Dienu no dienas samadi virzījās uz dienvidiem. Mednieki joprojām rūpējās par flangu drošību un naktī uz maiņām stāvēja sardzē, tomēr gāja drošāk un mierīgi baudīja arī naktsmieru. Līdzenumā mutuļoja dzīvība, bet lielākā daļa sastapto maragu izrādījās zālēdāji, kas uzturējās drošā attālumā no samadiem un viņu mastodontiem. Gadījās arī plēsēji, un ne viens vien lūkoja uzbrukt. Tuvāk pienākušos mednieki nošāva, bet pārējie, to redzēdami, manījās projām. Visi apzinājās, ka bez šiem trofeju ieročiem jau sen būtu krituši, toties, šādi nodrošinājušies, bez bažām lauzās aizvien dziļāk plašajā prērijā.
Maršruts allaž meta līkumu ap purviem upju piekrastēs un lielajiem dzīvniekiem, kas zvilnēja dūņās. Gājēji uzmanījās arī no brikšņainiem biezokņiem, jo, laužoties cauri, nācās izkārtoties ķēdē, kas apgrūtināja kolonnas apsargāšanu.
Neraugoties uz pastāvīgo briesmu klātbūtni, mednieki ik rītu ar cerībām gaidīja, ko atnesīs austošā diena, bet vakaros pie ugunskuriem lidz dziļai tumsai tērgāja par dienā redzēto. Apkārtne bija tanu dzīves būtiska sastāvdaļa. Viņi bija raduši pazīt katru dzīvnieku mežā, katru putnu lapotnē, zināt to paradumus un prast nomedīt, bet šobrīd nācās atklāt jaunu pasauli. Ceļojuma sākumā - vēl netālu no lielajiem mežiem - vienlaikus ar dažādiem maragiem varēja novērot stirnas un citus pazīstamus dzīvniekus. Visai drīz kopš neminamiem laikiem redzētie un medītie dzīvnieki pilnībā izzuda. Ja nu vienīgi daži putni šķita pazīstami un, protams, zivis. Visu pārējo faunu sastādija maragi - raibu raibie -, un tos vairs nevarēja apzīmēt ar vienu vienīgu vārdu. Sīkas ķirzakas un čūskas šaudījās pa zāli un trāpījās zem kājām, bet viļņojošajā graudzāļu jūrā ganījās lieli un mazi neradījumi. Ejot garām šādiem ganāmpulkiem, mednieki kļuva ipaši modri, jo ne reizi vien gadījās, ka tādus uzmanīja neganti plēsēji.
Reiz viņi uzdūrās nepazīstama milzu dzīvnieka maitai, ko plucināja milzīgi putni. Tie bija lempīgi izdzimteņi ar tumšsarkanu apspalvojumu un ļoti garām astēm. Medniekiem tuvojoties, tie lēkāja uz savām garajām kājām, iepleta knābjus un dusmās šņāca. Iespaidīgo maitēdāju knābji līdzinājās žokļiem ar asu zobu rindām.
Zeme bija bagāta un medības - tik raženas, ka šķita - bultu smailes teju teju būs jau nodilušas. Ari gadalaiks acu priekšā mainījās. Pirms došanās ceļā, no kokiem jau sāka raisīties lapas un ziema draudīgi atgādināja par sevi ar salnām naktīs. Tagad laiks šķita ritam atpakaļgaitā un viņi atgriezās siltajā gadalaikā. Pat naktīs vairs nebija vēsi, bet dienās nācās atbrīvoties no ādu tērpiem un ļauties saules stariem kā vasarā.
Kādu dienu lielā upe nonāca pie vēl varenākas straumes un ieplūda tajā. Bija gan tikai agra pēcpusdiena, bet Herilaks apstādināja gājienu un saaicināja pie sevis Keriku un samadarus.
- Šī būs laba apmetnes vieta. Lūk, to stāvo noeju var izmantot, lai vestu lopus padzerties. Krauja naktī būs mums aiz muguras un atvieglos apsardzi. Lieliskas ganības mastodontiem, malka ugunskuriem…
- Ir vēl agrs, - Ulfadans aizrādīja, - tu domā jau apstāties?
- Tieši tāpēc es jūs saaicināju. Mēs uzsākām šo gājienu ar vienu vienigu mērķi: aiziet, kur siltāks. Nu esam to veikuši. Pienācis laiks izlemt, kur tad rīkojam ziemas apmetni. Tas rūpīgi jāapsver.
- Mēs tikko sastapām lielu baru pīļknābjainu maragu, - ierunājās Kelimanus.
- Tā vien prasās kādu nogaršot.
