Meritha nebija kļūdījusies. Dziļā naktī pēc iigas apspriedes mednieki negribīgi pieņēma lēmumu: jāiet uz dienvidiem meklēt ganības mastodontiem. No tā neizbēgami izrietēja jautājums: kā to visu praktiski veikt?
īsi pēc rītausmas Herilaks izlīda no savas telts. Kad pienāca Ulfadans un Kelimanus, viņš bija beidzis iekārtot ugunskuru. Abi samadari viņu pieklājīgi sveicināja un apsēdās līdzās pie uguns. Herilaks pielēja kausus ar koku mizas tēju un nogaidīja, - kas vīriem uz sirds? Ortnars pabāza galvu telts ejā, bet tūdaļ arī atrāvās atpakaļ.
- Tu varbūt domā, ka viņi naktī izrunājušies atliku likām, - viņš uzrunāja Keriku, - bet nekā: joprojām tērgā. Es gan neredzu nekādu sarežģījumu. Jānokauj maragi, un viss.
Keriks paslējās savā migā un nodrebinājās saltā rita dzestrumā. Viņš steidzīgi pārvilka pār galvu ādas svārkus, izbrauca pirkstus caur īsajiem matiem, nožāvājās un izstaipījās. Caur telts vaļējām durvīm varēja dzirdēt triju mednieku balsis. Kerikam bija jāpiekrīt Ortnaram: cauru nakti - un vēl nav gana!
Bet no lēmuma neizvairīsies. Herilaks iebāza galvu telts ejā:
- Kerik, mums tevi vajag. Nāc vien šurp!
Keriks nāca arī, apsēdās viņiem līdzās pie uguns un iestrēba karsto, rūgto dziru, kamēr Herilaks klāstīja, kas tad nolemts.
- Samadi ies uz dienvidiem, jo citas izejas nav. Tomēr neviens īsti nesaprot, ko darīt, kad sastapsim maragus. Skaidrs ir tikai viens: maragi jāiznīcina, tāpēc nepieciešams karavadonis. Viņi lūdza mani kļūt par sakripeku.
Keriks piekrita.
- Tā tam jābūt. Tu jau reiz vedi mūs pretī uzvarai, kad apkāvām maragus pludmalē.
- Uzbrukums ir atsevišķs pasākums, un es labi zinu, kā tas jāvada. Bet šobrīd mēs plānojam kaut ko vairāk. Ir doma atstāt mežu un doties uz dienvidu stepēm, kur dzivo vieni vienīgi maragi. Visdažādākie. Tad mums nāksies galēt viņus ar nāves nūjām. Atzīstos: es nenieka nezinu par maragiem un nesaprotu šīs nāves nūjas. Toties tu saproti, Kerik. Tāpēc esmu teicis, ka sakripekam jābūt tev.
Keriks nejaudāja sakārtot domas. Tas izrādījās pārāk negaidīti. Viņš atkal un atkal visu prātā pārcilāja, līdz negribīgi ierunājās:
- Tā ir liela uzticēšanās, bet es tiešām nejūtos gana zinošs, lai būtu sakripeks. Jā, es daudz zinu par maragiem, bet nejēdzu medīt un nogalināt. Šajā jomā Herilaks ir atzīts vadonis.
Visi klusēja, gaidot turpinājumu. Samadi gaida, lai viņš uzņemas vadibu, un viņš nedrīkst atteikt. Arī Ortnars, padzirdis, ko runā, izlīda no telts un pievienojās pārējiem. Viņi visi grib, lai viņš ved cīņā, bet viņš neprot. Ko jilanē darītu šādā stāvoklī?
Pietika uzdot sev šo jautājumu, lai sāktu iezīmēties risinājums.
- Ļaujiet man pastāstīt, kā šādas lietas nokārto maragi. Viņu pilsētās ir samadari, kas stāv pāri visiem visās lietās. Šādam samadaram pakļauts savs samadars medniekiem, savs - mājlopu kopējiem… Katrā lietā savs samadars. Kāpēc mums nerīkoties tāpat? Herilaks būs sakripeks, kā jūs vēlējāties. Es viņam pakļaušos, došu padomu maragu jautājumos. Bet tas, kurš pieņems lēmumus, būs viņš.
- Mums tas jāapdomā, - Ulfadans nosprieda. - Tas ir kas jauns.
- Ir jauni laiki, - Kelimanus aizrādīja. - Mēs darīsim, kā Keriks ieteica.
