Upes ledus vāks bija salūzis un krāvās grēdās, kuras drīz vien līgani aizslīdēja lejup pa straumi, izzuzdamas jūrā. Pavasaris gan bija jau klāt, bet tumšākās vietās no krasta upē vēl iestiepās ledus mēles un kraujas pārkarēs blāvoja sačākstējis sniegs. Toties pļavā, pa kuru upe meta plašu cilpu, neliels stirnu bariņš jau mielojās ar dzeltenzaļiem, sulīgiem jaunās zālītes stiebriem.
Dzīvnieki saausījās un sāka ostīt gaisa pūsmas. Kaut kas viņus satrauca. Bariņš slaikiem lēcieniem nozuda starp kokiem.
Herilaks stāvēja stalto, mūžzaļo koku ēnā un ieelpoja skuju spirdzinošo smaržu, lūkodamies uz apmetni, ko viņi atstāja rudenī. Ziemas skavas atslāba; šogad pavasaris pienāca agrāk nekā daudzus iepriekšējos gadus. Varbūt nežēlīgās ziemas būs apsīkušas?
Varbūt.
Mežā bija dzirdama ādas iejūgu čīkstēšana un mastodontu auri. Dzīvnieki pazina apvidu un saprata, ka mājas ir klāt, ka ceļojumam pienācis gals.
No mežaudzes iznira mednieki ar Keriku priekšgalā. Tagad varēja apstāties un iekārtoties parastajā vietā, - ķerties pie nojumes būves no kritalām un kādu laiku palikt tepat. Ziema vēl pat nebija paspējusi pilnībā atkāpties, kad viņi jau izmeta to no galvas lidz ar domām par nākamo.
Varbūt…
Galvā iezagās tumšas domas un apēnoja saulaino dienu. Pasaulē bija jilanē. Un būs vienmēr. Nemitīgs drauds - kā vētra, kas var sākt trakot ik mīļu brīdi. Lai ko arī tani domātu, lai ko arī viņi vēlētos pasākt, it visam pāri klājās ši apziņa, šis briesmas no dienvidiem.
Viņa prātojumus izkliedēja skaļi un līksmi mastodontu spiedzieni. Ir gana! Savs laiks rūpēm, sava reize - nometnes būvei, uguns kuršanai un svaigas gaļas cepšanai. Un atpūtai.
Šo nakti viņi sagaidīja pie ugunskura, - Keriks, Herilaks un vecais Freikens. Un samadari. Vēderi bija pilni un sirdis - mierigas. Sorlis sarušināja uguni, uzsizdams dzirksteles, kas mirguļodamas izzuda tumsā. Nakts bija rāma; virs koku galotnēm izlīda pilnmēness. Sorlis izvilka gailējošu zariņu, papūta, lai tas uzliesmo, iegrūda uguni pīpes akmens kausā, dziļi ievilka dūmus, izpūta pelēku mutuli un pasniedza pīpi Harhavolam. Arī tas nodevās rituālam rāmi un svarīgi. Tagad viņi bija samadu samads, un neviens vairs nesmējās par viņa un citu aizkalniešu savādo izrunu. Kur nu - pēc kopā pavaditās ziemas, pēc kaujas ar maragiem! Jau trim viņa medniekiem bija sievietes no citiem samadiem. Tas ir ceļš uz mieru.
- Freiken! - Herilaks uzsauca. - Pastāsti mums par kauju! Pastāsti par kritušajiem maragiem!
Freikens papurināja galvu, liekot saprast, ka ir noguris, bet visi aizrautīgi turpināja lūgties, arī citi savācās ap ugunskuru, un vecais padevās. Brīdi kaut ko neskaidri zem deguna padūcis un iešūpojies ritmā, viņš sāka dziedošu stāstījumu par pērnās ziemas varoņdarbiem.
