Isizzo fa klabra massik, den sa rinyur owot meth alpi.
Spļauj ziemai zobos, jo pavasarī tā tikpat mirs.
Kad rītausmas pirmo saulstaru šautras nozibēja pār okeānu, Amahasts jau bija pamodies. Tikai spožākās zvaigznes vēl blāvoja augstu virs galvas. 5 Spīdekļus viņš pazina: tās bija mirušo mednieku tharmas, kas katru nakti uzkāpa dobesis. Šobrīd arī visspītīgākās, kas piederējušas labākajiem pēddziņiem un pieredzējušākajiem medniekiem, - arī tās paslēpās no lecošās saules. Šī saule šeitan, tālu dienvidos, bija barga. Tā svilināja gluži citādi nekā ziemeļu saule, pie kuras viņi bija raduši, - saule, kura tik tikko pacēlās pelēcīgajās debesīs virs sniegotajiem mežiem un kalniem. Šī noteikti ir gluži cita saule. Tomēr šobrīd, iigrinā gaismas svīdā, te pie ūdens bija tīkami, gandrīz vēsi. Tas nebūs ilgi. Mostoties jaunai dienai, nelūgta būs atpakaļ tveice.
Amahasts pakasīja mūdžu sadzelto roku un gaidīja sauli. No tumsas lēnām i/nira apveidi: koka laiva, izvilkta smiltīs tālu augšpus izkaltušajām ūdenszālēm un gliemežvākiem, kas iezīmēja paisuma līniju. Līdzās laivai viņš sāka saskatīt savu gulošo samada biedru augumu ēnas. Šajā ceļojumā viņu pavadīja četri vīri. Neviļus uzplaiksnīja rūgtā atskārsme, ka Dikens, viens no ceļabiedriem, lēnām izdziest; drīz viņi paliks trijatā.
Kāds no vīriem gausi pietrausās kājās, smagi balstīdamies uz sava šķēpa. Tam jābūt vecajam Ogatiram: gadu nasta, valgā zeme un pērnā saltā ziema darījusi viņa rokas un kājas stīvas un sāpīgas.
Arī Amahasts piecēlās ar šķēpu rokās. Abi vīri kopsolī mēroja ceļu līdz ūdens bedrēm.
- Diena būs karsta, kurro, - Ogatirs noteica.
- Visas dienas šeit ir karstas, vecūksni! Pat bērns būtu varējis to pareģot. Saule izsvelmēs sāpes no taviem kauliem.
Viņi lēnām un piesardzīgi virzījās pret melno meža sienu. Augstā zāle čabēja rīta brīzē. Virs galvas palmās klaigāja tikko pamodušies putni. No tuvējā biezokņa vietumis iznira pa meža zvēra galvai. Ieturējušies tie nolieca purnus pie mitrās zemes un meklēja veldzi. Iepriekšējā vakarā mednieki bija padziļinājuši bedres, un tagad tajās vizuļoja dzidrs ūdens.
- Dzer, cik lien! - Amahasts izrīkoja, pats pagriezdamies pret mežu. Ogatirs, elpai svelpjot, nometās zemē un negausīgi strēba.
No koku ēnas ik brīdi vēl varēja iznirt kāds nakts dzīvnieks, tāpēc Amahasts stāvēja sardzē ar gatavībā paceltu šķēpu un ostīja vītušu lapu smaržas piesātināto valgo gaisu, ko saldināja netverams nakts ziedu aromāts.
Remdējis slāpes, sardzē stājās vecais vīrs, lai arī Amahasts varētu netraucēti padzerties. Samadars dziļi iegremdēja seju vēsajā ūdenī, tad aizelsies atliecās un riekšām šķieda šļakatas pār savu kailo ķermeni, aizskalojot vakardienas dubļus un sviedrus.
- Tur, kur apstāsimies šovakar, rīkosim savu pēdējo naktsmītni. Nākamajā rītā mums jāgriežas atpakaļ pa pašu pēdām, - Ogatirs teica pār plecu, neatraujot skatienu no krūmāja un meža sienas acu priekšā.
- To tu teici jau vakar. Bet man grūti noticēt, ka pāris lieku dienu cels kādu postu.