- Man arī roka niez pēc šķēpa, - Ulfadans, acis piemiedzis, pavērās pār upi.
- Jau kur tas laiks, kopš pēdējo reizi medījām!
- Tāpēc es saku: paliksim šeit! - Herilaks aplaida skatienu visapkārt, un mednieki palocīja galvas.
- Es prātoju par maragiem, kuri staigā kā tani, - atgādināja Keriks. - Nevajadzētu viņus aizmirst.
Ulfadans saviebās.
- Mēs neesam redzējuši nevienu lielo putnu. Viņi nevar zināt, kur mūs meklēt.
- Nekad nevari būt drošs, ko viņi zina un ko ne. Viņi izsekoja un iznicināja Amahasta samadu, un tolaik viņiem putnu vēl nebija. Lai kur ari mēs būtu, lai ko darītu, nedrīkst viņus aizmirst.
- Un ko tu piedāvā, margalu? - Herilaks vaicāja.
- Jūs esat mednieki. Paliksim še, ja tā ir jūsu griba. Bet šajā vietā dienu un nakti jāstāv sargam un jāvēro, vai no upes nedraud uzbrukums. Vei, cik plata kļuvusi upe! Kaut kur tepat uz dienvidiem tai jāieplūst okeānā. Tiklīdz maragi uzzinās, kur esam apmetušies, okeāns un upe var kalpot viņiem par piebraucamo ceļu.
- Margalum taisnība, - Herilaks secināja. - Kamēr vien uzturamies šeit, ir jāgādā par drošību.
Ulfadans, pieri raukdams, ar skatienu iztaustīja kailo nogāzi.
- Līdz šim mēs allaž esam apmetušies koku aizsegā. Šeit ir pārāk klajš.
Keriks atcerējās Alpīsaku, kas arī atradās pie upes, bet bija labi apsargāta.
- Lai aizsargātu savu apmetni, maragi audzē varenus kokus un ērkšķu krūmus. Mēs neprotam audzēt kokus, bet varam sašķīt ērkšķu krūmus un sakraut aizsardzības līnijā. Tas pasargātu no sīkākiem zvēriem un dotu laiku nošaut katru lielo, kas lauztos cauri.
- Tā mēs nekad neesam darījuši, - Kelimanus iebilda.
- Mēs nekad neesam bijuši tik tālu dienvidos, - Herilaks atgādināja. - Darīsim, kā liek margalus.
Kaut ari vadoņi bija iecerējuši še uzturēties tikai vienu, divas naktis, apmetnē sāka ritēt diena pēc dienas. Upē zivju, ka biezs, medības gāja no rokas, - neko lieliskāku nevarēja pat iedomāties. Piļknābju bariem reizēm nevarēja saskatit otru malu. Tie skrēja ātri, toties izrādījās bezgala stulbi. Pietika parādīties mednieku bariņam, lai viņi trauktos projām, un, ja viss izdevās, citi ar šķēpiem un šaujamlokiem jau gaidīja slēpni - tieši priekšā. Bet dumjās galvas nemaitāja ātro kāju gaļas lielisko garšu.
Medībās veicās, mastodonti nobarojās, un viss runāja par labu šai ziemas apmetnes vietai, ja karsto laiku vispār varēja saukt par ziemu. Un tomēr - gadalaikus neapturēsi. Dienas saruka, bet naksnīgajā debesī pamazām saradās ziemas zvaigznāji. Ērkšķu siena pieņēmās biezumā, un, kaut ari nekāds lēmums netika pieņemts, pamazām visi sarada ar domu, ka jāpaliek vien būs šajā upju satekā.
Sievietes ar garā ceļojuma beigšanos šķita apmierinātas ne mazāk kā mednieki. Tu ej, izkrauj mantību, gatavo ēst, savācies, atkal ej, - šāds smags darbs aizpildīja visu laiku un neļāva paveikt neko citu. Tagad viss mainījās uz labo pusi - teltis uzceltas uz palikšanu, apkārtne iekārtota. Netrūka ēdamu sakņu, bija parādījušies kaut kādi neredzēti, brūngandzelteni bumbuļi. Pelnos cepti, tie izrādījās tīkami saldi.
Bija gan ko darīt, gan ko pārspriest. Sākumā Harhavolas samads turējās nomaļus, jo viņi runāja citā mēlē un jutās svešinieki, tomēr visu samadu sievietes satikās pārtikas meklējumos un pēc brīža saprata, ka spēj sarunāties, jo svešā valoda tomēr līdzinājās marbakam. Bērni sākumā ķīvējās, līdz jaunatnācēji apguva marbaku un visas atšķirības aizmirsās. Arī vientuļās sievietes jutās apmierinātas, jo nu bija vairāk jaunu mednieku, ko nolūkot. Nekad vēl nebija redzēta tik liela ziemas apmetne. Trīs pilni samadi vienkop padarīja dzīvi notikumiem bagātu un aizraujošu.