Visi gan paši bija tur piedalījušies un savām acīm vērojuši atstāstītos notikumus, bet šāds atstāsts skanēja daudz labāk. Ar katru reizi stāsts pilnveidojās, atkāpšanās kļuva mokošāka, sievietes - sīkstākas, mednieki - brašāki. Vienkārši neticama varoniba.
-… atkal un atkal kāpa augšup pa nogāzi, atkal un atkal mednieki stāja viņiem pretim un galēja tos atkal un atkal, un vēl un vēl, līdz katram medniekam apkārt sakrājās tāda kritušo grēda, ka tas vairs nespēja redzēt tai pāri. Ikviens mednieks nogalēja tik daudz maragu, cik zāles stiebru klāj kalna muguru. Ik mednieks bez mitas trieca šķēpu maragu ķermeņos, un katru reizi uz šķēpa sagūla pa pieciem pretiniekiem uzreiz. Stipri tos laikus bija mednieki, augsti bija kritušo naidnieku kalni.
Visi klausījās un māja ar galvām, un piepūtās lepnumā par paveikto. Pīpe ceļoja no rokas rokā, Freikens skandināja slavas dziesmu, likdams balsij te dramatiski pieaugt spēkā, te kaismīgi pieklust, un visi, pat sievietes un mazākie bērni, vaļā mutēm drūzmējās ciešā lokā.
Liesma noplaka; Keriks piesvieda kādu pagali un apreibis atslīga uz muguras. Pīpes dūms izrādījās negants, jauneklis vēl nebija pie tāda pieradis. Freikens ievistījās kažokādās un gurdi slāja uz telti. Arī samadari cits pēc cita devās pie miera, līdz pie uguns vairs palika tikai Keriks ar dažiem medniekiem. Herilaks stingi vērās liesmās, un Harhavola pusaizmidzis klanīdamies sēdēja viņam pie sāniem. Herilaks pievērsās Kerikam:
- Tagad viņi ir laimīgi. Ir miers. Un labi, ka viņi kādu laiku tā jūtas. Ziema bija gara un barga. Lai jau viņi aizmirst šo ziemu, pirms jāsāk domāt par nākamo. Un arī par maragiem ar nāvesnūjām.
Viņš ilgu laiku klusēja, tad atkal palūkojās uz Keriku un turpināja:
- Mēs nokāvām daudzus. Varbūt tagad viņi mūs aizmirsis? Varbūt atstās mierā?
Keriks labprāt būtu atbildējis apstiprinoši, tomēr nespēja melot, tāpēc negribīgi papurināja galvu, un Herilaks nopūtās.
- Viņi nāks atkal, - Keriks paskaidroja. - Es pazīstu šos maragus. Viņi mūs nīst tieši tāpat kā mēs viņus. Vai tu neiznīcinātu viņus visus, ja varētu?
- Kā ne! Un ar lielāko prieku!
- Un viņi darītu tieši tāpat.
- Bet ko lai darām mēs? Šī vasara nebūs no garajām. Varbūt, ka medībās veiksies, - kas zina… Bet drīz vien arī ziema būs klāt, un ko tad? Ja ejam uz austrumiem gar krastu medit, tad maragi mūs atradīs. Uz dienvidiem? Mēs zinām, kā gāja dienvidos. Un ziemeļus ieslēgs ledus.
- Kalni, - ierunājās balsu pamodinātais Harhavola. - Jāiet pāri kalniem.
- Bet tavs samads taču ir no turienes, - Herilaks iebilda. - Un jūs atnācāt šurp, jo tur nebija ko medīt.
- Tā tikai jūs saucat manu samadu - par aizkalniešiem. Tie jau nav nekādi kalni, - tīrie pauguri. īstie kalni ir aiz tiem. Tādi, kas iesniedzas debesīs un kuru virsotnēs nekad nenokūst sniegs. Tie ir kalni.
- Esmu dzirdējis par tādiem, - Herilaks atminējās, - un esmu dzirdējis, ka tiem pāri nevarot tikt, ka tie solot drošu nāvi.