- Ir laiks griezties mājup. Esmu iesējis auklā ik saulrietu. Dienas kļūst īsākas. Man tai lietā ir sava zināšana. Katrs saulriets pienāk ātrāk, ik nākamo dienu saule gurst un nespēj uzrāpties debesīs tik augstu kā iepriekš. Un vējš iegriežas citādi, pat tev tas būtu jājūt. Visu vasaru tas pūtis no dienvidrītiem. Nu vairs ne. Vai atceries, kā viņgad vētra gandrīz nogremdēja laivu un izgāza kokus - veselu mežu. Vētra uzklupa tieši šajā laikā. Mums jāatgriežas. Es atceros šos notikumus, esmu iesējis tos auklā.
- Zinu, ka tu atceries, sirmgalvi, - Amahasts slidināja pirkstus caur savu nekopto, slapjo matu ērkuli. Garas šķipsnas krita pār pleciem, bet uz krūtīm smagi gūla bieza, gaiša bārda. - Bet tu zini arī to, ka mūsu laiva nav pilna.
- Kaltētas gaļas ir pulka…
- Nepietiek. Vajag vairāk nekā pērnziem. Medības nesekmējas nepagalam. Esam atklīduši uz dienvidiem, tālāk nekā jebkad. Mums vajag gaļas.
- Vēl diena - un jāatgriežas. Ne dienu vairāk. Gājiens lidz kalniem ir tāls un ceļš - grūts.
Amahasts klusēja. Viņš cienīja Ogatira zināšanas, viņa prasmi pareizi izgatavot rīkus un sameklēt brīnumainus augus. Vecais zināja ari medību sagatavošanas rituālus un pesteļus mirušo garu aizgaiņāšanai. Viņam piemita iemaņas, kas uzkrātas garās dzīves laikā un daudzās dzīvēs pirms viņa. Šīs lietas viņš bija uzzinājis no citiem vai arī atcerējās pats, un viņam pietiktu gudrību, ko uzskaitīt no saules lēkta līdz rietam, un vēl paliktu pāri. Bet pēdējā laikā notika kas jauns, ko sirmgalvis nevarēja zināt, un tas Amahastu satrauca. Tas prasīja izskaidrojumu. To atnesa šīs ziemas, - nebeidzamās, skarbās ziemas. Jau divas reizes pavasaris bija pieteicis sevi, likdams dienām kļūt garākām un saulei spožākai, tomēr pagājis garām. Dziļā sniega sega tā arī nesaplaka, upes un strauti palika zem ledus vāka… Iestājās bads. Stirnas un brieži aizgāja uz dienvidiem, prom no savām ierastajām kalnu pļavām un ielejām, kas tagad stinga ziemas ledainajās skavās. Amahasts bija vedis sava samada ļaudis turp, kurp devās dzīvnieki, jo atlika viens no diviem: sekot tiem vai nomirt badā. Viņi virzijās lejup pa nogāzēm uz plašajiem līdzenumiem aiz tām, tomēr medības nesekmējās, jo ganāmpulkus bija retinājusi ziemas spel- goņa. Un neba viņu samads vienīgais cieta grūtības: te medīja arī citi samadi, - ne vien tie, kurus ar viņiem saistīja radniecības saites, bet arī līdz šim pilnīgi neredzēti: ļaudis, kas marbakā runāja savādi vai nerunāja nemaz un niknumā vēzēja šķēpus. Lai nu kā, tie visi bija tanu samadi, un tanus nekad neuzbruka tanum. Proti, līdz šim neuzbruka. Šoslaikus gadījās arī citādi, un šķēpu asās ;ikmens smailes sārtoja tanu asinis. Par to Amahasts raizējās ne mazāk kā par bezgalīgo ziemu. Šķēps ir medīšanai, nazis - dīrāšanai, uguns - cepšanai. Tā tas vienmēr bijis. Tanus necīnījās pret tanu. Lai nenonāktu līdz noziegumam pats, viņš bija vedis savu samadu projām no kalniem, katru dienu virzoties pretī rīta saulei, līdz sasniedza varenas jūras sāļos ūdeņus. Viņš zināja, ka ceļš uz ziemeļiem ir slēgts, jo tur ledi sniedzās līdz okeāna piekrastei, un tikai paramu- lani, ādas laivu ļaudis, spēja dzīvot sasalušajā zemē. Uz dienvidiem pavērās brīvs ceļš, bet tur, mežos un džungļos, kurus nekad neskāra sniegs, dzīvoja maragi. Un - kur tie, tur arī nāve.