Pat Armuna atrada zināmu dvēseles mieru, iejukdama lielajā sieviešu pūli. Tikai trīs vasaras viņa dzivoja ar Ulfadana samadu, un tās visas bija ciešanu pilnas. Samads, ko viņa atstāja, bija pārcietis bargu ziemas badu, un viņas māte Šesila bija pārāk izvārguši, lai pārdzīvotu pirmo ziemu jaunajā samadā. Tas nozīmē, ka, kamēr tēvs medīja, nebija neviena, kas viņu aizstāvētu. Puikas viņu izsmēja, un viņa centās zēnu klātbūtnē nerunāt, jo tad arī jaunās meitenes nebija labākas. Kad Bronds, viņas tēvs, otrajā ziemā neatgriezās no medibām, no pārējiem vairs nebija glābiņa. Tā kā Armuna bija spēcīga un dūšīgi strādāja. Meritha, samadara sieviete, ļāva viņai ēst pie sava ugunskura, bet necentās pasargāt no nemitīgajām ķengām. Sadusmojusies viņa pat pievienojās tām. lidz ar citiem saukādama meiteni par vāverģīmi.
Māte bija teikusi, ka tas viņai jau kopš dzimšanas. Šesila vienādiņ gānija sevi, jo reiz dziļa bada laikos bija nonāvējusi un apēdusi vāveri, kaut ari katram zināms, ka sievietei medit nav brīv. Tieši tāpēc viņas meita piedzima ar plati atstāvošiem priekšzobiem kā vāverei, un arī augšlūpa bija šķelta kā šim zvēriņam. Un ne jau tikai lūpa: pat mutes jumta kaulā aiz zobiem bija atvere. Mūža rītausmā tā bija traucējusi zīst pienu; meitenīte allaž aizrijās un brēca. Kad viņa sāka runāt, balss skanēja tik dīvaini, ka nav jābrīnās par citiem bērniem, kas viņu izsmēja.
Bērni joprojām meiteni apsmēja, tiesa gan, tikai drošā atstatumā. Viņai, tagad jau pieaugušai sievietei, bija garas kājas, stipras rokas un temperaments, kas vienīgais ļāva aizstāvēties jau bērnībā. Pat lielākie puikas turējās pa gabalu, jo Armuna prata rīkoties ar dūrēm. Zilas acis un asiņaini deguni mācīja pat pašiem stulbākajiem, ka šim briesmonim ar vāveres seju nevajag bāzties par tuvu.
Viņa auga vientulībā, bez draugiem. Staigājot apkārt pa apmetni, viņa bieži vien aizsedza sejas apakšdaļu ar ādas tērpa brīvo augšmalu. Arī savus garos matus viņa nereti turēja šādi.
Kamēr Armuna klusēja, pārējās sievietes piecieta viņas klātbūtni. Armuna klausījās, skatīja jaunos medniekus viņu acīm, dzirdēja viņu satraukto pļāpāšanu… Vecākā šajā grupā bija Farlana, un, kad Ortnars bija pievienojies samadam, tā nekavējās piesisties viņam, kaut ari pazina to vien īsu brīdi. Parastais citu samadu puišu iepazīšanas veids bija ikgadējās tikšanās. Tā tas lidz šim noticis. Bet tagad jau viss mainījās, un Farlana pirmā izmantoja pārmaiņas savā labā. Citas jaunās sievietes gan aptenkoja viņas drošo soli, toties viņai atšķirībā no citām nu bija sava telts un mednieks pie sāniem.
Armuna neizjūta greizsirdibu, - tikai dusmas. Viņa labāk par pārējām pārzināja mežus un klajumus: māte tika viņu pamatīgi mācijusi. Pēc ēdiena vākšanas viņa atgriezās ar pilniem groziem, kamēr citas jaunuves vaimanāja par zemes nabadzību. Viņa dūšigi strādāja, garšīgi gatavoja un pieprata vēl dažnedažādas lietas, kas būtu darījušas viņu iekārojamu jebkuram medniekam, tomēr turējās tālāk no viņiem, jo zināja, ka tie tikai smīkņātu. Šī doma iesvēta viņā niknumu. Redzot viņas seju, mednieki smēja, dzirdot runu, - atkal smēja. Tāpēc viņa klusēja un norobežojās. Vai vismaz centās. Tomēr, kopš Armuna ēda pie Merithas pavarda, viņai nācās pakļauties vecākajai sievietei. Viņa pienesa malku un grieza gaļu, un apsvilināja rokas, grozīdama to virs uguns.
