Kerika acis aprada ar telpas tumsu, un viņš jau varēja saskatīt vecās sievas seju, kaut tumsnēju aiz vecuma, bet neapšaubāmi baltādainu, ar zilām acīm. Viņas mati savulaik varētu būt bijuši blondi; tagad tie bija sirmi un šķidri. Spiedzīgā balstele ieskanējās atkal, un Keriks atskārta, ka saprot vārdus. Tas nešķita marbaks, kādā runāja pats, - drīzāk varētu būt kāda aizkalniešu izloksne kā Harhavolas samadam.
- Kā tevi sauc? - balss nerimās, - kā tevi sauc?
- Esmu Keriks. Es nāku no kalnu viņas puses.
- Tā jau es domāju, tieši tā es domāju. Tavi mati ir tik gaiši… Panāc tuvāk, lai Onita var tevi redzēt. Nu, patiesi - tanus! Vei, Sanon, vai es neteicu, ka vēl atceros viņu mēli?
Vārgulīgā balss aizlūza sausā smiekliņā.
Keriks un Onita turpināja sarunu. Sanone, tumšādainais mednieks, tikai klausījās un māja ar galvu; viņš nesaprata ne vārda.
Onita še bija nokļuvusi agrā jaunībā, mednieku sagūstīta, - tas Keriku nebūt nepārsteidza. Daudz kas viņas stāstā bija neskaidrs, bieži vien viņa novirzījās no tēmas, dažkārt pat iesnaudās. Reiz, uztrūkusies no snaudas, veča uzrunāja Keriku sesekā - valodā, kurā runāja tumšādaino sasku cilts - un apskaitās, jo sarunu biedrs neatbildēja. Vienubrīd viņa pieprasīja ēst, un maltīte tika arī Kerikam. Tad jau bija vēla pēcpusdiena, un Kerikam šķita gana runāts.
- Pasaki Sanonem, ka man jāatgriežas pie mana samada! - viņš iejaucās večas tērgāšanā. - No rīta būšu atpakaļ. Izstāsti to viņam!
Onita tūdaļ pat ieslīga dziļā miegā, palaikam iekrākdamās un murmulēdama, tomēr Sanone, kā rādās, saprata Keriku bez vārdiem. Viņš pavadīja viesi līdz pat klints pārkarei un uzsauca abiem šķēpnešiem, kas šeit patrulēja. Izkļuvis aiz pārkares, Keriks lielāko daļu ceļa līdz upmalas apmetnei mēroja skriešus, lai sasniegtu teltis līdz tumsai. Herilaks izrādījās nobažījies par Kerika ilgo prombūtni, par ko liecināja satrauktu sagaidītāju pulciņš kalnājā. Atgriezies apmetnē, Keriks klusējot padzērās vēso ūdeni un tikai tad ierunājās. Herilaks ar Freikenu un samadariem apsēdās viņam cieši līdzās; samadu ļaudis sasēda visapkārt plašā lokā.
- Pirmām kārtām: lai visi zina, - Keriks svinīgi paziņoja, - šie tumšādainie tani sauc sevi par saskiem! Viņi netīko mūs nomaitāt vai padzīt no šejienes. Viņi labprāt palīdzētu, pat dotu mums ēdmaņu, bet tas viss - mastodontu dēļ.
Pār klausītājiem pāršalca pārsteiguma čuksti; Keriks nogaidīja, līdz tie pieklust, un turpināja.
