Parastajā apmetnes nojaukšanas burzmā Keriks bija pārāk aizņemts, lai prātotu par iespējamām briesmām, ko slēpj nākotne. Šļūceņos iejūgtie mastodonti uzjundīja senas atmiņas, kas svaidīja viņu izjūtu viļņos. Skats bija varens: milzu zvēri iegula ilksīs un lēnām izkustināja no vietas krakšķošos koka rāmjus, uz kuriem atradās telšu grēdas un augšā bija satupuši lieli un mazi bērni. Gājienu uzsākot, mednieki izkārtojās ķēdē un devās uz priekšu, ķemmēdami nedzīvo apvidu ceribā tomēr uzdurties kādam medījumam. Viss samads atkal sanāca kopā tikai vakarā, kad apmetnes vietā iedegās ugunskuri un medniekus no meža izvilināja cepeša smarža.
Pirmās pāris dienas samads virzījās piesardzīgi - sirdīs mājoja bailes no maragiem, kas varētu viņus vajāt, -, tomēr tani, pašas dzīves spiesti, bija un palika fatālisti. No laika gala viņiem nācās paļauties uz klimata labvēlību, uz pārtiku, kura būs atrodama meklējumu vietā, uz medījumu, kuram labpatiks trāpīties pa šķēpam. Šobrid viņi no neizbēgamas bada nāves devās pretī izdzīvošanas iespējai; tā nav slikta apmaiņa, un, dienām izstiepjoties un medibām uzlabojoties, viņi atguva dūšu.
Pēc dažām pirmajām dienām pārējie Keriku jau bija ar mieru pieņemt, kaut ari bērni pagaidām rādija ar pirkstiem uz viņa dzelzs kaklasiksnu un smēja par viņa skūto galvu un seju. Galvvidū gan jau spurojās pirksta biezuma rugaine; auga arī bārda, tiesa, mīksta un šķidra. Keriks joprojām ar šķēpu rikojās neveikli un ar loku šāva vienkārši briesmīgi, bet viņš centās. Viņš aizvien noteiktāk sajuta, ka pasaule tomēr ir viena laba vieta, un tajā ir vērts būt dzīvam.
Nonākot pie okeāna, šī apziņa sašķobījās.
Jau pirmais skats uz zilo ūdeni pildīja Keriku tik neaprakstāmām šausmām, ka viņš sastinga, kā zemē iemiets. Redzeslaukā neviena cita nebija, jo Keriks atradās labu gabalu no lēzenās ielejas, pa kuru mastodonti vilka šļūceņus. Arī cita mednieka tuvumā nemanīja. Dzīvotgriba pārauga alkās apgriezties un bēgt. Priekšā taču gaida tikai nāve. Kā gan ši mednieku saujiņa iedomājusies stāties pretī bruņotu fārgaju ordām! Bēgt, slēpties, patverties kalnos - lūk, vienīgā izeja. Tālākais ceļš būtu tīrā pašnāvība.
Līdz ar šo nepārvaramo dziņu nāca arī atskārsme, ka šoreiz atkāpšanās nav. Šāda rīcība ir pārāk gļēva, lai par to vispār prātotu. Galu galā, viņš bija piedalījies plāna izstrādē, tātad nav nekādas alternatīvas: viņam jāiet līdz galam. Tomēr bailes neatstājās, un tikai ar galēju piespiešanos viņš spēja saņemties spert uz priekšu šļūcošu solīti. Tad vēl un vēl, līdz kājas atkal nesa - nožēlojami un drebelīgi, bet tomēr…
Šovakar viņi apstājās pašā piekrastē. Šļūceņi vēl nebija izkrauti, kad puišeļi seklajā lagūnā jau nodevās zvejai, uz kaula āķiem uzmaukuši sliekas. Hardalti - sīki kalmāri ar bruņučaulu - ūdenī tā vien tīkoja satvert ēsmu. Smieklu un izsaucienu pavadībā bērni cēla no ūdens desmitkājaino lomu, veicīgi atbrīvoja to no čaulas, uzšķērda, sagrieza, un driz vien mīkstmieši jau čurkstēja uz uguns. Kaut sīksti un ar asu smaku, tie solīja kārotu pārmaiņu ēdienkartē.
Keriks izspļāva nesakošļājamu skrimšļa gabalu, noslaucīja pirkstus zālē, piecēlās un izstaipījās. Vairs nelīda. Viņš pievērsās ugunskuram un ar acs kaktiņu uztvēra kaut kādu kustību. Jūras putns augstu virs galvas…
Nē! Keriks ar skatienu izmēroja radījuma vareno spārnu vēzienu, krūšu baltumu, kas rieta blāzmā lāsmoja sarkans… Un sastinga. Ir jau klāt! Melno kunkuli ar mūžam modro aci uz plēsoņas kājas nevarēja redzēt, bet viņš zināja, ka tas tur atrodas. Putns laidās aizvien zemāk, tieši pret apmetni. Ar pūlēm nokratījis stingumu, Keriks traucās pie ugunskura, kur sēdēja Herilaks.
