Pat bērns būtu varējis izlasīt samadu atstāto liecību par savu pārvietošanos mīkstajā kūdrājā: šļūceņu baļķu ievilktās vagas, mastodontu platās pēdas, lielās mēslu kaudzes. Herilaks pat necentās slēpties; vēl divu dienu gājumu iepakaļ samadiem mednieki slēpņos gādāja par to, lai neuzrastos sekotāji. Dienas ritēja, un nekas neliecināja, ka tumšie tani vai viņu garzobainie cīņubiedri būtu tiem uz pēdām. Piedevām Herilaks arī izlika sargus - dienu un nakti.
Visas ieleju un pauguru nogāzes veda lejup no augstajiem kalniem un pagaisa bezgalīgajā klajumā, kur drīz vien nonāca arī ceļinieki. Viņi nelauzās pāri pauguru grēdām, bet turpināja ceļu gar tuksneša malu. Pa priekšu gāja mednieki, lūkodami pēc ūdens kaut kur ielejā. Ik vakaru pēc apmešanās mastodontus veda augšup uz ieleju ganīt un dzirdināt.
Gājiens turpinājās. Ne paugurainā, ne līdzenumā medības neveicās. Prērijas zāle no kalnu piekājes aizvien tālāk un tālāk iestiepās klajumā, kas līdz šim bija tikai sauss, izsusušu upju gultņu sagraizīts tuksnesis, tomēr ūdenstilpes zālājos neredzēja, arī dzīvnieku tur nebija gandrīz nemaz. Atlika vien turpināt ceļu.
Vēl divas reizes mēness piebrieda un izdila, lidz beidzot viņi sasniedza upi. Ūdens acīmredzot traucās no augstajiem kalniem, jo straume bija brāzmaina un gultne - dziļa. Ļaudis sastājās krasta kraujā' un vērās krācēs, izbaudot veldzējošo šļakatu migliņu gaisā.
- Te nav vietas, kur šķērsot upi, - Keriks prātoja, un Herilaks mēmi palocīja galvu, nolūkodamies lejup pa straumi.
- Varbūt tas būtu pat gudrāk - nebrist pāri. bet iet gar krastu. Upe noteikti darīs galu tuksnesim, bet tur, kur beigsies tuksnesis, būs arī medījums. Ir pēdējais laiks medīt un ievākt pārtiku: pat maragu gaļa jau iet uz beigām.
Tad viņš skaļi izteica domu, kas pastāvīgi pavadīja viņus visus.
- Mums tas jāpaspēj pirms ziemas iestāšanās!
Cilvēki gāja gar upi, kas aizlocījās kā čūska caur līdzenumu un attālāku pauguraini. Daudzviet krasts bija nobrucis; tur varēja padzirdīt mastodontus. Dažās šādās vietās vīdēja arī briežu pēdas. Un arī citas. Pirmais uz to norādīja Munans. Viņš piebiedrojās Herilakam un Kerikam pie ugunskura, apsēdās ar muguru pret pauguriem un ierunājās:
- Esmu medījis jau daudz gadu. Un tikai reizi esmu medīts. Gribu pastāstīt par to. Augstajos pauguros, ko jūs saucat par kalniem, es biju uz pēdām briedim. Agrs rīts, svaigas pēdas… Es lavījos ļoti klusi, tomēr piepeši jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Un tad es sapratu: mani pašu izseko, mani novēro. Es jutu sev pievērstu skatienu. To sapratis, es strauji apcirtos - un tur tas bija, uz dzegas virs manis. Garzobis. Vēl ne tik tuvu, lai lēktu, tik tuvu ne. Bet tas bija minis man uz papēžiem, kā es minu briedim. Tas brīdi skatījās man acīs un tad aizgāja.
Herilaks piekrītoši pamāja.
- Dzīvnieki zina, kad viņus novēro. Reiz es vēroju dažus garzobjus, un tie pagriezās, jo sajuta skatienu. Arī mednieks dažkārt tādu jūt.
- Mūs šobrīd novēro, - Munans klusi noteica, bakstīdams uguni. - Tagad neatskatieties! Paņemiet vēl malku, un tai brīdī pametiet skatu uz pauguru tieši man aiz muguras! Kāds mūs no turienes novēro.
