Ulfadans, labi pārzinādams apkārtni, noteiktā solī veda ļaudis caur brikšņiem uz dienvidiem līdz pat vietai, kur mežs kļuva skrajāks un priekšā pavērās plašs līdzenums. Te viņš lika visiem apstāties un vērsās pie Kerika ar ziņojumu.
- Priekšā redzama prērija. Esam apstājušies, kā tu liki, margalu.
- Labi, - Keriks teica. - Mēs ar Herilaku jau izspriedām, kā rīkoties, kad iziesim klajumā pie maragiem. Ja mēs virzītos, kā raduši - vienā virknē -, mēs būtu neaizsargāti un ik bridi pakļauti uzbrukuma iespējai no visām pusēm. Mežā mastodonti iet viens aiz otra, jo eja starp kokiem ir šaura. Ja reiz koku nav, mums jāizkārtojas citādi. Lūk, ko mēs nolēmām!
Mednieki sadrūzmējās visapkārt, lai redzētu, kā Keriks noliecies ar koku ievelk zemē apli.
- Mums jāiet šādi. Mastodonti čāpos grupā, plecu pie pleca. Herilaks ar vienu mednieku grupu virzīsies pa priekšu, jo viņš ir sakripeks un vadīs ikvienu cīņu pret maragiem. Bet uzbrukums var ķert arī no sāniem vai aizmugures, tāpēc modrība nepieciešama visās pusēs. Tu, Kelimanu, ar saviem medniekiem iesi gar kreiso sānu, Ulfadans - gar labo. Visi - bruņoti ar nāves nūjām, kā ari lokiem un šķēpiem. Šādā veidā, mednieku ieskauti, samadi viducī būs drošībā…
Viņu pārtrauca trauksmes sauciens: kliedza kāds zēns, kurš novēroja mežu. Mednieki apcirtās un izslēja ieročus. Starp kokiem bija parādījies savāds mednieks, kurš nekustīgi stāvēja un lūkojās uz viņiem. Izskatījās, ka tas pieder kādam samadam no kalnu viņas puses, par ko liecināja tāšu stulmi zem ceļiem. Viņam pretī izgāja Herilaks. Atstatumam samazinoties, svešais pieliecās un nolika šķēpu zemē. Herilaks izdarija tāpat, un svešinieks kaut ko uzsauca. Herilaks pakratīja galvu un pagriezās pret pārējiem.
- Viņš runā, bet es īsti nesaprotu…
- Ar viņu runās Nūesfārs, - Ulfadans teica. - Viņš ir medījis aiz kalniem un zina, kā viņi runā.
Nūesfārs atstāja savu šķēpu un devās pie svešinieka; citi tikai skatījās. Mednieki pārmija pāris vārdu, un Nūesfārs pārtulkoja.
- Viņš ir samadars Harhavola. Viņš saka, ka viņu mastodonti bargajā ziemā krituši, un viņi paši tos apēduši, lai paliktu dzīvi. Tagad visa pārtika izbeigusies, un, sniegiem atgriežoties, viņiem jāiet bojā. Viņš esot dzirdējis, ka mums ir daudz ēdamā, un lūdz kādu kripatu.
- Nē, - Herilaks atbildēja bez minstināšanās. Citi mednieki arī purināja galvas, un Harhavola kāpās atpakaļ, jo to viņš saprata. Pārlaidis skatienu pār noraidošajām sejām, viņš atkal vēra muti, tad saprata, ka nav vērts, noliecās pēc sava šķēpa un aizgriezās. Keriks uzsauca:
- Pag! Nūasfār, saki viņam, lai paliek! Pajautā, cik viņa samadā mednieku!
- Mums nav liekas pārtikas, - Herilaks iebilda. - Lai iet projām.
- Es runāju kā margalus! Uzklausi mani! - Herilaks disciplinēti apklusa. - Pārtikas mums ir vairāk, nekā drīzumā iespējams apēst. Gan medījums, gan laupījums - maragiem atņemtie konservi. Prērijā medības būs raženas, un gaļas netrūks. Toties tur būs arī maragi, un, lai aizstāvētos, vajadzīgi lieli spēki. Jo vairāk mums būs mednieku, jo drošāki varam justies pret uzbrukumiem. Lai viņi pievienojas mums, vairojot mūsu šķēpus.
Herilaks, brīdi padomājis, piekrita.
