Pēc vakardienas gājuma Kerika samilzušās pēdas svila un sūrstēja. Viņš sēdēja uz klintsbluķa, zelēja sīkstas, bet gardas gaļas lēkšķi un vannoja kājas vēsajā straumē. Pēdas gan klāja bieza, raupja āda, bet viņš nebija radis staigāt pa akmeņainu zemi. Skrambas un jēlumi uz kājām nesolīja daudz prieka no topošās smagās dienas. Herilaks pamanija, kas nodarbina Keriku, un norādīja uz garu šķēlumu viņa labajā papēdi.
- Kaut kas jādara lietas labā.
Viņi ar Ortnaru valkāja izturīgus, atsperīgus madrapus, kurus veidoja divas ģērētas, ar zarnas auklu sasaistītas ādas sloksnes. Tīk pilnīgiem apaviem vajadzīgo izejvielu līdzi nebija, tomēr pie rokas gadījās citi materiāli. Herilaks atrada akmeņus, kas pareizi šķeļas, un atskaldīja sīkas, asas plāksnītes. Viņa vadībā Ortnars noplēsa stirnai ādu un tekošā ūdenī tīri nokasīja zemādas audus. Herilaks no tās izgrieza četrstūrus un tievas sloksnītes, lielos gabalus aptina ap Kerika kājām, bet ar tievajiem sasēja.
- Šimbrižam gana labs, - viņš secināja. - Lidz tam laikam, kad āda sacietēs un sāks smirdēt, mēs jau būsim tālu projām.
Keriks pacēla nomesto buka ādu un atklāja, ka gurnu apsējs viņam kā radīts: atliek tikai saspraust ar raga žuburiņu.Viņš nokasīja ādu tīru, kā redzējis darām
Ortnaru, un noņēma mīksto ādas maišeli, kuru valkāja jau ilgus gadus. Tas ļengani gulēja uz viņa delnas; iekšpusē vīdēja gļotaini dzīvie piesūcekņi… Pēkšņā riebumā jauneklis aizsvieda to straumē. Šī dzīve ir pagājība; tagad viņš ir tanus.
Strauji pagriežoties, Keriks paklupa pār riņķi, kas rotājis Inlēnu kaklu visus šos garos gadus. Saite viņus joprojām saistīja. Viņš pacēla šo nīsto gludo, caurspīdīgo, nesalaužamo veidojumu un negantās dusmās trieca to pret akmens šķautni, tad pakampa citu akmeni un dauzīja, līdz niknums rimās. Gredzens pat nebija saskrāpēts.
Ortnars to vēroja ar interesi, pastiepa roku un paglaudīja neiebojāto virsmu.
- Nesagriežams, nesadauzāms… Cietāks par akmeni. Tiešām - neko tādu neesmu redzējis. Ūdenī tas neuzbriest?
- Nekas tam nav bīstams.
- Arī karstā, verdošā ūdenī nešķīst?
- Neesmu mēģinājis. Pilsētā nekā tāda nebija. Tu nevari uzvārīt ūdeni bez uguns…
Keriks izrunāja šos vārdus un sastinga, piekalis skatienu riņķim un lokanajai saitei, tad lēnām pacēla acis pret dūmojošo ugunskuru krastā. Nekāds ūdens, arī karsts ne! Tikai kaut kas tāds, par ko jilanē nekā nezina.
Uguns!
Tas taču nav izslēgts. Viela nav ne akmens, ne metāls. Tā var kust, degt vai vismaz kļūt mīksta. Ja tā, varbūt to varēs pārgriezt.
Ortnars ievēroja Kerika skatienu un aizrautībā saberzēja rokas.
- Kāpēc gan ne! Uguns varētu līdzēt. Tu teici - maragiem nav uguns?
- Nav.
- Ļauj pamēģināt!
Ortnars pacēla nosviesto riņķi un iegrūda to dūmojošajos pelnos.
Nekas nenotika. Keriks drūmi vēroja, kā Ortnars noberž pelnus no glumās virsmas. Atkal neskarta, tikai pirkstus svilina. Ortnars tos spļaudīdamies sūkāja, bet nepadevās. Ar pagali uzrušinājis no pelniem liesmu, viņš pagaidīja, lai tā pieķeras kokam, aizskāra riņķi un brēkdams aizsvieda to, jo tas aizsvilās un dega, pa brīdim ar sprakšķi uzliesmodams.