- Tas ir klāt! - viņš sauca. - Tieši virs galvas. Tagad viņi zinās par mums!
Kerika balss nodeva izbīli, bet Herilaks ar gudru ziņu tam nepaļāvās. Viņa paša vārdi noskanēja rāmi un skarbi.
- Tas ir jauki. Viss notiek, kā plānots.
Keriks ar šādu pašpaļāvību nevarēja lepoties. Viņš centās neskatīties augšup, jo zināja, ka attēlus pēcāk rūpīgi caurskatīs. Taniem nevajadzētu izrādīt nepārprotamu interesi par putnu, lai neatklātu, ka saprot, ko nozīmē šā radījuma parādīšanās. Tikai beigās, kad tas laiski noslēdza pēdējo apli un devās atceļā, Keriks to pavadīja ar bažīgu skatienu. Nu vairs šaubu nebija: sekos uzbrukums.
Kad iestājās tumsa un mednieki savācās kopā uzsmēķēt un aprunāties, Keriks pastāstīja viņiem, ko redzējis un ko tas nozīmē. Tagad, kad visi jau apņēmušies cīnīties, tas vairs neizsauca žēlabas. Keriku iztaujāja, un pēc tam apsprieda avangarda grupas izveidi, kura dotos pa priekšu jau pirms rītausmas.
No rīta samadi turpināja ceļu uz dienvidiem. Vadību uzņēmās Herilaks un veda visus līganā lokā tālāk no krasta. Keriks pazina šo apvidu: tepat netālu atradās Herilaka samada nāves vieta. Nebija nekādas vajadzības norādīt uz šo drūmo liecību par draudiem, ko slēpj jūra.
Vakarā viņi atkal atgriezās piekrastē. Vēlāk, kad mednieki sanāca kopā patērgāt, pieņēma lēmumu, ka Herilaks būs sakripeks, karavadonis. Viņš deva savu piekrišariĻi un nodeva pirmos rīkojumus.
- Šobrīd uz priekšu dosies Keriks un Ortnars. Viņi ir maragus redzējuši, viņi zina, pēc kā jāraugās. Viņi virzīsies gar krastu un pavadīs nakti kāpā, uzmanīdami jūru. Ar viņiem kopā ies vēl divi mednieki, kuri palīdzēs nezaudēt modrību un vajadzības gadījumā atgriezīsies ar ziņu. Viņi tā darīs ik nakti, sākot ar šo. Ari citi katru nakti paliks nomodā, uzmanot jūru telšu tuvumā: ja nu kas gadās. Mums jānodrošinās pret visu.
Šādi viņi virzījās gar krastu vēl četras dienas, līdz piektajā Keriks jau pašā rītausmā atdrāzās uz nometni. Mednieki izdzirda viņa soļu dipu un satvēra šķēpus.
- Trauksmes nav! Maragu šeit nav! Es tikai novērtēju krastu tālāk priekšā un sapratu, ka mēs kaut ko varam pasākt.
Keriks nogaidīja, līdz ieradās abi samadari un Herilaks, un ņēmās skaidrot.
- Šobrīd medības sokas labi; netrūkst arī zivju jūrā. Jums jāpiekrīt, ka šodien nebūtu prātīgi nojaukt apmetni. Labāk palikt šepat un zvejot, kamēr mednieki sanes gaļu kaltēšanai. Uz dienvidiem no šejienes slejas klintis, un tālāk pludmale stiepjas gar biezu bērzu audzi, kura nokāpj bezmaz līdz ūdenslīnijai. Attālums ir īstais. Ja maragi nāks… Kad viņi nāks, viņi neatradīs piemērotu izsēšanās vietu klintājā, tātad, bez šaubām, apmetīsies pludmalē pie meža.
Herilaks atzinīgi pamāja:
- Tad mēs varēsim viņiem uzbrukt no koku aizsega, piezagušies cieši klāt. Jauki. Tā arī darīsim. Vai visi piekrīt?
Izcēlās kņada, bet iebildumu nebija. Keriks atgriezās pie Ortnara un pārējiem diviem medniekiem, kuri zvilnēja zem segām un vēroja jūru.
Sākās lielā gaidīšana. Tani aizpildīja turpmākās dienas, būvējot koku puduros tāšu slēpņus. Naktis metās dzestrākas, reizumis līņāja, bet divi mednieki cauru dienu uzturējās slēpni uz radzes pār okeānu un vēroja. Vēlā pēcpusdienā ieradās ari abi pārējie, jo šis laiks solīja vislielākās briesmas. Reiz tieši šajā laikā pēc daudzām modrības dienām - no pilnmēness līdz pilnmēnesim - uz radzes ieradās Herilaks.
- Ko esat redzējuši? - viņš apjautājās, piestājies sargiem lidzās aiz stumbra.