- Margalus runā prātīgi. Mednieku mums nebūs par daudz, jo dažiem jāstāv sardzē arī naktī. Es arī domāju - lai nāk kopā ar mums. Parunā ar viņu, Nūasfār, pastāsti, kas mums padomā un kādas briesmas gaida. Saki: ja viņa mednieki cīnās līdz ar mums, tad samadam visa kā būs gana.
Harhavola, to padzirdējis, izslējās un sita sev pie krūtīm. Nūasfāram pat nebija jātulko viņa atbilde. Tani no kalnu viņas puses esot vareni mednieki un karotāji. Viņi nākšot.
Samadars pagriezās pret mežu un izkliedza komandu. Parādījās pulciņš tramīgu sieviešu ar bērniem. Visas bija izkāmējušas un nešaubīdamās pieņēma pasniegto ēdienu. Kad visi paēda, samadi atsāka gaitu un nesteidzīgi atstāja koku aizsegu.
Kamēr mastodontus vāca kopā blivā barā, Herilaks uzrunāja samadarus.
- Tagad, kad esam vairāk, varam justies drošāki. Keriks var nākt ar mani priekšgalā, jo viņš ir margalus. Harhavola ar savējiem soļos no muguras, jo tur draudi ir mazāki un viņiem nav nāves nūju. Tiklīdz mednieki būs izkārtojušies, mēs varam iet.
Zāļainais klajums ar zemu pauguru vilnīšiem aizstiepās līdz pat apvārsnim. Šur tur rēgojās izkaisīti koku puduri, bet pārsvarā zemi sedza tikai zāle. Kaut kur tālu aulekšoja nenosakāmu dzīvnieku bars un drīz vien izzuda skatienam. Visa apkārtne šķita mānīgi rāma un sastingusi, bet Ulfadans zināja, ka tā vis nav: viņa pirksti čamdīja kaklā pakārto zobu, bet acis iztaustīja tuvāko apvidu. Visi mednieki žņaudzīja šaujamos, juzdamies sveši un nepiederīgi šai vietai. Pat mastodonti, šķiet, sajuta spriedzi; viņi taurēja un svaidīja milzīgās galvas.
Kā tumši pleķi no lēzenas ielejas iznira attāli zvēri. Viņi naski tuvojās, un pēc īsa brīža jau varēja sadzirdēt soļu dipoņu. Bars tuvojās tanu pulkam. Herilaka uzsauciens lika mastodontiem apstāties. Mednieki steidzīgi savācās priekšā un sastājās ierindā, aizšķērsojot nezināmajām briesmām ceļu pie samadiem. Tagad skrejošos zvērus jau varēja sazīmēt: nepazīstami radijumi ar gariem kakliem un kājām. Pamanījuši tanus, vadoņi mainīja virzienu un putekļu mākoņa pavadībā lēkšoja paralēli mednieku virknei. No šā mākoņa iznira agresori.
Viņi bija vairāki. Milzīgi, svešādi zvēri, kas vajāja bēgošo ganāmpulku. Tie atklājās skatienam pilnīgi negaidīti. Tuvākais pamanīja mastodontus, skaļi iespiedzās, apcirtās un metās virsū.
Keriks bija jau pacēlis ieroci un atklāja uguni pret uzbrūkošo miesas blāķi - vēl, vēl un vēl… Nezvērs uzvijās gaisā, iegaudojās, gāzās lejup un novēlās zālē pie tanu kājām. Dzīvnieka izvelbtā acs stingi blenza uz Keriku. Agonijas mokās zvērs spēra ar nagaino kāju, mute iepletās un no krūtim izlauzās saraustīts rēciens. Nāves elpas puvuma smārds aizvējoja līdz pat mednieku nāsīm.
Mastodonti izbailēs taurēja, slējās pakaļkājās un draudēja salauzt šiūceņus un samīt tuvākos ļaudis. Daži mednieki metās tos savaldit, bet pārējie joprojām vērsa šaujamos pret klajumu.
Briesmas bija jau garām. Bars izzuda tālumā, un līdz ar to arī vajātāji. Keriks piesardzīgi spēra soli tuvāk savam medījumam. Tas vairs nekustējās - beigts gaļas kalns mastodonta lielumā. Milzenis, bet slepkavošanai kā radīts: pakaļkājas - garas un muskuļotas, žokļos - smailu zobu rindas.
- Vai šāda briesmekļa gaļu var ēst? - kāds mednieks vaicāja Kerikam.
- Nezinu. Pirmo reizi tādu redzu. Bet tas ir gaļēdājs, un maragi paši ēd tikai tādus dzīvniekus, kas pārtiek no zāles un lapām.