Keriks vēroja, kā liesma aug, izspļauj melnus dūmu mutuļus un sāk traukties augšup pa saiti pretī viņa sejai. Viņš nedomājot metās atpakaļ - projām no dzeļošā karstuma - un ar plunkšķi pazuda upē.
Iznirts Keriks atklāja, ka pār roku un pakrūti, kur degošā saite skārusi ādu, stiepjas sarkana švīka. Taustošiem pirkstiem viņš čamdīja astīti, kuras gals karājās viņam pār krūtīm.
Miers ar to! Šī saistība, kas regulējusi viņa dzivi, šis iegrožojums, ar ko allaž bijis jārēķinās tik garus gadus… Miers ar to! Viņš stalti izslējās, nejuzdams apdegumus, jo šķita, ka plecus vairs nenospiež smaga nasta. Viņa pēdējā saite ar jilanē ir sarauta!
Ziežot medījuma taukus uz saviem apdegumiem, Ortnars norādīja uz saititi, kas joprojām karājās no Kerika kaklariņķa.
- Mēs varam nosvilināt ari to. Tu apgultos ūdenī līdz ar pašu virsmu, es piegrūstu degošu koku…
- Manuprāt, šaidienai pietiks, - Keriks nosprieda. - Pirms nākamā mēģinājuma pagaidišu, līdz sadzis apdegumi.
Ortnars iespēra karsto metāla riņķi ūdenī, izvilka un sāka ar interesi pētīt, kasīdams ar akmeni.
- Spīd kā debessmetāls. Šie maragi pieprot apbrīnojamas lietas, ja reiz spējuši to šādi apdarināt ap tavu kaklu.
Keriks pastiepa roku, un viņš negribīgi atdeva riņķi.
- Kāds viņu dzīvnieks izveidoja to precīzi pēc formas.
- Tu to paturēsi?
Ortnara balsī skanēja cerība, un Keriks bezmaz būtu riņķi atdevis, tomēr, saspiedis to delnā, viņš sajuta tādu pašu naidu, kā pirmit pret savu kaunuma somu.
- Nē! Tas ir jilanē… Maragi… - un ar skaļu šļakstu tas nogrima dzelmē. - Viens man joprojām ir ap kaklu. Manam mūžam pietiks.
Visi bija gatavi doties ceļā, bet Herilaks brīdi stāvēja, atspiedies uz šķēpa, un nolūkojās atpakaļ.
- Ja vēl kāds būtu izsprucis, tas šobrīd jau būtu klāt. Mēs gan skrējām kā izbiedēti sievišķi… Nu būtu laiks apstāties un pārdomāt turpmāko ceļu. Pastāsti man par maragiem, Kerik! Ko viņi tagad dara?
- Nesapratu…
- Vai viņi vēl seko? Vai viņi gaida pludmalē, kur notika uzbrukums?
- Nē. Būtu jau laiks doties atceļā. Viņi iztika no medībām; līdzpaņemtās gaļas bija ļoti maz. Sirojuma mērķis bija tieši šā samada iznīcināšana, un tālāk uz ziemeļiem viņi nebūs gājuši. Pēc tam - tikai atpakaļ. Tur palikt taču nebūtu nekāda labuma. Ar eistaā nāvi viņas palikušas bez vadības. Pēc milzīga apjukuma viņas - tagad jau nu noteikti - būs devušās mājup uz pilsētu.
- Lielais vairums, protams, darīs tā. Bet vai kāds nav palicis meklēt mūs?
- Varbūt. Stalana tā varētu rikoties… Nē. Viņa visdrīzāk bija nākamā aiz komandieres. Viņa būs uzņēmusies atgriešanās vadību.
- Tātad tu domā, ka viņas ir projām?
- Gandrīz noteikti.
- Burvīgi. Mēs atgriezīsimies krastā.
Kerikā šie vārdi iesvēla bailes.
- Viņas taču var slēpties! Var gaidīt mūs!
- Tu mūs tikko pārliecināji, ka ne.
- Mēs esam mednieki, - Ortnars aizrādija. - Gan mēs zināsim, vai viņi tur
vēl ir.