Atlika vien viļņojošā jūra. Viņa samadam izsenis piemitusi koka laivu būves prasme vasaras zvejai, bet nekad senāk viņi nebija uzdrīkstējušies izlaist no unlzesloka krasta līniju un pat krastā iekārtoto apmetni. Šovasar nāksies tā darit. Kaltēto kalmāru ziemai nepietiks. Ja medībās neveiksies tāpat kā viņziem. tad pavasarī neviena no viņiem vairs nebūs starp dzīvajiem. Tātad - paliek dienvidi.
Ta nu viņi bija devušies pretī saulei, medīdami gar krastu un uz salām netālu no krasta, pastāvīgi vairīdamies maragu.
Ari citi jau rosījās, saule bija lielā gabalā, un no mūžameža biezokņiem vējš .-itnesa spalgus dzīvnieku kliedzienus. Nāca laiks laist laivas ūdenī.
Keriks pienesa ādas somu ar ekotazu. Amahasts nopietni palocīja galvu un legraba pilnu riekšu sasmalcinātu ozolzīļu un žāvētu ogu tumīgās masas. Ar otru roku samadars pavirpināja biezu matu šķipsnu uz dēla galvas. Viņa pirmdzimtais. Drīz būs vīrs un saņems vīra vārdu. Bet pagaidām vēl puika, kaut spēcigs un stalts. Zēna āda, citkārt bāla, jau bija ieguvusi zeltainu vizmu, - kopš viņš valkāja tikai briežādas gurnu apsēju kā visi šajā ceļojumā; kaklā ādas siksniņā karājās tāds pats debessmetāla nazis, kādu nēsāja arī pats Amahasts, tikai mazāks. Šāds nazis nebija tik ass kā akmens šķemba, toties tika augstu vērtēts kā retums. Abi naži, lielais un mazais, bija vienīgais debessmetāls samada rīcībā.
Keriks uzsmaidīja tēvam. Astoņgadīgais zēns pirmo reizi medīja kopā ar vīriem. Tas bija pats nozīmīgākais, ko viņš līdz šim piedzīvojis.
- Vai padzēries kā nākas? - Amahasts vaicāja.
Keriks pamāja. Viņš zināja, ka līdz nakts tumsai ūdeni vairs nedabūs. Tā bija viena no svarīgākajām lietām, kas medniekam jāapgūst. Dzīvodamies kopā ar sievietēm un bērniem, viņš dzēra ūdeni, kad vien sajuta slāpes, un, tiklīdz bija izsalcis, knibināja ogas vai grauza tikko izraktas svaigas saknes. Tagad būs citādi. Tagad viņš ies kopā ar medniekiem, darīs, kā viņi dara, un iztiks bez ēdiena un veldzes no gaismas svīdas līdz pat vēlai tumsai. Puika lepni sažņaudza savu mazo šķēpu un centās nebīties katra sausa brīkšķa biezoknī.
- Grūdiet laivu ūdenī! - Amahasts pavēlēja.
Vīri nebija skubināmi. Maragu auri pieņēmās spēkā un draudīgumā. Laiva bija viegla: tikai šķēpi, šaujamloki un bultu maki, briežādas un somas ar ekotazu. Viņi iegrūda to ūdenī; lielais Hastila un Ogatirs to turēja rāmu sīkajos vilnīšos, kamēr puisēns rāpās iekšā, saudzīgi turēdams rokās lielu gliemežnīcu, kurā mirgoja ugunskura ogles. Dikens pludmalē centās uzrausties kājās un pievienoties pārējiem, bet šodien viņam vairs nepietika spēka. Skatiens satumsa, uz sejas izspiedās lielas sviedru lāses. Amahasts pienāca un notupās Dikenam līdzās, pacēla izklātās briežādas stūri un noslaucīja ievainotā mednieka seju.
- Nemokies! Mēs tevi iecelsim laivā.
