Inlēnu rītu nesagaidīja.
Gaismas svīdā Keriks, no aukstuma drebēdams, pamodās. Zālē mirguļoja rasa, un no strauta cēlās migla. Viņš pagriezās pret Inlēnu un redzēja, ka tās mute ir plaši ieplesta un skatiens - nedzīvs.
«Salna,» Keriks nodomāja. «Viņa nomira salnas naktī.» Tad viņš ieraudzīja asins lāmu zem viņas galvas. Inlēnu rīkli pāršķēlusi šķēpa smaile, dāvājot viņai klusumu un mieru. Kurš bijis šis mežonis?!
Herilaks vēl dusēja, bet Ortnara acis raudzījās viņā ar saltu skatienu.
- Tu tas biji! - Keriks iekliedzās un pielēca kājās. - Miegā nokāvi nekaitīgu būtni!
- Es nožmiedzu maragu. - Ortnara balss pauda necieņu. - Nogalināt maragus allaž ir svētigs darbs.
Ārprāta dusmās Keriks sniedzās pēc Herilaka šķēpa. Bet viņš nespēja to pacelt; lielais mednieks cieši turēja kātu.
- Radījums ir miris. Beigas ar viņu, - Herilaks teica. - Jebkurā gadījumā aukstums viņu drīz vien būtu nokāvis.
Keriks mitējās raustīt šķēpu un piepeši uzklupa Ortnaram, sagrābdams viņa rīkli žņaudzošā tvērienā. Paša Kerika kaklu aizžņaudza stīpa; Inlēnu līķis ar visu masu vilkās viņam līdzi, bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Ortnars locījās viņa skavās un grābstījās pēc šķēpa, bet Keriks ar celi iespieda mednieka roku dubļos. Ortnars vārgi pretojās un ar brīvās rokas nagiem skrāpēja Kerika sānus, bet tas savās dusmās nekā nemanīja.
Ja Herilaks neiejauktos. Ortnaram būtu gals. Viņš satvēra Kerika delnas savās lielajās rokās un atrāva tās sānis. Ortnars čīkstoši tvēra pēc elpas, vaidēdams un berzēdams kaklu. Kerika aklais niknums apdzisa. Tiklīdz viņš beidza lauzties, Herilaks viņu atlaida.
- Tanus nenogalina tanu, - viņš aizrādīja.
Keriks sāka iebilst, bet tūdaļ arī apklusa. Tur neko nevar labot; Inlēnu ir mirusi. Viņas slepkavas nonāvēšana neko nemainītu. Un Herilakam taisnība: ziema viņu tik un tā būtu nobeigusi.
Keriks apsēdās lidzās sastingušajam ķermenim un blenza saullēktā. Galu galā, ko tad Inlēnu viņam nozīmējusi? Stulba fārgaja, kas allaž maisījusies pa kājām. Viņas nāve sarāva pēdējās saites ar Alpīsaku. Tā tam jābūt. Tagad viņš ir tanus. Nu var aizmirst, ka viņš jelkad bijis jilanē.
Piepeši Keriks aptvēra, ka sažņaudzis rokā lokano saiti, kas vieno viņu ar Inlēnu. Viņš vēl nav brīvs! Un šo saiti pārgriezt nav iespējams… Nelūgta nāca apjausma par vienīgo iespēju, kā tikt brivam. Viņš satriekts pacēla acis uz Herilaku. Samadars saprotoši pamāja.
- Es darīšu, kas jādara. Aizgriezies: tev šis skats nebūs tīkams.
Keriks pievērsās strautam, bet skaidri dzirdēja, kas notiek viņam aiz muguras. Ortnars aizstreipuļoja līdz ūdenim, lai nomazgātu seju un kaklu, un Keriks bļāva nopakaļ ķengas, cenšoties apslāpēt šīs skaņas.
Drīz vien viss bija galā. Herilaks noslaucīja kaklariņķi pret zāli un pasniedza Kerikam, kurš, savukārt, devās pie strauta un ilgi mazgāja to burbuļojošajā ūdenī. Pēc tam viņš satvēra riņķi abās rokās un devās augšup pa straumi, projām no šīs vietas. Viņš nevēlējās redzēt, kas tur krastā palicis.
Sadzirdējis medniekus tuvojamies, viņš strauji pagriezās pret viņiem, bīdamies, ka viņu var nonāvēt no mugurpuses.
- Šim ir kas sakāms, - Herilaks paziņoja, pagrūdis uz priekšu Ortnaru. Pasīkā mednieka sejā kvēloja naids; pirms runas viņš pataustīja zilumus uz sava kakla. Balss skanēja samocīti.
- Varbūt es kļūdījos, nogalinot maragu, bet es to nenožēloju. Tas ir tas, ko samadars man lika pateikt. Kas darīts, padarīts. Bet tu mēģināji nogalināt mani, savādais cilvēk, un to nu nebūs viegli aizmirst. Tomēr tavas saites ar šo maragu bijušas stiprākas, nekā es domāju, es arī nevēlos vēl kaut ko par šo lietu zināt. Tā nu es varu teikt, ka tava mugura var nebīties mana šķēpa uzgaļa. Kā teiksi tu?
