Piektajā dienā līdzenumā sākās kāpums; rietumu vējš kļuva dzestrs un sauss. Harhavolas samada mednieki ošņāja gaisu un atplauka, juzdami, ka atgriežas sev tik pazīstamajā pasaules daļā. Viņi satraukti čaloja, rādījās ar pirkstiem un traucās uz priekšu, garām samadiem un gausajiem mastodontiem. Herilaks īsti neizprata viņu prieku, jo mēmas pazīmes liecināja, ka medības šeit būs paplānas. Pāris reižu viņš matīja, ka še bijuši arī citi tani, un reiz pat uzgāja siltus ugunskura pelnus. Pašus medniekus nemanīja: tie acīmredzot turējās labu gabalu no šā lielā, bruņotā pulka.
Ceļš veda tālāk un tālāk paugurainā, katrs nākamais kūkums slējās augstāk par iepriekšējo. Dienas vēl siltas, saule karsēja, bet naktīs visi ierakās kažokādās.
Kādu rītu vēl pirms saullēkta Harhavola, sajūsmā aurodams, norādīja uz sārto austrumu pamali, pret kuru iezīmējās attālas, baltas kalnu virsotnes: sniegotās grēdas, kas viņiem drīz jāšķērso.
Diendienā ceļš veda augšup; attālie kalni slējās pret debesīm un izstiepās viņu priekšā no viena apvāršņa līdz otram. Tie šķita viengabalaini, bez mazākās plaisiņas; bija jāpiekļūst stipri tuvu, lai redzētu, ka upes ieleja it kā nemanāmi ielīkumo pašā kalnu sirdī. Straume bija aša, salta un tēraudpelēka. Ļaudis virzījās gar upi, līkumodami tai līdzi, un drīz vien grēdas piekāje jau izzuda skatienam. Apkārtne pārvērtās: koku kļuva aizvien mazāk un palikušie pārsvarā bija mūžzaļi.
Kādu pēcpusdienu kraujā virs viņiem izcēlās kņada; gar pārkares malu varēja samanīt lēkājam ragainus zvērus. Viens no tiem nostājās uz dzegas un palūkojās lejup, par ko arī saņēma Herilaka bultu un aizkūleņoja lejup pa nogāzi.
Zvēra kažoks izrādījās mīksts un cirtains, bet tai pašā vakarā saceptā patreknā galiņa vai kusa mutē. Harhavola pēc mielasta laizīja taukus no pirkstiem un laimīgi urkšķēja:
- Tikai reizi dzivē es biju ēdis kalnu govi. Lieliska! Bet ļoti grūti nomedīt. Tās dzīvo tikai augstu kalnos. Nu mums laiks padomāt par barību mastodontiem un malku sārtiem.
- Malku arī? - Herilaks nesaprata.
- Mēs kāpjam augšup. Drīz koku vairs nebūs, pēcāk pat zāle kļūs skraja un vārgulīga. Un kāds sals tur būs, kāda spelgoņa!
- Tad jānodrošinās ar visu vajadzīgo, - Herilaks prātoja. - Bez teltīm šļūceņi ir patukši. Sašķīsim zarus un piekrausim pilnus. Arī zaļus zarus ar lapām - lopbarībai. Zvēriem nebūs badu ciest. Un kā ar ūdeni?
- Par to neraizējies: sniega netrūks.
Kaut arī dienas joprojām pieturējās siltas, rītausmā nereti skatam pavērās apsarmojusi zāle, bet mastodonti neapmierināti mīņājās, izelpojot garaiņu mutuļus.
Ļaudis sāka žēloties, ka trūkstot elpas; vecais Freikens aizdusā skaļi sēca un, nespēdams vairs iet, vizinājās uz šļūceņa, bet Keriks jutās laimīgs un piepildīts, pats būdams par to pārsteigts. Dzidrais gaiss viņu priecēja tāpat kā kalnu klusums, kā klinšu skaudrās aprises pret debess piesātināto zilgmi. Tas tik ļoti atšķīrās no sutīgās tveices dienvidos ar svīšanu un knišļiem. Lai jau jilanē paliek viņu purvi un nebeidzamā vasara! Tas viņām lieliski piederas, turpreti šis novads kā dzīvesvieta tām jāatzīst par pilnīgi nederigu. Kāpēc gan viņas nevarētu atstāt šo svešo pasauli taniem? Keriks visu laiku neviļus vēroja debesis. bet sen vairs nebija redzējis ne milzu plēsoņas, nedz arī kādus citus putnus, kas varētu sekot viņu virzībai. Varbūt tiešām jilanē vairs neseko? Varbūt beidzot viņi ir drošībā?
