Herilaks diendienā bija prātojis tikai par šo uzbrukumu, atkal un atkal pārlicis visu prātā tik bieži, ka gaidāmā notikuma ainu viņš gara acim skatīja itin skaidri. Keriks un Ortnars ir siki instruēti; arī viņi bez minstināšanās zinās, kas darāms. Herilaks viņus atstāja birzs malā vērojam pludmali un norīkoja pirmos atnācējus atpakaļ caur mežu uz klajumu. Te nu viņi atpūtās, līdz sagaidīja visus atlikušos. Herilaks bija karavadonis, visi paļāvīgi gaidija viņa komandas.
- Ulfadan, Kelimanu, - viņš rāmi runāja, - ejiet pie saviem medniekiem un uzskaitiet visus pēc vārdiem! Kad būsiet pārliecināti, ka visi ir klāt, nāciet un ziņojiet!
Nogaidīšanas laikā nebija nekādas pļāpāšanas un mīņāšanās, jo tanus ir mednieks. Visi klusi tupēja ar kaujas gatavībā sažņaugtiem šķēpiem un gaidīja karavadoņa Herilaka rīkojumus. Pārliecinājies, ka visi ir klāt, Herilaks sāka stāstīt, kas darāms.
- Iesim triecienā visi kā viens, - viņš klāstīja. - Mums jānogalina, pašiem par mērķi nekļūstot, jo pretinieka dzelkšņi nes tūlītēju nāvi. Lai no tiem izvairitos, izkārtosimies vienā ķēdē. Katrs samads ņems uz sevi pusi pludmales. Klusiņām līdīsim uz priekšu, līdz nonāksim zālē tieši augšpus liedaga. Vējš pūš no jūras, tātad viņi nesaodīs mūs tuvojamies. Toties viņi it viegli var mūs izdzirdēt, tātad nedrīkst būt ne skaņas. Jums katram jāieņem sava vieta, un katrs samadars atbild par to, lai viņa mednieki to izdarītu pareizi. Savā vietā jūs nekustīgi nogaidīsiet. Un nenovērsīsieties no pludmales. Un gaidīsiet, līdz es un Ulfadans, un Kelimanus parādāmies pludmalē. Tā būs zime iet uz priekšu. Lēnītēm un klusiņām. Tad jūs ar šķēpiem apdursiet maragus un saglabāsiet klusumu, cik ilgi vien iespējams.
Herilaks izstiepa šķēpa resgali un piegrūda tuvākajam medniekam tieši zem zoda. Citi pakāpās tuvāk un vēroja.
- Centieties iegrūst šķēpu tieši rīklē, ja izdodas, jo tā ir viņu vārīgākā vieta. Viņiem ir daudz ribu, turklāt atšķirībā no zvēriem, ko mēs medījam, ribas sedz visu ķermeņa priekšpusi, nevis izbeidzas pakrūtē. Spēcīgs grūdiens var sasniegt mērķi, bet var arī atdurties pret kauliem. Tātad - labāk rīklē.
Herilaks ļāva saviem ļaudīm brīdi pārdomāt un turpināja.
- Necerēsim, ka viss noritēs klusumā. Tiklīdz sāksies trauksme, mēs paši aurosim, cik jaudas, radot sajukumu. Un turpināsim slaktēt. Ja viņi bēgs, liksim lietā šaujamlokus. Bultas viņus panāks. Neminstinieties, neļaujieties pagurumam, bet duriet! Mitēsimies tikai tad, kad visi kā viens būs pie vietas.
Jautājumu nebija. Kādas tur neskaidrības! Ja kāds mednieks iekšēji arī baiļojās, viņš to neizrādīja. Nogalināšana deva viņiem iztiku un bija gluži ierasta lieta.
Klusi kā ēnas mednieki virzījās starp kokiem, atstāja tumšā meža aizsegu un tikpat klusu līda pa kāpu zāli. Keriks joprojām novēroja. Novērsies no dusošajām fārgajām un samanījis kustīgās ēnas, arī viņš rāpoja uz priekšu. Neviens neizdeva ne skaņas. Sazīmējis līdzās Herilaka stāvu, Keriks aizskāra viņa plecu, pieliecās cieši klāt un iečukstēja ausi:
- Vispirms jānogalina viņu vadones. Es gribētu pats…
Herilaks piekrītoši pamāja un turpināja gaitu. Rāmi, soli pa solītim Keriks atvirzījās no krasta kraujas un virzijās uz iepriekš nosprausto vietu.
Starp kokiem iekliedzās naktsputns, Keriks uz brīdi sastinga, bet turpināja gaitu. Vienīgā skaņa bija sīko vilnīšu šļaksti smiltīs. Nakts šķita rāma kā nāve.
Par nāvi tai arī jākļūst.
Tikai bez steigas! Esi savu vietu atradis un sēdi bez skaņas, bez kustības! Visu acis kā piekaltas vērās blāvi pelēkajā pludmales joslā, pacietīgi gaidot norunāto zīmi.
