Medībās neveicās. Ulfadans devās mežā jau mazā gaismiņā, bet atgriežoties nebija pat lāgā, ko parādit. Pie viņa jostas šūpojās viens vienīgs trusis - jauns un kārns, no kura kauliem varētu sakasīt ēdamo labi ja vienam cilvēkam. Kā lai iztiek viss viņa samads? Nonācis mežmalā, viņš apstājās zem liela ozola un lūkojās prērijā. Tālāk iet nebija dūšas.
Tur dzīvo maragi. No šīs vietas līdz pat pasaules malai, ja tāda vispār ir, saimnieko tikai šie nīstie, baisie radījumi. Dažus var likt uz kārā zoba. Viņš pats reiz nogaršoja kāda neliela knābjaiņa cisku - no tiem, kas te klejo lielos ganāmpulkos. Tomēr medniekam, kas pēc tāda tīko, ik brīdi uzglūn nāve. Zālē čum un mudž indigi maragi un visādas čūskas, lielas un mazas, raibu raibās. Vēl nelādzīgāki ir milzeņi, kuru rēcieni dārd kā pērkons un soļi rībina zemi kā zemestrīce. Kā allaž, domājot par maragiem, viņa pirksti neviļus pieskārās šāda giganta zobam, kas karājās viņam uz krūtīm. Tikai zobs - un tas pats apakšdelma garumā. Jaunības dullumā Ulfadans bija to ieguvis, riskējot ar dzīvību, lai pārgalvīgi padižotos. Koku aizsegā viņš bija vērojis, kā marags izlaiž garu, kā pretīgie maitēdāji plūkdamies dzīro pa milzīgo līķi. Tikai pēc tumsas iestāšanās, viņš sadūšojās atstāt slēpni un izlauzt šo zobu no atvāztajiem milzu žokļiem. Te parādījās kāds nakts marags, un tikai brinums glāba Ulfadana dzīvību. Gara, balta rēta pār visu gurnu vēl tagad atgādina, ka viņš neizspruka gluži sveikā. Nē, ārpus koku aizsega medījumu labāk nemeklēt.
Bet samads grib ēst. Un ēdamā, ko sameklēt vai nomedīt, kļūst aizvien mazāk. Pasaule pārvēršas, bet Ulfadans nezina, kāpēc. Aladjekss stāsta, ka kopš aizlaikiem, kad Ermanpadars no upes dūņām izveidoja tanu, pasaule bijusi nemainīga. Ziemu viņi devās kalnos, kur sniega sega pieturējās dziļa un briežus varēja viegli nomedīt. Pavasarī, sniegam kūstot, viņi devās lejup gar upes brāzmainajiem ūdeņiem, dažkārt līdz pat jūrai, pa kuru šaudījās zivis un kuras krastā auga vērtīgas lietas. Tomēr ne pārāk tālu uz dienvidiem, jo tur uzglūnēja maragi un nāve. Bet kalni un tumšie ziemeļu meži bija vienādiņ snieguši visu, kas nepieciešams.
Tagad tā vairs nav. Šobrīd kalni paliek nebeidzamas ziemas skavās, briežu bari izsīkst, sniegs mežos balsnī līdz pat vēlam pavasarim, un mūžsenie pārtikas avoti vairs nespēj uzturēt samadu. Pagaidām viņi ir iztikuši, jo upē šajā gadalaikā zivju netrūkst. Savā apmetnē pie upes viņi apvienojās ar Kelimanus samadu; tā tas notiek ik gadus. Šis ir tikšanās un sarunu laiks, jo jaunajiem vīriem jāatrod sev sievietes. Bet šobrīd tam neatliek laika, jo, kaut arī ēšanai zivju pietiek, ar uzkrājumiem ziemai būs trūcīgi. Un diez vai daudz būs to, kuri bez šīs rezerves sagaidīs pavasari.
Izejas nav. Rietumos un austrumos saimnieko citi samadi, tikpat badīgi kā viņš un Kelimanus. Dienvidos maragi, ziemeļos ledi - un pašā vidū slazds. Bez izejas.