- Tā var iznākt. Ja nezini augstās kalnu pārejas, tad ziema tevi panāks un sagūstīs, un tu mirsi. Bet Munans, mana samada mednieks, ir bijis kalnu otrā pusē.
- Maragi nezina par šiem kalniem, - Keriks ar pēkšņu cerību balsī iejaucās. - Viņi nekad par tiem nerunāja. Kas aiz tiem atrodas?
- Tuksnesis, kā Munans stāstija. Ļoti reta zāle, ļoti maz lietus. Viņš saka, ka gājis divi dienas pa tuksnesi un bijis spiests atgriezties, jo aptrūcies ūdens.
- Mēs varētu doties turp, - Keriks skaļi domāja. Herilaks iespurdzās.
- Šķērsot kalnu ledājus, lai nosprāgtu tuksnesī. Tad jau labāk maragi. Tos mēs vismaz varam nogalināt.
- Maragi nogalinās mūs! - Keriks nikni atcirta. - Mēs nonāvēsim, un citi nāks vietā, jo viņu skaitam nav gala kā ūdens pilēm okeānā. Beigsies ar to, ka mūs visus apkaus. Bet tuksneši nav bezgalīgi. Var taču paņemt līdzi ūdeni un meklēt, kur tam gals. Par to ir vērts padomāt.
- Tā gan, - Herilakam bija jāpiekrīt. - Par to mums tiešām jāpadomā. Harhavola, pasauc savu mednieku vārdā Munans! Lai viņš pastāsta par kalniem.
Munans bija stalts mednieks ar garām rētām pār vaigiem, kā visiem no viņa samada un citiem aizkalnu samadiem. Kad pīpe nonāca līdz viņam, viņš izpūta dūmu mutuli un ieklausījās jautājumos.
- Mēs bijām trīs, - mednieks uzsāka stāstu. - Visi ļoti jauni. Kad esi jauns, tu tiecies pierādīt, ka būsi labs mednieks. Tev jāizdara kaut kas ļoti varens. - Viņš piedūrās rētainajiem vaigiem. - Tikai parādījis lielu drošsirdību vai spēku, tu vari gūt šos te, kas pierāda, ka esi mednieks.
Harhavola piekrītoši pamāja; viņa paša rētas ugunskura gaismā šķita baltas.
- Trīs aizgājām, divi atgriezāmies. Mēs izgājām vasaras sākumā un šķērsojām augstās pārejas. Manā samadā bija vecs mednieks, kurš zināja šīs pārejas, zināja, kuras izvēlēties, un viņš mums izstāstīja, un mēs atradām ceļu. Viņš pastāstīja, kādas zimes mums jāmeklē, kuras pārejas jāšķērso. Tas nebija viegli, un augstākās pārejas klāja dziļš sniegs, bet beigu beigās mēs tikām galā. Mēs nerimtīgi gājām pret rietiem. Tieši aiz kalniem ir pauguraine, un tur ir labas medības. Bet aiz pauguriem stiepjas tuksnesis. Mēs devāmies turp, bet tur nebija ūdens. Mēs izdzērām visu, ko bijām atnesuši savās ūdens tarbās un, kad tas izbeidzās, griezāmies atpakaļ.
- Vai tur varēja medit?
- Jā. kalnos ir lietus, bet ziemā - sniegs. Pauguri kalnu pakājē turpina zaļot, bet aiz tiem sākas tuksnesis.
- Vai tu spētu atkal uzmeklēt tās augstās pārejas? - Keriks interesējās, un Munans pamāja. - Tad jau mēs varētu izsūtīt nelielu izlūku grupu. Viņi atrastu pāreju un paugurus aiz kalniem. Un atraduši atgrieztos un vestu sev līdzi samadus, ja viss izrādītos, kā tu saki.