- Mums nav vajadzības…
- Ir! - Herilaks atkal kļuva ciets, kā jau komandieris. - Mums ir divi šķēpi, viens loks bez bultām un vairāk nekā. Tiklīdz uzsnieg sniegs, ar mums ir cauri. Vienīgais, kas var līdzēt - atgriešanās tur. Mēs iesim.
Gājiens bija straujš, Kerikam - pat par strauju. Tas pārāk atgādināja atgriešanos nāvei tieši nagos. Pret krēslu viņi jau bija piekalnē virs krasta un varēja redzēt okeānu.
- Ortnar, tev jāiet ļoti uzmanīgi! - Herilaks izrīkoja. - Esi neredzams un nedzirdams! Skaties abām acīm, vai kaut kur neslēpjas maragi!
Ortnars piekrītoši savicināja šķēpu, pagriezās un izzuda starp kokiem. Herilaks ērti apsēdās ēnā un acumirklī aizmiga. Keriks jutās pārāk nomākts, lai spētu ko vairāk, kā vien bažīties, pētīdams piekrasti un iztēlē pieblīvēdams mežu ar vajātājām jilanē.
Saule jau sēdās pamalē, kad gravā lejpus viņiem noķērcās putns. Herilaks momentāli pamodās, sakļāva delnas pie mutes un atbildēja ķērcienam. Nobrīkšķēja krūmi, un Ortnars jau naigā solī rikšoja augšup pa nogāzi.
- Projām… - viņš uzsauca. - Aizgājuši, no kurienes nākuši.
- Nekad nevar būt drošs… - Keriks iebilda. Ortnars nicigi nomērija viņu ar skatienu.
- Bez šaubām, var! Es neatradu svaigas pēdas. Un visās malās maitu lijas, bet tās baidās no visa kā. Un es meklēju pamatīgi. - Viņa iekritusi seja pauda vairāk nekā vārdi. Bultu maks uz muguras bija piepildīts. - Tas, pēc kā mēs nācām, ir šeit.
- Tad nu ejam! - Herilaks pielika punktu.
Pār slaktiņa vietu jau klājās tumsa, padarot atbaidošo ainavu maigāku, bet mēness sirpja saltā gaisma rādīja ceļu. Vārnas un lijas bija atstājušas dzīru vietu līdz ar dienas gaismu. Gaisā jau vēdīja asa līķu smaka. Keriks stāvēja krastā un raudzījās jūrā, kamēr pārējie divi meklēja sev nepieciešamo. Tikai pēc Herilaka uzsauciena viņš negribīgi pagriezās pret nāves lauku.
- Uzvelc šos! - samadars ieteica. - Tie piederēja dižam medniekam. Varbūt nesīs tev veiksmi.
Tie bija kažokādas zābaki ar cietām zolēm, kapi un pamatīgu siksnu pinumu. Vasarā tādos kājām būtu karsti, bet ziemas sniegos tie varēja izrādīties dzīvības cenā. Garu šķēpu, slaidu loku, bultas, - visu, ko nevar vilkt mugurā, Keriks sasēja sainī un nolika pie citiem līdzņemamajiem saiņiem un groziem. Herilaks no dažām mastodonta šļūceņa kārtīm sasēja mazu šļūceni, ko varēja vilkt cilvēks. Uz tā sakrāva visu vajadzīgo.
- Laiks doties! - viņš paziņoja nāves saltā balsī, stāvēdams starp sava samada pīšļiem. - Mēs nekad neaizmirsīsim, ko maragi še pastrādāja.
Uz maiņām tverdamies pie šļūceņa rokturiem, ceļinieki gāja, līdz mēness nogrima aiz apvāršņa. Pilnīgā spēku izsīkumā viņi meta mieru. Keriks gan vēl bažījās, ka jilanē mednieces varētu sekot, tomēr nogurums prasija savu, un viņš ieslīga dziļā miegā līdz pat rītausmai.
Herilaks noraisīja ekotaza somu no šļūceņa, un vīri saujām grāba kāroto gardumu - žāvētas ogas un riekstu kodolus. Kaut ko tādu Keriks nebija baudījis kopš zēna gadiem. Laizīdams pirkstus, viņš nodevās bērnības atmiņām. Labi tomēr būt tanum! Domādams šo domu, jauneklis atkal un atkal kasija savu vidukli, līdz neizturēja un norāva apsējus. Uz ādas vidēja sarkanas pumpas.
