Keriks izšāva uz tuvāko jilanē, netrāpīja, bet nogāza tās jājamlopu. Radījums vēl izslējās, bet tūdaļ arī smagi novēlās zemē. Jātniece nokrita veiksmīgi un jau lūkoja laist darbā hezocanu, bet Kerika nākamais šāviens ķēra viņu kaklā, un nelaimīgā sakņupa zālē.
Sākās slaktiņš. Pirmās uzbrucēju līnijas nogāza blīva zalve no kokiem. Daudz neveiklo astoņkāju krita un sagūla kaudzēs, izbārstot pa zemi fārgajas. Tie nedaudzie, kas vēl turpināja gājienu, tomēr gāja bojā krietni pirms mežmalas sasniegšanas. Izglābušies metās atpakaļ un sadūrās ar aizmugurējiem, kuri vēl turpināja uzbrukumu. Dzelkšņi lija pār ķermeņu ņudzekli, un līķu kalni auga. Uzbrukums apsīka, gaisu pildīja zem krītošajiem lopiem pakļuvušo sadragāto fārgaju sāpju brēcieni.
Tagad komandas izkliedza jilanē arjergards tarakastu mugurās. Viņu vadībā fārgajas meklēja patvērumu un atklāja atbildes uguni. Keriks nolaida ieroci un ieklausījās, jo šo to no teiktā saprata. Viena jātniece atdalījās no uzbrucējām, pievērsa sev uzmanību un izkliedza pavēles. Keriks pacēla šaujamo, bet aptvēra ka viņa rūpīgi turas ārpus šāviena attāluma. Tagad varēja gluži skaidri sadzirdēt šo balsi, kura centās haosā ieviest kārtību. To saprata arī Keriks.
Viņš sastinga platām acīm, sažņaugtām dūrēm un saspringtiem muskuļiem. Šī balss! Šo balsi viņš pazina.
Bet Vaintē taču ir mirusi, viņš pats to nogalināja! Iedūra, kā nākas. Viņai jābūt pagalam!
Tik un tā - tā bija Vaintē balss, skaļa un pavēloša. Keriks pielēca kājās, cenzdamies saskatit skaidrāk, bet viņa bija jau novērsusies. Tiklīdz Vaintē pagriezās atpakaļ, Keriks saņēma smagu dunku mugurā, novēlās zemē un tika aizvilkts atpakaļ slēpni. Lapās visapkārt čabēja dzelkšņi. Herilaks viņu atlaida un piesedzās arī pats.
- Tā ir viņa! - Keriks saspringti čukstēja. - Tā, kuru es nogalēju, maragu samadars! Bet es viņu nogalēju, tu taču redzēji!
- Es redzēju, ka tu sadūri kādu maragu. Varbūt tos nav tik viegli nonāvēt.
Tātad dzīva gan. Šaubu nav. Dzīva. Keriks papurināja galvu un pacēla hezocanu. Nav vaļas domāt par tādām lietām! Ja vien… Viņš varētu nonāvēt viņu tagad.
Keriks piespieda sevi atgriezties pie kaujas.
Līdz šim uzbrucējas bija tērējušas maz dzelkšņu, jo pēkšņais trieciens izrādījās graujoši spējš. Šobrīd viņas rada patvērumu aiz savu kritušo kaudzēm un deva prettriecienu. Neskaitāmie dzelkšņi čabināja lapas un šūpoja zariņus.
- Nerēgojies! - Herilaks šņāca. - Pieploc pie zemes! Gaidi uzbrukumu.
Jilanē, kuras izspruka no pirmā trieciena, tagad turēja savus lielos tarakastus
drošībā aiz araktopu un fārgaju masas. Pavēle atspiest uzbrukumu izsauca lielu kņadu. Fārgajas negribigi cēlās un skrēja uz priekšu nāvē. Pretuzbrukumu apspieda, vēl nesākušos.
- Atsitām gan, - Herilaks gandarīts konstatēja, vērodams līķiem piekaisīto nogāzi. - Mēs varam viņus noturēt.