- Padod malku, Kerik, - Herilaks pamudināja, - tev jaunas acis.
Keriks negribīgi piecēlās, paspēra pāris soļu un atgriezās ar dažiem sprunguļiem, ko tūdaļ arī iegrūda ugunī.
- Neesmu pārliecināts, - viņš bilda. - Netālu no paugura virsotnes gan ir klintsradze - un tumša ēna aiz tās. Zvērs varētu būt tur.
- Šonakt izliksim papildus sargus, - Herilaks nolēma. - Šī ir jauna zeme. Te var būt pats velns, šajos pauguros. Pat maragi.
Nakts aizritēja bez trauksmes. Pirms ausmas Herilaks pamodināja Keriku. un viņiem piebiedrojās arī Munans. Par stratēģiju viņi bija vienojušies jau iepriekšējā vakarā. Pa dažādiem ceļiem, klusi kā ēnas, viņi tuvojās akmens šķautnei vienlaikus no sāniem un apakšas. Saulei lecot, viņi jau atradās izvēlētajās pozīcijās.
Herilaks noķērcās kā putns, un aplenkums sakļāvās. Ar izslietiem šķēpiem viņi sastapās pie radzes, bet tur nekā nebija. Toties kaut kas bija bijis. Keriks norādīja uz izgulēto zāli.
- Kāds mūs tomēr novērojis.
- Izklistam! Meklējam pēdas! - Herilaks uzsauca.
Drīz vien Munans atrada nospiedumu.
- Re! Smiltīs! Pēdas nospiedums!
Visi to cieši aplūkoja - klusumā, jo nu bija skaidrs, kas tas par zvēru.
- Tanus, - Herilaks beidzot paziņoja un pacēla skatu pret ziemeļiem. - Vai tiešām tumšie tani būtu mūs izsekojuši lidz pat šejienei?
- Tas šiem nevarētu būt viegli nācies, - Keriks prātoja. - Ja nu tiešām viņi pamanījušies te atstāt savas pēdas, tad iznāk, ka viņi apgājuši mūs caur kalniem un apdzinuši. Nē, tiem jābūt citiem taniem. Es esmu pārliecināts.
- Tani aiz muguras, tani priekšā… - Herilaks murmināja. - Vai tiešām mūs medibu vietā gaida kaušanās?
- Šis tanus neķildojās, tikai lūrēja, - Keriks aizrādīja. - Ne jau vienmēr tani tanus nogalē. Tas sākās tikai līdz ar aukstajām ziemām. Šeitan, tik tālu dienvidos, diez vai varētu būt tik bargas ziemas.
- Ko darām? - Munans steidzināja.
- Izspiegosim viņus kā viņi mūs, - Keriks ieteica, - un pamēģināsim aprunāties. Varbūt viņi vienkārši bīstas no mums.
- Es bīstos no viņiem, - Munans iebilda. - No šķēpa mugurā.
- Tātad mēs viens otra baidāmies. Bet, kamēr vien mēs soļojam visi kopā, kamēr mums ir pulka šķēpu un loku, šie nezināmie tani neuzdrīkstēsies mums tuvoties. Ja es dotos uz priekšu viens pats ar vienu vienīgu šķēpu, varbūt man izdotos viņus sastapt.
- Tas ir bīstami, - Herilaks pretojās.
- Visa dzīve ir bīstama. Bet te kaut kur ir tani, jūs taču redzat pēdas! Ja mēs tā ari nemeklēsim miermīlīgu saskarsmi ar viņiem, tad atliks tikai otra izeja. Vai tas ir tas, ko mēs gribam?
- Nē, - Herilakam bija jāpiekrīt. - Ir jau gana mirts, lai vēl sāktu slaktēt cits citu. Šodien paliksim šepat. Atdod man loku un bultas. Neaizej pārāk tālu kalnos. Ja lidz pusdienlaikam nekas nenotiek - atgriezies! Skaidrs?