- Es ari pats esmu neizpratnē: šie saski ir visai dīvaini. Starp viņiem ir veča, kuras runu es kaut cik varēju saprast, bet ne pilnībā. Saskiem nav mastodontu, tomēr viņi tos pazīst: lūk, viens pat attēlots uz kausa, turklāt viņi man rādīja alu, kur uz sienas starp citiem zvēriem uzzīmēts milzīgs mastodonts. Šo attēlu nozīme man nav zināma, bet skaidrs, ka viņi ar tiem saista kaut ko sev ārkārtīgi nozīmīgu, kaut arī paši šos lopus netur. Saski ir redzējuši mūsējos, ievērojuši, ka tie mums klausa, un tas viņiem radījis vēlēšanos mums palīdzēt. Viņi mums nevēl ļauna. Turklāt šiem saskiem ir visādi labumi, kas mūs varētu interesēt: pārtikas krājumi ziemai, šitādi trauki… Hm… Nevar nemaz visu uzreiz atcerēties. Rīt mēs aiziesim pie viņiem abi ar Herilaku. Aprunāsimies ar viņu samadariem. Grūti pateikt, kā veidosies mūsu attiecības, bet vienu gan varu apgalvot puslīdz droši: mums gluži necerēti patrāpījusies droša ziemas apmetne!
Šī vieta izrādījās pat vairāk nekā patvērums no ziemas, tā šķitās solām kāroto drošo ostu pret pasaules vētrām. Jilanē še nekad neesot bijušas, saski par tām nebija pat dzirdējuši un nespēja saprast, kas tad medniekiem atgadījies, jo veča snauduļodama nespēja iztulkot garus un sarežģītus teikumus. Svarīgi bija tas, ka saski vēlējās, lai jaunatnācēji mājotu viņiem cieši līdzās. Tas varētu būt saistīts ar tumšādainajiem harvanu medniekiem, kas mita ziemeļos, bet savos sirojumos mēdza atklīst arī līdz šejienei. Upes aizsprosts sākotnēji veidojies kā dabisks nogruvums, bet saski tur bija savēluši klintsbluķus un šķembas, gadu gaitā izveidojot masivu barjeru, kas aizsargāja ieleju no ziemeļiem. Tālāk aiz nogruvuma klinšu sienu ieskautā ieleja plētās plašumā, pāraugot apmežotā paugurainā un pat līdzenās ganībās. Vēl tālāk uz dienvidiem kraujas atkal sakļāvās, sažņaudzot līgano upi un pārvēršot to brāzmainā kalnu straumē, kur laivām nebija, ko meklēt. Neskatoties uz visu, harvani vienādiņ atrada zemākas vietas, kur pārkļūt pār klinšu grēdu, tāpēc saski pie šīm pārejām allaž stāvēja sardzē. Ja tanu samadi uzturētos tepat tuvumā, harvaniem nāktos turēties drošā attālumā. Saski, savukārt, uzņemtos rūpes par pārtikas apgādi. Šāda savienība būtu izdevīga visiem.
Samadu teltis joprojām slējās upmalā, jo palienē un mežainajā paugurainā pletās bagātigas ganības. Medībās nepagalam neveicās, un tanus būtu gaidijusi īsta bada ziema, ja līdzās negadītos saski, kuru pārtikas krājumu pietika visiem, jo viss nepieciešamais izauga upmalas laukos. Saski neko neprasīja sev par atlīdzību, tiesa gan, viņi ar pateicību pieņēma svaigu gaļu pēc veiksmīgām medībām. Vienīgais, ko tie vēlējās, bija iespēja redzēt mastodontus, tuvoties tiem; kā galējo labvēlību viņi uztvēra atļauju pieskarties to krunkainajai, matainajai ādai.
Kerikam tika vēl vairāk prieka nekā saskiem, jo ik sīkums jauno kaimiņu dzīvē viņam šķita neatvairāmi pievilcīgs. Citi mednieki par saskiem neinteresējās vispār, ja nu vienīgi izsmēja virus, kas meņģējas pa dubļiem kā tādi sievišķi. Keriks uztvēra līdzību starp viņu lauka darbiem un jilanē ganāmpulkiem, un apziņa, ka pārtikas nodrošinājums ik bridi ir tepat līdzās, nevis klejo apkārt atkaribā no gadalaika, sniedza viņam drošibas sajūtu. Tā kā mednieku bija vairāk nekā medijuma, samadu viri pat priecājās, ka Keriks pavada tik daudz laika pie saskiem. Daudz nakšu viņš uzturējās klinti izcirstajās telpās, līdz beidzot aizveda turp ari Armunu ar visām viņu zvērādām un citām mantām. Saski apsveica šo soli; sievietes un bērni pulcējās ap Armunu, apbrīnodami tās gaišo vaigu un bikli pieskardamies viņas matiem, kas klājās pār pleciem.