- Šī ir augstākā pāreja, - paziņoja Munans, norādīdams taisni uz priekšu. - Tur, kur tie mākoņi, kur šobrīd snieg. Tagad es atceros, kā mākoņi vienādiņ traucās turp no vakariem. Tur bieži krit sniegs, reti ir brīži, kad nesnieg.
- Mēs nevaram gaidīt, līdz mitēsies snigt, - Herilaks prātoja. - Ēdamā un lopbarības palicis maz. Mums jāsarauj.
Garas un smagas dienas gājumā viņi sasniedza pārejas augstāko punktu. Svaigais sniegs vietumis slēpa sērsnu; mastodontu kājas bruka tai cauri un stiga dziļajās kupenās. Ļodzīgiem soļiem cilvēki un zvēri virzījās pretī mērķim lidz pilnigam spēku izsīkumam. Tumsa samadus pārsteidza pirms pašas virsotnes, un nācās pārlaist bezmiega nakti klajā nogāzē, klausoties neapmierināto dzīvnieku ignajos spiedzienos. Ugunskurus sakurt neizdevās, un ļaudis, ādās ietinušies, drebinājās lidz rītam. Ar pirmajiem saules stariem viņi atsāka gaitu, lai nesastaptu šeit savu galu.
Kaupres otrā pusē iet kļuva vēl grūtāk, jo nogāze bija krauja un apledojusi. Diemžēl ar kurnēšanu nepalīdzēsi. Ēdamais bija cauri, un mastodonti nepārciestu vēl vienu nakti sniegos. Samadi turpināja virzīties, taustīdamies caur mākoņu vāliem, kas vēlās preti pa kalna sānu. Pēcpusdienā viņi sasniedza akmeņainu krauju un atklāja, ka iet pa ripojošiem oļiem, bīstoties aizķert nestabilu klintsbluķi, ir vēl nepatīkamāk, nekā lauzties caur sniegiem. Tikai isi pirms tumsas ceļinieki iznira no mākoņiem un sajuta rietošās saules glāstus sejā. Tālu lejā pavērās skats uz ielejām, kaut kur vīdēja pat zaļš augājs.
Vēl ceļā pār viņiem nolaidās krēsla. Atpūta bija paredzēta tikai ugunskuru iekuršanai un lāpu sagatavošanai. Šaudīgajā lāpu gaismā samadi turpināja ceļu, līdz kājas sajuta, kā zeme kļūst mīkstāka un smagais pārbaudījums ir izturēts. Tad viņi apstājās nogāzē pie brāzmainas kalnu straumes, kur zemi klāja ciņi ar izspūrušām velēnām. Visi kā viens saļima zemē. Mastodonti taurēja un rijīgi plucināja zāles kušķus. Šovakar labi garšoja pat maragu konservētā gaļa.
Ļaunākais bija aiz muguras, gājiens caur ielejām izrādījās daudz vieglāks. Drīz vien viņi nonāca mežainā apvidū, un mastodonti piestūķēja vēderus ar zaļām lapām. Mednieki jutās laimīgi. Šur tur vīdēja pa govs pļekai, un vīri dievojās, ka drīz vien ēdis svaigu gaļu. Diemžēl kalnu govis bija modras un manījās projām, pirms mednieki piekļuva bultas šāviena attālumā. Tikai nākamajā dienā pļaviņās starp kokaudzēm viņi pielavījās stirnu pulciņam un pa- tapa divas noguldīt, pirms bariņš pajuka kur kurā. Stirnas nebija vienīgā ēdmaņa: visapkārt auga neredzētas priedes, kuru čiekuros slēpās saldi rieksti. Kalni palika aiz muguras, un nākotne rādījās rožainās krāsās.
Nākamajā dienā upe atdūrās akmeņainā ezeriņā. Dubļos ap to vidēja pulka zvēru pēdu, bet izejas ūdenstilpei nemanīja: straume acīmredzot turpināja ceļu pazemē, kā jau tas dažkārt gadās.
- Te nu mums jāapstājas, - Herilaks izlēma. - Te ir ūdens, ganības, un arī medībām jāsokas, ja nekļūdos. Samadi paliks šeit, bet mednieki dosies pēc svaigas gaļas. Te jābūt ogām un visādām saknēm. No bada pagaidām nav jābīstas. Mēs ar Munanu, kurš še jau bijis, dosimies palūkot, kas mūs priekšā gaida. Keriks arī nāks ar mums.