- Neko, - Keriks attrauca. - Tikai to, ko še redzi. Klaju selgu. Diendienā vienu un to pašu.
- Samadu mednieki spriež, ka gaļas pietiekot. Viņi pateicas, ka parādījām šos medību laukus. Viņi ir gatavi atceļam.
- Prātīgs lēmums, - piezīmēja kāds novērotājs. - Neviens jau nealkst maragu uzbrukuma.
Keriks pilnibā pievienojās šim viedoklim un ļāvās cerībai, tomēr cieta klusu.
- Atbildi pats par sevi, ne par citiem! - Herilaks rūgti aizrādīja. - Tiesa gan, medības izrādījās raženas. Šobrīd ziemai pārtikas būs gana, un var jau saprast tos, kas ilgojas atgriezties. Ar pilniem vēderiem var aizmirst badu un tikvien kā atminēties, kas noticis ar diviem samadiem šajos krastos. Rādās, šī būs beidzamā nakts. Visi grib atstāt šo vietu rītausmā. Mēs vēl paliksim un čāposim nopakaļ dienas gājumā: ja nu maragi tomēr ierodas…
- Mēs iesim ātri! - iesaucās otrs mednieks. - Viņiem mūs vairs nenoķert!
Herilaks nicīgi novērsās. Arī Ortnars šķita sarūgtināts.
- Mēs gan to nepasākām tikai, lai piepildītu jūsu vēderus. Mēs nācām nokaut maragus.
- Un nevaram to veikt bez jums, - Herilaks nobeidza.
Keriks palūkojās jūrā, lai pārējie nevarētu sazīmēt izjūtas viņa vaibstos. Lai jau strīdas, bet galu galā samadi tomēr aizies. Kauja izpaliks.
Pa skaidrajām debesim peldēja baltas mākoņu skrandas, metot tumšas ēnas rēnajos viļņos. Lielas ēnas. Kustīgas ēnas.
Keriks joprojām stāvēja, blenžot uz ēnām, un ierunājās tikai tad, kad jutās pilnīgi pārliecināts. Balss skanēja dziestoši, un tajā nevarēja apslēpt trīsas.
- Tepat jau viņi ir. Maragi nāk.
Un tā arī bija. Nu jau varēja skaidri izšķirt melnās laivas iznirstam no mākonīšu ēnām - nemainīgā kursā uz ziemeļiem.
- Vai viņi negrasās piestāt? - Herilaks izsaucās. - Vai taisās tūdaļ uzbrukt samadiem?
- Jābrīdina visi! Laika nav daudz, - Keriks steidzināja. Viens mednieks jau apcirtās, lai trauktos ar ziņu, bet Herilaks apturēja viņu.
- Pag! Pastāvēsim un pārliecināsimies.
- Viņi jau nāk uz krastu! - Ortnars aizrādīja. - Tieši uz pludmali zem mums.
Mednieki klusi tupēja slēptuvē un šausmās vēroja tuvojošās laivas
zvalstāmies līganajos viļņos. Skanēja spalgas komandas. Bruņotas fārgajas ar skaļiem plunkšķiem lēca ārā no laivām un brida krastā.
- Nu gan jāiet! - Herilaks čukstēja abiem medniekiem. - Ejiet katrs pa savu ceļu, lai vismaz viens noteikti nonāktu galā. Tiklīdz nolaižas krēsla un maragus vairs nevar saskatīt, piekraujiet šļūceņus, kā plānots, un lai samadi straujā solī attālinās iekšzemē. Lai iet lidz pat rītausmai un uz dienu izkārtojas meža aizsegā. Tiklīdz šļūceņi būs piekrauti, visi mednieki lai atstāj apmetni un nāk šurp - pie mums. Ātri!
Aina pludmalē Kerikam šķita bezgala pazīstama, bet abiem medniekiem - satriecoša. Viņi vēroja, kā no laivām izlādē krājumus un apmetņos ietinušās fārgajas kārtojas uz naktsmieru. Vadība pulcējās tālāk - pludmales lejpusē, un Keriks neuzdrīkstējās pielavīties tuvāk, lai sazīmētu sejas. Visticamāk, ka vadību uzņēmusies Stalana, un šī doma lika viņam zināmā mērā pievienoties pārējiem viņu atriebes alkās. Stalana, kura allaž nīduši un situsi viņu, kura ar savu varmācīgo rīcību, var teikt, nobendēja Alipolu. Kas tā būtu par baudu - ietriekt šķēpu viņas rēpuļainajā ādā!
Bezmēness nakts bija gaiša, jo spožās zvaigznes lēja savus starus pār smiltīm, izceļot tumšos apveidus uz tām. Jaunas un jaunas zvaigznes rāpās ārā no jūras, un tad jau ari mežā atskanēja viegla čaboņa.
Pirmie papildspēki bija klāt. Pirms ausmas uzbrucēji būs ieņēmuši pozīcijas.