Neatrisināmi uzdevumi Ulfadana galvu plēsa vai pušu. Viņš izmisumā iekaucās kā lamatās iekritis zvērs un griezās atpakaļ pie samada.
No zāļainās nogāzes augšas lejupceļā pret krastu viss šķita kā allaž. Ādas telšu tumšie konusi stiepās gar upi nekārtīgā ķēdē. Starp teltīm kustējās figūriņas, no ugunskuriem kāpa dūmi… Kaut kur tieši blakus sapīts mastodonts pacēla snuķi un ietaurējās. Tālāk gar krastu varēja redzēt dažas sievietes rakājamies pa zemi ar apdedzinātiem iesmiem: viņas meklēja ēdamas saknes. Šobrīd saknes bija labs ēdamais. Bet ko tad, kad zeme sasals? Zināms, kas notiks! Ulfadans atgainīja šo domu.
Spiegdami skraidija kaili bērneļi un šķaidījās ar ūdeni. Vecās sievietes sēdēja saulainā teltspriekšā un no lūkiem un niedrēm pina grozus. Ulfadans atgriezās ar nenosakāmu izteiksmi drūmajā, skarbajā sejā. Tūdaļ piesteidzās viens no viņa mazākajiem dēliem, lai atklātu jaunākās ziņas.
- Te ir trīs mednieki no cita samada! Viens no šiem trakoti jocīgs!
- Aiznes trusi mātei. Un ātri!
Mednieki sēdēja ap uguni, pēc kārtas ievilkdami dūmus no akmenī izdobtas pipes. Te atradās Kelimanus un aladjekss Freikens, jau sažuvis aiz vecuma, bet visu cienits par savām zināšanām un dziednieciskajām spējām. Jaunpienācēji pieceldamies sveica parādījušos Ulfadanu. Viens izrādījās labi pazīstams.
- Sveicu tevi, Herilak!
- Sveicu tevi, Ulfadan! Tas ir Ortnars no mana samada. Tas ir Keriks, Amahasta dēls, manas māsas dēls.
- Vai jums ir, ko ēst un dzert?
- Esam jau labi ieturējušies. Par Ulfadana vēlību runā plašā apkaimē.
Ulfadans pievienojās ap uguni sēdētājiem, kad pienāca kārta, paņēma pīpi
un dziļi ieelpoja asos dūmus. Viņu izbrīnīja savādais, plikpaurainais mednieks, kuram vajadzēja būt kritušam kopā ar pārējo samadu, bet šis nebija vis. Gan jau vis noskaidrosies, kad tam pienāks savs laiks.
Arī citi mednieki brīnījās par jaunatnācējiem, nāca klāt un sēdās aplī, jo tā samadā pieņemts.
Herilaks nebija tik pieklājīgi rezervēts kā citkārt: nogaidījis tikai vienu pīpes apli, viņš sāka runāt.
- Ziemas ir garas, kurš gan to nezina… Ēdamā trūkst, arī to visi zina… Tagad no visa mana samada palikuši divi vīri.
Tiklīdz viņš izteica šos baisos vārdus, iestājās klusums. Tad ievaimanājās sievietes, kuras klausījās ārpus apļa. Daudziem radi bija ieprecējušies Herilaka samadā. Ne viens vien pacēla skatienu pret austrumu debesīm, kur sāka parādīties pirmās zvaigznes. Herilaks turpināja, un runu neiztraucēja ne vientuļš čuksts.