- Jāpiepilda ādas maisi, - Munans aizrādīja. - Tālāk ir trūcīgi ar ūdeni, un tuksnesī tā nav nemaz.
Tiklīdz mednieku trijotne nonāca kalnu piekājē, apkārtne izmainījās. Koki izzuda, zāle izkalta un visapkārt saradās adataini draudīga izskata augi. Paugurainei izlīdzinoties, zāle metās vēl retāka un kājas aizvien biežāk grima smalkos oļos un smilšu kupenās. Kur vien acs rādīja, bija izkaisīti šie adatainie, sausie, nemīlīgie augi. Sausais gaiss - pilnīgi nekustīgs. Labi vēl, ja kāda ķirzaka patvērās no gājēju soļiem.
- Diena bija gara un grūta, - Herilaks nopūtās. - Ja reiz visas vietas vienlīdz sliktas, tad paliekam šepat! Vai par šo tuksnesi tu stāstīji?
Munans palocīja galvu.
- Tas visu laiku būs šāds. Dažviet būs vairāk smilšu, citur pa kādam akmens bluķim. No augiem - tikai šie adatainie. Un ne piles ūdens.
- No rīta dodamies tālāk. Tam taču kaut kur jābeidzas!
Tuksnesī bija karsts un sauss, un, par spīti Herilaka prātojumiem, tas šķita bezgalīgs. Četras dienas viņi soļoja no saules lēkta līdz rietam, tiesa gan, atpūzdamies dienvidū, kad saules stari krita stāvus un trieca viņus pie zemes. Ceturtās dienas vakarā no kalniem bija palikusi tikai izplūdusi, pelēka svītra pamalē. Tuksnesis priekšā pletās kā pleties - nebeidzams. Pirms saulrieta Herilaks pakāpās pauguriņā un, piesedzis acis, nolūkojās uz rietumiem.
- Tas pats, - viņš konstatēja. - Ne kalnu, ne pauguru, ne mazākā zaļumiņa. Smilšu jūra.
Keriks pasniedza ādas maisu.
- Tas ir pēdējais.
- Zinu. Rīt griežamies atpakaļ. Cik varējām, tiktāl atnācām. Jau tagad nepietiek ūdens pēdējai atceļa dienai. Nekas. Gan padzersimies vakarā, paugurainā.
- Un tālāk? - Keriks vaicāja, kraudams zariņus vakara ugunskuram.
- Jāpadomā. Ja medībās būs veicies, varbūt varam palikt turpat. Tad jau redzēs.
īsi pēc tumsas iestāšanās netālu sāka ūjināt pūce. Keriks satrūkās. Pēkšņi vairs nenāca miegs un dvēselē iezagās saltums. Bet tā jau tikai pūce, nekas vairāk! Viņa dzīvo še, tuksnesī, un ēd ķirzakas. Tikai pūce.
Jilanē nevarēja zināt, ka viņi ir šeit. Viņas nevarēja izsekot viņiem caur kalnu pārejas sniegiem. Viņi ir drošībā.
Tonakt Keriks sapņoja par Alpīsaku, bija atkal starp drudžainajām fārgajām. Saites otrā galā - Inlēnu. Puisis miegā vaidēja, bet nemodās; viņa pirksti bija iekrampējušies dzelzs kaklariņķī.
Visu rīta cēlienu sapņa vara nospieda Keriku kā smaga nasta. Tas taču tikai murgs, viņš sev iestāstīja, bet nelaimes nojausma neatkāpās visu dienu.
Atceļā gājējiem solis šķīrās. Pārtikai un ūdenim izsīkstot, nesamā kļuva mazāk, un smilšu verstis kusa zem viņu kājām, līdz arī pēdējais izrāviens caur zāļaino pauguraini palika aiz muguras. Bija pavēla pēcpusdiena, kad viņi sausām mutēm pārvarēja kaupri un atviegloti ieraudzīja priekšā ezeriņu. Tālāk trijotne, zariem brīkšķot, lauzās caur biezu pamežu. Herilaks neatlaidīgi virzījās pa priekšu. Pamanījis, ka pārāk atraujas, viņš apstājās un pagaidīja. Piepeši gar ausi nospindza bulta. Herilaks ar brīdinājuma saucienu pacirtās sāņus. Patvēries aiz tuvākā stumbra, viņš salūkoja bultu un uzvilka stiegru. Kaut kur nogāzē atskanēja sauciens:
- Herilak, vai tas esi tu? Vai tu kliedzi?