Armuna izrādījās it naska uz valodām. Keriks bieži ciemojās pie vecās Onitas un vārdu pa vārdam, frāzi pa frāzei apguva seseku. Armuna to enerģiski pārņēma un sāka jau likt lietā, pļāpājot ar citām sievām. Svešādā izruna lika tām slepus spurgt delnās, bet Armuna zināja, ka viņu smieklos nav ļaunprātības. Beidzot nopratušas, ko viņa vēlējusies pateikt, tās atkal un atkal pareizi izrunāja sacīto, kā mācot mazu bērnu, un Armuna frāzi atkārtoja. Pēc īsa laika viņa jau pati mācīja Keriku, un viņam vairs nenācās nokauties ar večas indevēm.
Kamēr Armuna citigi apguva svešo valodu, Keriks no rita līdz vakaram nodevās sasku saistošo nodarbju un iemaņu pētīšanai. Cietie trauki patiesi izrādījās izgatavoti no mīkstiem māliem, kas plānā slānī atrodami kādā nogāzē. Mitrajam mālam piešķīra vajadzīgo formu un lika to ļoti karstā krāsnī žūt. Pati krāsns bija sakrauta no akmeņiem un tiem pašiem māliem. Iekšā cauru diennakti kūrās uguns, un karstums vērta mālu akmens cietu.
Vēl lielāku interesi modināja šķiedra, ko saski izmantoja virvēm un auklām, no kā tie auda drānu un darināja apģērbu. To ieguva no sika, zaļa auga, ko sauca par haradi. Haraža sēklas saski ar gardu muti ēda, bet no sasmalcinātām - spieda eļļu, ko plaši pielietoja saimniecībā, tomēr visvērtīgākie bija šo augu stiebri.
Haražus sagāza seklos dīķos un noslogoja ar smagiem akmeņiem, lai neuzpeld. Pēc zināma laika piemirkušos stiebrus vilka laukā un kaltēja saulē, pēc tam izkūla uz akmens plāksnēm. Ar ipašiem žuburainiem rikiem uzvandīja un atdalīja tīro šķiedru, ko sievietes pēcāk savija un savērpa stingrās grīstēs; no iegūtajiem pavedieniem darināja auklas un virves, sēja zvejas tīklus un cilpslaz- dus. Vislabākās, vistievākās šķiedras uzstiepa uz koka rāmjiem - pavedienu pie pavediena, cieši citu pie cita. Pēc tam sievietes starp tiem turp un atpakaļ izvija citus pavedienus, tādējādi iegūstot baltu audeklu, par ko tik ļoti sajūsminājās Armuna. Viņa drīz vien lika savus ādas apģērbus un zvērādas pie malas un ietērpās mikstajās haraža drānās tāpat kā pārējās sievietes.
Starp saskiem Armuna jutās laimīga, laimīgāka nekā jelkad iepriekš savā dzīvē. Drīz vajadzēja dzimt viņas bērnam, un viņa jutās pateicīga, ka var dzīvot šeit - siltumā un ērtībās -, nevis ziemot saltā teltī. Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās rāpties pāri akmens barjerai, lai uz radibu laiku atgrieztos pie samadiem upmalā. Viņas samads tagad bija šeit, un Keriks - viņas samadars. Par savas īstās dzīves sākumu viņa uzskatīja to mirkli, kad puisis ielūkojās viņas sejā un neiesmējās. Arī saski par viņu neņirgājās un pat nepievērsa uzmanību viņas zaķalūpai, jo viņus iejūsmoja meičas gaišā āda un mati, palsi kā haradis. Tā viņi tos ari sauca, jo tie bija balti kā šī drāna. Armuna pie saskiem jutās kā mājās, nu jau brīvi runāja viņu valodā, mācījās vērpt un gatavot ēdienu no labības, ko tie audzēja, un arī bērnam bija jānāk pasaulē šeit.