- Kā zināms, es ar saviem medniekiem devos tik tālu uz dienvidiem tāpēc, ka tur nebija sniega un ziemā valdīja karstums, - uz vietām, kur saimnieko tikai maragi. Man bija doma, ka maragi nogalinājuši Amahastu un visu viņa samadu. Mana doma izrādījās pareiza, jo mēs uzgājām maragus, kas staigā kā cilvēki un nogalina ar nāves nūjām. Tas, ko es atradu Amahasta samada pīšļos, tātad bijušas viņu nāves nūjas paliekas. Mēs nokāvām sastaptos maragus un devāmies atpakaļ uz ziemeļiem. Nu mēs zinājām, ka nāve uzglūn dienvidos un kāda šī nāve izskatās. Bet pērnziem mēs cietām badu, daudzi nomira… Vasarā, kā zināms, medības neveicās… Tā nu es vadīju samadu gar krastu, lai neatkārtotos bads. Vedu medniekus tālāk uz dienvidiem, kur labas medību vietas. Mēs apjautām briesmas. Mēs zinājām, ka var uzbrukt maragi, bet arī bez ēdamā vienādiņ gals. Mēs modri stāvējām sardzē, un starpgadījumu nebija. Tikai atceļā viņi mums uzklupa. Te nu es esmu. Un Ortnars ir te. Pārējie miruši. Kopā ar mums ir Keriks, kurš ir Amahasta dēls, dzīvojis maragu gūstā, bet tagad beidzot brivs. Viņš pārzina maragu gaitas.
Atskanēja ieinteresēta murdoņa, un klausītāju loks sakustējās, jo aizmugurē stāvošie spiedās virsū, tiecoties saskatīt Keriku. Viņus piesaistīja viņa plik- galvība, mirdzošais riņķis ap kaklu un debessmetāla nazis. Pats Keriks lūkojās taisni uz priekšu un neteica ne vārda. Kad viss noklusa, ierunājās Kelimanus.
- Taniem pienākušas nāves dienas. Mūs nonāvē ziema, mūs nonāvē maragi, mūs nonāvē citi tani.
- Vai nav gana, ka mūs nonāvē maragi? Vai tiešām jānaidojas savā starpā? - Herilaks izsaucās.
- Garā ziema un īsā vasara - lūk, pret ko mums jācīnās, - Ulfadans paskaidroja. - Mēs nonācām šeitan, jo brieži kalnus ir pametuši. Bet, tiklīdz mēs mēģinājām še medīt, vairāku šāspuses samadu strēlnieki mūs padzina. Tagad mums trūkst pārtikas ziemai. Mūs gaida bads.
Herilaks drūmi noskurinājās.
- Tā nevar darīt. Ienaidnieks ir marags, ne tanus. Ja mēs vēršam ieroci pret sev līdzīgo, ar mums ir cauri.
Atkal ierunājās Ulfadans, un Kelimanus piekrītoši pamāja.
- Esmu vienisprātis ar tevi, Herilak, bet no mums te nekas nav atkarīgs. Tev jārunā ar citiem samadiem. Ja ne viņi, mēs medītu un nebadotos. Tie nāk no grēdas viņas puses lielā skaitā un ir ļoti badigi. Viņi atspiež mūs, un mēs nevaram medīt. Viņi gaida mūsu nāvi.
Herilaks ar delnu atgainīja viņa vārdus.
- Tas nav tiesa. Viņi nav jūsu posta cēlonis. Medības aiz kalniem droši vien ir tikpat nesekmīgas, ja reiz viņi atdzinušies šurp. Taniem ir divi naidnieki: nebeidzamā ziema un maragi. Viņi apvienojas, lai mūs iznīcinātu. Mēs nevaram uzveikt ziemu. Bet mēs varam nobeigt maragus!
Arī citi pacēla balsi, pievienojoties šim spriedumam, bet Freikens ierunādamies lika tiem apklust. Visi respektēja vecā vīra zināšanas un dziednieka prasmi un cerēja, ka viņš zinās kādu atbildi uz visiem sasāpējušajiem jautājumiem.
- Maragi ir kā lapas: neskaitāmi… Tu saki, viņiem ir nāves nūjas. Kā mēs varam pretoties tādiem radijumiem? Un kam mums tas vajadzīgs? Ko mēs iegūstam, stājoties viņiem pretī? Mums vajag, ko ēst, nevis karu!
