Attāli kliedzieni izrāva Keriku no miega, un viņš truli blenza telts tumsā. Arī Armuna sakustējās un miegā neapmierināta ņurdēja, piespiezdamās ciešāk savam vīrietim. Kliedzieni tuvojās; Keriks pietrausās kājās un rakņājās pa zvērādām, meklēdams savu tērpu. Atsviedis telts aizkaru, viņš redzēja skriešiem tuvojamies mednieku grupu ar lāpām. Divi stiepa tumšu priekšmetu, kas izrādījās mednieks, ļengans un nedzīvs. Visiem pa priekšu traucās Herilaks.
- Viņi nāk! - viņš auroja, un Keriks sajuta matus uz pakauša saslienamies stāvus.
- Tas ir Peremandus, - Herilaks paskaidroja. - Viņš skrējis augu dienu un bezmaz cauru nakti!
Peremandus bija pie apziņas, bet pilnīgi bez spēka. Citi viņu vilka, un nabagam pēdas ļengani švīkāja putekļaino zemi. Tad gādīgas rokas viņu apsēdināja zemē. Šaudīgajā lāpu gaismā āda šķita gluži balta, bet ap iekritušajām acim melnēja riņķi.
- Nāk… - viņš gārdza. - Aiz manis… Sigurnats miris…
- Vai pie upes ir sargi? - Keriks satraucās, bet Peremandus pakratīja galvu.
- Ne pa ūdeni. Pa zemi.
- Skriešiem! - Herilaks uzsauca medniekiem, kuri nesa Peremandu. - Modiniet visus! Atsūtiet samadarus šurp!
No telts izslīdēja Armuna, noliecās pār Peremandu un pielika ūdens kausu pie viņa lūpām; skrējējs, piepūlē elsdams, to alkaini izstrēba. Tagad viņa vārdi skanēja mazliet brivāk.
- Mēs vērojām upi, bet viņi nāca pa sauszemi. Vispirms - putekļu mākonis, lielāks, nekā jebkad redzēts. Tad - maragi, neskaitāmi maragi, kāju ņirba, soļu duna, nāvesnūju maragi mugurā. Maragi jāja arī uz citādiem zvēriem, lielākiem, ātrākiem - visiem priekšgalā. Kad mēs metāmies skriet, mūs ieraudzīja. Trāpīja Sigurnatam. Es ieniru upē un aizturēju elpu, cik vien ilgi jaudāju. Un peldēju dziļi, dziļi, pa straumei. Kad uzniru, viņu vairs nebija. Es ilgi paliku ūdeni.
Kamēr viņš runāja, atsteidzās samadari, un aizvien vairāk mednieku savācās visapkārt un mēmā klusumā klausījās. Viņu sejas liesmoja lāpu atblāzmā.
- Kad es izlīdu no ūdens, viņi bija projām. Es redzēju putekļus, kas iezīmēja viņu attālinošos pulkus. Tie attālinājās ļoti ātri. Es aiztraucos nopakaļ pa nomītās zāles sliedi, platu kā upe, maragu mēslu čupu iezīmētu. Es sekoju, līdz saule nolaidās zemu un varēja redzēt, ka viņi apmetas pie upes. Apstājos arī es un piegāju tuvāk. Margalus reiz teica, ka viņi nemīl nakti un tumsā nestaigā. To atcerējies, es sagaidīju saulrietu. Tiklīdz iestājās tumsa, es apmetu lielu loku uz austrumiem, lai neuzdurtos maragiem. Neesmu viņus vairs redzējis. Es skrēju bez apstājas, es skrēju un atskrēju. Sigurnats ir miris.
Viņš atslīga uz zemes, garās runas nogurdināts. Jaunās ziņas lēja klausītāju sirdīs izbīli. Nāve tuvojās strauji.
- Viņi uzbruks, - Keriks konstatēja. - īsi pēc rītausmas. Viņi skaidri zina, kur mūs meklēt. Šīs lietas viņi plāno rūpīgi. Viņi būs apstājušies uz naktsguļu tieši tik tālu, lai netiktu novēroti, toties paspētu dot triecienu vēl rīta pusē.
- Mums jāaizstāvas! - Herilaks noskaldīja.