Keriks pat neapsprieda šādu lēmumu: tas viņu pilnībā apmierināja. Tirās akmens alas un austo drēbju mīlīgie pieskārieni bija tik pārāki par vēja caurpūstajām teltim un mūdžu apsēstajām zvērādām! Dzīve ar saskiem daudzējādi līdzinājās jilanē pilsētas burzmai, kaut ari viņš vairījās apzināti vilkt šādas paralēles. Kerikam nepavisam netikās domāt par jilanē, un, kad vien salīdzinājums nelūgts iešāvās prātā, viņš allaž mānijās vērst savas domas uz citu pusi. Galu galā, kalni un tuksnesis ir šķērslis, un jilanē nav lemts viņus še uziet. Citādi taču nevar būt! Viņam tagad ir pienākumi, un tas ir svarīgāk par visu. Dzemdības tomēr ir viena nozīmīga lieta, kaut arī vienīgi viņam un Armunai. Saski daudz lielāku nozīmi piešķīra citām radībām: šķiet, viņi par to vien tērgāja.
Mastodontienei Dūhai arī bija jāatnesas. Gaidāmais mazulis viņai būs ceturtais; gan viņa pati, gan ari samadi pret to attiecās kā pret gluži ikdienišķu lietu.
Saski tā nedomāja. Keriks jau sāka mazliet saprast viņu godbijību pret mastodontiem. Par šo pasauli viņi zināja daudz tāda, ko tani nenojauta, sevišķi jau par zvēru un klinšu gariem, par to, kas viņpus debesīm, no kurienes nākusi pasaule un kas gaidāms nākotnē. Viņiem bija daži ļaudis, tā sauktie mandukti, kas vispār neko citu nedarija, tikai gremdējās šajos jautājumos. Sanone viņu vidū bija galvenais, viņš tos vadīja, bet visi mandukti kopā pārvaldīja sasku sabiedrību. Sanones loma mazliet atgādināja jilanē sabiedrības eistaā, un Keriks, kā radis, bez kavēšanās devās uz alu pēc pirmā uzaicinājuma. Sanone jau sēdēja mastodonta attēla priekšā un pamāja, lai Keriks sēžas līdzās.
- Jūs esat veikuši garu ceļu, lai sasniegtu šo ieleju, - Sanone sāka runu. Saskus, tāpat kā tanus, allaž tuvojās sarunas tēmai aplinkus. - Jūs kāvāties ar maragiem, kas staigā kā cilvēki. Mēs nekad tādus maragus neesam redzējuši. Tev jāpastāsta man par tiem.
Keriks jau sen bija viņam izklāstījis visu, ko zināja par jilanē, tomēr mierīgi sāka savu stāstu no gala, zinādams, ka tas ir tikai solis ceļā uz šīs vizītes patieso mērķi.
- Kādi slepkavīgi neradijumi! - Sanone nodrebēja, iedomājoties, cik daudz ļauna jilanē nodarijušas. - Vai tiesa, ka tās nogalēja ne vien tanus, bet arī mastodontus?
To sakot, viņa balsī izskanēja neslēptas šausmas.
- Tieši tā.
