Pazarēs, kur neiekļuva ne vēsmiņa, stingi karājās rēna migla. Saltajā klusumā ielauzās tikai ūdens lāšu plakšķi no lapotnes un attāli putnu kliedzieni. No krūmapakšas piesardzīgi izlēca trusis un sāka skrubināt biezo noras zāli. Piepeši tas mitējās, atsēdās, saspicēja ausis un, kaut ko saklausījis, nozuda kā zibens šautra.
Smagie, gausie soļi dunēja kā attāls negaiss. Aizvien tuvāk čīkstēja ādas siksnas un zem smagajiem baļķiem švīkstēja meža zemsedze. Pirms mastodontu kolonnas noras malā parādījās divi mednieki šaudīgiem skatieniem un izslietiem šķēpiem. Starp ādu kažokiem un zābakiem vīdēja kaili stilbi, kurus valgajā gaisā klāja ūdens piles. Arī citi mednieki atstāja koku aizsegu un nāca pāri klajumam. Tad izspraucās pirmais mastodonts - liels, kuprains tēviņš. Nemainot gaitu, viņš pacēla snuķi, nolauza koka zaru, sastūķēja lapas mutē un sapņaini zelēja.
Cits pēc cita mastodonti iznira no meža, atstājot noras mīkstajā zemē dziļas vagas no šļūceņu baļķiem. Starp dzīvniekiem šaudījās sievietes un pusaudži, bet gājienu noslēdza mednieku arjergards. Tanu dzīve bija nebeidzams ceļojums.
Apmetnes vietu upes līkumā viņi sasniedza jau vēlā pēcpusdienā. Mijkrēslī zvīļoja pirmā sniega pārslas, virpuļodamas starp zariem. Ulfadans pavērās uz ziemeļiem un ošņāja auksto pūsmu.
- Agri gan, - viņš norūca. - Pat agrāk, nekā pērn. Šeit, ielejā, sniegs būs tikpat biezs kā kalnos. Mums šonakt par to jāapspriežas.
Kelimanus rezignēti piekrita. Atgriešanās senajā apmetnes vietā pēc maragu slaktiņa šķita pati par sevi saprotama un neapspriežama. Savākuši maragu ieročus un pārtiku, visi, bīdamies iespējamās atriebes, drudžaini steidza pazust no krasta. Visvieglāk un dabiskāk bija atgriezties. Tas atbrivoja arī no nepieciešamības pieņemt jaunus lēmumus, kamēr nav sasniegts drošs attālums no krasta. Mūžsenais dzīves ritums ir izjaukts, ziemošana kalnos - neiespējama, - ko lai dara? Šāds jautājums izskanēja bieži, bet allaž palika bez atbildes. Tagad beidzot jāpievēršas arī tam un jārod risinājums. Tiklīdz teltis bija uzslietas un vēderi piepilditi, mednieki savācās pie ugunskura un uzsāka pārrunas.
Atšķirībā no mājāssēdētājām pilsētniecēm jilanē, kuras ievāca pašu izaudzēto, tani pārtika no medibām. Viņu nomadu dzīve nesaistījās ar noteiktu vietu, ceļš vienādiņ veda uz labākiem medibu laukiem, uz bagātīgākām zvejas vietām, rudenī - uz mežiem, kur vairāk augļu, sēņu, sakņu. Tani netiecās pēc noteikta zemes pleķīša, jo viņu mājas bija visa pasaule. Viņi arī neveidoja lielas sabiedrības grupas kā jilanē. Samadi bija mazas vienības, kuras kopā saturēja savstarpējs izdevīgums. Vecākās sievietes varēja ierādīt jaunākajām, kur meklējamas ēdamas saknes. Zēni varēja apgūt medību iemaņas, mednieki kopigiem spēkiem spēja samedīt vairāk nekā katrs atsevišķi. Samadars nebija virsaitis, kurš visus komandētu: drīzāk jau mednieks, kurš prasmīgāk plānoja medības, pats tajās izrādījās veiksmīgāks un radīja iespaidu, ka viņa vadībā samads uzplauks. Viņam nebija nekādu atšķirības zīmju no citiem medniekiem. Viņa vara balstījās uz samada vienprātības. Samadaram bija grūti nodrošināt netīkamu rīkojumu izpildi: mednieks ar visu ģimeni varēja balsot kājām, aizejot mūžamežā un pievienojoties citam samadam, kura samadars viņam vairāk tīkams.