Abi mednieki vēroja Keriku stingā klusumā, un viņš saprata, ka ir laiks pieņemt lēmumu. Inlēnu ir mirusi, un nekas nevar atgriezt viņai dzīvību. Viņš spēja saprast Ortnara salto naidu pēc samada apkaušanas. Viņš to saprata labāk nekā jebkurš cits.
- Tava mugura var nebities mana šķēpa uzgaļa, Ortnar, - viņš atbildēja.
- Ar to šai lietai gals! - Herilaks secināja, un tā jau bija pavēle. - Nerunāsim vairs par to. Ortnar, tu nesīsi stirnas rumpi. Šovakar mums būs ugunskurs un labas vakariņas. Ej kopā ar Keriku; taku tu zini! Pusdienlaikā met mieru! Tad es jums pievienošos. Tajos kokos ir slēpnis. Ja maragi mums seko, es drīz vien to zināšu.
Kādu laiku abi vīri soļoja klusēdami. Taka bija labi redzama, zemē dziļi iegriezušās šļūceņu slieces, aizvedot gandrīz līdz pašam ielejas galam un tālāk nogriežoties pāri grēdai uz nākamo ieleju. Ortnars, smagās nastas nospiests, smagi elsa. Pamanījis ielejas dziļumā rāmu upīti, viņš iestenējās:
- Noiesim mazliet pie ūdens, savādniek, un tad iesim tālāk.
Mednieks nometa buku zemē, iegremdēja seju ūdenī un elsodams iznira.
- Mani sauc Keriks, Amahasta dēls, - Keriks aizrādīja. - Vai tev šķiet pagrūti to atcerēties?
- Esi mierīgs, Kerik. Mana rīkle vēl sūrst kopš mūsu nesenās saķeršanās. Es negribēju apvainot, bet tu tiešām izskaties savāds. Tev ir tikai rugāji matu un bārdas vietā.
- Ar laiku tie izaugs, - Keriks pārvilka delnu pār seju.
- Protams, tā varētu gan domāt. Tomēr tagad izskatās savādi. Un tas riņķis ap kaklu? Kāpēc tu to valkā? Kāpēc nepārgriez?
- Še, izdari to! - Keriks pasniedza riņķi, kuru nesa rokā un smaidīja, kamēr Ortnars bezpalīdzīgi zāģēja caurspīdīgo materiālu ar šķēpa uzgaļa šķautni.
- Mīksts un gluds, bet pārgriezt nevar.
- Jilanē var daudz ko, kas mums nav pa spēkam. Ja es pastāstītu, kā tas izveidots, tu tikpat neticētu.
- Tu zini viņu noslēpumus? Nūja, tev jau jāzina. Pastāsti man par nāves nūjām! Mēs vienu atņēmām, bet nesapratām, ko ar to darīt. Pēcāk tā sāka smirdēt, un mēs to pārgriezām un atklājām, ka tas ir kaut kāds neradījums.
- Šo dzīvnieku sauc hezocans. Tas ir īpašs radījums. Kamēr jauns, tas spēj staigāt kā citi dzīvnieki. Pieaudzis kļūst nekustīgs, tāds, kā tu redzēji. Bet tas arvien jābaro. Jāieliek arī dzelkšņi, un tad, pareizi saspiests, tas dzelkšņus izšauj.
Ortnaram pat mute pavērās piepūlē kaut ko saprast.
- Bet kā tas var būt? Kur tad šādus dzīvniekus var atrast?
- Nekur. Tas ir maragu noslēpums. Es esmu redzējis, ko viņi dara, bet kā nav ne jausmas. Viņi prot likt dzīvniekiem darīt dīvainas lietas. Viņi prot tos izaudzēt jebkurai vajadzībai. To grūti izskaidrot.
- Un vēl grūtāk saprast. Ir laiks doties ceļā. Tagad tava kārta stiept buku.
- Herilaks lika to darīt tev.
- Tā gan. Bet tu grasies palīdzēt to apēst.
Ortnars pasmaidīja, un arī Keriks gluži neviļus atbildēja ar smaidu.
- Lai notiek. Dod šurp! Bet drīz vien tu dabūsi to atpakaļ. Vai tikai Herilaks neteica, ka mums būs ugunskurs? - Pēkšņas atmiņas pildīja viņa muti siekalām. Cepta gaļa… Esmu aizmirsis, kā tā garšo.
- Vai tad maragi gaļu ēd jēlu?
- Nē. Tas ir, jā un nē. To kaut kā samīkstina. Ar laiku pie tādas pierod.
- Kāpēc viņi to necep, kā pienākas?