- Tiesa gan, ne ilgi, - Keriks iebilda, norādīdams lejup. - Uzbrūkot no ūdens, tās izvēršas aplīkus abos sānos un sakļaujas aiz pretinieka muguras. Manuprāt, tieši tas notiek arī šobrīd.
- Mēs varam to nepieļaut!
- Kādu brīdi. Bet es zinu viņu taktiku. Viņas uzbruks aizvien plašākā un plašākā frontē, līdz tomēr apņems mūsu flangus. Mums jābūt gataviem.
Kerikam bija taisnība. Fārgajas rāpās lejup no astoņkājainajiem araktopiem un izkārtojās visā piekalnes platībā, apņēmīgi kāpdamas augšup. Tās gāja bojā. bet aiz viņām jau nāca jaunas. Jilanē komandieres neraizējās par lielgabalu gaļu. Parādījās jaunas un jaunas fārgajas, slēpdamās aiz kritušajām, un dažas bezmaz aizkļuva līdz pašai mežmalai.
Pirmā fārgaja atrada patvērumu starp kokiem tikai pusdienlaikā. Viņai pievienojās arī citas, un tanu aizsargspēkiem nācās atkāpties.
Sākās citāda, ne mazāk asiņaina kauja. Maz bija fārgaju ar pieredzi mežā. Tiklīdz kāda atstāja aizsegu, tā parasti arī krita. Bet viņas joprojām nāca. Kaujai vairs nebija frontes, mednieki un medijamie meža puskrēslā sajuka vienā ņirbā.
Keriks lidz ar pārējiem atkāpās, vairs nejuzdams sāpes kājā un gādādams, lai starp viņu un fārgajām allaž paliktu koku biežņa, tomēr, tiklīdz viņš iztaisnojās, atskanēja sauss sprakšķis un krevē pie pašas sejas iecirtās dzelksnis. Keriks apcirtās un ar kreiso roku ietrieca šķēpu fārgajā, kas bija pielavījusies no mugurpuses, apņēmīgi izrāva ieroci un metās dziļāk mežā.
Atsākās atkāpšanās. Pavēloši čuksti dzina mastodontus, aiz tiem savācās mednieki un sedza aizmuguri. Caur mežu atskanēja arī skarbākās balsis izsauktas komandas, un Keriks, pielicis delnu pie auss, apstājās, uzmanīgi ieklausījās un metās caur kokiem pēc Herilaka.
- Viņas atvelk spēkus! - Keriks sēca. - Es nevaru droši spriest par viņu teikto, neredzot viņas, bet ir frāzes, ko var saprast.
- Vai viņi ir sakauti un bēg?
- Nē taču. - Keriks pacēla skatienu uz tumstošo debesi virs koku galotnēm. - Nāk nakts. Viņas atkāpjas klajumā. No rita sekos jauns uzbrukums.
- Bet mēs jau būsim gabalā. Trauksim nu atpakaļ pie samadiem.
- Vispirms gan jāizdara viena lieta. Mums jāizķemmē mežs un jāuzmeklē nāvesnūjas - cik vien daudz var. Tad varam iet.
- Tev taisnība. Nāvesnūjas un dzelkšņi. Esam pamatīgi izšāvusies.
Kad viņi, ieročus savākuši, atkal pievienojās samadiem, bija jau melna nakts. Keriks nāca pēdējais. Viņš vēl pārlūkoja nogāzi; Herilaks viņam uzsauca, Keriks pamāja pretī un rādīja lejup.
- Liec citiem atgriezties ar ieročiem. Es gribu, lai mēs abi piekļūtu tuvāk maragu apmetnei. Viņiem nepatīk tumsa. Varbūt mēs kaut ko varam pasākt.
- Uzbrukt naktī?
- Tieši to vajadzētu noskaidrot.
Viņi uzmanīgi soļoja, turot ieročus gatavībā, bet ienaidnieks bija jau atstājis nokalni. Tiesa gan, pārāk tālu tas nebija ticis. Tālu lejup zāļainajā nogāzē melnēja apmetne. Klusa un nekustīga vīdēja tumšo ķermeņu gūzma.