Keriks, piekrītoši klusēdams, atdeva ieročus. Ar skatienu pavadījis abus medniekus atceļā pa pašu pēdām, viņš apgriezās uz papēža un aizslāja augšup pa nogāzi.
Pamats še bija cieta klints, tātad tas, kas atstājis to nospiedumu, lai kas viņš arī būtu, tālāk pagaisa bez pēdām. Keriks rāpās līdz nākamajai dzegai un pārlaida acis teltīm tur, tālu lejā. Ši būtu laba. atklāta vietiņa, kur nogaidīt, un neviens nevarētu viņam pietuvoties nepamanīts. Arī ja nāktos bēgt, bija skaidrs, kurp.
Keriks sēdēja ar seju pret ieleju, izklaidīgi šūpodams šķēpu, bet patiesībā - vērīgs un modrs. Kalnaine klusēja, kaila un nekustīga, tikai skudras viņam pie kājām tekalēja nogurdinošā ņirbā.
Mugurā un sprandā sāka kņudēt. Keriks pakasīja, bet nekā jau tur nebija. Viņš joprojām juta kaut ko dīvainu: ne gluži kņudoņu, bet visai savādu netīksmi. Tagad viņš to pazina. Pareizāk sakot, atcerējās Munana izjūtu aprakstu: viņu novēro!
Keriks nesteidzīgi piecēlās un apgriezās, pētīdams zāļaino nogāzi un patālo koku puduri. Neviena neredzēja. Kalna sānā vīdēja daži krūmi, bet tie bija par šķidriem, lai sniegtu kādu patvērumu. Ja kāds viņu arī novēroja, tad tikai no kokiem. Viņš vērās turp un nogaidīja, bet nekas nenotika. Ja nu paslēpies novērotājs tiešām baidās? Kerikam pašam jāizrāda kāda pretimnākšana. Bet pieliecies, lai noliktu šķēpu, viņš pamanīja, ka roka nevilšus it cieši sažņaugusi vienīgo aizsardzības līdzekli. Tiešām: negribējās jau mest to pie malas. Bet - kas jādara, jādara, ja vēlies, lai neredzamais vērotājs vai vērotāji ticētu, ka esi nācis ar mieru. Saņēmis dūšu, Keriks acīmredzamā apņēmībā, kādu patiesībā nemaz neizjūta, aizsvieda to projām. Kokos joprojām nekas nekustējās.
Keriks pašļūca solīti uz priekšu, tad vēl vienu. Rīkle izkalta un sirdspuksti dunēja ausīs visu ceļu lidz pat pudurim. Krietna šķēpa sviediena attālumā no svešinieka slēpņa viņš apstājās: nebija vairs dūšas tuvoties. Pietiks! Tagad tava kārta! Keriks uzmanīgi pacēla rokas ar izvērstām delnām un uzsauca:
- Man nav ieroča! Es nāku ar mieru!
Nekādas atbildes. Bet - vai tik kaut kas nepakustējās starp koku ēnām? Ej nu saproti… Viņš atkāpās soli un sauca atkal.
Tumsā varēja noģist kustību. Kādas aprises. Tur kaut kas bija. Keriks vēl mazliet pakāpās atpakaļ, un siluets iznira klajumā.
Keriku pārņēma spējš izbilis. Viņš salēcās, bet tūdaļ arī savaldījās.
Medniekam bija melni mati un tumsnēja āda; bārdas nebija. Rokas - brīvas, tāpat kā Kerikam. Un viņš nebija tinies ādās kā mednieks no kalnu pakājes. Ap galvu apsiets kaut kas balts, ap gurniem - ari. Nevis pelēcīgs, bet sniegbalts.
- Aprunāsimies! - Keriks uzsauca, pasperot soliti uz priekšu. Svešais apgriezās un metās atpakaļ patvērumā. Keriks apstājās. Otrs saņēmās, tomēr pat tādā attālumā Keriks manīja, ka svešais izbailēs trīs. Sajutis pretinieka vājumu, Keriks rāmi apsēdās zālē un miermīlīgi pacēla rokas.
- Es nedarīšu pāri! - viņš sauca. - Nāc šurp, apsēdies, aprunāsimies!