- Liecies mierā! Ja reiz es nespēju ierāpties pats… - Dikens sausi gārdza un smagi elsoja piepūlē, ko sagādāja runāšana. - Būs vienkāršāk, ja pagaidīšu jūs atgriežamies. Atstājiet mani mierā!
Viņa labā roka izskatījās ļoti slikti. Tajā naktī, kad lielais džungļu radījums iemaldījās viņu apmetnē, divi Dikena pirksti bija palikuši plēsoņas zobos. Pārējie tikmēr trieca šķēpus neskaidrajā siluetā, līdz tas nozuda atpakaļ tumsā.
Sākumā Dikena ievainojums nešķita pārāk nopietns: mednieki bija izdzīvojuši arī ar briesmigākiem.
Viņi darīja visu, kas tādos gadījumos darāms. Mazgāja brūci jūras ūdenī, līdz tā sāka brīvi asiņot. Ogatirs uzlika tai augstajos kalnu purvos savāktu sūnu apsēju. Bet šoreiz ar to nebija gana. Miesa vērtās sārta, tad nomelnēja, un visbeidzot trupe sāka kāpt augšup pa Dikena roku. Un briesmīgi dvakoja.
Viņam drīz jāmirst.
Amahasta acis šaudījās no samilzušās rokas uz zaļo mūžameža sienu.
- Kad zvēri atnāks, manas tharmas še vairs nebūs, - Dikens teica, uztvēris Amahasta klīstošo skatienu. Viņa labā roka kaut ko žņaudzīja dūrē; viņš pavēra delnu un atkal savilka, uz mirkli atsedzot tajā paslēpto akmens plēksni. Asas akmens skaidas lietoja dzīvnieka nokaušanai un dīrāšanai. Ar tādu varēja uzplēst arī mednieka vēnas.
Amahasts negribīgi piecēlās un notrausa smiltis no ceļiem.
- Es meklēšu tevi pie debesīm, - viņš teica neskanīgā balsī, lai sadzirdētu tikai mirstošais vīrs.
- Tu allaž biji man brālis, - Dikens čukstēja. Amahasts atkāpās; mirstošais mednieks aizgrieza seju un aizvēra acis, lai neredzētu citus aizbraucam, lai nepamudinātu tos dot viņam kādu zīmi.
Kad Amahasts sasniedza laivu, tā jau gulēja ūdenī un viegli šūpojās rēnajā brīzē. Laba, izturīga laiva, izgrebta no lielas ciedru priedes. Keriks tupēja priekšgalā un pūta dvašu uz vājās liesmiņas, kas locījās starp akmeņiem. Viņš piebēra mazliet skaidu; tā iesprakstējās un uzplaiksnīja spožāk.
Vīri jau bija uzmaukuši airus uz dullu tapām un gatavi doties ceļā. Amahasts pārrāpās pār laivas malu un ielāgoja vietā savu stūres airi. Viņš pamanīja vīru skatus klīstam no viņa uz pludmalē palikušo mednieku, bet ne vārds nepārtrauca klusumu. Tā jābūt. Mednieks neizrāda sāpes, nedz arī līdzcietību. Katram tanum ir tiesibas izvēlēties brīdi, kad ļaut savai tharmai traukties augšup uz ermanu, uz naksnīgajām debesīm - to valdītāja, viesmīlīgā debesu tēva Ermanpadara paspārnē. Tur mednieka tharma iejuks starp zvaigznēm līdz ar citām tharmām. Katram medniekam ir tiesības uz nāvi, un citiem nekas nav sakāms vai iebilstams pret viņa izvēli. Pat Keriks to zināja un cieta klusu.
- Aiziet! - Amahasts nokomandēja. - Uz salu!
Zemā, zālēs ieaugusi sala atradās rokas stiepiena attālumā no krasta un pasargāja pludmali no skarbajām okeāna bangām. Tālāk uz dienvidiem tā slējās augstu pār jūras sāļajām šļakatām, tur vīdēja arī koki. Zāle un stumbru aizsegs solīja veiksmīgas medības. Ja vien arī še nemājo maragi…
- Re, tur, ūdenī! - Keriks izsaucās, norādīdams uz viļņiem. Zem laivas ņirbēja nepārredzams galvkāju bars. Būtnes šāvās uz priekšu, un taustekļi vilkās tām līdzi; mīkstie ķermeņi slēpās čaulās.
