Keriks pagrozīja kausu delnās un piedūrās mastodonta attēlam. Sarunu biedrs pamāja un uzsmaidīja, atkal un atkal atkārtodams:
- Valiskis.
Ko lai domā? Vai šiem taniem arī ir mastodonti? Ej nu sazini, ja nesaproti ne vārda no sarunu biedra teiktā.
Svešais uzmanīgi pavilka kausu uz savu pusi, līdz Keriks to atlaida, un aizgāja atpakaļ koku pavēni.
Viņam atgriežoties, kauss bija pildīts ar kaut kādu baltu un kunkuļainu sutinātu augu masu. Mednieks paņēma kādu nieku pirkstos un iebāza mutē, bet pašu kausu nolika zemē. Keriks sekoja viņa piemēram; ēdamais garšoja labi. Mednieks nekavējoties metās atpakaļ uz birziti. Keriks gaidīja, bet viņš tā arī vairs neatgriezās. Šķiet, ka tikšanās bija beigusies. Uz Kerika saucienu neviens neatsaucās. Nesteidzīgi pārgājis pār klajumiņu, viņš atklāja, ka birzi neviena vairs nav.
Mīklainā sastapšanās tomēr iedrošināja. Tumsnējais mednieks nebija vicinājis ieročus, viņš piedāvāja ūdeni un cienastu. Keriks savāca trauku un savu šķēpu un kājoja atpakaļ uz teltīm. Viņam parādoties, sardzes viri deva ziņu, un tūdaļ jau arī Herilaks traucās augšup pa nogāzi viņam preti. Arī viņš atzina, ka ēdiens ir itin baudāms, un tāpat kā Keriks nerada notikušajam izskaidrojuma.
Samadi vācās kopā klausīties Kerika stāstījumā, un viņam nācās to atkārtot vēl un vēl. Ikviens vēlējās nomēģināt svešinieka velti, un drīz vien kauss bija tukšs, bet arī tāds tas piesaistīja interesi. Herilaks grozīja to un klauvēja ar pirkstu kauliņiem pa sāniem.
- Ciets kā akmens, bet pārāk viegls. Un šis mastodonts - tikpat ciets. Neko nesaprotu.
Pat Freikens atzina par prātīgāku neizteikt savu viedokli. Beigu beigās Keriks pats pieņēma galējo lēmumu.
- Rīt es atkal došos turp. Aiznesīšu viņiem kādu gaļas klunci. Protams, ne jau viņu kausā. Dodiet man kādu pītu paplāti ar rakstiem.
Pirms saulrieta Armuna izraudzījās labāko paplāti - pašas pītu -, un noskaloja to upē.
- Tas ir bīstami - iet turp, - viņa bažījās. - Kādam tevi jāpavada.
- Nē. Šie mednieki mani tagad pazīst. Un es jūtu, ka briesmas ir garām, - ļaunākais varēja notikt pirmajā reizē. Šie svešādie tani medī šajā zemē, un, ja gribam te palikt, būs jāsadzīvo ar viņiem. Mums taču nav kur dēties! Paēdīsim, bet labākos gabalus atliksim rītdienas cienastam.
Nākamajā rītā pazīstamajā pļaviņā neviens Keriku negaidīja. Viņš tomēr nosvieda šķēpu un apņēmīgi gāja pār klajumu, un tepat jau ari no kokiem iznira pazīstamā figūra. Keriks apsēdās un nolika sev priekšā paplāti; šoreiz svešinieks nāca klāt bez baiļu un omulīgi atsēdās zālē. Keriks apēda kumosiņu, pastūma paplāti uz priekšu un vēroja, kā pretimsēdētājs, neslēpjot apmierinājumu, zelē gaļas šķēli. Tad viņš pagriezās un skaļi uzsauca. No birzs paēnas izslīdēja vēl pieci tumšmataini, bezbārdaini mednieki, apģērbti tāpat kā pirmais; diviem nācējiem bija šķēpi. Šoreiz izbijās Keriks. Viņš pielēca kājās un atkāpās. Svešinieki apstājās un pārsteigti blisināja acis. Keriks izstiepa roku un atdarināja šķēpa nosviešanas kustību. Viņa sarunu biedrs žestu saprata un uzsauca kaut ko, acīmredzot pavēli, jo pārējie nolika šķēpus un nāca tuvāk.
Keriks gaidīja, sakrustojis rokas un neizrādīdams raizes. Viss šķita mierīgi, bet svešie zem saviem baltajiem apsējiem varēja slēpt arī nažus. Un naži pat būtu lieki: viņi sešatā jebkurā gadījumā varētu viņu viegli pieveikt un nogalēt. Viņam bija jāsamierinās ar šādu iespēju. Jāsamierinās vai arī nekavējoties jābēg.