- Nē! - Keriks nedomājot iebilda. - Mums nav jāatrodas šeit.
Kerikam nebija jāprāto. Spēcīgās izjūtas pilnībā aizstāja prāta darbibu.
- Ja mēs mūkam, viņi uzbruks mums ceļojuma kārtībā. Mēs nespēsim aizstāvēties, mūs apkaus bēgošus. Labāk jau palikt šeit, kur mēs varam nocietināties.
- Uzklausi mani! - Keriks neatlaidās. - Ja mēs paliekam šeit, tas būs tieši tas, ko viņi gaida. Ko viņi grib. Tas taču ir viņu plāns: uzbrukt mums šajā vietā. Vari būt drošs, ka uzbrukums ir izstrādāts lidz sīkumiem un tā mērķis ir mūs iznīcināt. Mums jānomierinās un jāapsver vislabākie izdzīvošanas ceļi. Tie zvēri, ar ko viņi jāj… Es nekad agrāk neesmu redzējis tādus vai pat dzirdējis par tiem. Tas gan neko nenozīmē. Viņiem šeit ir pieejama palīdzība no visas viņu pasaules. Savādu radījumu ir bez sava gala - visādi maragi, ko mēs pat iedomāties nevaram. Bet tagad mēs zinām par tiem, mēs esam brīdināti. - Viņš pārlaida skatienu visapkārt. - Šo apmetnes vietu mēs izvēlējāmies tāpēc, ka tā ir pie ūdens, bet uzbrukumu no upes varētu veiksmīgi atsist. Vai viņi tuvojas ari pa ūdeni? Vai tu redzēji kādas laivas?
- Nevienu, - Peremandus atbildēja. - Upe bija tukša. Viņu ir tik daudz, ka palīdzība nav vajadzīga. Viņu tur bija kā gājputnu pirms rudens lidojuma uz dienvidiem. Kā lapu, kam nav skaita.
- Mūsu ērkšķu žogu sabradās, - Keriks secināja. - Un mūs arī. Mums jāaiziet nekavējoties. Uz ziemeļiem. Te palikt nedrīkst.
Murmulēšana aprima. Neviens neņēma vārdu, jo stāvoklis bija pārāk neparasts, nezināms. Mednieki uzlūkoja savus vadoņus. Samadari pievērsās Herilakam. Lēmums jāpieņem viņam.
Herilaka seja bija tikpat drūma kā citas sejas visapkārt, - vēl drūmāka, jo tagad uz viņu gūla visa atbildība. Viņa acis šaudījās uz visām pusēm, tad mugura iztaisnojās un šķēpa kāts triecās pret zemi.
- Mēs iesim! Margalum taisnība. Palikt šeit nozīmē doties drošā nāvē. Ja mums jānocietinās, lai tas notiek kādā mūsu izvēlētā vietā. Nakts ir vēl tikai pusē. Mums jāizmanto atlikusī tumsa. Novāciet teltis…
- Nē! - Keriks metās starpā. - Tā būtu kļūda. No visiem viedokļiem. Tas prasa laiku, un laika mums patiešām nav. Ja iekrausim teltis, šļūceņi būs smagi pielādēti un mūsu solis būs smags. Mēs ņemam līdzi ieročus, ēdamo un drēbes, - un neko vairāk.
Klausījās arī sievietes, un tagad viena, apjaušot zaudējumu, ievaimanājās.
- Mēs varam uztaisīt jaunas teltis, - Keriks aizrādīja. - Mēs nevaram no jauna uztaisīt dzīvības. Iekraujiet šļūceņos tikai to, ko es teicu; arī mazus bērnus varētu vest jāšus. Atstājiet teltis stāvam. Maragi taču nezinās, ka tās tukšas. Viņi uzbruks, tērēs dzelkšņus, zaudēs laiku. Mēs nevaram atļauties noniecināt ne mirkli laika. Es ieteiktu darit tā.
- Dariet, kā margalus pavēl! - Herilaks, šķēpu vēcinādams, iesaucās. - Ejiet!