- Lai notiek, - Herilaks piekrita, - tikai tas, kurš pakļaujas, būšu es. Keriks stāstīs, ko dara maragi un kas jādara mums, lai tos nomedītu vai iznīcinātu. Viņš būs margalus, padomnieks maragu jautājumos.
Ulfadans piekrītoši pamāja un piecēlās.
- Tas būtu pareizs lēmums.
- Lai notiek! - pievienojās arī Kelimanus. - Apziņošu samada medniekus, un, ja visi piekritīs, mēs iesim uz dienvidiem, tiklīdz margalus teiks.
Kad visi izklīda, Herilaks pievērsās Kerikam.
- Ar ko sāksim, margalu?
Keriks plūkāja šķidro bārdeli. Abi mednieki nogaidīja. Risinājumu rast nenācās grūti, un viņš cerēja, ka atšķetināt turpmākos sarežģījumus nebūs ne par matu grūtāk.
- Lai pieveiktu maragus, jums jāmācās apieties ar nāves nūjām. Ķersimies pie tā nekavējoties.
Herilaks un Ortnars kā allaž bija bruņoti ar šķēpiem un šaujamlokiem. Keriks savus atlika malā un paņēma hezocanu un riekšu dzelkšņu. Viņš veda biedrus augšpus gar upi, projām no teltīm līdz mazam klajumiņam. Starp akmeņiem melneja pavasara palu atnests krituša koka stumbrs.
- Šausim uz to, - Keriks nolēma. - Ja tuvumā kāds parādīsies, mēs viņu pamanīsim. Šie dzelkšņi nes nāvi, un nebūtu labi kādu nejauši nogalināt.
Mednieki atbrīvojās no sava bruņojuma un ņēmās neticīgi aplūkot hezocanu.
- Tas vēl nav bīstams, jo es neesmu radījumā ielādējis dzelkšņus. Vispirms parādišu, kā to pabarot un kopt. Pēc tam liksim iekšā dzelkšņus un izmantosim par mērķi to stumbru.
Mednieki bija raduši strādāt ar rīkiem un citiem cilvēka roku veidojumiem; drīz vien viņi aizmirsa, ka ierocis ir dzīvs. Kad Keriks raidīja pirmo dzelksni, viņi salēcās no sprādzieniņa asā sprakšķa, bet tūdaļ ari metās pie koka aplūkot iedūrušos dzelksni.
- Vai tas šauj tikpat tālu kā loks? - Herilaks vaicāja. Keriks padomāja un papurināja galvu.
- Nedomāju vis. Bet tam nav nozīmes. Ja maragi mums uzbruks, nebūs vajadzības šaut pa lielu gabalu. Inde iedarbojas uzreiz. Dzelkšņa ķertais pakrīt, sastingst un tūdaļ arī mirst. Tagad tikai mācīsimies likt šo rīku lietā.
Keriks sniedza ieroci Herilakam un nejauši uztvēra kustibu debesīs. Putns, liels putns!
- Ātri pie lokiem! - viņš iesaucās. - Tas ir plēsoņa, tas pats, kurš ziņo maragiem. Tas nedrīkst atgriezties! Nošaujiet viņu!
Mednieki, daudz neprātojot, grāba lokus, ievietoja stiegras bultu gropēs un gaidīja putnu piķējam. Tiklīdz platie spārni nošalca pār galvu, nostrinkšķēja arī abas stiegras. Bultas tiešā tēmējumā traucās augšup un iecirtās putna rumpi. Tas aprauti ieķērcās, kūleņoja lejup un iegāzās ūdenī.
- Neļaujiet straumei to aiznest! - Keriks uztraucās. Viņš steidzīgi nolika zemē hezocanu un nepaspēja vēl atliekties, kad abi pārējie jau metās upē. Ortnars, brašs peldētājs, pirmais sasniedza upuri, satvēra aiz spārna un virpuļoja straumē kopā ar savu lomu. Tas izrādījās par lielu; nācās pagaidīt piepeldam arī Herilaku un bīdīt to uz krastu divatā. Abi mednieki izžulgušos kažokos izrāpās krastā un izvilka smiltis ari milzonīgo putnu.
- Vei, te, uz kājas! - Keriks norādīja. - Šis melnais zvēriņš.
