Tas bija Harla pirmais loks, un viņš ar to neizsakāmi lepojās. Kopā ar savu tēvoci Nadri zēns bija devies mežā uzmeklēt vajadzīgo koku - ar plānu mizu un cietu, atsperīgu šķiedru. Slaiko atvasi izvēlējās Nadris, bet Harls pats sīksto, zaļo stumbriņu nogrieza, Nadra modrā uzraudzībā noskrāpēja mizu un atsedza balto koka serdi. Pēc tam viņam nācās gaidīt, un tas izrādījās pats trakākais. Tēvocis bija pakāris koka nūju augstu pie telts griestiem žāvēties, un tur nu tā karājās, dienu no dienas, nebeidzami ilgi. Kad sākās galīgā izveide, Harls bija sēdējis un vērojis, kā Nadris metodiski apstrādā koku ar akmens šķēpeli. Loka galus rūpīgi nosmailoja un ierobija, lai varētu iesiet no mastodonta astes garajiem, cietajiem astriem novītu stiegru. Pat ticis galā ar stiegru, Nadris vēl nerimās: viņš pārbaudīja savilkumu, noņēma stiegru un no jauna apstrādāja koku, līdz beigu beigās šķita ar veikumu apmierināts. Šis loks izgatavots Harlam, tātad viņam pieder pirmā šāviena tiesības. Puika atvilka stiegru, cik tālu vien jaudāja, un ļāva bultai lidot. Tā traucās taisni un noteikti, iegrima koka stumbrā un atzīstami nobūkšķēja.
Ši diena bija garākā un laimīgākā Harla mūžā. Tagad viņam ir loks, viņš iemācīsies trāpīgi šaut un drīz vien drikstēs piedalīties medibās. Tas būs pirmais un pats nozīmīgākais solis ceļā no puikas uz mednieku, ceļā, kurš reiz ļaus viņam piepulcēties vīru rindām. Zēna roka jau sūrstēja, pirkstu gali pietūka, bet viņš nemitējās. Viņa loks, viņa lielā diena! Puisēns vēlējās būt vienatnē ar to; viņš aizlavījās no citiem zēniem un devās uz nelielo koku pudurīti netālu no apmetnes. Cauru dienu Harls ložņāja starp kokiem, vajāja krūmus, šaustīja ar bultām nevainigus ciņus, kas patiesībā bija visīstākie brieži, ko gan redzēja tikai viņš.
Kad nolaidās krēsla, zēns negribīgi savāca loku un griezās atpakaļ pie teltīm. Vēders kurkstēja un mokoši savilkās, sajūtot cepeša smaržu. Pienāks diena, kad viņš dosies medībās un pats sagādās sev maltīti, legropēs bultu, atvilks stiegru, - viens trinkšķis, trieciens, gals… Pienāks diena!
Kokā virs Harla galvas kaut kas nočabēja, un viņš sastinga kluss un nekustīgs. Tur kāds ir! Tumšs apveids pret pelēcīgajām debesīm. Tas sakustējās, un atkal noskrapstēja nagi. Liels putns!
Mērķis šķita pārāk vilinošs. Tumsā varēja pazaudēt bultu, bet to zēns pats bija darinājis un uztaisis vēl. Toties - ja viņš trāpa putnam, tas būs mūžā pirmais medījums! Pirmā diena ar loku - un uzreiz jau medījums! Citi zēni uzlūkos viņu ar gluži citām acīm, kad viņš parādīsies starp teltīm ar guvumu.
Lēnām un klusi viņš ielāgoja stiegru bultas robiņā, uzvilka loku, notēmēja bultu uz melno ēnu augšā un lika tai skriet. Atskanēja sāpju ķērciens, un putns jau kūleņoja lejup. Tas nokrita uz liela zara virs Harla galvas un palika tur nekustīgi karājamies starp dzinumiem. Zēns pacēlās pirkstgalos un ar loka galu pabakstīja laupījumu. Pēc neilgām pūlēm loms nokrita pie zēna kājām. No ķermeņa rēgojās bulta, un putna apaļā, nedzīvā acs truli blenza viņā. Harls, izbailēs iepletis muti, pakāpās soli atpakaļ.
Pūce! Viņš nogalinājis pūci!