Mastodonti taurēdami pauda neapmierinātību ar traucējumu, bet neganti
sitieni vārīgajos mutes kaktiņos lika dzīvniekiem pakļauties. Steigšus atdzīvināja ugunskurus telšu priekšā un sajūdza šļūceņus. Keriks atstāja Armunu vācam kopā visu nepieciešamo un devās uz kolonnas galvgali, kur jau gaidīja Herilaks.
Herilaks norādīja uz ziemeļiem.
- Tur zeme ceļas augšup, kā atceraties. Pauguri ir mežaini un brikšņaini, vietām caur zemes virskārtu izspraucas kalnu akmens. Pirms mūs panāk, mums jānokļūst tur. Tieši tur mēs atradīsim pozīcijas, lai aizstāvētos.
Nebija viņi vēl atstājuši apmetni, kad uzlēca mēness, iezīmēdams rītausmas tuvošanos. Samadi izkārtojās vienā rindā, mednieki sabikstīja mastodontus, kas, neapmierināti taurēdami, metās rikšos, un paši aizcilpoja līdzās. Jau ilgu laiku viņi medīja šajā zemē, zināja katru ieplaku un katru izcilni. Izvēlētais ceļš uz ziemeļiem bija pats īsākais un taisnākais.
Kad pār zemi nolija pirmie rītausmas stari, kolonna jau bija izstiepusies un gāja soļos. Mastodonti bija pārāk noguruši, lai kurnētu, un truli slāja, stampājot zemi. Čāpoja arī mednieki, mezdami skatus atpakaļ, kur gan nebija ko redzēt. Pagaidām.
Gājiens turpinājās. Laiks vēl ritēja mokoši gausi, līdz Herilaks uzsauca:
- Stāt! Padzersimies un atvilksim elpu.
Viņš lūkojās atpakaļ, līdz pievilkās arī gājiena aste, un paaicināja Peremandu.
- Tu zini, cik tālu bija maragi no mūsu apmetnes. Vai viņi to būs jau sasnieguši?
Peremandus, domigi piemiedzis acis, vērās uz dienvidiem, līdz negribīgi
palocīja galvu.
- Man tas prasīja ilgāku laiku, viņi pārvietojās daudz ātrāk. Nu viņi būs jau klāt.
- Un drīz vien panāks ari mūs pašus, - Herilaks drūmi piemetināja, ar acīm nomērodams kalnu piekāji austrumos. - Lūk! Tur mums jāatrod vieta aizsardzības pozīcijām. Uz priekšu!
Pēc laiciņa jau varēja nojaust kāpumu; pagurušie mastodonti zaudēja tempu, un tos nācās bikstīt. Taka veda no ielejas kalnup, projām no pierastajiem upes līčiem. Kāds mednieks no priekšgala atrikšoja atpakaļ pie Herilaka.
- Kāpums kļūst stāvāks, un drīz vien jau būs grūti rāpties.
Pēc brītiņa, kad samadi aizelsušies pārvarēja kārtējo nogāzi, Herilaks norādīja uz vēl stāvāku, akmeņiem nobirušu krauju, kura augšupceļā ietiecās kalna mežainajos sānos.
- Lūk, arī tas, kas mums vajadzīgs. Ja mēs tur izkārtosimies un nogaidīsim, viņiem neizdosies nemanīti uzbrukt no muguras. Nāksies pārvarēt šo nogāzi. Viņi ies pa klajumu, kamēr slēpsimies starp kokiem. Tur arī apmetamies!
Piemeimuroja arī Keriks un uzņēma šo ziņu ar atvieglojumu. Kāja sāpīgi pukstēja pēc nogurdinošā gājiena, un katrs solis sagādāja ciešanas. Tomēr tagad nav īstais brīdis domāt par sevi.
- Labs plāns, - viņš piekrita. - Lopi ir noguruši un tālāk netiks. Viņi jāiedzen dziļāk mežā, jāpaēdina un jāatpūtina. Un sievietes arī. Mums visiem nedaudz jāatpūšas, jo ar tumsu mēs dosimies tālāk. Ja maragu pūļi ir tik milzīgi, kā stāstīja Peremandus, mēs diez vai varētu viņus visus apkaut. Labi, ja varētu viņus apturēt. Ko tu par to saki. Herilak?