Hastila saņēma šķēpu aiz strupā gala un tēmēja ūdenī. Viņš bija liels vīrs, pat garāks par Amahastu, bet vienlaikus arī ļoti veikls. Nogaidījis mirkli, mednieks ietrieca šķēpu ūdeni līdz pat delnai un rāva augšup. Akmens smaile bija sasniegusi mērķi - mīkstumu aiz dzīvnieka čaulas. Hastila izrāva mīkstmiesi no ūdens un svieda to pret laivas dibenu. Tur tas gulēja, vārgi tirinādams taustekļus, un no caurdurtā maisveida ķermeņa sūcās melna tinte. Visi kā viens uzgavilēja. Vārds Hastilam bija iedots trāpīgi - šķēps-drošā-rokā. Šķēps, kas nekad nekļūdījās.
- Labu ēstgribu! - Hastila uzsauca, uzminis čaulai ar kāju un izrāvis šķēpu.
Keriks sajūsmā spiedza. Tas šķita vienkārši. Nieka grūdiens - un liela tinteszivs rokā! Ēdamais veselai dienai visiem četriem. Viņš saņēma savu šķēpu aiz paša gala, kā bija darījis Hastila. Šķēps nepārsniedza pusi mednieka šķēpa garuma, bet smaile bija tikpat asa. Tinteszivju blīva šķita vēl necaurredzamāka nekā pirmit, un viena no tām virpuļoja pie pašas ūdens virsmas tieši zem priekšgala. Puisēns no visa spēka grūda ieroci un sajuta uzgali iestrēgstam miesā. Abām rokām sakampis šķēpu, viņš rāva to augšup. Koka spals raustījās un dauzīja viņam rokas, bet viņš neatlaidās, drūmā nopietnībā vilkdams, cik jaudas.
Slapja, spoža galva izslējās no ūdens tieši līdzās laivai. Žokļi atpletās, pret Keriku atiezās zobu rindas, un griezīgs rēciens atskanēja tik negaidīti tuvu, ka radījuma smirdošā elpa nošķieda viņu ar šļakatām. Šķēps izrāvās, un viņš nokrita atsprākliski. Nezvēra asie nagi iecirtās laivā un atplēsa koka šķēpeles. Tad ari Hastila bija klāt un trieca šķēpu starp baisajiem žokļiem, vēl un vēl. Marags ieaurojās jo negantāk, un puisēnu nošļāca asins šalts. Žokļi aizcirtās, un Kerika skatiens uz mirkli sastapa apaļu, nekustīgu redzokli. Aci pret aci. Tad marags nozuda asiņainu putu mutuļos.
- Veicigi uz salu! - Amahasts norīkoja. - Šādu nezvēru būs jo dienas, jo vairāk un lielāki, un tie vajās ne tikai kalmārus. Vai puika ievainots?
Ogatirs pasmēla ūdeni saujā un noberza Kerikam seju.
- Tikai iztrūcies, - viņš noteica, pavēries baiļu sašķobītajā sejā.
- Puikam veicas, - Amahasts drūmi piemetināja. - Paveikties var vienreiz. Viņš nekad vairs netrieks šķēpu uz labu laimi.
«Nekad!» Keriks domās atkārtoja, gandrīz izkliegdams šo vārdu, un palūkojās uz saplosīto koksni. Nezvēra nagi bija iegrauzušies dziļi.
Puisēns bija dzirdējis par maragiem, redzējis to nagus kakla rotā, pat pataustījis spožu, raibu somu no kāda maraga ādas. Bet vienmuļie nostāsti viņu tikai garlaikoja: augums līdz debesīm, nagi kā šķēpi, acis kā akmeņi, zobi kā dunči… Tagad viņš bija pārbijies līdz ārprātam. Zēns pagriezās pret krastu, vēroja to lēni tuvojamies un kodīja lūpas, pārliecināts, ka acīs ir asaras, un nevēlēdamies tās rādīt citiem. Laiva piepeši šķita sīka čaumala briesmoņu jūrā, viņš izmisīgi vēlējās atkal nokļūt uz cietzemes, un, kad uzliektais priekšgals nošņirkstēja pret smilti, puisēns atvieglojumā vai iespiedzās. Kamēr citi vilka laivu ārā no ūdens, viņš nomazgāja pēdējās maraga asiņu pēdas.
