās noteikumus, bet šobrīd vēl par agru no viņa to prasīt. Kā lai dzīvo bez pilsētas? Viņam ne apjausmas nebija par šādu primitīvu dzīvesveidu. Bērnības atmiņas nedarīs viņu gatavu tanu dzīvei. Viņš pat neprot sviest šķēpu.
- Jilanē nāk, - Inlēnu konstatēja, un Keriks izbailēs pielēca kājās. Stalana ar medniecēm! Nāve… Kritušu zaru brīkšķi lika viņam atkāpties, bet tūdaļ arī viņš atvieglojumā izslējās, jo parādījās Herilaks ar ragainu bučiņu uz pleciem. Viņš to smagi nosvieda un pats sakņupa līdzās.
Keriks nikni un pārmetoši pievērsās Inlēnu. bet tūdaļ arī aptvēra, ka tā nav viņas kļūda. Inlēnu sauca par jilanē visus, kas runā. Sakot, ka tuvojas jilanē. viņa patiesībā ar to domāja kādu personu, tikai nezināja cita vārda tās apzīmēšanai.
- Es redzēju maragus, - Herilaks paziņoja, un Kerika bailes atgriezās. - Viņi atrodas blakusielejā, viņi iet atpakaļ uz jūru. Kā rādās, viņi pazaudējuši mūsu pēdas. Mēs varam mierīgi paēst.
Herilaks ar šķēpu uzšķērda un izķidāja vēl silto stirnu. Tā kā viņiem nebija uguns, mednieks vispirms izgrieza aknas, sadalīja un pasniedza gabalu Kerikam.
- Es negribu ēst, šobrīd vēl ne, - Keriks atgaiņājās, uzlūkodams jēlo, ļumīgo gaļas gabalu.
- Drīz gribēsi. Nenoniecini to!
Inlēnu seja bija vērsta projām, bet tuvākā acs kustējās un sekoja ikvienai Herilaka kustībai. Viņš to juta. Paēdis viņš ar asiņaino pirkstu norādīja uz Inlēnu.
- Vai tas ķēms ēd gaļu?
Kerikam jautājums izvilināja smaidu. Viņš strupi lika Inlēnu atvērt muti. Būtne palika nekustīga, tikai atvāza žokli. Herilaks paskatījās uz mirdzošo, aso zobu rindām un nokrekšķējās.
- Viņš gaļu ēd. Vai man tas jābaro?
- Jā, nebūtu slikti.
Herilaks atdalīja priekškāju, nodīrāja un pasniedza Kerikam.
- Pabaro vien pats. Man netīkas tie zobi.
- Inlēnu ir nekaitīga. Stulba fārgaja, nekas vairāk.
Inlēnu sakļāva ikšķus ap brieža kāju un lēnām sāka zelēt sīksto gaļu, neredzoši veroties tālumā.
- Kā tu teici, kas viņa ir? - Herilaks jautāja.
- Fārgaja. Tas ir, hm, es nevaru pateikt, ko tas nozīmē. Varbūt «tā. kas mācās runāt, bet vēl īsti neprot».
- Tu arī esi fārgaja?
- Ko niekus! - Keriks sašuta. - Es esmu jilanē! Tas ir, es gan esmu tanus, bet runāju kā jilanē un par tādu arī tieku uzskatīts. TIKU uzskatīts.
- Kā tas gadījās? Vai atceries?
- Tagad jā. Bet ilgu laiku neatcerējos nekā.
Pirmo reizi, runājot par visu, kas noticis ar Amahasta samadu, viņa balss aizžņaudzās, vārdi izlauzās ar grūtībām… Slaktiņš, gūsts, neizbēgamas nāves draudi, negaidītā apžēlošana… Keriks apklusa. Viņam šķita, ka šobrīd izrunātie vārdi nespēj atspoguļot viņa dzīvi kopš tās dienas.