Abi mednieki ne bridi nezaudēja modrību. Viņi tuvojās knūpus un, nonākuši jau gluži tuvu, turpināja ceļu lišus. Krietna bultas šāviena attālumā no jilanē apmetnes Herilaks apturēja Keriku ar vieglu pieskārienu plecam.
- Tas izskatās pārāk vienkārši, - viņš čukstēja ausī. - Vai tiešām viņiem nav kaut kādas apsardzes?
- Nezinu. Viņas naktī guļ. Mums tas jānoskaidro.
Vēl pāris soļu tālāk Kerika pirksti sataustīja kaut ko savādu - tādu kā nūju, kā vīnstīgu, kā sprunguli zālē. Tas gausi slīdēja caur pirkstiem.
- Atpakaļ! - viņš uzsauca Herilakam, bet tūdaļ arī tieši priekšā iemirdzējās gaisma. Blāva gaisma, kas strauji pieņēmās spēkā, līdz spoži apspīdēja visu apkārtni. Atskanēja šāvienu sprakšķi, un čabēdami visapkārt zālē sabira nāves dzelkšņi. Mednieki līda, cik ātri vien spēja, līdz nokļuva glābjošajā tumsā, kur pielēca kājās un metās skriešus. Ļimstošām kājām un aizrautu elpu viņi sasniedza kalna kaupri.
Aiz muguras gaisma izplēnēja un atkal nolaidās nakts. Jilanē bija ņēmušas vērā mācību pēc slaktiņa liedagā. Viņas vairs nepieļaus uzbrukumu naktī.
Kerika un Herilaka savāktos dzelkšņus un hezocanus ielādēja šļūceņos, un atsākās atkāpšanās. Pa ceļam Herilaks aprunājās ar samadariem.
Četri mednieki nebija atgriezušies no kaujas mežā.
Viņi pārvietojās gausi, pārāk gausi, lai varētu izbēgt no uzbrukuma, kas, bez šaubām, gaidāms rīt no rita. Pēc divām naktīm nebeidzamas iešanas bez miega visi jutās slābani. Mastodonti bikstīšanu uzņēma ar skaļiem bauriem. Un tomēr - samadi turpināja vilkties uz priekšu, jo citas izejas nebija. Palikt nozīmētu mirt.
Zeme bija nelīdzena, klinšaina, turklāt pārsvarā veda kalnup. Gaita kļuva lēnāka un lēnāka, un krietnu bridi pirms rītausmas aprima pavisam. Sorlis steidza pie Herilaka ar ziņu.
- Lopi nekust! Viņi neies tālāk! Varam kaut šķēpiem durt!
- Tātad paliekam šepat, - Herilaks izmocītā balsī noteica. - Pagulēsim, atpūtīsimies. Līdz ar saullēktu atsāksim virzīties uz nākamo pozīciju.
Rītausmā sacēlās salts vējš, un cilvēki, izlīduši no saviem kažokādu pēļiem, drebinājās un dīdījās. Visi jutās nomākti un izsmelti. Tikai skaidrā apziņa, ka ienaidnieks tuvojas, lika viņiem no jauna doties ceļā. Armuna klusēdama soļoja lidzās Kerikam. Šobrīd vārdi šķita lieki. Jāliek tikai kājas uz priekšu - viena pēc otras -, jābiksta neapmierinātie mastodonti, un viss.
Kāds mednieks apstājās takas malā, atspiedās uz šķēpa un sagaidīja pienākam Keriku.
- Sakripeks vēlas, lai tu aizej uz priekšgalu pie viņa.
Saņēmis spēkus, Keriks metās smagnējā riksī par spīti pulsējošajai sāpei kājā - garām šļūceņiem un grīļīgajiem ļaudīm. Tagad gāja arī mazi bērni, bet zīdaiņus nesa sievietes vai lielākie bērni. Pat ar daļēji atslogotiem šļūceņiem, mastodonti pagurumā ļima. Ilgi šāds gājiens vairs nevarēja turpināties.
Kad Keriks sasniedza Herilaku, tas rādīja uz kalniem tieši priekšā.
- Tur ir atrasta apmežota kore, - viņš stāstīja, - ļoti līdzīga tai, pie kuras mēs nakšņojām vakar.