Kerika pakrūti spriedze savilka kā mezglā. Skaidrs, ka pagājis jau pārāk ilgs laiks. Kaut kas nav kārtībā. Herilakam un samadariem jau jābūt pludmalē. Ja viņi vēl kavēsies, uzausīs gaisma, un tad slazdā izrādīsies viņi paši.
Keriks zināja, ka šīm bažām nav pamata, tomēr šī apziņa no tām neatbrīvoja. Dūres sažņaudzās tik cieši, ka iesāpējās. Kur viņi ir? Kas notiek! Padebeši sabiezēja un aizsedza zvaigznes. Vai pludmalē parādījušos augumus vispār varēs pamanīt?
Un te nu viņi bija. Parādījās tik piepeši un klusi, ka varbūt patiesi - tikai ēnas? Drīz vien šīm ēnām pievienojās citas, līdz tumšā pussaredzamo apveidu virkne izstiepās visā liedaga garumā.
Ēnas atrāvās no Kerika, jo prata kustēties ātri un pilnīgi bez skaņas. Viņš taustījās uz priekšu, apzinādamies medniekam nepiedodamo lavīšanās iemaņu trūkumu. Ķēde stiepās jau tālu priekšā un sasniedza pirmās guļošās fārgajas. Daži slāpēti kunksti, nekas vairāk…
Keriks sajuta zem kājām mīksto smilti un varēja pielikt soli. Pacēlis šķēpu, viņš metās uz priekšu, un bija jau bezmaz sasniedzis pārtikas krājumu grēdu - savu pieturas punktu -, aiz kura gulēja jilanē, kad nakts klusumu uzšķērda baiss sāpju brēciens.
Tam tūdaļ sekoja kliedzienu un svilpienu kakofonija, un pludmale uzvirda kā dzīva. Arī Keriks ieaurojās, pārmetās pār bunduļu grēdu un ietrieca šķēpu kādā jilanē, kura teju teju jau slējās kājās. Tā čērkstoši iegārdzās. Smaile iegrima rīklē, iznira un vēlreiz triecās mērķī.
Spiedzieni, vaimanas, krītoši ķermeņi - īsta pastarā nakts. Fārgajas vienā mirklī uztrūkās kājās un svaidījās panikā un pilnīgā neziņā. Ja kāda arī atcerējās par ieroci, tad nespēja to tumsā salūkot. Viņas skrēja uz okeānu - savu bērnu dienu patvērumu, bet arī tas nesniedza glābiņu, jo pa ceļam varēja uzdurties šķēpiem, bet pie paša ūdens viņas vēl panāca lidojošas bultas. Šajā slaktiņā žēlastības nebija nevienai. Tani prata bendēt meistarīgi.
Fārgajām nebija skaita. Dažām tomēr izdevās sasniegt ūdeni, panikā mesties starp līķiem, ienirt un aizpeldēt līdz laivām. Mednieki plīstošajos viļņos brida tām pakaļ, ar lokiem spļaudami nāvi, līdz izsīka bultu rezerves.
Slaktiņš mitējās tikai tad, kad nebija vairs, ko slaktēt. Mednieki kāpelēja starp līķu grēdām, spārdīja tos un ar šķēpu atbildēja uz katru skaņu vai kustibu. Cits pēc cita, noguruma pievārēti, viņi rimās. Atskanēja mednieka uzvaras auri, un visi pievienojās šim vibrējošajam kaucienam, kas vairāk piederētos zvēram nekā tanum. Baisā skaņa aizvēlās pār ūdeni līdz laivām ar bēgošajām fārgajām, kuras stenēja un izbailēs sarāvās.
Gaismas svīdā drūmā slaktiņa aina atklājās visā savā baisajā pilnībā. Keriks šausmās lūkojās apkārt, ik brīdi novērsdamies no līķu kaudzēm, bet skatienam nebija, kur tverties. Medniekus, kā šķiet, šī aina nenieka nesatrauca. Viņi līksmi klaigāja, plātīdamies ar savu veikumu, bradāja pa seklo ūdeni starp līķiem un vāca izšautās bultas. Rita gaismā Keriks pamanīja, ka rokas apķepušas asinīm līdz pat elkoņiem. Viņš devās gar krastu tālāk no fārgaju ķermeņiem un nomazgāja tās jūrā. Herilaks jau gaidija viņu atgriežamies un suminot sauca:
- Tas nu ir darīts! Mēs esam atsituši maragus, satriekuši viņus, atriebuši kritušos samadus. Labs darbiņš naktī padarīts!
Selgā tālu dienvidos vidēja laivas; pārsvarā tukšas, citās pa vienai, divām fārgajām. Apkaušana tiešām bijusi ļoti ražiga.