Putns bija izlaidis garu, bet sīkais piedēklis - ne. Tā nagi cieši aptvēra zviņaino kāju. Radījuma ārienē nebija nekā, kur skatu piesiet, izņemot uzpampumu vienā sānā. Herilaks pietupēs aplūkot būtni tuvāk, bet piepeši atsprāga atpakaļ, jo pret viņu atvērās acs, cieši uzlūkoja un atkal aizvērās. Mednieks pacēla šķēpu, bet Keriks apturēja viņu.
- Tam laika allažiņ pietiks. Vispirms mums tas jāparāda medniekiem, jāparāda acs, kas mūs novēro, un putns, kas to nes. Šie ir tie radījumi, kas uzrāda maragiem mūsu atrašanās vietu. Reiz to redzējuši, mednieki viņu pazīs arī turpmāk. Kur vien tāds parādās, viņš jānobeidz. Kamēr maragi nezinās, kur mūs meklēt, uzbrukuma nebūs.
- Tev taisnība, margalu, - Herilaks atzinīgi piezīmēja. - Tu esi tas, kas zina visu par šiem radījumiem.
Herilaks lietoja šo titulu brīvi un nepiespiesti. Tas izskanēja tik dabiski, ka Keriks pēkšņi sajuta uzbangojam lepnumu. Varbūt viņš arī medī sliktāk par citiem, jo viņa raidītās bultas bieži vien neatrod mērķi, toties viņš pazist maragus, bet citi - ne. Lai arī uz viņu nevar paļauties medībās, pietiek, ka kaut vienā lietā viņš ir vadošais.
Vīri uzvēla putnu plecos un stiepa uz nometni.
Neviens nekad nebija redzējis tik milzīgu lidoni. Mednieki izstiepa spārnus uz sāniem un ar soļiem nomērīja to platumu. Visi apbrīnoja arī bultu trāpījumus: abas ieurbušās tieši krūtīs. Bērni pinās pa kājām un centās pataustīt medījumu, bet lielie gaiņāja viņus projām. Kāda sieviete noliecās, iebakstīja ar pirkstu melnā bumbuļa sānos un iespiedzās, jo piepeši uz viņu blenza acs. Visi to pamanīja un pārsteigumā staipīja kaklus. Herilaks izrāva bultas, un abi ar Ortnaru pameta pūli.
- Lai nu mēs iemācītos ar nāves nūju šaut tikpat precīzi kā ar loku, - viņš noteica.
Pret vakaru mednieki ar jauno ieroci jau rīkojās tikpat brīvi kā Keriks. Ortnars iebaroja tam kaltētas gaļas skrandu un aizbīdīja mutīti ciet.
- Ar šo medībās nekad netrāpīsi briedim, - viņš nogrozija galvu. - Grūti notēmēt, arī dzelkšņi nelido tālu…
- Briedi mēs noguldīsim ar šķēpu vai bultu, - Herilaks mierināja. - Šie mums noderēs pret maragiem ceļā uz dienvidiem.
- Pirms uzsākam ceļu, visiem medniekiem vajadzētu prast ar šo apieties, kā nākas, - Keriks aizrādīja, - citādi mēs nevaram nekur iet.
Mednieki apmazgājās upē, un cepeša smarža jau aicināja viņus atpakaļ pie teltīm.
Skaidrās debesis metās tumšas, un kā dzirksteles no ugunskuru šaudīgajām liesmām tajās izbira spožas zvaigznes. Vīriem gaļu izsniedza Meritha; tepat grozījās ari aladjekss Freikens. Katru nakti vecais vīrs bija uzturējies pie cita ugunskura, kur runāja ar ļaudīm par lietām, ko zināja tikai viņš. Tagad viņš neticīgi blenza uz Keriku, kurš, kā rādās, zināja to, ko nezina viņš pats. Herilaks ievēroja šo skatienu un novirzīja vecā uzmanību.
- Man izgājšnakt rādījās sapnis, ka es kopā ar pārējiem medīju mastodontu, - viņš ierunājās. Freikens pamāja ar galvu un turpināja šmakstināt lūpas pār karstās tējas kausu. - Kāpēc tā? Es tikai reizi esmu medījis mastodontu, un tolaik biju ļoti jauns…
- Šoreiz tas nebiji tu, kas medīja. Tā bija tava tharma, - vecais vīrs paskaidroja. Ap ugunskuru iestājās klusums, jo visi bijīgi klausījās. - Kad mēs nomirstam, tharma pamet ķermeni uz visiem laikiem, bet arī mums dzīviem esot tā miegā reizēm klejo. Tava tharma bija izgājusi no tevis un medīja. Lūk, tā. Tieši tāpēc mednieku nedrīkst modināt no dziļa miega, jo viņa tharma var būt projām un pamodināts viņš mirs, jo tharma pamet ķermeni, kad mirstam. Uz visiem laikiem. Ja nomirušais bijis varens mednieks, viņa tharma pievienosies citām tur, zvaigznēs.
