Keriks dusēja dziļā miegā līdz pat rītausmai, kad viņu atkal uzmodināja pukstošā kāja. Pamodies viņš ieraudzīja blakus ūdens kausu, izbāza roku no ādu apakšas, sakampa to un alkaini dzēra, atvilka elpu un dzēra atkal, līdz kauss bija tukšs. No aizmugures pienāca meitene un pacēla to. Keriks nevarēja saskatīt, kas viņa tāda: pār seju klājās mati. Kā viņu sauca? Viņa taču reiz teica.
- Armun?
- Jā. Vai vēl ūdeni?
- Ūdeni… Un kaut ko ēdamu.
Pagājšnakt viņš nebija dabūjis ēst un nebija arī gribējis, toties šobrīd jau mocīja izsalkums. Meitene uzgrieza muguru un izsteidzās laukā. Seju viņš tā arī nebija saskatījis un pat nespēja to iztēloties. Toties viņai ir jauka balss. īpatnējā deguna izruna šķita tuva un pazīstama (ai! kā sāp kāja grozoties). Pazīstama? No kura laika! Tas urdījās dvēseles dziļumos, līdz Keriks apķērās, ka šādas skaņas taču lieto jilanē!
- Armuna, - viņš izrunāja balsī, turklāt ar raksturīgo nazālo pieskaņu. Pēc tam vēl vairākkārt atkārtoja pie sevis. Jau kur tas laiks, kopš viņš nav runājis jilanē valodā, un tagad, mēģinot to atcerēties, nelūgtas uzpeldēja arī atmiņas par Alpīsaku.
Armuna atgriezās ar ūdeni un atnesa arī pītu paplāti ar gabaliņu žāvētas gaļas, noliecās un novietoja nesamo pie sirdzēja cisām. Puiša skatiens sastapās ar viņējo, un viņa strauji aizgriezās, sažņaugtām dūrēm gaidīdama smieklu šalti, kas nez kāpēc nesekoja. Armuna tā arī neko nesaprata. Viņa neuzticīgi nolūkojās, kā Keriks rijīgi plosa gaļu. Pat zinādama, ko viņš domā, viņa tik un tā neticētu.
«Nē,» Keriks prātoja, «nebūšu vis viņu redzējis. Es taču viņu noteikti atcerētos. Interesanti, vai viņa nojauš, ko atgādina viņas balss? Labāk jau neteikt, viņa tikai saskaitīsies, ka ir salīdzināta ar maragu. Bet viņas balsī tiešām skan jilanē valodas skaņas. Un ne tikai: ari mute veidota kaut kā jilanēiski. Varbūt - tas augšlūpas šķēlums? Pazīstama seja. Drusku līdzīga Inlēnu, protams, ne tik plata un mīksta.»
Arī Armuna, Kerikam aiz muguras nosēdusies, prātoja. Laikam taču viņu plosa sāpes, citādi viņš jau sen būtu sācis smieties vai vismaz izprašņātu, kas viņai ar seju. Zēni vienmēr brīnījušies par to un nevarējuši likties mierā. Reiz tie bija piecatā sagrābuši Armunu, kas savā nodabā staigājusi nomaļākā vietā, pārvarējuši viņas mežonīgo pretestību un smiedamies bakstījuši viņas lūpu un degunu, līdz noveduši viņu līdz asarām. Tas nebija sāpīgi, bet dziļi pazemoja. Viņa tik ļoti atšķīrās no citām! Puiši pat nebija cēluši augšup viņas tērpu, lai apskatītu viņu, kā mēdza darīt ar citām vienatnē sastaptām meitenēm. Tikai bakstījuši seju. Viņa tiem nebija nekas vairāk kā dīvains dzīvnieks. Šīs pārdomas bija tik rūgtas un mokošas, ka viņa sākumā pat nepamanīja, ka Keriks atgāzis galvu un nolūkojas viņā. Armuna strauji aizrāva matus priekšā sejai.
- Tad lūk, kāpēc es tevi nepazinu, - Keriks apmierināts konstatēja. - Tu visu laiku tin seju matos. Tagad es atceros, ka esmu tevi redzējis tā darām.
Armuna saspringa izsmiekla gaidās, bet Keriks stenēdams uzmocīja sevi sēdus un savīstīja ap sevi ādas, jo rīts ausa mitrs un miglains.
- Vai tu esi Ulfadana meita? Esmu tevi redzējis pie viņa ugunskura.
- Nē. Mans tēvs un māte ir miruši. Meritha ļauj man sev palīdzēt.
- Ulfadanam uzklupa marags un notrieca viņu zemē. Mēs dūrām ar šķēpiem, bet bija jau par vēlu. Viņam salauza sprandu. Liels marags. Viens astes vēziens salauza man kāju. Mums vajadzēja ņemt līdzi vairāk nāves nūju. Tās vienīgās izdzimteni apstādināja.