- Vasaras šobrīd ir pārāk isas, - Herilaks aizrādīja, - un maragi pārāk tuvu. Ja kāds vispār iet, tad jāiet mums visiem. Manuprāt.
Viņi par to spriedelēja tonakt, nākošnakt un vēl nākamo arī. Neviens patiesībā nealka vasarā rāpties sniegotajos kalnos: gan jau ziema pienāks pati, un nav jācenšas pašiem doties tai preti. Bet visi arī zināja, ka kaut kas jādara. Medības laiku pa laikam sekmējās, svaigas gaļas pagaidām pietika, varēja ari izrakt saknes, atrast augus un sēklas, bet ziemošanai ar to bija daudz par maz. Bija zudušas teltis un daudz citu augstvērtīgu mantu. Viena lieta gan vēl pieturējās: kublos glabājās maragiem atņemtā gaļa. Neviens nejūsmoja par tās garšu un, kamēr vien bija kas cits, ko ēst, neaiztika konservus, tomēr tie deva iespēju izdzīvot.
Herilaks pacietīgi nogaidija, līdz visi paspēja izmedities un izēsties, ko sirds kāro. Sievietes ģērēja nedaudzās briežādas, kas viņiem vēl palikušas, un varēja cerēt, ka pēc kāda laika viņiem atkal būs teltis. Mastodonti barojās labi; nokārusies āda pamazām atguva miesas pildījumu. Herilaks to redzēja un gaidīja. Gaidīja, līdz visi atkopās, līdz bērni tapa dūšīgi. Katru nakti viņš pētija debesis un sekoja, kā mēness pieaug spožumā un atkal sadilst. Kad nakts no jauna kļuva melna, viņš piebāza akmens pīpi ar sīvo koka mizu un sasauca medniekus ap ugunskuru.
Visi sapipēja. Herilaks piecēlās, izgāja priekšā un atklāja, kādas domas maļas pa viņa galvu visu laiku, kopš viņi atgriezušies šajā upes ielokā.
- Ziema jau nekur nepaliks. Mums nevajadzētu to sagaidīt šeit. Mums jādodas turp, kur ir raženas medības un nav maragu. Es teiktu, ka mums jādodas pāri augstajiem kalniem uz zaļajiem pauguriem aizkalnē. Ja ejam tūliņ, tad paspēsim šķērsot augstās kalnu pārejas vēl vasarā. Munans saka, ka citos gadalaikos tas nemaz nav iespējams. Ja ejam tūliņ, tad nebūs daudz kravas, tāpat kā toreiz, kad bēgām no maragiem. Ja ejam tūliņ, mums nav jābēdā par pārtiku, jo varam tērēt maragu krājumus. Ja ejam tūliņ, mēs varam būt zaļajos aizkalnu pauguros vēl pirms ziemas. Es saku, ka šobrīd ir laiks saiņot šļūceņus un doties uz rietiem.
Neviens gan nevēlējās atstāt šo vietu, tomēr palikšanai attaisnojuma nerada. Ledus vai maragi: citas izvēles nebija. Pārrunas iestiepās melnā nakti, bet tikpat jau nebija nekā, ko likt pretī: vienīgā iespēja - doties uz kalniem.
No rīta šļūceņi bija sasaiņoti un vecās slieces apvilktas ar jaunu ādu. Mazi puišeļi mežā meklēja blīvas matu piciņas ar kauliem - pūču atvēmām. Freikens tās atvēra un nolasīja pareģojumus.
- Ne šodien, bet rīt, - viņš teica. - Tas būtu īstais laiks doties ceļā - ar gaismas svīdu. Kad saule jau pakāpsies virs kalniem un ielūkosies šeit, tā mūs vairs neatradīs: mums jābūt jau gabalā.