Nu bija laiks izlemt. Mednieku loks pletās, malkas krāvums auga, un liesmas uzsitās aizvien augstāk. Ļaudis sasaucās un smējās, ieņemdami labākās vietas pie uguns, meklējot siltumu un vairīdamies no dūmiem. Vēderi smagi, ziemai krājumu netrūkst, - ko vairāk var vēlēties! Tiesa gan, jāpieņem atbildīgs lēmums. Visapkārt jau skanēja dažādi vēlamās rīcības ieteikumi, bet, kad priekšā izgāja Ulfadans, kņada rimās.
- Esmu dzirdējis daudzus sakām, ka būtu labi pārziemot šajā mums tik pazīstamajā vietā. Medības gan še nesokas, bet pārtikas mums pietiek līdz pavasarim. Jautājums ir gluži cits: padomājiet, vai mastodonti šeit spēs izdzīvot? Vai zāles te pietiek, vai koku zaros ir gana lapu? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ja mēs ziemu pārciešam, bet lopi ne, tad ari mums gals klāt: pienāks laiks doties projām, bet… Lūk, kas mums apspriežams!
Sāka raisīties nopietnas pārrunas, jo mastodontu vajadzības daudzu prātus nebija nodarbinājušas. Runātgribētāji cēlās kājās un vērsās pie visiem; čala pieklusa. Herilaks un Keriks klausījās, bet paši vārdu neņēma. Kamēr bija gaidāma kauja, Herilaks veica sakripeka pienākumus. Kad uzvara rokā, Herilaks klusi sēdēja citu vidū. Keriks, savukārt, jutās gandarīts, ka ir ielaists mednieku lokā, nevis atstumts starp sievietēm un bērniem. Pietiek jau, ka var sēdēt un klausīties.
Skanēja runas par mazsvarīgām problēmām, dažas - žēlabainas, bet pārsvarā - plātigas. Kad pļāpas nogura, Ulfadans sauca pēc Freikena padoma, un pārējie šim aicinājumam pievienojās. Veco vīru turēja lielā cieņā par apbrīnojamo atmiņu un zināšanām dziedniecībā. Aladjekss taču zina dzīvības un nāves noslēpumu! Varbūt viņš parādīs pareizo ceļu?
Freikens parādījās gaismas lokā ar bezvārda zēnu pie rokas. Kad zēns būs pieaudzis un Freikens nomirs, māceklis pieņems viedā vira vārdu. Pagaidām viņam vārda nedrīkst būt.
Puika aptupās aladjeksam pie kājām, parakājās pa ādas tarbu un izvilka tumšu bumbuli, ko rūpīgi novietoja zemē lidzās ugunskuram. Freikens plucināja to ar diviem iesmiņiem, līdz atsedza peles kaulus. Šīs Freikenam tik dārgās bumbiņas - pūču atvēmas - slēpa ziņas par nākotni, ja vien prata tās lasīt.
- Ziema būs auksta! - vecis iegaudojās. - Es redzu ceļojumu!
Turpinājās tādā garā, un auditorija šķita dziļi aizgrābta. Keriks garlaikots
knosījās: jebkurš taču varētu pateikt to pašu arī bez peles kauliem - tajos nu gan atbildi velti meklēt. Bet kaut ko jēdzīgu - to, savukārt, nepateiks neviens. Jo vairāk Keriks dzirdēja, jo skaidrāk saprata, ka risinājumam neviens netuvojas. Glābiņu var sniegt tikai kaut kas pilnīgi jauns un nebijis. Beigu beigās, pilnībā pārliecinājies, ka neviens negrasās savā runā skart problēmas būtibu, viņš negribīgi cēlās kājās.