Viņš pieklusināja balsi, kura tagad ieskanējās čērkstoši.
- Bet piesargieties no mednieka, kurš dzīvojis nekrietni un nesis citiem postu, jo gadās arī tādi mednieki. Kad mirst šāds mednieks, viņa tharma paliek tepat tuvumā un turpina kaitēt citiem. Ar krietniem medniekiem tā nenotiek. Viņu thar- mas būs tur, augšā, lai visi var redzēt. Stipra mednieka tharma atnāks pie mums sapni, lai palīdzētu un brīdinātu no briesmām.
Keriks klausījās, bet neiebilda. Viņš atcerējās tamlīdzīgus vecā Ogatira stāstus no bērna gadiem, atminējās, kā, miegā laizdamies, bija trīcējis bailēs no apkārtklīstošajām tharmām. Tagad tie šķita tirie blēņu stāsti. Jilanē ņirgtu par šādām pļāpām - tharmas, zvaigznes… Viņām nāve nozīmēja dzīves beigas bez jebkādas mistikas. Viņas zināja, ka zvaigznes atrodas tik tālu, ka to pastāvēšana nevar jūtami ietekmēt notikumus uz Zemes. Savulaik Žekaka viņam kaut ko klāstīja par zvaigznēm: tās esot karstas, Mēness - auksts, bet planētas - kaut kas līdzīgs Zemei. Tā bija īstenība, bet šī te - tukša muldēšana. Tomēr, palūkojies apkārt, Keriks samanīja sejās tikai bijibu un ticību, un nolēma, ka nav ne īstais laiks, ne vieta apgaismot viņus šajās lietās.
Kad Freikens piecēlās, lai dotos pie cita ugunskura, vairums viņam sekoja. Palika tikai daži, kam bija ko pārrunāt. Neviens pat nemānijā, ka viņiem tuvumā piesēdās meitene ar lielu putna spalvu vīkšķi rokā. Keriks atcerējās, ka viņu sauc Farlana un ka viņa ir Kelimanus meita. Slaida un stalta, mati biezā vilnī klājas pār muguru… Kad viņa spraucās Kerikam garām, cieši piespiežoties viņa augumam, jaunekli pārņēma nepazīstamas izjūtas un viņš nemierīgi sadīdījās. Meitene apgāja ugunskuram apkārt un apsēdās blakus Ortnaram.
- Tās ir tā lielā putna spalvas, kuru tu nošāvi, - viņa teica. Ortnars pamāja ar galvu, nepievērsdams uzmanibu.
- Tās varētu iešūt tavā tērpā, lai citi zina, kā tev klausa loks. - Viņa mirkli svārstījās. - Es tev tās varētu iešūt.
Ortnars krietnu brīdi domāja, lidz beidzot acīmredzot piekrita.
- Es tev parādīšu tērpu.
Viņš pazuda tumsā, un viņa sekoja.
Mednieki, šķiet, to nemaz neievēroja, bet Keriks nejauši uztvēra viena skatienu; tas smaidīja un piemiedza aci. Tikai tad, kad pāris bija izzudis skatienam, mednieki sāka sačukstēties un viens skaļi iesmējās.
Kaut kas notiek. Keriks saprata - notiek kas svarīgs, bet neviens nestāsta, kas. Viņš klusēja, tik ļoti kaunēdamies par savu nezināšanu, ka baidījās jautāt.
Kad Keriks atgriezās, Ortnara teltī nebija, un tikai no rīta viņš ievēroja, ka pazudušas ari visas mednieka mantas.
- Kur ir Ortnars? - viņš apjautājās.
- Guļ citā teltī, - Herilaks strupi atbildēja un nešķita noskaņots turpināt. Keriks sāka apjaust, ka tanu, tāpat kā jilanē, dzīvē ir lietas, ko dara, bet neapspriež. Tomēr, ja reiz viņš ir tanus, viņam tas jāzina. Nāksies visu noskaidrot, tikai jāizdomā, kā.
Nometnes nojaukšanas jezgā Keriks izmeta no galvas Ortnara mīklaino rīcību.
Laiks doties uz dienvidiem - pretī nezināmajam.