Amahasts ar parasto klusināto svilpienu caur zobiem deva medniekiem ziņu, un visi sastinga. Viņš nogūlās uzkalniņa zālē augšpus pārējiem, ar mājienu lika nogulties arī citiem un aicināja tos pie sevis. Keriks līda līdz ar pārējiem, nepaceļot galvu virs zāles: viņš rūpīgi pašķīra stiebrus ar pirkstiem un lūkojās starp tiem.
Stirnas.
Neliels dzīvnieku pulciņš ganījās tieši bultas šāviena attālumā. Tās bija nobarojušās treknas salas leknajā zālē, kustējās slinki un, mušu apsēstas, skurināja garās ausis. Keriks ierāva gaisu caur ieplestām nāsīm un sajuta stirnu ādas saldeno smaržu.
- Ejiet klusiņām gar krastu, - Amahasts čukstēja. - Vējš pūš uz mums, viņas mūs nesaodīs. Mēs piekļūsim tuvu.
Viņš pieliecies teciņiem metās uz priekšu, un pārējie sekoja. Kā beidzamais skrēja Keriks.
Joprojām salikuši, viņi ielāgoja stiegras bultu gropēs, uzvilka lokus, izslējās un visi reizē ļāva bultām skriet. Zalve trāpīja mērķī: divi dzīvnieki pakrita un vēl viens aizstreipuļoja ar bultu sānos. Amahasts metās tam pakaļ un to panāca. Stirnāzis pagriezās un draudigi nolieca trauslos radziņus - savu vienīgo ieroci. Amahasts iesmējās, metās dzīvniekam pretī, sagrāba ragus plaukstās un sagrieza. Buks šņāca un zvārojās, tad vārgi ieblējās un nogāzās zemē. Kad pieskrēja Keriks, Amahasts atlieca upura kaklu atpakaļ.
- Dur! Tas būs tavs pirmais medījums! Rīklē! legrūd no sāniem, iegrūd labi dziļi un pagriez!
Keriks darīja, kā likts. Buks agonijā iegārdzās, un sarkana šalts apšļāca zēna plaukstas un dilbus. Šīs asinis bija puisēna lepnums. Viņš grūda šķēpu dziļāk brūcē, līdz dzīvnieks notrīsēja un izdzisa.
- Labs dūriens, - Amahasts gandarīts teica. Viņa tonis lika Kerikam cerēt, ka marags laivā vairs netiks apspriests.
Šķērzdami un ķidādami laupījumu, mednieki sajūsmā smēja. Amahasts norādīja uz augstieni salas dienvidu daļā.
- Aiznesiet gaļu uz mežmalu un izkariet, lai kalst!
- Vai mēs vēl medīsim? - Hastila ievaicājās. Amahasts papurināja galvu.
- Nē, ja reiz rīt jau jādodas atceļā. Diena un nakts paies, griežot un kūpinot rto, kas jau rokā.
- Un ēdot, - Ogatirs piebilda, gardi nočāpstinādams. - Pierijoties līdz ūkai. Jo 1 vairāk sabāzīsim vēderos, jo mazāk būs jānes uz muguras.
Zem kokiem gan bija vēsāk, toties drīz vien ap viņiem jau mudžēja un dzēla mušas. Jaudā tik atgaiņāties un mudināt Amahastu ķerties pie kūpināšanas, lai gūtu patvērumu dūmos!
- Nodīrājiet medījumu. - viņš pavēlēja un pagrūda ar kājas īkšķi pussatrunējušu, birztošu stumbru. - Pārāk slapjš. Malka te zem kokiem ir par mitru, lai degtu. Ogatir! Atnes uguni no laivas un iebaro tai zāli, kamēr mēs esam projām. Es ar puiku aiziešu pēc pludmalē izskalotiem bluķēniem.
Amahasts devās projām caur birzi uz okeāna apskaloto salas pusi. Viņš atstāja loku un bultas, bet paņēma šķēpu. Keriks izdarīja tāpat un tecēja viņam nopakaļ.