Viņiem tuvojoties, Keriks redzēja, ka divi nes īsas nūjas. Viņš norādīja uz tām un atveidoja dauzīšanas kustības. Svešie apstājās un apspriedās. Nebija tik viegli saprast, ko Keriks gribējis teikt. Beidzot viens no viņiem gāja atpakaļ pēc šķēpa, un Keriks atkal saspringa, gatavs skriet. Izrādījās - mednieks tikai gribēja parādit, kā pielieto koka rīkus. Viņš ielāgoja nūjas galā šķēpa resgali, atbalstīja ieroci pret otras rokas delnu, pieturēja ar pirkstiem, atliecās tālu atpakaļ un raidīja šķēpu augstu gaisā. Tas lidojumā apgriezās un kritienā iecirtās dziļi zemē. Keriks isti nesaprata, kā šī ierīce darbojas, bet katrā ziņā šķēps aizlidoja neparasti tālu. Mednieks aizgāja pie šķēpa un nosvieda nūju tam lidzās; Keriks nepakustējās.
Svešie sasēdās lokā viņam iepretim un augstās balsīs nervozi čaloja. Keriks viņus interesēja tāpat kā viņi - Keriku. Kāds pastiepa pirkstu un piedūrās debessmetāla nažiem Kerika kaklā, cits pataustīja kaklariņķi. Keriks uzmanīgi pētīja viņu ādas apsējus un saprata, ka tie nemaz nebija no ādas. Viņš paslidināja pirkstus pa viena mednieka galvasrotu; tas nosēja balto lentu un pasniedza viņam. Lietiņa izrādījās mīksta kā vilna, tāda kā sapīta līdzīgi grozam, bet šķiedras šķita savītas no smalkiem matiņiem. Keriks grasījās sniegt to atpakaļ, bet mednieks atstūma viņa roku un rādija uz Kerika galvu. Viesis uzvilka to galvā, un pārējie pavadija šo ricību ar atzinīgiem izsaucieniem.
Visi svešinieki šķita gandarīti par pirmo saskarsmi un aizrautīgi tērgāja, līdz nonāca pie kāda lēmuma. Jaunatnācēji piecēlās un devās atpakaļ uz birzi. Pirmais mednieks pavilka Keriku aiz elkoņa un norādīja uz aizejošajiem biedriem. Žestu pārprast būtu grūti: nāc mums lidzi! Varbūt tiešām iet? Vai varbūt viss šis teātris spēlēts tikai tāpēc, lai viņu sagūstītu vai nonāvētu? Bet viņi šķita tik dabiski un atraisīti, abi šķēpneši pat savāca atpakaļ savus šķēpus un neatskatījušies turpināja ceļu.
Keriks izlēma. Ja te būtu kādi slazdi, viņi nebūtu ņēmuši šķēpus: starp kokiem taču mierīgi varēja gaidīt citi bruņoti mednieki. Viņam jārīkojas, pilnībā paļaujoties uz viņu labajiem nodomiem. Nedrikst izrādīt bailes. Tomēr viņš nepameta savu šķēpu: norādijis uz to, Keriks devās tam pakaļ. Pirmais mednieks aizlēkšoja viņam garām un ieroci pacēla; spējas izbailes kā zibens izskrēja caur Kerika krūtim, bet svešinieks tikai izpalīdzīgi pasniedza viņam ieroci. Spriedze atslāba; varbūt patiesi viņi ir tik miermīlīgi, kā izskatās? Viņš dziļi ievilka elpu; bija tikai viens ceļš, kā to noskaidrot.
Svešinieki apstājās birzs malā un apgriezās. Keriks nomierinājās un sekoja viņiem.
Ceļš veda pār paugura virsotni un lejup gar otru sānu. Tur pavērās aiza, un Keriks saprata, ka to izgrauzusi tā pati upe, gar kuras krastiem samadi visu laiku virzījušies: tā meta lokus šurpu turpu caur pauguraini. Šobrīd viņi gāja pa skaidri iezīmētu taku lejup, līdz nonāca pie upes un turpināja ceļu gar krastu.
Ar katru līkumu klinšu sienas slējās arvien augstāk un straume traucās aizvien straujāk. Viņi spraucās pa šauru, klinšainu, smiltīm klātu krasta dzegu, kuru pavasaros noteikti klāj palu ūdeņi. No krasta bija atšķēlušies milzu klintsbluķi, un ūdens, triekdamies pret tiem, uzšķieda augstu gaisā smalkas šļakatas. Gājēji pārrāpās pāri varenai klints atlūzai, kas aizšķērsoja gravu visā platumā, jo upe šeit krākdama vēlās pāri radzēm, sakuldama baltas putas pie pretējās, stateniskās klints sienas. Rāpšanās vērtās grūtāka. Keriks pavērās augšup un salēcās.
No augšas viņā nolūkojās tumšmataini, šķēpiem bruņoti mednieki. Viņš uzsauca ceļabiedriem un norādīja uz savu bažu cēloni. Tie palūkojās augšup, saprata viņu un izkliedza komandas, liekot novērotājiem pazust no redzeslauka. Keriks, smagi elsdams, uzkāpa klints virsotnē un pārlaida skatu tikko veiktajam ceļa posmam.