Kāpēc viņš bijis tik neapdomīgs! Izbailēs izlauzās vaids. Vajadzēja taču apjēgt, ka neviens cits putns krēslā neklīst apkārt. Aizliegtais putns… Un viņš to nošāvis! Vēl izgājšnakt vecais Freikens bija attinis pūces atvemto bumbiņu un bakstījis ar pirkstiem tajā apslēptos kauliņus, un to savstarpējā novietojumā redzējis nākotni un veiksmi medībās! To darīdams, Freikens bija stāstījis par pūcēm, par vienīgajiem putniem, kas lido naktī, par putniem, kuri gaida, kad varēs vadīt mednieku tharmas caur tumsu uz debesīm.
Pūci nogalināt nedrīkstēja!
Un Harls to ir izdarījis…
Varbūt, ja viņš to apraks, neviens tā ari neuzzinās? Viņš sāka ar rokām drudžaini kašāt zemi, bet apdomājās. Tas nebūtu labi. Pūce taču to zināja, un tad jau arī citas pūces zinās. Viņas atcerēsies. Un pienāks diena, kad viņa paša tharmai nebūs pūces, kas to pavadītu, jo dzīvnieki neaizmirst. Nekad.
Zēns noliecās, lai izrautu bultu no beigtā putna; viņa acīs sariesās asaras. Sabiezēja krēsla.
Kad atskrēja Harls, Armuna sēdēja pie ugunskura. Viņš gaidīja, līdz viņa zēnu pamanis, bet meiča nesteidzās to darīt un ar pagali lēnprātīgi bakstīja uguni. Tagad viņa ir Kerika sieviete! Viņa tīksmi izbaudīja šo sajūtu. Kerika sieviete! Puikas vairs neuzdrīkstēsies smieties par viņu! Nerādīs ar pirkstiem! Viņai vairs nenāksies slēpt savu seju!
- Kas tas? - Armuna vaicāja, cenzdamās būt stingra, bet nespēdama apslāpēt siltu smaidu: tik dziļi laimīga viņa jutās.
- Vai šī ir margalus telts? - Harls atjautāja drebošā balsī. - Viņš runās ar mani?
Keriks dzirdēja šīs balsis. Viņš neveikli pietrausās kājās -, kaut arī lauztā kāja bija labi saaugusi, tā vēl sāpēja - un iznāca no telts. Harls pievērsās viņam. Zēna seja šķita iekritusi un pelēka, vaigi - nosmērēti, it kā puisēns būtu slaucījis asaras.
- Tu esi margalus, kurš zina visu par maragiem, vai ne?
- Ko tu vēlies?
- Nāc man līdzi, lūdzu, - tas ir svarīgi. Man tev kas jāparāda.
Šeit visapkārt mudžēja savādi dzīvnieki, un Kerikam tas nebija noslēpums. Jādomā, zēns atradis kaut ko nepazīstamu. Keriks sāka atgaiņāties, bet pārdomāja. Tas varētu arī būt kaut kas bīstams, - labāk jau palūkoties. Viņš palocīja galvu un sekoja zēnam. Tiklīdz viņi bija pietiekoši attālinājušies, lai Armuna viņus nedzirdētu, puisēns apstājās.
- Es nošāvu pūci, - viņš drebošā balsī teica. Keriks sākumā neaptvēra, bet tad atcerējās Freikena pastāstus par pūcēm un saprata, kas zēnu tā satraucis. Jāmēģina atrast kādus vārdus, lai atgrieztu viņam dzīvesprieku, nenomelnojot Freikenu un negraujot ticību viņam.
- Tas nav labi, - viņš prātoja, -, bet tev nevajadzētu pārāk satraukties…
- Ne jau par to. Ir kas cits!
Harls pieliecās un izvilka pūci no krūmapakšas aiz garā spārna gala, pacēla un ļāva tuvākā ugunskura gaismai to apspīdēt.
- Lūk, kāpēc es nācu, - Harls pavēstīja, rādīdams melno kunkuli uz pūces kājas.
Keriks pieliecās to aplūkot. Radījuma acs uz brīdi pavērās un spoži
uzmirdzēja atstarotajā ugunskura gaismā.
Keriks lēnām atliecās un izņēma putnu zēnam no rokām.