- Kas tur ir?
- Sorlis. Esi uzmanīgs! Mežs slēpj briesmas.
Herilaks lūkojās visapkārt, bet nekā aizdomīga nemanīja. Kas tās par briesmām? Lieki klaigāt negribējās. Starp kokiem piesardzīgi lavījās Keriks. Herilaks ar mājienu aicināja viņu sev līdzi. Pienāca arī Munans.
Sorlis gaidija viņus, paslēpies aiz liela klintsbluķa. Arī citi samada mednieki slēpnī gaidīja briesmas no paugura piekājes. Sorlis pamāja, lai viņi iet, un atkāpās arī pats. Tikai viņpus kores viņš izņēma bultu no loka.
- Dzirdēju tevi laužamies caur biezokni, bet redzēju tikai auguma aprises. Tāpēc arī raidīju bultu. Domāju, ka svešinieks. Viņi uzbruka šorīt, līdz ar sauli. Sargi krita, bet paspēja brīdināt. Tie nokāva ari vienu mastodontu, varbūt pārtikai, bet mēs viņus padzinām, pirms šie paspēja ko pasākt.
- Kas viņi bija?
- Tie nebija tani.
- Maragi? - Keriks dzirdēja savā balsī skanam šausmas. TIKAI NE ŠEIT, TIKAI NE MARAGUS!
- Arī ne. Bet arī ne tani, kā mēs saprotam tanus. Vienu mēs nošāvām, paši redzēsiet. Viņiem ir šķēpi, bet nav loku. Viņi izbijās un bēga jau pēc pirmās bultas.
Liķis gulēja, kā nokritis - ar seju dubļos. Mugurā rēgojās asiņaina brūce - no turienes bija izgriezta nāvējošā bulta. Ap vidukli - kažoks. Liķa āda bija tumšāka nekā taniem, mati - melni. Herilaks apvēla rumpi otrādi un ar šķēpa galu atgrūda kažokādas.
- Mednieks. Varētu būt tanus, ja vien āda un mati būtu gaišāki.
Keriks pacēla mirušā plakstiņu; tumša acs stingi ielūkojās viņa zilajā. Munans ari noliecās pār līķi, pavērās un nicīgi nospļāvās.
- Harvans. Manā bērnībā mazus puikas biedēja ar stāstiem par tumšiem ļaudīm no augsto kalnu viņas puses, kas nākot tumsā zagt bērnus, lai tos apēstu. Tos sauca par harvaniem, un viņi bija briesmīgi nejauki. Daži šiem nostāstiem ticēja, citi tikai smējās.
- Tagad tu zini, - Sorlis piezīmēja, - tie bijuši patiesi. Un te ir vēl kas.
Viņš aizveda biedrus mazu gabaliņu tālāk pie tumša ķermeņa koku paēnā. Herilaks uzmeta tam acis un sajūsmā ieurkšķējās.
- Garzobis! īsts milzenis!
Tas bija patiesi prāvs, pusotrtik garāks par cilvēku; mute nāves mokās atplesta, garie ilkņi rēgojās kā skaudri, draudigi asmeņi…
- Tas nāca kopā ar melnajiem taniem, un ne jau viens vien. Tie čāpoja viņiem līdzās kā mums mastodonti un pēc komandas uzbruka.
Lieki piebilst, ka Herilaku tas nesajūsmināja.
- Bīstama lieta. Bruņoti tani un šie zvēri. No kurienes viņi uzradušies?
- No ziemeļiem. Un viņi aizbēga atpakaļ uz ziemeļiem. Varbūt mednieku grupa…
Herilaks nolūkojās uz ziemeļiem un papurināja galvu.
- Tad arī šis ceļš mums ir slēgts. Tāpat arī rietumu virziens, vismaz šajā vietā. Un mēs taču pat nenojaušam, cik viņu ir - šo melno tanu -, un cik garzobju rikšo pie viņu sāniem! Mēs nealkstam kaujas ar viņiem. Tātad - paliek tikai viens virziens.
- Dienvidi, - Keriks nobeidza domu. - Uz dienvidiem caur šo pauguraini. Bet tur var būt maragi.
- Tur var būt kaut pats nelabais, - Herilaks ar akmeņainu seju aizrādija. - Tam nav nozīmes. Mums jāiet. Tuksnesis tur var pārtapt bagātīgos medību laukos. Labāk padzerties svaigu ūdeni un neprātuļot. Izlieciet sargus uz nakti! Rītausmā dodamies ceļā!