Tonakt, tad, kad visi bija jau paēduši, Keriks sēdēja pie uguns un sēja zāles kumšķus pie gariem ogu krūmu ērkšķiem. Dzelkšņu krājumi hezocaniem gāja mazumā, un speciālie dzelkšņu koki šeit neauga, bet bez tiem it labi varēja iztikt: hezocans spēja izšaut jebkuru līdzīga izmēra priekšmetu. Kerika gatavotie dzelkšņi kalpoja gluži labi, pat labāk par īstajiem, ja tos izgatavoja rūpīgi.
Keriks nokoda mezglu. Armuna, iesviedusi ēdiena atliekas ugunī, ķērās pie viņu nelielās mantības saiņošanas. Viņa strādāja klusēdama, un Keriks piepeši apķērās, ka viņa atsākusi pa vecam piesegt seju ar matiem.
Kad Armuna pienāca tuvāk, viņš satvēra viņas plaukstu un nosēdināja sievieti sev lidzās, bet viņa joprojām vairījās. Tikai saņēmis Armunu aiz zoda un pagriezis seju pret sevi, Keriks ieraudzīja viņas asaru pilnās acis.
- Kas tev noticis? Tu esi savainojusies?
Viņa pakratīja galvu un cieta klusu, bet Keriks uzstāja. Beigu beigās Armuna aizgriezās, atkal piesedza seju ar matiem un ierunājās:
- Mums būs bērns. Pavasarī.
Sajūsmā Keriks pat aizmirsa viņas asaras un skumjas; viņš viņu pievilka sev cieši klāt un skaļi iesmējās. Tagad viņš jau zināja par bērniem, bija redzējis tos dzimstam, bija vērojis vecāku lepnumu. Grūti saprast, kāpēc Armuna raudāja: te taču jāpriecājas! Bet sieviete neparko neielaidās sarunā un joprojām slēpa seju. Keriks sadrūma un pat noskaitās. Viņš sapurināja Armunu, bet viņa tikai ieraudājās skaļāk. Keriks sakaunējās par savu rīcību, noslaucīja viņas asaras un apskāva. Viņa saņēmās, atsvabinājās no Kerika skāviena un norādīja uz savu seju, uz savu šķelto lūpu.
- Bērns būs meitene un izskatīsies kā es!
- Tas būtu brīnišķīgi, tu esi ļoti jauka.
Viņa mazliet pasmaidīja.
- Tikai tev tā šķiet. Kad biju maza, visi rādīja uz mani ar pirkstiem un smējās, un es nekad neesmu bijusi laimiga kā citi bērni.
- Tagad neviens par tevi nesmejas.
- Protams, kamēr esi tu. Bet bērni smiesies par mūsu meitu.
- Nē, to viņi nedarīs. Mūsu bērns var būt arī dēls un izskatīties pēc manis.
Un - vai tavai mātei vai tēvam bija tada lupa ka tev?
- Nē.
- Tad kāpēc lai mūsu bērnam būtu? Tu tā ari paliksi vienigā ar tādu seju, un es esmu laimīgs, ka man esi tu un tieši tāda, kāda esi. Nav ko raudāt.
- Es neraudāšu. - Viņa noslaucīja acis. - Man arī nevajadzēja tev uzmākties ar savām rūpēm. Tev jābūt stipram, kad mēs rīt dosimies uz kalniem. Vai aiz kalniem tiešām solās būt tik raženas medības?
- Bez šaubām. Tā teica Munans, un viņš tur ir bijis.
- Vai tur būs… Vai maragu tur nebūs? Maragu ar nāves nūjām?
- Nē. Mēs atstāsim viņus šaipusē. Mēs iesim turp, kur viņu nekad nav bijis. Savu slepeno, tumšo domu viņš atkal paturēja sevī. Vaintē taču ir dzīva. Viņa
nekad nerimsies, nemūžam nemitēsies vajāt viņu un citus, kamēr vien būs palicis kaut viens tanus. Viņi gan varēja bēgt, bet Vaintē viņus vajās, kamēr vien diena nomainīs nakti un nakts - dienu.