- Es klausījos visā, kas še tika runāts, un dzirdēju vienu un to pašu atkal un atkal. Nebeidzamā ziema atnākusi no kalniem. Stirnas pametušas kalnus, jo bezmaz cauru gadu zemi sedz sniegs un viņām nav kur ganīties. Ja kāds tam netic un vēlas doties uz ziemeļiem, es labprāt uzklausīšu, ko šis mednieks saka.
Iestājušos klusumu pāršķēla visiem zināmā igņas llgeta sauciens:
- Sēdi mierīgs! Mēs visi to zinām, bezmati! Ļauj runāt medniekiem!
Keriks labi apzinājās, ka viņa bārdiņa ir plāna un īsie mati pat nenosedz ausis. Apkaunots viņš jau grasījās apsēsties, bet piecēlās Herilaks, nostājās līdzās un piegrūda ar elkoni, aicinot turpināt runu.
- Šā mednieka vārds ir Keriks, nevis bezmatis. Ilgetam gan laikam matu trūkums ir ļoti sāpīgs jautājums, jo ar katru gadu virs viņa acīm aizvien augstāk slejas piere.
Visapkārt atskanēja līksmi smiekli un plaukstu plīkšķi pa gurniem. Ilgetam atlika tikai sadrūvēties un ciest klusu. Būdams samadars, Herilaks nereti bija izvēlējies zobgalības kā pārliecināšanas lidzekli. Šobrid viņam vēl bija kas piebilstams; viņš nogaidīja sajūsmu pierimstam.
- Kerika matu pieminēšanai var būt tikai viena nozīme: atgādināt mums, ka tos nodzinuši maragi, kas turēja viņu gūstā. Mums jāatceras, ka viņš prot ar tiem sarunāties un saprast tos. Mūsu vēderi ir pilni tāpēc, ka Keriks parādīja, kā nokaut maragus. Mēs medījām, gaidīdami viņu triecienu. Viņš mums parādīja, kā aizstāvēties uzbrūkot, un mēs tiešām vairumu apkāvām. Kad Keriks runā, mums jāklausās.
Pūlim pārvēlās piekrītoša murdoņa, kas atgrieza Kerikam dūšu.
- Tātad, visi esam vienisprātis, ka uz ziemeļiem iet nedrikst. Uz rītiem zeme ir tikpat nabadzīga kā šeit līdz pat krastam, kur var uzbrukt maragi. Arī tur nav, kur pārziemot. Nav arī uz vakariem, kur varbūt ir laba zeme, bet priekšā stāv tani, kas mūs nelaidīs turp. Tad nu es jautāju: kāpēc mēs neejam uz dienvidiem?
Pār klausītājiem pāršalca pārsteiguma sēcieni un pat izklaidus smiekli, ko apklusināja Herilaka sarauktā piere: viņu ļoti cienīja par prasmi vadīt kauju un paša roku spēku. Tad cēlās Ulfadans un uzsāka runu par dienvidiem.
- Man ir gadījies noiet līdz meža malai dienvidos, un reiz jaunībā es pat izgāju nebeidzamajā stepē. Lūk, ko es tur atradu! - viņš piedūrās milzu zobam, kas karājās kaklā. - Es biju gana jauns un dumjš, lai tā dēļ riskētu ar dzīvību. Tur nav stirnu - tikai maragi, kas plēšas un nogalina cits citu. Maragi koku augumā. Mums dienvidi sola vienīgi nāvi. Mums nav ceļa turp.
Skanēja piekrišanas saucieni, bet Keriks, sagaidījis klusumu, tomēr turpināja.
- Ļaujiet pastāstīt jums par maragiem, jo es daudzus gadus esmu nodzīvojis tik tālu dienvidos, ka tur sniegs neuzkrita ne reizi un augu dienu karsēja saule. Tajā tālajā zemē dzīvo maragi, kas ēd zāli un ganās mežos un purvos. Kaut arī viņi nelīdzinās briežiem un citiem dzīvniekiem, ko medījam mēs, tos var ēst, un gaļa ir laba. Es zinu, jo tieši to esmu ēdis visus šos gadus.