- Es teiktu, ka šī doma ir smaga kā akmens. Bet laikam taču ari prātīga. Mēs gaidisim uzbrukumu mežmalā. Mastodonti iesprauksies dziļāk starp kokiem. Harhavola! Man vajag ātrus skrējējus no tava samada, kas izraudzītos ceļu mežā un aiz tā, kamēr vēl gaišs. Mēs cīnīsimies! Pēc tumsas iestāšanās turpināsim ceļu.
Bēgļi vēl nebija beiguši virzīties augšup, kad kāds mednieks izkliedza brīdinājumu un norādīja uz rietumiem, uz biezējošu putekļu mākoni, kas cēlās aiz pirmā paugura šajā virknē. Šis skats lika atpalicējiem pasteigties.
Kailos zarus grabināja spirgts vējiņš. Keriks apsēdās mikstajā zālē līdzās Herilakam, ļaujot pēcpusdienas saulei glāstīt seju, un rūpīgi salādēja dzelkšņus hezocanā. Mākonis tuvojās. Herilaks piecēlās un ar mājienu lika medniekiem piesegties.
- Slēpieties! - viņš uzsauca. - Un nespiediet nāvesnūjas, kamēr neesmu pavēlējis, lai cik tuvu viņi arī būtu! Kad pavēlēšu - šaujiet! Slaktējiet tā, ka līķi kraujas grēdās, un neļaujiet viņiem pasprukt garām! Neatkāpieties bez pavēles! Pēc pavēles - atkāpieties, bet tikai mazām grupiņām! Patverieties aiz kokiem! Ļaujiet citiem tikt jums garām! Es gribu, lai mednieki slēpjas un šauj - bez mitas! Lai maragi krit starp kokiem, kā krita piekalnē! Atcerieties: mēs esam vienigais šķērslis starp maragiem un samadiem! Nelaidiet viņus garām!
Maragi bija tuvu. Putekļu mākonis jau vēlās no pēdējās ielejas, ko samadi tikko kā šķērsojuši. Keriks visā garumā izstiepās aiz resna koka stumbra, atspiedis hezocanu pret kritušu zaru. Nogāzes zāle vējā šūpojās. No tās pacēlās putnu bars un uzspurdza augstu virs galvas. Attālā duna pieauga vai pērkona stiprumā.
Piepeši paugura kauprē nesteidzīgā, bet neatlaidīgā solī iznira tumši apveidi. Keriks nekustīgi gulēja, plakdams pie zemes un ieklausīdamies savas sirds neprātīgajā skrējienā.
Jājamlopi izrādījās lieli, skatā lidzīgi epetrukiem, un pārvietojās uz pakaļkājām, resnajām astēm vagodami zāli. Katram uz skausta tupēja pa jilanē.
Jātnieces pārlūkoja nogāzi un mežaudzi aiz tās, nogaidot, līdz pietuvojas ari dobjākā, attālākā duna.
Kad kalnā sāka rindoties zemi dzīvnieki ar pārāk daudziem kāju pāriem, Kerikam pat žoklis atkārās. Četras kājas katrā sānā, kopā - astoņas. Niecīgas galviņas uz resniem kakliem. Arī tie apstājās un drūzmējās, bruņotu fārgaju apsēsti. Tam viņi arī audzēti - lai atnestu šurp fārgajas, pūļu pūļiem.
Visa šī radība ņudzēja un mutuļoja, tad atsāka gaitu uz priekšu.
Vējš pūta no jilanē puses, atnesot viņu uzsaucienu skaņas, soļu dunu, lopu spiedzīgo kviekšanu un skābenu, netīkamu dzīvnieku ķermeņu smaku.
Uzbrucējas nāca tuvāk un tuvāk kokos patvērušos mednieku saujiņai, aizsedzot pamali. Skaidri iezīmējās vissīkākie dzīpari uz zvēru plankumotās ādas, ieročus sažņaugušas fārgajas, kas blisinājās caur putekļiem, un visam priekšā - jilanē uz saviem varenajiem jājamlopiem.
Uzbrucēju soļu varenajā ribā atskanēja Herilaka vīterojošais signāls.
Nosprakstēja pirmās nāvesnūjas.