Kerikam šķita, ka naids un bailes izsūkušas viņa dzīvības sulas. Viņš smagi saguma uz konservētās gaļas kubulu kaudzes. Herilaks kratija šķēpu pret bēgošajām laivām un kliedza nopakaļ:
- Vācieties projām! Pastāstiet citiem, kas te šonakt notika! Pasakiet citiem maragiem, ka tas atkārtosies ik reizi, kad jūs vilksieties šurp uz ziemeļiem!
Keriks neatbalstīja šo bezjēdzīgo naidu; pārāk ilgi viņš bija dzīvojis starp jilanē. Austošā diena atklāja tuvākā līķa seju: medniece, kuru bieži gadījies redzēt kopā ar Stalanu. Kerikam šermuļi pārskrēja pār kauliem, un viņš novērsa skatienu no viņas baisi uzplēstās rīkles. Drausmīgas skumjas sažņaudza sirdi, lai gan viņš nesaprata, par ko īsti sēro.
Kad Herilaks atkal pievērsām viņam, Keriks saņēmās un uzsauca:
- Vai mūsu vidū arī ir zaudējumi?
- Viens kritušais. Vai tā nav pilnīga uzvara? Tikai vienu ķēris indīgais dzelksnis. Pārsteigt izdevās pilnībā. Mēs esam paveikuši, ko plānojām.
- Ar to vēl viss nav galā, - Keriks aizrādīja, cenzdamies neļauties izjūtām. Viņš piebakstīja kubulam, uz kura sēdēja. - Te ir gaļa. Kamēr vien ārējais apvalks nav bojāts, tā nepūst. Esmu ēdis tādu. Garša ir šķērma, bet vai nu labāk badu mirt!
Herilaks domīgi atspiedās pret šķēpu.
- Tad mēs esam guvuši ne vien uzvaru, bet arī dzīvību. Ar to vēl vairāk tanu pārdzīvos tuvo ziemu. Man jāizsūta ziņneši pie samadiem un jāuzdāvina tiem šis dārgums. - Viņš pārlaida skatienu pār līķiem pieslānīto pludmali. - Ko te vēl var izmantot?
Keriks pieliecās, pacēla nosviestu hezocanu, notrausa smiltis no tā tumšā ķermeņa, pavērsa ieroci pret klajo jūru un saspieda. Atskanēja sauss sprakšķis, un dzelksnis aizlidoja viļņos. Domās nogrimis, Keriks pabakstīja sīko mutīti, un tā pavērās. Aizvēris to, viņš pasniedza šaujamo Herilakam.
- Savāksim nāves nūjas. Un dzelkšņus. Es parādīšu, kā tie izskatās. Mēs nevaram izaudzēt šīs lietiņas, bet, ja barosim tos, tie dzīvos daudz gadu. Indīgie dzelkšņi nonāvēs maragus tikpat viegli kā tanus. Bijuši mums šādi ieroči, neviens marags šonakt nebūtu izsprucis sveikā.
Herilaks aizrautīgi uzsita Kerikam pa plecu.
- Šī būs tikai viena uzvara no daudzām! Es tūlīt saaicināšu samadus.
Palicis viens, Keriks pacēla tuvāko dzēriena pūsli, veldzēja slāpes un pārlaida skatienu sajūsminātajiem medniekiem. Tā bija uzvara, tanu pirmā uzvara. Bet viņu neatstāja drūma nojauta, ka turpmākās uzvaras nenāks tik viegli. Keriks paraudzījās uz tuvējās fārgajas līķi, piecēlās un piespieda sevi ķerties pie pludmales pārmeklēšanas.
Lai pilnībā pārliecinātos, vajadzēja daudz laika. Viņš izbradāja pat ūdeni, aplūkodams tur guļošos liķus, un saņēmās pagriezt to sejas pret sevi. Pabeidzis viņš gurdi atslīga smiltīs.
Dažas jilanē izrādījās pazīstamas, pārsvarā mednieces, un bija pat viena, kuru viņš pazina kā laivu dresētāju. Bet to vienu pazīstamo seju Keriks bija meklējis velti. Tās še nebija. Viņš nolūkojās gar krastu uz dienvidiem, kur jau sen kā izzudušas aizpeldošās laivas.
Vienā no tām bijusi ari Stalana, par to nav šaubu. Šo sirojumu noteikti vadīja viņa, un tikpat noteikti viņa tumsas aizsegā paglābusi savu dzīvību.
Pienāks diena, kad viņu ceļi krustosies, - par to Keriks nešaubījās. Šī sakāve jilanē neapturēs. Drīzāk tā darīs viņas mērķtiecīgākas. Cīņa nav galā, tā tikai sākusies. Kerikam nebija ne jausmas, ar ko tā beigsies. Viņš saprata, ka tādu sadursmi, kāda viņus vēl gaida, pasaule nav pieredzējusi.
Mežonīga cīņa starp divām rasēm, kurām kopīga tikai viena lieta: neremdināms savstarpējs naids.