- Nav… gana laba… - Keriks sēkdams elsa. - lenaidnieču ir pārāk daudz. Viņas mūs apies un atspiedīs atpakaļ.
- Viņi varētu būt guvuši labu mācību. Pat maragi nav tik stulbi. Viņi turēsies pa gabalu. Viņi zina, ka uzbrukums nesīs nāvi.
Keriks nelaimīgs noraidoši papurināja galvu.
- Tā varētu darīt tani. Viņi varētu redzēt citus krītam un izbīties. Ar maragiem tā nav. Es viņus pazīstu - pat pārāk labi. Jilanē, kuras jāj uz lielajiem zvēriem, aizmugurē jutisies drošībā. Un būs drošībā. Un turpinās dzit fārgajas uzbrukumā, kā pirmīt.
- Bet jā nu tās neiet?
- Viņas nevar. Tas nav iespējams. Ja viņas komandu sapratušas, tad klausa tai. Tā ar viņām ir. Viņas uzbruks.
- Maragi, - Herilaks novilka, pretīgumā atņirgdams zobus. - Bet ko tad lai mēs darām?
- Turpināsim ceļu, ko gan citu… - Keriks bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Viņa āda nogurumā bija kļuvusi pelnu pelēka. - Ja mēs apmetamies še klajumā, mūs apkaus. Mums jāiet tālāk. Jāuzmeklē kāda augstiene, kur varbūt iespējams aizstāvēties.
- Augstieni var aplenkt. Tad nu mēs noteikti kritisim.
Taka veda augšup aizvien kraujāk. Cilvēki klunkuroja, smagi kampdami elpu.
Pēc kores sasniegšanas gribot negribot nācās apstāties. Keriks pakrita, krampju saliekts deviņos līkumos. Procesijas astes gals lēnām vilkās augšup. Keriks stenēdams pieslējās kājās un palūkojās uz priekšu, uz kāpumu, kas būtu jāpārvar līdz nākamajai augstienei. Viņš, muti iepletis, sastinga apaļām acīm.
- Herilak! Vei, tur. taisni priekšā, uz to kalnaini! Redzi?
Herilaks piesedza acis un palūkojās, tad paraustīja plecus un novērsās.
- Sniegs. No šejienes ziema vēl neatkāpjas.
- Tu nesaproti? Maragi taču nepanes aukstumu! Un viņu jājamlopi neies sniegā. Tur viņi mums nespēs sekot!
Herilaks atkal pacēla skatienu, bet šoreiz jau cerīgāk.
- Sniegs nemaz nav tik tālu. Šodien mēs varam tur nonākt. Ja vien ejam.
Viņš sasauca medniekus, kuri gāja priekšgalā, izdāļāja jaunos rīkojumus un,
apmierināti nokrekšķējies, apsēdās.
- Samadi turpinās ceļu. Bet mums dažiem jāpaliek iepakaļ un jāaizkavē sekotāji.
Bija parādījusies cerība, un izredzes izdzīvot deva samadiem jaunu spēku. Pat mastodonti sajuta šo mundrumu un taurēdami cilāja snuķus. Mednieki sekoja kolonnas virzības maiņai - uz augstajām'virsotnēm -, un paši devās projām kā pēdējie. Tagad viņi medīs maragus tāpat, kā medī ikvienu negantu zvēru.
Kad samadi bija jau pilnībā izzuduši skatienam, Herilaks apstādināja medniekus zem pašas izejas no ielejas. Birstošajā, akmeņainajā nogāzē vietumis vīdēja lieli klintsbluķi.
- Šeit mēs viņus apturēsim. Lai viņi iekļūst mūsu skavās. Tad mēs viņus apšausim. Novāksim vadoņus. Atspiedīsim atpakaļ. Sagrābsim ieročus un dzelkšņus. Ko viņi pēc tam darīs, margalu?
- To pašu, ko vakar, - Keriks noplātīja rokas. - Viņas turēsies mūsu priekšā drošā attālumā un sūtīs fārgajas, lai iet pār kalna kaupri, apiet flangus un nokļūst mums aizmugurē.