Nekas nepārtrauca klusumu; pat sievietes mitējās čalot, bērni pārtrauca rotaļas, un visi ieklausījās Kerika savādajā un atbaidošajā stāstā.
- Ulfadans teica taisnību. Ir lieli maragi, kas ēd mazākus maragus. Esmu redzējis gan tos, gan vēl daudz dīvainākas lietas. Bet ne jau tas ir svarīgi. Padomājiet par ko citu: kā gan tur dzīvo maragi, kuri staigā kā tani? Kā viņi izdzīvo starp lielajiem plēsoņām? Viņi ēd dzīvnieku gaļu, tāpat kā mēs. Kāpēc maragi koku augumā nav viņus iznīcinājuši?
Keriks varēja minēt vēl daudz citu pamatojumu, bet neviens cits šobrīd nebūtu tik piemērots. Jābalstās tikai uz vienas lietas, un viņš bija gatavs runāt par to atkal un atkal.
- Viņus nenogalina, jo maragi, kuri staigā kā tani, nogalina visus, kas viņus apdraud, kā arī savu medījumu. To viņi dara ar šo te.
Keriks pacēla hezocanu un turēja to augstu virs galvas. Neviens nepakustējās, visu skatieni bija piekalti runātājam.
- Lai cik liels arī būtu radījums, šis viņu nogalinās. Marags, kura nonāvēšanai vajadzētu visus jūsu šķēpus un visas jūsu bultas, nogāžas beigts, tiklīdz viņa ādā ieduras viens vienīgs dzelksnis no šā te.
- Esmu to redzējis, - ar rūgtumu balsī pievienojās Herilaks. - Esmu redzējis maragus izlienam no jūras ar šīm nāves nūjām un visu manu samadu apkrītam viņu priekšā. Redzējis vislielāko mastodontu nogāžamies pēc nāves nūjas sprakšķa. Keriks saka, kā ir.
- Un tagad mums to ir daudz, - Keriks turpināja. - Daudz nūju, daudz dzelkšņu… Es protu kopt šos radījumus un varu parādīt, kā artiem jāapietas. Es protu likt viņiem raidit nāves dzelkšņus un ierādīšu arī jums. Ja jūs ejat uz dienvidiem, tur gaida raženas medības un leknas ganības. Un ar šiem, - viņš vēlreiz pastiepa ieroci, - maragiem lemta nāve.
Izcēlās kaismīgas debates un strīdi, bet līdz lēmumam tā arī nenonāca. Keriks šodien nebija lāgā ēdis; pamanījis Herilaku atstājam sapulci, viņš devās lidzi. Viņi nogāja pie ugunskura, kur sievas grauzdēja gaļu uz zaļiem zariem un brūvēja arī koku mizas tēju. Meritha, Ulfadana sieviete, redzēja viņus apsēžamies un pienesa ēdamo. Viņas mutē vairs nebija daudz zobu, tomēr jaunās sievietes masīvajai, enerģiskajai sievai joprojām pakļāvās.
- Es ceru, ka nāves nūjas mūs klausīs tāpat kā tevi, citādi mūsu kauli balos dienvidu saulē, - viņai bija čērkstoša balss, kāda varētu būt medniekam. Ari savu viedokli viņa izteica bez svārstīšanās.
- Tātad tu domā, ka mēs iesim uz dienvidiem? - Herilaks pārjautāja ar pilnu muti.
- Viņi strīdēsies visu nakti, bet beigās izlems tieši tā. Viņi pārāk daudz runā. Mēs iesim uz dienvidiem, jo cita ceļa nav. - Viņa ar neslēptu ziņkāri pievērsās Kerikam. - Pēc kā izskatās tie maragi, kas turēja tevi gūstā? Vai viņu teltis ir lielas? Vai viņiem ir mastodonti, vai varbūt - lieli maragi šļūceņu vilkšanai?
Kerikam par šo domu sanāca smiekli, bet viņš centās paskaidrot.