Sniega nebija. Tumšākajā ziemas laikā gan lija lietus - silts, tomēr visai nepatīkams -, bet šo sīko neērtību nevarēja salīdzināt ar salā sastingušu, piesnigušu mežu. Pieeju medibām nācās mainīt, jo lielie pīļknābjaiņu bari bija atkāpušies uz milzu klajuma attālākajām platībām. Tik un tā - paugurainajās mežaudzēs uz austrumiem joprojām bija pulka medījamu maragu. Mednieku grupas devās aizvien tālāk paugurainā, bet tas saistījās ar zināmām briesmām.
Mednieku grupa atgriezās mājvietā jau krietni pēc saulrieta. Dienas bija sarukušas ļoti īsas, tāpēc tas nebija nekas neparasts; daži mednieki, sekojot upurim, nakti pat pārlaida mežā. Šoreiz tomēr kaut kas šķita nepareizi, jo atgriezušies mednieki, kolidz parādījās mājinieku redzeslokā, tūdaļ sāka skaļi klaigāt, ar saviem stieptajiem kaucieniem piesaistot ikviena uzmanību. Citi mednieki traucās atnācējiem pretī, jo skanēja arī saucieni pēc palīdzības. Pienākot tuvāk, atklājās, ka divus medniekus nes uz žagaru nestuvēm. Priekšgalā nāca Herilaks, drūms un noguris.
- Mēs vajājām aspirkstu maragus. Ķetnu marags slēpās aiz kokiem. Tas uzbruka un paspēja sadarīt briesmu lietas, pirms nokāvām to.
Pirmās nestuves smagi nolika zemē.
- Tas ir Ulfadans. Miris.
To izdzirdusi, Meritha skaļi iegaudojās un metās uz priekšu. Atsviedusi kažokādas, kas sedza Ulfadana seju, viņa sirdi plosoši ievaimanājās un ņēmās plēst sev matus.
Herilaks lūkojās visapkārt, līdz pamanīja Freikenu un pasauca viņu šurp.
- Mums vajadzīga tava dziednieciskā prasme. Marags uzklupa Kerikam un salauza viņam kāju.
- Man vajadzēs stingras kārtis un ādas sloksnes. Tu man palīdzēsi.
- Kokus dabūsim. - Herilaks pārlaida skatienu sagaidītājiem un ievēroja Armunu. - Atnes nu kādu mīkstāku ādu! Un ātri!
Keriks kodīja lūpas, tomēr nespēja apslāpēt vaidu, kad viņu nocēla no nestuvēm un nolika zemē pie uguns. Pārlauztā kaula gali plosīja miesu kājas iekšpusē. Freikens pabakstīja lūzuma vietu, un tajā atkal iedzēla negantas sāpes.
- Tev, Herilak, vajadzētu stingri saņemt viņa plecus, kad es vilkšu kāju, - Freikens pieliecās un satvēra Kerika pēdu. Vecais vīrs zināja, kā jāvelk un jāgroza kāja, lai lauztā kaula gali sastaptos. Sāpes bija tādas, ka Keriks ieslīga dziļā bezsamaņā.
- Un tagad - kārtis, kas noturēs kaulus vietā! - Freikens paskaidroja un rūpigi tina ap šinām mīkstu ādas sloksni.
- Nesiet viņu teltī un apsedziet ar ādām, jo puisim jābūt siltumā! Tu, meitēn, mums palīdzēsi.
Kerika atgriešanos pie samaņas ievadīja asa, pulsējoša sāpe, kas tomēr nevarēja mēroties ar pirmītējo. Viņš paslējās uz elkoņiem un ārpusē kurošos ugunskuru šaudīgajā atblāzmā saskatīja pie kājas piesietās kārtis. Āda nebija bojāta; vaina sadzis labi. Tumsā aiz muguras kaut kas sakustējās.
- Kas tu esi? - Keriks uzsauca.
- Armuna, - viņa negribīgi attrauca. Jauneklis pameta skatu atpakaļ:
- Atnes man padzerties, Armun! Un labi daudz!
Tumšā ēna izmetās ārā un veicigi nozuda. Armuna? Viņš nezināja tādu vārdu. Vai viņi jau kādreiz tikušies? Kāda tam nozīme! Kājā bija iemājojusi trula, pukstoša sāpe kā caurā zobā, rīkle - tik izkaltusi, ka jāklepo. Viņam vajag ūdeni, vienu pamatigu ķipi veldzējoša ūdens.