Keriks nerada sevī vainu. Galu galā, viņš taču ir vēlējis, lai katrā mednieku grupā būtu kāds ar nāves nūju, kas arī novērstu šim līdzīgus gadījumus… Tikai starp kokiem ar vienu izrādijās par maz. Kopš šā brīža mednieku grupām jāņem lidzi vismaz divi hezocani.
Tiklīdz Armuna pienāca tuvāk, visas domas par medībām un maragiem izkūpēja no Kerika galvas. Kad viņa pieliecās pacelt tukšo kausu, mati pieskārās Kerika sejai un viņš varēja sajust sievietes saldo smaržu. Pirmo reizi mūžā viņš atradās tik tuvu meitenei, un viņu pārņēma satraukums. Negribētas uzpeldēja atmiņas: Vaintē viņam virsū, piespiedusies cieši klāt. Nē! Viņš aizgainīja šīs netīkamās atceres.
Par spīti visām pūlēm, atmiņas atgriezās un mocīja viņu, jo toreiz izjustais ļoti līdzinājās pašreizējam satraukumam meitenes tuvumā. Kad Armuna vēlreiz pieliecās, lai paceltu paplāti, viņš uzlika delnu uz viņas kailās rokas. Tā bija silta un sausa. Un mīksta. Armuna trīsēdama sastinga, sajuzdama roku pie savas miesas un neaptverdama, ko darit. Viņa neapzināti pagriezās pret viņu, un viņu sejas atradās cieši lidzās. Keriks nesmējās un nenovērsās. Tad klusumu pārtrauca saruna ārpusē.
- Kā jūtas Keriks? - vaicāja Herilaka balss.
- Es tieši pie viņa eju, - attrauca Freikens.
Savādais mirklis aprāvās. Keriks ļāva rokai nokrist, un Armuna ar paplāti izsteidzās ārā. Freikens iespraucās telti, tumsā mirkšķinādams savas vecās acis, un viņam uz papēžiem sekoja Herilaks. Freikens paraustīja ādas siksnas, kas cieši saturēja Kerika kāju koka rāmi, un līksmi pamāja.
- Tā tam jābūt. Kāja saaugs taisna. Ja saites žņaudz, tev jāpaliek zem tām sausas zāles kušķīši. Es nu došos apdziedāt Ultadanu.
Keriks labprāt būtu bijis klāt Ulfadana apdziedāšanā. Jo vairāk mednieku kādu apdzied, jo laimīgāka būs viņa tharma. Kad dziedāšana būs galā, Ulfadana tukšo ķermeni ietīs mīkstā ādā un piesies augstu kokā, lai tas vējā izžūtu. Tiklīdz mednieka tharma ir aizgājusi, ķermenim vairs nav nozīmes, tomēr nav piedienīgi atstāt to maitēdājiem par laupījumu.
- Es būšu ar jums, - Keriks teica.
- Šaubu nav, - Herilaks apstiprināja. - Bet tas nedrīkstētu vēl vairāk samocit tavu kāju.
Kad abi bija aizgājuši, Armuna iznāca no telts dziļumiem, bet joprojām nedroši stāvēja nomaļus. Kad Keriks pievērsās viņai, meitene strauji tvēra savus matus, bet tūdaļ arī ļāva rokai noslidēt atpakaļ, jo viņa sejā neredzēja izsmiekla. Tā nu tas bija, un viņa neuzdeva liekus jautājumus, tomēr joprojām nespēja pierast pie tā, ka uz viņu skatās.
- Es dzirdēju, kā tu stāstīji par gūstu pie maragiem, - viņa ātri nobēra, cenšoties apslēpt savu samulsumu. - Vai tev nebija bail vienam pašam starp viņiem?
- Bail? Sākumā, es domāju, bija gan. Bet es jau nebiju viens; viņi notvēra ari kādu meiteni… Neatceros, kā viņu sauca. Bet viņi to nogalināja. - Atmiņas joprojām bija spilgtas, izjūtas - skaudras. Marags ar meitenes asinīm uz zobiem pievēršas viņam. Vaintē! - Jā, es baidījos gan, pat ļoti. Man būtu vajadzējis klusēt, bet es runāju ar maragiem. Ja es nerunātu ar to, kura mani turēja, ari mani nonāvētu. Es runāju, - tik ļoti man bija bail. Bet nevajadzēja…
- Kāpēc tad tev būtu jāklusē, kad runāšana glābj dzīvību?
Tiešām - kāpēc? Viņš taču tolaik vēl nebija mednieks, kas lepni skatās nāvei acīs. Viņš bija tikai bērns, vienigais izdzīvojušais no sava samada. Tas nu nav nekāds kauns, ka viņš toreiz sācis runāt. Tas ļāvis viņam saglabāt dzīvību, ļāvis būt šeit, pie Armunas, kura to saprot.