- Mēs arī, - Herilaks piezīmēja. - Ejam tālāk! Lai tas mošķis paliek.
Tani ēda gaļēdājus tikai bada laikos; to gaļa allaž garšoja asi un netīkami. Šobrīd pārtikas netrūka, un neradās vēlēšanās likt uz zoba šo atbaidošo radijumu. Viņi raiti attālinājās. Mastodonti vēl bailigi vērsa skatus uz kritušo plēsoņu un māva. Viņi, tāpat kā tani, gribēja ātrāk atstāt šo vietu.
Klajumā mutuļoja dzīvība. Virs galvām riņķoja tumšas būtnes, kas tomēr nelīdzinājās putniem. Dūņainā ezeriņā valstījās tumši apveidi, un gājēji piesardzīgi meta ap to lielu līkumu. Mazāki maragi - līdz viduklim augstajā zālē - manījās netrāpīties viņiem pa kājām. Ieročus visi pastāvīgi turēja gatavībā, tomēr uzbrukumi vairs nesekoja. Diena pagāja bez turpmākiem starpgadījumiem. Kad viņi apstājās pie upītes padzirdīt lopus, ēnas jau stiepās garas. Herilaks norādīja uz netālu pauguru ar biezu koku ērkuli uz pieres.
- Nakti pārlaidīsim tur. Koki sniegs patvērumu, un arī ūdens nav tālu.
Keriks nopētīja birzi; tā viņu darīja nemierīgu.
- Ej nu sazini, kas tur slēpjas, - viņš prātoja. - Varbūt labāk palikt klajumā, kur vismaz nevar uzbrukt negaidīti.
- Mēs tagad zinām, ka dienā še čum un mudž maragi, un nevar zināt, kas te klaiņo apkārt naktī. Koki tomēr pasargā.
- Tad mums jāpārliecinās, ka esam vienīgie, kas tur raduši patvērumu. Lai daži modrākie mednieki izpēta birzi, kamēr vēl nav gluži tumšs.
Viņi tuvojās ļoti piesardzīgi. Sīki maragi, augstu pacēluši astes, muka no viņiem. Iztraucēti putni, kas bija knābājuši augļus augstu lapotnē, pajuka kur kurais. Citādi birzs šķita gluži neapdzīvota. Tai jābūt labai naktsmītnei.
Mastodonti, atbrīvoti no kravas, nomierinājās un sāka plucināt lapas. Puikas pienesa uguni ar māliem izklātos grozos; ātri slējās teltis. Iestājoties tumsai, ap nometni izvietojās sargi; vēlāk tos nomainīs citi.
- Ko varējām, to arī paveicām, - Herilaks konstatēja. - Pirmo dienu esam izdzīvojuši.
- Nez, vai izdzīvosim arī nakti? - Keriks norūpējies lūkojās apkārt. - Jācer, ka tā nebija kļūda - iekārtoties šajā birzī.
- Tu pārāk raizējies par lietām, ko vairs nevar mainīt. Viss jau izlemts. Citas izejas nebija.
Herilakam taisnība, Keriks nodomāja, viņš tiešām par daudz uztraucās. Bet Herilaks ir bijis gan samadars, gan sakripeks un prot vadīt citus. Kerikam tas ir kas pilnīgi jauns.
Paēdis viņš drīz vien ieslīga miegā un vairs nepakustējās, līdz Herilaks aizskāra viņa plecu. Vēl bija melna nakts, bet Mednieks jau pazudis no rietumu debesīm un drīz nogrims arī Mastodonts; tuvojās rītausma.
- Šonakt mūs nekas netraucēja, - Herilaks čukstēja, - kaut arī dzīvas radības še netrūkst. Varbūt tiem netīk mūsu smaka.
Notika sardzes maiņa; starp kokiem vīdēja mednieku stāvi. Keriks nostājās nogāzes virsotnē un nolūkojās upītes melnajās aprisēs.
- Mēs redzējām kādus dzīvniekus tur dzeram, - Herilaks stāstīja, - bet nekādi nespējām noteikt, kas tie tādi ir.
- Kāda tam nozīme, ja šie mūs neaiztiek.
Abi klusēdami gaidīja gaismas svīdu austrumos.
- Jau diena un nakts, un mēs joprojām esam dzīvi, - Herilaks jūsmoja. - Runā, ka labs sākums esot puse uzvaras. Varbūt tiešām?