- Tu ļoti maz zini par mūsu godbijību pret mastodontiem. Vai redzi šo gleznojumu virs manis? Es gribu tev pastāstīt, kādēļ šos milzu radījumus tur tik lielā cieņā. Lai to saprastu, ir jāzina, kā tapusi pasaule. Pasauli, kādu tu to tagad redzi, veidojis Kadairs, radītājs. Visu radījis viņš. Viņš lika ūdenim tecēt, lietum lit. labibai briest. Kad viņš veidoja pasauli, tā bija neauglīga, cieta klints. Tad viņš pieņēma mastodonta veidolu. Kad nu Kadaīrs-kas-bija-mastodonts piesita kāju, klints pašķīrās un izveidojās ieleja. Mastodonta snuķis izšļāca ūdeni, un sāka tecēt upe. No viņa mēsliem izauga zāle, un pasaule kļuva auglīga. Tā viss sākās. Kad Kadaīrs devās tālāk, mastodonts palika, lai atgādinātu mums visu, ko savulaik darījis. Tādēļ mēs mastodontu pielūdzam. Vai saproti tagad?
- Jā. Man ir liels gods to dzirdēt.
- Tas, ka tu esi šeit, mums ir gods. Tu vadi ļaudis, kas rūpējas par mastodontiem, un tu atvedi viņus šurp. Par to mēs esam pateicīgi. Pagājušonakt bija sapulcējušies mandukti un pārrunāja to, un pēc tam mēs cauru nakti vērojām zvaigznes. Tur bija zīmes, debesīs liesmojoša guns, visas liesmainās tekas norādīja šo ceļu.
Šīm lietām ir sava ziņa. No tām mēs uzzinājām, ka Kadaīrs vadījis samadus šurp kāda apslēpta iemesla dēļ. Pagājušajā naktī šis iemesls tapa skaidrs. Jūs tikāt vadīti šurp, lai mūsu klātbūtnē piedzimtu jauns mastodonts.
Nu Sanone paliecās uz priekšu un ierunājās varen svarīgā balsī.
- Vai mastodontu māte atnesīsies šeit? Tas ir ļoti būtiski, lai mastodontēns piedzimtu te. manduktu klātbūtnē. Es nevaru tev izskaidrot, kālab tas tik svarīgi, jo tā ir mistērija, ko nedrīkst nosaukt vārdā. Varu apgalvot, ka tevi sagaida dāsnas veltes, ja to atļausi. Kāds ir tavs lēmums?
Cienīdams, kaut neizprazdams viņu parašas, Keriks piesardzīgi teica:
- Es bez kavēšanās teiktu «jā», bet ne man to izlemt. To var atļaut samadars, kam pieder mastodontu māte Dūha. Es ar viņu aprunāšos, es pastāstīšu, cik tas svarīgi.
- Šā notikuma nozīmi tev nesaprast. Dodies pie šā samadara! Kopā ar tevi es nosūtīšu manduktus ar dāvanām, lai paustu mūsu labos nodomus.
Kad viņš pārradās. Armuna gulēja. Keriks kustējās klusītēm, lai viņu neuzmodinātu. Viņš apvilka savus kājavus ar biezo zoli un aizgāja. Sanone gaidīja stāvu zemāk; viņa pavadoņu - divu jaunu manduktu - muguras līka zem pītu grozu svara.
- Tie tevi pavadīs, - pavēstīja Sanone. - Kad runāsi ar samadaru, pastāsti viņam, ka mūsu lūgums nebūs bez seguma. Un mandukti ar jaunajām ziņām steigs atpakaļ.
Keriks ar prieku izlocīja kājas. Jau ilgs laiks bija pagājis kopš viņa pēdējā apmetnes apmeklējuma. Pie klinšu barjeras viņš pamanija, ka upē ūdens cēlies. Acīmredzot tālajās ielejās nokusis sniegs. Pārvarējis šķērsli, viņš uzņēma strauju soli, tad apstājās un pagaidīja smagi apkrautos manduktus. Saule sildīja, un pavasara lietus darīja zāli jo zaļu. Piekalnē bija uzplaukušas zilas puķes. Gaidot manduktus, viņš noplūca saldenu zāles stiebru un košļāja to.
Gājēji devās augšup caur nelielu koku puduri un nonāca pļavā, kur Keriks pirmoreiz sastapa Sanoni. Viņš no šejienes varēja redzēt upi un nometnes vietu tās krastā.
Tā bija tukša un pamesta.
Samadi bija projām.