Viņa runas nobeigums noslāpa atzinīgā murdoņā. Šķiet, tikai Herilakam radās iebildes:
- Jums vajag ēdamo, mums - atriebību! - viņš drūmi aizrādīja. - Jāatrod iespēja apkaut tos dienvidu maragus. Tiklīdz viņi būs pagalam, gar krastu varēs lieliski medit.
Pēc tam sākās pārrunas un vārdu kaujas, bet nekas netika nolemts. Beigu beigās Herilaks pamāja Ortnaram, viņi piecēlās un attālinājās. Keriks vēroja viņus aizejam, bet nesteidza sekot. Viņu tā nekveldināja atriebes alkas. Ja ceļabiedri nepasauktu, varbūt viņš pat būtu palicis. Viņš taču var palikt pie uguns un iesaistīties citu mednieku sarunās. Varbūt viņš pat var apmesties šeit ar šo samadu, medit un aizmirst maragus.
Tas gan nav risinājums. Viņš zina to, par ko citiem nav ne jausmas. Viņš taču zina, ka jilanē neaizmirsīs ne viņu, ne arī pārējos tanus. Viņu naids sakņojas pārāk dziļi. Viņas izsūtīs putnus, lai uzmeklē visus samadus līdz pēdējam, un nerimsies, lidz visi nebūs iznīcināti. Ulfadans, Kelimanus un viņu ļaudis bīstas tikai ziemas, bada un citu tanu, kamēr tepat - sprīdi aiz apvāršņa - uzglūn patiesais slepkava.
Neviens pat nepamanīja, kā Keriks paņēma šķēpu un aizgāja. Viņa ceļabiedri sēdēja pie atsevišķa ugunskura, un viņš tiem pievienojās. Herilaks ar pagali bikstija uguni, dziļi ielūkodamies tajā, kā meklēdams atbildi liesmās.
- Mēs esam tikai trīs, - viņš prātoja. - Tāda saujiņa nevar stāties pretī maragiem… Bet mēs tā darīsim, ja nāksies! - Viņš pievērsās Kerikam. - Tu zini par maragiem, ko nezinām mēs. Pastāsti! Pastāsti, kā viņi raduši karot!
Keriks domīgi paberzēja zodu un ierunājās - gausi un neizlēmīgi.
- To nav viegli izstāstīt. Jums vispirms jāsaprot, kas ir viņu pilsēta un kā tiek vadīta tās dzīve. Jums jāsaprot fārgajas un jilanē, un vispār - viņu pieeja visam.
- Tātad tu mums pastāstīsi, - Herilaks secināja.
Kerikam sākumā nevedās stāstīšana tanu valodā par lietām, ko viņš nekad šajā valodā nebija pārspriedis. Nācās meklēt jaunus vārdus pazīstamiem apstākļiem, izskaidrojumus jēdzieniem, kas šiem medniekiem pilnīgi sveši. Klausītāji nesaprata; viņi iztaujāja vēl un vēlreiz… Visbeidzot viņi nonāca pie aptuvenas apjausmas par jilanē sabiedrības uzbūvi, kaut gan tā arī nesaprata, kam tāda vajadzīga.
Herilaks klusēdams aplūkoja savas sažņaugtās dūres uz gurniem, cenzdamies uztvert dzirdētā jēgu. Noslēgumā viņš spēja tikai pakratīt galvu.
- Es nekad tos maragus nesapratīšu un, jādomā, arī necentīšos. Ir gana, ja zinu, ko viņi dara. Lielais putns lido augstu un uzokšķerē mūs, tad atgriežas un noziņo viņiem, kur atrodas samads, lai viņi varētu mums uzbrukt. Vai ne tā?
Keriks jau lūkoja apstrīdēt, bet atmeta šo domu un piekrītoši pamāja. Labi, ka viņiem radusies kāda apjausma par jilanē gaitām. Nav vērts ieslīgt sīkumos.
- Kad viņi uzzina, kur samads apmeties, viņi gatavo uzbrukumu. Bruņotas fārgajas laivās dodas sirojumā. Viņas negaidīti uzrodas no jūras un nonāvē visus no vietas, kā jums zināms.