- Nebija jāklusē. Tiešām - nu nekādas jēgas! - Keriks uzsmaidīja Armunai. - Jādomā, tieši tobrīd es beidzu baidīties. Ja reiz viņi gribēja sarunāties ar mani, tad viņi gribēja mani dzīvu. Reizēm viņiem mani pat vajadzēja.
- Es domāju, tu esi bijis drošs kā mednieks, kaut arī mazs zēns.
Ej nu sazini, kāpēc, bet šie vārdi viņu atbruņoja. Grūti pateikt, kāpēc viņa acis sariesās asaras un viņam nācās novērsties. Asaras? Tagad? Medniekam? Bez iemesla? Bija gan iemesls. Tās varētu būt tās asaras, kuras viņš savulaik neizlēja, būdams vientuļš, mazs zēns starp maragiem. Lai nu kā, tas jau sen pagātnē: viņš nav vairs zēns un nav pie maragiem. Keriks atkal palūkojās uz Armunu un bez nodoma pastiepās pēc viņas rokas. Viņa neatrāvās.
Keriku mulsināja viņu sagrābušās izjūtas, jo viņš nesaprata, ko tās nozimē, bet vienigais, kam tās līdzinājās, bija spēcīgās, neizskaidrojamās emocijas, kas savulaik pārņēma, kad Vaintē, palikusi ar Keriku divatā, sagrāba viņu. Tagad gan nebūtu īstais laiks atcerēties Vaintē vai kādu citu jilanē. Neviļus viņa delna cieši sažņaudzās, nodarot Armunai sāpes, tomēr viņa neatrāvās. Pār jaunekli pārlija karstums kā no neredzamas saules. Ar viņu notika kaut kas svarīgs, bet ej nu sazini, kas.
Armunai neskaidrību nebija. Viņa zināja, kas tas ir. Jaunās sievietes to apsprieda pietiekami bieži, un arī vecākās - tās, kurām jau bērni, - dalījās savā pieredzē par to, kas notiek tumšās nakts stundās teltīs, kad esi palikusi divatā ar mednieku. Armuna visu saprata un labprāt tam ļāvās, pilnībā atveroties šīm neatvairāmajām izjūtām. Jo vairāk tāpēc, ka viņa nekad neloloja cerības un vēl mazāk nodevās gaidām. Ja tikai šobrīd būtu nakts un viņi būtu divi vien! Sieviešu stāsti mēdza būt detalizēti un burtiski taustāmi. Bet tagad taču ir diena, ne nakts. Toties - tik kluss… Un viņa ir jau pārāk tuvu viņam.
Armuna viegli atvairījās, un Keriks atlaida rokas, ļaujot viņai izslīdēt. Meitene piecēlās un izvairījās no viņa skatiena. Viņa izgāja ārā un pārlaida skatienu visapkārt. Neviena tuvumā nebija, neskanēja pat bērnu klaigas. Ko tas varētu nozīmēt?
Nu protams - apdziedāšana. To aptvērusi, jaunava notrīsēja pie visām miesām. Ulfadans taču bija samadars. Šajā apdziedāšanā piedalīsies visi bez izņēmuma - no visiem samadiem. Viņi ar Keriku patiešām ir pilnīgi vieni.
Ar rūpīgām, apdomātām kustībām viņa atgriezās teltī un apņēmīgi aizsiksnoja ieeju, tikpat mērķtiecīgi atsvabināja sava tērpa siksniņas un pietupēs, paverot ādas un ļaujot iekļūt siltajā tumsībā starp tām. Viņas tikko samanāmās aprises slējās pār Keriku, kurš lauztās kājas dēļ nespēja daudz kustēt. Tas gan ari nebija vajadzīgs, un itin drīz viņš pilnībā aizmirsa par sāpēm. Meitenes miesa bija mīksta, negaidīti karsta, un viņas mati klusi glāstīja viņa seju. Keriks aplika rokas ap šo augumu, un arī viņa ķermenis kļuva tikpat karsts. Atmiņas par vēso rumpi sāka bālēt. Viņa šķita aizvien tuvāka un tuvāka. Viņai nebija cietu ribu, tikai silta miesa, apaļīga un stingra, negaidītā atsaucībā cieši piekļāvusies viņa krūtīm. Jaunekļa skavas sažņaudzās, un meitenes lūpas pieplaka viņa ausij, izrunājot skaņas bez vārdiem.
Ārpusē spīdēja rīta saule, kliedējot miglu un izsvēpējot saltumu no rēnā gaisa. Teltī, siltumā zem kažokādām, divu ķermeņu siltums kliedēja atmiņas par vēsāku un raupjāku augumu, aizgaiņāja svešo dzīvi, svešo pasauli, aizvietojot to ar saldo, daudzkārt vērtīgāko īstenību.