- Tāpēc, ka… - Keriks domīgs apstājās uz takas. - Tāpēc, ka viņiem nav ugunskuru. Es nekad par to nebiju iedomājies. Manuprāt, viņiem uguns nav vajadzīga, jo viņi dzivo tur, kur allaž ir silti. Dažkārt vēsās naktīs vai drēgnās dienās mēs ievīstām ies… Nav tāda vārda… Siltās, mīkstās mantiņās.
- Ādās? Kažokos?
- Nē. Dzivos radījumos, kas silda.
- Izklausās pretīgi. Jo vairāk es uzzinu par taviem maragiem, jo derdzīgāki tie šķiet. Nesaprotu, kā tu varēji paciest tādu dzīvi.
- Man nebija lielas izvēles, - Keriks drūmi aizrādīja un turpināja ceļu klusēdams.
īsu bridi pēc tam, kad gājēji bija sasnieguši naktsguļas vietu, viņiem pievienojās Herilaks.
- Mums uz pēdām neviena nav. Viņi devušies atpakaļ.
- Cepta gaļa, - Ortnars tīksminājās, šmakstinādams lūpas. - Žēl, ka mums uguns nav lidzi.
Šie vārdi aizskāra kādu stīgu Kerika atmiņā.
- Es esmu to darījis… Sargājis uguni laivas priekšgalā.
- Tas ir puišeļa darbs, - Herilaks paskaidroja. - Medniekam jāprot pašam izgatavot uguni. Vai tu zini, kā to dara?
Keriks svārstījās.
- Es atceros, ka esmu vērojis to darām. Bet kā - neatceros. Tas bija tik sen…
- Tad skaties! Tagad tu esi tanus un tev jāzina šīs lietas, ja vēlies reiz kļūt mednieks.
Tā izrādījās laikietilpīga norise. Herilaks nolauza nokaltušu, ietrunējušu zaru, rūpigi apgrieza un izdrāza no tā gludu nūjiņu. Kamēr viņš to darīja, Ortnars mežā salūkoja riekšu praula krikumu. Viņš tos sašķaidīja un sagrūda smalkā pulverī. Herilaks tikām bija piešķīris nūjiņai vēlamo formu, nošķēlis citas koka šķilas virsmu līdzenu un ar šķēpa smaili izurbis iedobīti.
Pēc visiem sagatavošanas darbiem Herilaks paņēma Ortnara loku un aptina stiegru ap rūpīgi izveidoto nūjiņu. Viņš apsēdās zemē, ar kāju stingri piespieda šķilu, tad ievietoja nūjiņas smailo galu iedobītē un sāka vilkt loku šurpu turpu, liekot nūjiņai virpuļot. Ortnars pa brīdim iebēra bedrītē samalto praulu, kamēr Herilaks virpināja ierīci, cik vien ātri jaudāja. Gaisā uzvijās sīka dūmu vērpetīte un tūdaļ arī noplaka. Herilaks, piepūlē aizelsies, meta mieru.
Nākamajā mēģinājumā dūmu grīstīti izdevās pārvērst sīkā liesmiņā. Mednieki vēl uzkaisīja koksnes putekļus, uzmanīgi papūta, sakļāva delnas ap plaukstošo uguntiņu un aizgrābtībā smējās. Liesmai augot, tai pievienoja aizvien vairāk malkas, un pēc tam ļāva ugunskuram noplakt kvēlojošu izdedžu dobītē. Drīz vien uz oglēm jau čurkstēja gaļa. un Keriks alkaini ieelpoja pilnībā aizmirsto cepeša smaržu.
Karstais cepetis svilināja pirkstus, bet ceļinieki tik plēsa lielus gabalus un kāri rija, līdz tauki un sviedri pludoja pār seju. Keriks savu mūžu nebija baudījis neko līdzīgu.
Nakti viņi pārgulēja, pavērsuši pēdas pret iegrožoto ugunskuru, - sasildījušies, pieēdušies un apmierināti.
Nakts vidū Herilaks gāja piesviest ugunij malku, un Keriks pamodās. Melnajās debesis spoži mirdzēja zvaigznes, Mednieka zvaigznājs skāra austrumu apvārsni… Pirmo reizi kopš bēgšanas Keriks jutās mierīgs, drošībā starp abiem medniekiem. Viņiem neseko. Jilanē viņus vairs neatrast!
Jilanē? Un - neatradīs? Vai tiešām tas iespējams? Viņš taču labāk par šiem medniekiem zināja, cik ienaidnieks ir nepielūdzams. Cik stiprs. Gaisa plēsoņas lidos un atradīs ikvienu tanu jebkurā ielejā, pļavā… Glābiņa nav. Pat sapnis pārtrūcis, pat šis patvērums laupīts!
Keriks svaidījās bezmiegā, neizbēgamas iznicības priekšnojautu pārņemts. Viņš vēroja, kā izbalo austrumu pamale un viena pēc otras apdziest zvaigznes. Sākās jauna diena. Jauna diena jaunā dzīvē.