Pludmale bija plaša un smalkā smilts - balta kā sniegs. Viļņi šalkdami plīsa pret krastu, un putas burzguļodamas traucās augšup pa nolaideno pludmali. Gar piekrasti mētājās sprunguļi un apdrupuši sūkļi, ņirbēja daudzkrāsainas gliemežnīcas, violeti moluski un lieli jūraszāļu mudžekļi, pa kuriem rāpoja sīki krabīši. Izsvaidītajām koka šķēpelēm nebija vērts pievērst uzmanību, un viņi virzījās tālāk, kur no salas vidusdaļas jūrā ietiecās klinšaina pussala. Uzrāpušies pa lēzeno nogāzi, viņi caur kokiem krasta ielokā saskatīja mazu līcīti. Smiltīs pretējā pusē saulē gozējās tumši ķermeņi, tādi kā roņi…
Piepeši viņi sajuta, ka vēl kāds stāv aiz tuvējā stumbra un vēro līci. Varbūt cits mednieks? Amahasts jau vēra muti, lai uzsauktu, bet stāvs paspēra soli uz priekšu saules gaismā un…
Vārdi Amahasta rīklē noslāpa. Ik muskulītis viņa ķermenī saspringa.
Tas nebija mednieks, nedz arī vispār cilvēks. Kaut kas cilvēkveidīgs, bet vienlaikus līdz pretīgumam citāds ik auguma līnijā.
Radījumam nebija apmatojuma. Pār galvu un lejup pa muguru stiepās raiba sekste. Viņa zvīņainā, daudzkrāsainā āda derdzīgi zvīļoja spilgtajos staros.
Marags! Mazāks par gigantiem mūžamežos, bet tik un tā īsts marags. Kā visi šie radījumi, miera stāvoklī viņš bija nekustīgs, kā akmenī izcirsts. Tad tas pagrieza galvu. Pēc vairākām straujām, saraustītām būtnes kustībām skatienam pavērās apaļa, neizteiksmīga acs un smags, izbīdīts žoklis. Cieši sakrampējuši šķēpus, malkas meklētāji sastinga aizsegā tikpat nekustīgi kā marags. Radījums vēl nebija pagriezies tik tālu, lai pamanītu viņu pamirušos stāvus starp kokiem.
Amahasts nogaidīja, līdz būtne atkal pavērsās pret okeānu, un sāka lavīties. Viņš bez skaņas slīdēja uz priekšu ar paceltu šķēpu, un bija jau sasniedzis birztalas malu, kad neradijums sadzirdēja vai citādi nojauta viņa tuvošanos. Tas strauji pagrieza galvu un ielūkojās viņam tieši acīs.
Mednieks ietrieca šķēpa akmens uzgali būtnes bezplakstiņu acī; tas dziļi ieurbās smadzenēs. Radījums nodrebēja, pār visu ķermeni pārvēlās krampjainas trīsas, un viņš smagi nogāzās, miris, pirms vēl ķermenis atsitās pret zemi. Amahasts atbrīvoja šķēpu un apcirtās. Viņa skatiens šaudījās pār nogāzi un liedagu aiz tās. Tuvumā vairs maragu nemanīja.
Keriks klusēdams nostājās tēvam līdzās, un abi nolūkojās uz līķi. Tas bija rupjš un atbaidošs cilvēka pakaļdarinājums. No sašķaidītās acs dobuma vēl sūcās spilgti sarkanas asinis, kamēr otra blenza viņos ar neredzošu skatienu. Acs zīlīte bija melna, vertikāla sprauga. Deguna nebija - tikai sakļāvušās atveres tajā vietā, kur jābūt degunam. Masīvais žoklis - agonijā atkāries un atsedzis smailu, asu zobu rindas.
- Kas tas ir? - Keriks slāpēti vaicāja.
- Nezinu. Kaut kāds marags. Mazs. Līdz šim tādu nebiju redzējis.
- Tas stāvēja… Tas staigāja kā cilvēks, kā tanus… Tēt, tam maragam ir rokas kā mums…
- Nav vis kā mums. Skaiti! Viens, divi, trīs pirksti un īkšķis. Pat nē: tikai divi pirksti un divi īkšķi.