- Tu esi izdarījis pareizi, - viņš noteica. - Pūces šaut nav labi, bet šī nav no mums pazīstamajām pūcēm. Tā ir maragu pūce. Labi, ka tu to nošāvi, pareizi, ka tūdaļ nāci pie manis. Tagad nu veicīgi skrien un uzmeklē mednieku Herilaku, un pasaki, lai viņš nekavējoties atnāk uz manu telti. Pastāsti, ko mēs redzējām uz pūces kājas.
Padzirdējis par zēna atradumu, atnāca arī Harhavola un Sorlis, kurš tagad bija samadars Ulfadana vietā. Viņi lūkojās uz beigto putnu un dzīvo maragu, kurš ar melnajiem nagiem cieši iekrampējies pūces kājā. Sorlis pat nodrebēja, kad lielā acs atvērās, uzmeta viņam ciešu skatienu un atkal aizvērās.
- Ko tas nozīmē? - Herilaks vaicāja.
- Tikai to, ka maragi zina, kur mēs atrodamies, - Keriks aizrādīja. - Mūsu izspiegošanai vairs nesūta lielos plēsoņas, jo pārāk daudzi jau pazuduši uz neatgriešanos. Pūces lido naktī un redz tumsā. - Viņš pabakstīja ar pirkstu melno būtni; tās vēsā āda notrīsēja un atkal norima. - Arī šis marags redz tumsā. Tas mūs redzējis un pastāstījis maragiem. Varbūt mēs esam redzēti jau pulka reižu.
- Kas, savukārt, nozīmētu, ka maragi varbūt ir jau ceļā, lai uzbruktu mums, - Herilaks nobeidza domu nāves saltā balsī.
Keriks drūmi papurināja galvu:
- Nevis varbūt, bet noteikti ir. Šeit, dienvidos, viņiem ir gana silti pat šajā gadalaikā. Viņi mūs meklējuši, un šis radijums ziņojis viņiem, kur atrodas mūsu nometne. Viņi nāks atriebties, šaubu nav.
- Kas mums atliek? - Harhavola pameta skatu uz zvaigžņoto debesi. - Vai mēs varam iet uz ziemeļiem? Vēl jau nav pavasaris.
- Var izrādīties, ka jāiet, ziema vai vasara, - Keriks teica.. - Tas vēl jāizlemj. Bet, kamēr prātojam, ir jātiek skaidrībā, vai mums jau drīzumā neuzbruks. Mednieki - tie. kuri ātrāk skrien, - gar upes krastu dosies uz dienvidiem. Jānovēro upe vienas vai pat divu dienu gājumā. Tiklīdz parādās maragu laiva, tā jāsteidzas atpakaļ brīdināt.
- Sigurnats un Peremandus, - Harhavola iesaucās. - Tiem manā samadā ir ātrākās kājas. Viņi ir skrējuši pakaļ briežiem kalnos, viņi skrien tikpat ātri kā brieži.
- Viņiem jāiziet mazā gaismiņā, - piebilda Herilaks.
- Daži mani mednieki nav atgriezušies, - Sorlis aizrādija. - Viņi devās tālu un nakšņo mežā. Mēs nevaram pamest šo vietu, kamēr tie nav atpakaļ.
Keriks lūkojās uguni, kā meklēdams tur atbildi.
- Es jūtu, ka būtu lieki gaidīt kaut bridi ilgāk. Tiklīdz mednieki atgriežas, mums jādodas uz ziemeļiem.
- Tur vēl ir sals, tur nebūs medīšana, - iebilda Harhavola.
- Ēdamā mums pietiek, - Keriks pastāvēja uz savu. - Ir pašu medījums, ir maragu gaļas kubli, - arī to var ēst, ja grib dzīvot. Ja paliekam šeit, tad uzbrukums ir neizbēgams. Es to jūtu, es zinu! - Viņš norādīja uz pūces līķi un dzivo radību uz tās kājas. - Viņi spiego. Viņi zina, kur mūs meklēt. Viņi nāk mūs nokaut. Es viņus pazīstu un viņu izjūtas arī. Palikšana uz vietas ir droša nāve.
Tonakt ilgi gulēt nesanāca. Jau pirms rītausmas Keriks izvadija ceļā Sigurnatu un Peremandu. Abi bija stalti puiši tāšu zābakos, kas pasargāja no kritalām.