Klusēja arī Herilaks. Neko daudz viņš nesaprata, kas īsti noticis ar Keriku zēnu, kurš pamanījies izdzīvot, kad visi citi gājuši bojā. Vienpatis, kurš atradis kaut kādu iespēju sadzīvot ar maragiem. Iemācījies viņu valodu un spējis iekļautie:. vīnu sabiedrība Viņš tagad tiem stipri vien līdzinājās, kaut arī pats droši vlen to neapzinājās. Runājot viņš dīvaini staipījās un beidzis apsēdās kā sālsstabs Maragi viņam kaut ko nodarījuši: uz viņa ķermeņa nemanīja ne mata. Un viņš valkāja šo somiņu, pēc izskata līdzīgu paša ādai, it kā viņi būtu atņēmuši arī jaunekļa vīrietibu. Herilaka domas pārtrauca negaidīts ūdens šļaksts. Arī Keriks to dzirdēja, un viņa seja pilnīgi nobālēja.
- Viņas mūs atradušas! Ar mani ir pagalam.
Herilaks klusēdams pamāja viņam, pacēla šķēpu, piecēlās un pavērās lejup uz strautu. Ūdens turpināja šļakstēt, tad iebrikšķējās arī krūmi - tepat aiz līkuma. Herilaks jau pacēla šķēpu, kad parādijās mednieks.
- Ortnars! - viņš nočukstēja un tūdaļ arī skaļi iesaucās. Ortnaru kliedziens iztrūcināja; viņš sarāvās, atkal iztaisnojās un māja pretī. Stāvs pauda spēku izsīkumu, solis šķita ļodzīgs, un šķēps kalpoja par atbalstu. Tikai pienācis tuvāk, viņš pamanīja Inlēnu un sažņaudza šķēpu, lai mestu ar to naidniecei, bet Herilaks viņu atturēja.
- Mierā! Marags ir gūsteknis. Vai tu esi viens pats?
- Jā. Tagad jā. - Viņš smagi sabruka zemē, ļāva turpat līdzās noslīdēt lokam un tukšam bultu makam, bet paturēja rokā šķēpu un nikni skatījās uz Inlēnu. - Ar mani kopā bija Teldžess; kad uzbruka maragi, mēs tieši tobrid no medībām atgriezāmies pie samada. Mēs cīnījāmies, līdz iztērējām visas bultas. Viņi nāca virsū ar nāves nūjām. Neko vairs nevarējām darīt. Visi aiz mums bija krituši. Es liku viņam mukt, bet viņš atpalika, jo skrēja par lēnu. Viņi sekoja, tad Teldžess pieņēma cīņu un krita. Es turpināju ceļu viens pats. Un tagad pasaki - kas šitie par radījumiem?!
- Es neesmu radijums. Es esmu tanus! - Keriks nikni atcirta.
- Tādu tanu nu gan neesmu redzējis. Bez matiem, bez šķēpa, saistīts ar maragu…
- Klusu! - Herilaks iejaucās. - Tas ir Keriks, Amahasta dēls. Viņa māte ir mana māsa. Viņš bija maragu gūsteknis.
Ortnars ar dūri noslaucīja muti.
- Es runāju pārsteidzīgi. Šī bijusi nāves diena. Es esmu Ortnars un sveicu tevi. - Viņa seja saviebās drūma humora izteiksmē. - Laipni lūdzam pie Herilaka samada, gan stipri mazā skaitā. - Viņš paraudzījās augšup. - Šonakt būs daudz jaunu zvaigžņu.
Saule grima aiz apvāršņa, un šajā augstumā gaiss jau vērtās dzestrs. Inlēnu atlika pie malas rūpīgi apgrauzto kaulu un paskatījās uz Keriku.
- Pazemīgi lūdz, zemāka augstākai, kur ir apmetņi?
- Te nav apmetņu, Inlēnu.
- Man salst.
Arī Keriks nodrebinājās, bet ne aiz aukstuma.
- Nevaru tev palīdzēt, Inlēnu. Tas nav manos spēkos.