- Bet tas jau nebija viss, - Herilaks iejaucās. - Vai tu nestāstīji, ka nakti pirms uzbrukuma viņas pārlaiž apmetnē pie krasta?
- Jā, tā viņas parasti dara gan. Apmetas, cik vien tuvu iespējams, pārguļ nakti, nākamajā rītā atstāj pārtikas krājumus turpat un dodas uzbrukumā līdz ar saullēktu.
- Vai tā tas notiek ik reizi?
- Ik reizi? Nezinu. Es tikai divreiz esmu piedalījies. Starp citu, tam nav nozimes. Visa viņu domāšana, visa darīšana… Tā tam jābūt vienmēr. Kamēr vien nerodas pretargumenti, viņas savu rīcību nemaina.
- Tātad mums, savukārt, jārod iespēja izmantot šīs zināšanas pret viņiem.
- Kā tu to domā? - Ortnars nesaprata.
- Vēl nezinu. Mums tas jāapdomā un jāizplāno, līdz atrodam izeju. Mēs taču esam mednieki! Mums jāzina, kā piezagties laupījumam. Mēs pratīsim tikt maragiem klāt un iznīdēt viņus!
Keriks visu laiku domās iegrimis klusēja. Viņam samada iznīcināšanas shēma atklājās skaidrāk nekā jebkuram citam. Viņš reiz krastā bija vērojis tumšus apveidus iznirstam no ūdens un vēl joprojām nespēja aizmirst šīs šausmas, bet viņš pats bija arī ceļojis no Alpīsakas kopā ar uzbrucējām, vērojis sagatavošanos, klausījies rikojumos, un skaidri zināja, kā tas notiek. Tagad jāizsver šis notikums no pretējiem redzes viedokļiem un jāatrod iespēja apgriezt to ar kājām gaisā.
- Kājām gaisā… - Keriks balsī noteica, un piepeši skaļi iekliedzās: - Kājām gaisā!
Pārējo skatieni pievērsās Kerikam.
- Bet to var izdarīt, tikai iesaistot Ultadanu, Kelimanu un viņu samadus. Mums jāizskaidro viņiem un jāiestāsta, ka šī palīdzība tiešām nepieciešama. Un lūk, kas jādara! Mēs kopā ar samadiem dosimies uz dienvidiem un medīsim. Tur ir pulka medījuma, un pārtikas netrūks. Bet, ja reiz ejam uz dienvidiem, tad jārēķinās, ka maragi to uzzinās no lielajiem putniem. Toties mēs modri vērosim debesis un, tiklīdz pamanīsim šādu putnu, tā zināsim, kas drizumā gaidāms. Pēc putna parādīšanās izsūtisim medniekus uz pludmali izlūkos. Tā mēs redzēsim, kad ierodas uzbrucēji, un būsim gatavi. Un apkausim viņus, nevis bēgsim.
- Tas ir bīstami, - Herilaks iebilda. - Ejot kopā ar samadiem, mēs riskējam ar sieviešu, bērnu un citu cīnīties nespējīgo dzīvībām. Jāizstrādā labāks plāns, citādi samadi neuzņemsies risku mums sekot. Padomā vēl! Vai tik nebija kaut kas svarīgs, ko tu man jau stāstīji? Kaut kas par nakti… Ka maragiem nepatīk klejot naktī…
- Ne gluži tā. Vienkārši viņu ķermeņi atšķiras no mūsējiem. Nakti viņiem jāguļ, un ne citādi. Tādi viņi ir.
Herilaks pielēca kājās un pēkšņā aizrautībā ieaurojās.
- Ari mēs esam tādi, kas naktī guļ! Bet ne vienmēr! Mēs varam arī negulēt! Lūk, kas mums jādara! Mēs aprunāsimies ar medniekiem, - pārliecināsim viņus, ka jādodas gar krastu uz dienvidu medību laukiem, jo draud bads. Tādējādi samadiem tiks pārtika ziemai. Bet, kamēr medījam, mēs vērosim arī debesis, - vai parādās maragu putni, ziņotāji. Kad putns būs mūs atklājis, sūtisim medniekus slēpni vērot pludmales uz dienvidiem. Kad maragi ierīkos naktsmītni, mēs zināsim, kur tā atrodas. Tad mēs tumsas aizsegā pielavīsimies… Tikai mednieki. Bez skaņas iesim un bez skaņas nonāksim pludmalē.