Un viņš vairs nepakustējās. Kad rokas nogura, viņš tās nolaida un atstāja guļam uz ciskām ar augšup vērstām delnām, un sēdēja, skatīdamies debesīs un klusi dungodams. Dažkārt viņš pārlaida skatienu klajumiņam, bet centās neizdarīt spējas kustības, kas varētu svešinieku sabiedēt.
Savādais mednieks beidzot paspēra nedrošu soli tuvāk. Tad vēl vienu. Keriks smaidīdams klanīja galvu, bet rokas nekustināja. Soli pa solim ļodzigām kājām svešinieks virzījās tuvāk, līdz attālums saruka līdz desmit soļiem vai pat mazāk. Tad viņš nosēdās zemē sakrustotām kājām kā Keriks un lūkojās viņā platām, izbiedētām acim. Tagad Keriks saskatīja, ka tas nav nekāds pienapuika: āda jau metās krunkaina un caur kraukļmelnajiem matiem vijās sudrabaini pavedieni. Keriks pasmaidīja, bet nekustējās. Vīra mute pavērās, varēja dzirdēt, ka rikle noguldz. Viņš norīstījās un beidzot ierunājās. Vārdi sāka plūst drudžainā steigā.
Keriks nesaprata ne zilbes. Viņš smaidīja un māja ar galvu par zīmi, ka klausās, un kluso, šņācošo vārdu plūdi turpinājās. Tad mednieks piepeši aprāvās, sasvērās uz priekšu un nolieca galvu.
Keriks apmulsa. Viņš nogaidīja, līdz svešais atkal paceļ skatienu, un ierunājās.
- Es tevi nesaprotu. Vai tu saproti, ko es saku? Vai tu gribi zināt, kā mani sauc? - Viņš piedūrās sev pie krūtim. - Keriks! Keriks! - Atbildes nebija. Svešinieks tikai sēdēja ar atkārušos žokli un blenza, iepletis apaļās acis - bal- tum baltas pret viņa tumsnējo ādu. Kad Keriks apklusa, viņš atkal paklanījās, pateica vēl pāris vārdu, piecēlās un gāja atpakaļ uz birziti. Parādījās vēl viens mednieks un kaut ko pasniedza pienācējam. Aiz viņa klajumā uznira citi, un Keriks pavilka kājas zem sevis, gatavs ik brīdi mesties projām. Neviens no jaunatnācējiem tomēr netuvojās, un viņš, gan nezaudējot modribu, palika sēžam.
Šoreiz svešais mednieks pienāca un apsēdās tuvāk. Pārējie palika, kur bijuši. Keriks redzēja, ka pienācējs nes īpatnēju tumšu kausu ar ūdeni. Pacēlis to abās rokās un padzēries, viņš pasniedzās un nolika trauku zemē starp viņiem abiem.
Ja mednieki kaut ko dala, viņu vidū veidojas kaut kāda kopība, Keriks prātoja. Tam jābūt miera piedāvājumam. Cieši uzlūkodams pretimsēdētāju, viņš pacēla kausu un iestrēba malku, pēc tam nolika to atpakaļ zālē. Svešais pievāca kausu un izlēja atlikušo ūdeni zemē starp viņiem, tad iebakstīja kausam sānos un pateica vienu vārdu:
- Valiskis.
Vīrs atkal sniedza kausu Kerikam. Keriku viņa rīcība mulsināja, tomēr viņš klanīja galvu un smaidīja, cenšoties sarunu biedru iedrošināt.
Kauss izrādījās veidots no kaut kā tumši brūna un cieta. Viņš ielūkojās vērīgāk. Raupjš un brūns, bet ar kaut kādu melnu ornamentu pie augšmalas. Otrā pusē atklājās vēl lielāks zīmējums - arī melns.
Ļoti sīki izstrādāta, skaidra, melna kontūra. Tas nebija nekāds pleķis vai primitīvs, regulārs ornaments. Nepārprotami iezīmējās zvēra aprises: gan ilkņi redzami, gan snuķis…
Tas bija mastodonts.
- Valiskis, - svešais vēl atkārtoja. - Valiskis.