- Viņi nedzīvo teltīs, bet audzē ipašus kokus ar telpu kā telts, kur gulēt.
Nu bija Merithas kārta smiet.
- Kā tad koku var piesiet mastodontam, kad jāpārceļ apmetnes vieta? Tu man te stāsti pekstiņus.
Arī citas sievietes ap ugunskuru lūkojās šurp un klausījās; jautājums izsauca vispārēju ķiķināšanu.
- Nestāstu vis. Jo viņi visu laiku paliek vienā vietā, un viņiem nav jāpārvieto guļamkoki.
- Nu man ir skaidrs, ka tu mūs āzē. Ja viņi paliktu uz vietas, tad izmedītu visus apkārtnes dzīvniekus, apēstu visus augļus un nomirtu badā. Ak tu, rakaris tāds!
- Viņš nemelo, - iejaucās Herilaks. - Maragi tiešām tā dzīvo. Es pats tur biju un pats redzēju, tikai nenieka nesapratu. Viņiem nav jāmedi, jo viņi tur visus savus dzīvniekus vienuviet, no kurienes tie nevar aizbēgt, un nokauj tos pēc vajadzības. Vai ne tā? - viņš meklēja atbalstu pie Kerika.
Meritha paraustīja plecus, sak, ko nu melš, bet citas sievietes palika un platām mutēm klausījās šajos blēņu stāstos. Taisnība vai meli, bet bija ko klausīties!
- Tas vēl nav viss, - Keriks turpināja. - Pie maragiem notiek neticamas lietas, un katrs dara kaut ko savu. Vieni nolīdzina mežus un būvē žogus, lai dzīvniekus varētu turēt drošā vietā un vienlaikus - pa rokai. Ir sardzes, kas vairošanās sezonas laikā apsargā vīriešus, ļaujot mazajiem izšķilties drošībā. Citas audzē lopbarību, citas lopus nonāvē, kad pienāk laiks. Vēl citas zvejo. Tas viss ir ļoti sarežģīti.
- Par bērniem rūpējas vīrieši? - vaicāja klusa, nazāla balss. Blakussēdošā vecākā sieviete to apklusināja:
- Aizveries, Armun!
- Prātīgs jautājums, - Keriks attrauca, cenzdamies saskatīt, kas gan to uzdevis, bet sieviete novērsās un turēja matus priekšā sejai. - Maragi dēj olas, un šīs olas perē vīrieši. Kad mazie izšķīlušies, tie dodas dzīvot okeānā. Par bērniem nerūpējas tā, kā to saprotam mēs.
- Tie pretekļi jāiznicina! - Meritha iesaucās. Viņa visu laiku bija klausījusies. - Un nav labi, ka sievietes klausās tamlīdzīgus stāstus!
Klausītājas pajuka kur kurā, un abi vīri varēja turpināt maltīti klusumā. Herilaks aplaizīja pirkstus un piedūrās Kerikam pie rokas.
- Tu stāstīsi tālāk par tiem ķēmiem; es gribu visu zināt. Es neesmu kā sievietes; es ticu katram tavam vārdam. Arī es esmu bijis viņu gūstā, tiesa gan, īsu brīdi, bet man pietika. Ja tu mūs ved, es tev sekošu, Kerik. Droša roka un spraigs loks - viss, kas vajadzīgs medniekam, bet tagad taniem vajag arī zināšanas. Mēs esam tani tāpēc, ka protam apstrādāt akmeni un koku, un zinām visu par dzīvniekiem, kurus medijam. Bet tagad mēs medījam maragus, un tu esi vienīgais, kurš viņus pazīst. Tu vienīgais vari parādīt mums īsto ceļu.
Keriks par to nekad nebija iedomājies, bet nācās vien negribīgi piekrist. Zināšanas var būt spēks un arī ierocis. Viņam ir šādas zināšanas, un Herilaks to atzīst. Tas ir augsts vērtējums no tik vieda un stipra mednieka kā Herilaks. Keriks sāka izjust lepnumu. Viņš pirmo reizi noticēja, ka ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs izstumtais.