Izrādās, ka dižais mednieks, kurš valkājis šo apģērbu, bijis blusu apsēsts. Piepeši būt par tanu vairs nešķita tik pievilcīgi. Nepieradusī mugura sūrstēja no gulēšanas uz cietas zemes, muskuļi smeldza pēc neierastās slodzes, un, lai ciešanu mērs butu pilns, pakrūti sažņaudza pēkšņas spazmas. Sīkstā, ceptā gaļa nejutās labi viņa vēderā; viņš traucās aiz tuvējā krūma.
Krampju lauzīts, Keriks ievēroja blusu rāpojam pa savu nosviesto kažoku. Viņš saspieda to starp nagiem un žākstīdamies slaucīja pirkstus zālē. Netīrs, sāpju plosīts, blusains un slims… Ko gan viņš daris starp šiem prastajiem astazoiem! Kāpēc viņš nav Alpīsakā? Pie eistaā sāniem viņš jutās ērti un omulīgi. Bet kāpēc neatgriezties? Vaintē atradusi galu uz šķēpa, bet kura gan nojauš, ka šķēpu vadījis Keriks! Neviena jau neredzēja. Vai prātīgāk nebūtu atgriezties?
Viņš rūpīgi nomazgājās un aizčāpoja augšup pa straumi padzerties. Krastā abi mednieki sēja kravu pie šļūceņa. Viņi var turpināt ceļu divatā.
Bet vai viņš maz vēlas atgriezties Alpīsakā? Jau kur tie gadi, kopš viņš sapņojis par bēgšanu! Un tagad taču brīvība ir rokā… Vai tad tā nebija viņa kvēlākā vēlēšanās? Tur ir jilanē pasaule, ne viņējā. Viņam tur nav vietas.
Bet starp taniem? Vai te ir viņa vieta?
Keriks sažņaugtām dūrēm stāvēja lidz ceļiem saltajā ūdenī. Zudis. Ne vienā, ne otrā pasaulē viņš neiederas. Vienpatis, izstumtais…
Herilaks viņu sauca. Vārds pāršķēla Kerika tumšās domas. Viņš izbrida krastā un gausi apvilka drānas.
- Mums jāiet, - Herilaks aizrādija.
- Kurp jūs dodaties? - Keriks, joprojām pretrunīgu izjūtu plosīts, vaicāja.
- Uz vakariem. Pie citiem medniekiem. Lai kopā atgrieztos apkaut maragus.
- Viņu ir pārāk daudz, pārāk liels spēks…
- Tad es kritīšu, un mana tharma pievienosies citu mana samada mednieku tharmām. Bet vispirms es atriebšu viņus. Tā mirt ir skaisti.
- Mirt nav skaisti…
Herilaks viņu klusēdams uzlūkoja, mazliet apjauzdams Kerika iekšējo cīņu. Ej nu sazini, ko šie gūsta gadi izdarījuši ar zēnu, kas tagad jau vīrs… Bet gadi aizrit, un tos vairs neatsaukt. Atpakaļceļa nav. Ceļš uz priekšu nebūs viegls, bet tikpat
jau cita nav.
Herilaks uzmanīgi nocēla pār galvu ādas siksniņu un ļāva nazim šūpoties Kerika acu priekšā.
- Tas piederēja tavam tēvam. Tu esi viņa dēls, ja reiz joprojām valkā mazo bērna nazīti, kuru izgatavoja tajā pašā reizē. Pakar kaklā arī šo. Valkā to, lai neaizmirstu tēva nāvi, sava samada nāvi… Un slepkavas! Sajūti sirdī naidu un apzinies, ka arī tu alksti atriebes!
Keriks vēl svārstījās, līdz beidzot izšķīrās. Viņš paņēma nazi un cieši sakļāva pirkstus ap cieto asmeni.
Par vēlu atkāpties. Alpīsaka viņam slēgta. Mūžam. Viņam jāizauklē sevī neremdināms naids pret tām, kas apkāvušas viņa ļaudis. Jāvar! Gan jau viņš spēs.
Bet šobrīd Keriks juta tikai šausminošu tukšumu dvēselē.