- Atstājiet šķēpus: tie tikai traucēs, un kam jums šķēpi, ja nemedīsiet! - Keriks ieteica. - Paņemiet kaltētu gaļu un ekotazu, bet ne vairāk kā trim dienām. Jūsu uzdevums - vērot. Paņemiet lokus, un paņemiet arī hezocanu pašaizsardzībai. Ejot uz dienvidiem, neizlaidiet no redzesloka upi, ja pat tas pagarinātu ceļu. Ejiet lidz tumsai un palieciet pie upes arī naktī. Ja neesam sūtījuši jums pakaļ, atgriezieties trešajā dienā. Ilgāk mēs še nepaliksim. Un visu laiku vērojiet upi. bet, tiklīdz pamanāt maragus, tā pametiet to. Tad jums jāatgriežas, cik vien ātri iespējams.
Abi mednieki aizskrēja vieglā, naigā solī. Debesis sedza mākoņu vāks un gaiss bija dzestrs, kas skriešanu tikai atviegloja. Viņi skrēja gar platās upes krastu, vajadzības gadījumā šķērsojot sēkļus vai rāpdamies stāvās kraujās un visu laiku vērodami ūdens klaju, kas tomēr palika tukšs. Kad saule bija jau augstu, viņi, sviedros izmirkuši, apstājās un remdēja slāpes dzidrā ūdenskritumiņā, kas vēlās pār akmens radzi krasta kraujā. Mednieki atsvaidzināja sejas šļakatās un mazliet pazelēja kūpināto gaļu. Ilgi atpūsties nedrīkstēja.
Pēcpusdienā izlūki sasniedza vietu, kur upe meta plašu loku līdzenumā. Viņi atradās augstākā vietā un varēja redzēt, kā upe aizlokās sānis un atgriežas atpakaļ.
- īsāk būs aizšaut pa taisno, - Sigurnats ieteicās. Peremandus palūkojās visapkārt un ar delnu notrausa sviedrus.
- īsāk gan, bet tad mēs uz bridi neredzēsim ūdeni. Viņi var paslidēt garām. Mums jāturas upmalā.
Veroties uz dienvidiem, šķita, ka virs apvāršņa pamazām ceļas tumšs mākonis. Mednieki neizpratnē nolūkojās šajā neredzētajā parādībā.
- Kas tas tāds? - Sigurnats ievaicājās.
- Putekļi, - Peremandu sprieda. - Putekļu mākonis. Varbūt kāds liels pīļknābju bars.
- Cik sen mēs tos jau medijam, bet ne reizes nav gadījies redzēt kaut ko tādu. Tas ir tik milzīgs, tik plašs - turklāt vēl aug.
Viņi turpināja vērot mākoņa tuvošanos, līdz tā pakājē varēja sazīmēt dzīvnieku aprises. Patiešām milzīgs ganāmpulks. Daži skrēja lielajai grupai pa priekšu, un Peremandus, piesedzis acis ar roku, centās kaut ko saskatīt.
- Tie ir maragi! - viņš pēkšņā pārbīlī iesaucās. - Nāves nūju maragi! Skrienam!
Viņi metās atpakaļ gar upmalu. Zāle sniedzās līdz ceļiem, un skrējēju augumus varēja saskatīt pa lielu gabalu. Aiz muguras atskanēja piesmakuši auri, smagu soļu duna, sprakšķoši šāvieni.
Sigurnats pameta rokas gaisā un pakrita. Peremandus tik vien paspēja pamanit kā dzelksni izaugam biedra sprandā. Skaidrs, ka klajumā glābiņu velti meklēt! Peremandus metās pa kreisi, uz upes krasta krauju, kritienā vēl paspēja apgriezties, un pazuda dzelmē tālu lejā.
Divi lielie zvēri nobremzēja pie kraujas, un abas jātnieces notrausās no saviem augstajiem segliem, piekalušas skatienus dubļainajai straumei. Neko nemanīja. Abas ilgi stāvēja klusēdamas. Tad viena apgriezās un devās atpakaļ pie tarakasta.
- Ziņo Vaintē, ka mēs uzgājām divus astazous, - viņa pavēlēja. - Abi miruši. Pārējie tā ari neuzzinās par mūsu tuvošanos. Mēs uzbruksim, kā plānots.