Amahasta zobi atņirdzās, lūkojoties parādibā. Ķēma kājas bija īsas un līkas, pēda - plakana, uz kāju pirkstiem - asi nagi. Aste strupa. Tas gulēja, nāves mokās sarāvies čokurā, un viena roka atradās zem ķermeņa. Amahasts pabāza kāju zem līķa un apvēla to otrādi. Atklājās jaunas dīvainības: sažņaugtā delna turēja kaut ko, kas atgādināja garu, melnu spieķi ar apaļu galviņu.
- Tēt! Tur, liedagā! - Keriks iesaucās.
Viņi metās patvērumā zem kokiem un vēroja, kā tieši iepretim slēpnim no jūras iznira vēl daži radījumi.
Maragu bija trīs. Divi stipri līdzinājās tikko nokautajam. Trešais - lielāks, trekns un lēnigs. Aizvērtām acīm un ļenganiem locekļiem tas zvalstījās seklumā, līdz pārējie divi to atspērušies aizvēla augšup pa smiltīm. Lielākais radījums šņākuļoja caur savām elpatverēm, tad gausi un slinki pakasīja vēderu ar kāju nagiem. Viens no mazākajiem maragiem vicināja ķepas pa gaisu un izgrūda spalgas, klikšķiem līdzīgas skaņas.
Niknums aizžņaudza Amahasta rīkli, un elpa kļuva sēcoša. Naids darīja viņu aklu. Gluži neviļus viņš metās lejup pa nogāzi ar augstu paceltu ieroci.
Kā krusa mednieks nogruva pār radījumiem, triekdams šķēpu tuvākajā ķermenī, taču tas puspagriezienā spruka sāņus un akmens smaile noslīdēja gar ribām. Zvēra mute iepletās, un tas, skaļi svilpdams, metās bēgt. Nākamais šķēpa dūriens sasniedza mērķi.
Amahasts atbrīvoja ieroci un pagriezās pret otru, kurš bēga jūrā, augstu uzsizdams šļakatas. Gaisā nošvīkstēja mazs šķēps, un radījums, iepletis rokas, pakrita.
- Metiens izdevies godam, - Amahasts uzteica, atklājis, ka ķēms jau pagalam, pirms viņš vēl paspējis izvilkt šķēpu un pasniegt to atpakaļ Kerikam.
Palika lielais marags. Tā acis bija aizvērtas; šķita - tam ir pilnīgi vienalga, kas apkārt notiek. Amahasta šķēps dziļi iegrima radījuma sānos, un tas izgrūda gandrīz cilvēcisku vaidu. Marags bija gatavais tauku blāķis, un nācās durt vēl un vēl, līdz tas rimās. Darbu padarījis, Amahasts, smagi elsdams, atspiedās uz sava ieroča un pretīgumā nolūkojās uz apslaktētajiem radījumiem.
- Šitādi ķēmi… Tādus vajag kaut. Maragi nav tādi kā mēs. Paskaties, kāda tiem āda, kādas zvīņas! Viņiem nav matu, viņi baidās no aukstuma, viņu gaļa ir indīga. Kur vien redzam tādus, mums tie jāiznīcina, - viņš burtiski izšāva vārdus, un Kerikam atlika tikai māt ar galvu, sajūtot to pašu dziļo un neizskaidrojamo riebumu.
- Ej, sameklē pārējos! - Amahasts norīkoja. - Atri! Vei, līča otrā pusē to ir vēl pulka. Mums jāapkauj visi.
Viņa skatiens uztvēra kustību, un viņš atvēzēja šķēpu, domādams, ka radījums vēl nav izlaidis garu. Tas kustināja asti.
Nē! Pati aste nekustējās, bet kaut kas atbaidošs kūņojās zem ādas pie tās pamatnes. Tur bija kaut kāda atvere. Tāda kā sprauga, kā soma pie neradījuma resnās astes pamatnes. Amahasts to atplēsa vaļā ar šķēpa galu un ieraudzīja smiltīs izveļamies bālganus mošķus. Viņam sametās šķērmi.
Červeļaini, akli, sīki lielo maragu līdzinieki. Tiem jābūt viņu mazuļiem. Ārprātā aurodams, viņš bradāja tos ar kājām.
- Nost ar nešķīsteņiem, - Amahasts bez mitas murmulēja pie sevis, un Keriks ļepatoja projām starp kokiem.