- Tieši tas mums vajadzīgs. Mēs atkāpsimies, pirms vēl slazds būs saslēdzies…
- … un izliksim vēl nopietnākus slazdus viņiem! Un atkal, un atkal! - Sorlis izsaucās.
- Tā gan, - Herilaks pasmaidīja, bet viņa saltajā smaidā nepazibēja ne humora dzirksts.
Viņi izraudzījās slēptuves aiz klintsbluķiem gar abām ielejas sienām. Daudzi, arī Keriks, tiklīdz saļimuši zemē, tūdaļ arī iemiga, bet Herilaks, sakripeks, zvilnēja acim vaļā, modri vērodams kāpumu starp divām rūpīgi uzstādītām akmens plāksnēm.
Ieraudzījis pirmās jātnieces, Herilaks steigšus deva rīkojumu modināt gulētājus. Drīz vien ielejā jau rībēja araktopu smagie soļi. Jilanē tarakastu mugurās jāja karapulka priekšgalā un rādija virzienu. Viņas virzījās augšup pa nogāzi, garām tanu slēpņiem, un gausākais araktops vēl nebija nonācis šāviena attālumā, kad priekšgals jau sasniedza virsotni.
Pēc komandas sākās šaušana.
Slaktiņš bija drausmigs, pulka bargāks nekā vakar. Mednieki šāva un šāva bez mitas, un paši sajūsmā auroja. Augstāk nogāzē uzkāpušās jilanē tika nodzītas atpakaļ, viņu jājamlopu milzīgie līķi kūleņodami vēlās lejup nāves jūklī. Arī araktopi krita viens pēc otra, lidz ar fārgajām. Bēgošās apšāva. Uzbrucēju priekšējās rindas retinājās, un naidnieks atvilka spēkus, lai pārgrupētos. Mednieki viņas vajāja, slēpdamies aiz kritušajām un likdami lietā to ieročus. Viņi mitējās tikai tad, kad novērotājs kalna kauprē deva zīmi. Šāvienam nesasniedzamā attālumā viņi lēkšoja augšup pa nogāzi un devās tālāk pa šļūceņu iebrauktajām vagām.
Vēl divas reizes maragi atdūrās pret slēpni, vēl divas reizes viņu pulki krita rindām vien un ieroči palika pretiniekam par laupījumu. Tad tani atkal bēga pa iemīto taku, bet saule jau slīga aiz apvāršņa.
- Šādi mēs vairs tālu netiksim, - Keriks aizrādija, zvārodamies aiz spēku izsīkuma un sāpēm.
- Bet nāksies! Citas izejas nav! - drūmi atcirta Herilaks, spītīgi sperdams soli pēc soļa. Pat viņa spēki bija izsmejami. Viņš vēl varēja paiet, bet apzinājās, ka ne viens vien teju teju kritīs.
Sejā cirtās skaudrs vējš. Kājas sametās; viņš apstājās un pavērās uz priekšu.
Herilaka uzvarošais sauciens izrāva Keriku no trulās apātijas. Arī viņš palūkojās uz nogāzi, blisināja acis un centās izsekot biedra rādītājpirkstam.
Uz dubļainās un izdangātās takas starp dziļajām pēdām melnēja mastodon- ta mēslu čupa, un tajā vidēja balti punktiņi. Uz zemes visapkārt varēja redzēt arī lielākus baltus pleķus.
Sniegs.
Samadu iemītā taka aizvijās augšup pa sniegotu klajumu. Keriks metās skriet, paklupa, saujām grāba salto, balto sniegu un svieda to gaisā, liekot citiem sajūsmā smiet un gavilēt.
Kraujas virsotnē viņi atvilka elpu, jau līdz ceļiem stāvēdami kupenās. Tālu lejā parādījās jilanē priekšgrupa. Sasniegušas sniegoto nogāzi, jātnieces grieza savus rumakus atpakaļ. Apstājās ari visa uzbrucēju orda. Jilanē jātnieces atgriezās pie saviem pulkiem un pēc īsas, drudžainas rosības atkal nošķīrās.
Pūlis atkal sakustējās. Lēnā, gurdā solī fārgaju pulki izzuda skatienam.