Herilaks sažņaudza dūres un ar spēku sasita kopā.
- Tad mēs uzklupsim viņiem. Naktī. Šķērdīsim viņus miegā, šķaidīsim, caurdursim, kā viņi slaktēja mūs.
Herilaks iekvēlojies piecēlās un dedzigi metās atpakaļ pie aplī sēdošajiem medniekiem.
- Jāizstāsta viņiem! Jāiedrošina!
Izrādījās - tas nemaz nav tik viegli. Viņam pievienojās arī Ortnars ar Keriku un izklāstīja visu no jauna. Gan to, kā maragi uzbrūk, gan kā tos sakaut. Cits caur citu viņi skaidroja, ka varētu pamedīt un nodrošināties ar pārtiku ziemai. Un iznīdēt maragus.
Tas viss satrauca Ultadanu un arī otru samadaru. Pārāk pēkšņa ideja, turklāt pārlieku bīstama.
- Jūs piedāvājat man riskēt ar visām manām dzīvībām šāda plāna dēļ? - Ulfadans pārjautāja. - Jūs gribat, lai es izlieku savas sievietes un bērnus kā ēsmu garzobim, ceribā to pēcāk caurdurt? Par daudz prasīts!
- It kā jā, it kā ne, - Herilaks nepiekrita. - Var teikt, ka tev nav izvēles. Bez pārtikas vairums ziemu nepārcietīs. Un šeit neko nevar samedīt. Ejam uz dienvidiem: es zinu, tur medības sokas!
- Mēs zinām arī, ka tur ir maragi.
- Ir gan. Bet šoreiz mēs ienaidnieku atklāsim pirmie. Ja vēlies, mēs negaidīsim lielā putna parādīšanos. Daži mednieki var visu laiku iet gar jūru kā izlūki. Katrs uzbrukums būs jau paredzēts. Kad piekrastē parādīsies maragi, mēs zināsim, ka uzbrukums ir tuvu. Mūs brīdinās. Tādā gadījumā teltis un visu citu pa nakti var ielādēt šļūceņos, un zēni aizvedīs mastodontus tālāk no krasta. Arī sievietes un bērnus. Tādējādi viņus nepakļaus briesmām. Tas gan ir risks, bet no šāda riska izvairīties neizdosies. Vai nu tas, vai nāve sniegos. Bez ēdamā neviens no jums nesagaidīs pavasari.
- Skarbi vārdi, - Kelimanus nikni atcirta.
- Patiesi vārdi, samadar, tikai patiesi. Taviem ļaudīm izlemt. Mēs pateicām, kas jāsaka. Nu ir laiks doties!
Lēmumu nepieņēma ne šajā nakti, ne nākamajā, ne aiznākamajā… Pēcāk sākās lietavas. Saltās ziemeļu vēja brāzmas nežēlīgi dzenāja smagas lietus lāses. Šogad agrs rudens… Pārtikas krājumi vēl trūcīgi, un visi to zināja. Trīs savādnieki uzturējās nomaļus un juta, ka garāmejošie ļaudis nolūkojas viņos ar īgnumu, daudzi mednieki - pat ar naidu. Svešinieki uzspieduši viņiem drūmo izvēli.
Visbeidzot visi apjauta, ka izvēles patiesībā nemaz nav. Sieviešu vaimanu pavadībā teltis nojauca un sakrāva šļūceņos. Nekur nemanīja pierasto, priecīgo satraukumu, uzsākot ceļu. Varbūt šis ceļš ved nāvē… Visticamāk. Nebeidzamajās lietavās nomākti un izmirkuši, viņi virzījās uz austrumiem.