Visapkārt, līdz pat tumšajai straumei tālu lejā, vīdēja smilšaini klinšakmeņi. Abos krastos slējās stāvas klintis. Medniekiem, kuri bija uz brīdi nozuduši, lai palaistu viņu garām, būtu ļoti vienkārši aizstāvēt šo dabisko nocietinājumu. Tās bija lieliskas aizsargpozīcijas, bet kas gan aiz tām slēpās? Steigšus klumburojot lejup pa pretējo krauju pakaļ pārējiem, bailes atkal pārmāca ziņkāri.
Ainava nemitīgi mainījās. Klinšu sienas mijās ar smilšainiem pauguriem, šur tur vīdēja kāds zāļu kušķis, kāds panīcis kociņš. Pēc īsa brīža zeme kļuva līdzenāka un zaļāka, taisnās rindās stiepās zaļumi… Keriks brīnījās par šīm taisnajām rindām, lidz pamanīja, ka vienā no tām rakņājas vīri, un nu jau varēja brīnīties par divām lietām: par mērķtiecīgi stādītajiem krūmiem un medniekiem, kas darīja sieviešu darbu - čubinājās ap lakstiem. Tas viņu pārsteidza jo īpaši. Bet jilanē taču iekopa laukus ap pilsētu! Kāpēc gan tani nevarētu darīt tāpat un kāpēc gan vīri nevarētu tur strādāt līdz ar sievām? Viņš ar skatienu iztaustīja zaļās vagas lidz pat ielejas klinšu sienai, lidz tumšajām nišām klintī.
Tālāk viņu ceļš veda gar grupiņu sieviešu, kuras visas bija ietinušās mīkstajā izstrādājumā: tās rādija uz Keriku ar pirkstiem un spalgās balsīs klaigāja. Kerikam šķita, ka būtu bijis pareizi izjust bailes še, ielejā, starp melnīgsnējiem svešiniekiem, bet viņš neizjūta. Ja tie būtu gribējuši izrēķināties ar viņu, tas sen jau būtu darīts. Briesmas gan joprojām pastāvēja, bet ziņkāre pārmāca bailes. No ugunskuriem cēlās dūmi, visapkārt skraidīja bērneļi, klintis sakļāvās ciešāk - un viņu pārsteidza pēkšņa atskārsme:
- Pilsēta bez jilanē! - Keriks iesaucās. - Tanu pilsēta!
Viņa pavadoņi apstājās un pagaidīja, lidz viņš mitējās brīnīties. Augšup uz dobumiem klinti sniedzās baļķi ar gropēm, veseli koku stumbri. Jādomā, pa šiem baļķiem varēja uzrāpties, jo Keriks redzēja nišās vidām ziņkāras sejas. Visapkārt bija kņada kā īstā jilanē pilsētā, visapkārt kūsāja viņam neizprotama rosiba.
Mednieks, kuru viņš satika pašu pirmo, aicināja Keriku uz priekšu, uz plašu atveri klints piekājē. Keriks sekoja viņam un nopētīja akmens sienu alas dibenā: pēkšņajā krēslā pēc spožās saules viņš nespēja izšķirt sīkumus.
- Valiskis, - mednieks teica. Šo vārdu Keriks jau bija dzirdējis.
Viņš pārlaida acis ornamentiem uz sienas un sāka kaut ko no teiktā saprast.
Tur bija zvēri, - ar krāsu uz klints uzmālēti zvēri, pārsvarā viņam pazīstamās stirnas. Goda vietā virs tām gandrīz dabiskā lielumā dižojās mastodonts.
- Valiskis, - mednieks atkal teica, pamādams ar galvu uz zvēru. - Valiskis.
Keriks prātigi pamāja bez mazākās sajēgas par zimējumu nozīmi. Attēls bija
apbrīnojami precīzs, tāpat kā uz kausa. Arī citiem zīmējumiem nevarētu pārmest neīstumu. Viņš aizskāra briedi un teica:
- Briedis.
Tumšmatainais mednieks neizrādija nekādu interesi. Viņš atkāpās saules strēlē un aicināja Keriku līdzi.
Keriks labprāt būtu pakavējies un pavērojis svešinieku darbošanos, bet ceļabiedrs viņu steidzināja: nācās rāpties pa vēl vienu rievotu baļķi līdz klints sienai. Kāpiens pūles neprasīja, un pavadonis Keriku jau gaidīja augšā. Aiz dzegas pavērās tumša atvere, kas veda neredzamā iekštelpā. Viņi devās turp. Pa akmens grīdu mētājās podi un citi izstrādājumi, bet alas dibenā slējās ādu kaudze. Balti tērptais mednieks ierunājās, un viņam atsaucās kusla balstiņa.
Ciešāk ielūkojies, Keriks samanīja kādu stāvu: izdēdējis augums, ko klāja adas, atstājot atsegtu tikai seju. Grumbainu, červeļainu seju. Lūpas sakustējās pār bezzobu muti, un balss atkal iesēcās:
- No kurienes tu esi? Kā tevi sauc?