Samadu nozušana Keriku pārsteidza un pat nedaudz satrauca, bet abi mandukti bija dziji satriekti. Viņi nosliga ceļos un izmisumā ievaimanājās. Keriks gribēja ko teikt, bet ceļabiedri savās žēlabās nelikās par to ne zinis, un viņam nācās tos sapurināt, lai pievērstu sev uzmanību.
- Mēs sekosim viņiem, līdz atradīsim. Tie nevarētu būt nekur tālu.
- Bet viņi ir prom, varbūt pat iznīcināti, zuduši no šīs pasaules, mastodonti miruši… - kunkstēja jaunākais mandukts.
- Nekas tamlīdzīgs. Tanu samadi nav saistīti ar noteiktu vietu, kā tas parasts jums. Viņiem nav lauku un klinšu mājokļu, kur dzīvot. Tiem allaž jāpārvietojas, lai salūkotu iztiku, labākus medibu laukus. Jau visu ziemu apmetne atradusies šeit, - cik tad var! Bet nekur tālu tie nevarētu būt devušies, citādi viņi būtu nākuši pie manis un teikuši, ka dodas projām. Nāciet nu, iesim meklēt!
Kā allaž, samada pārcelšanās atstātajām pēdām varēja izsekot bez pūlēm. Dziļās vagas vispirms veda uz ziemeļiem, bet pēc tam pavērsās uz rietumiem pret zemo pauguraini. Tālāk slieču rievas aizveda atpakaļ pie upes, pie nobrukuša un nomiņāta krasta līdz pat ūdenslīnijai. Mandukti, kuru sākotnējās bažas jau mijās ar līksmu satraukumu cerībā ieraudzīt mastodontus, traucās kā plēsti. Pirmie tos pamanīja bērneļi un klaigādami ļepatoja pie samadiem ar ziņu. Herilaks jau sveicinādams nāca pretī un smīkņāja par Kerika balto ietērpu.
- Vasarā jau pulka labāks par kažokādu, bet krietnā ziemā tu nosalsi kā prusaks. Nāc nu, piesēdi ar mums, uzvelc kādu dūmu un pastāsti, kas jauns ielejā.
- Tā arī darīšu. Tikai vispirms jāpasauc Sorlis. Šie saski nes viņam dāvanas, jo viņi nāk ar lūgumu.
Drīz vien jau Sorlis līksmi cilāja rupja maluma miltu plāceņus, saldumus, svaigās saknes; starp veltēm bija pat īpaši vērtīgais retums - medus. Mandukti bažīgi nolūkojās, kā viņš rakņājas pa groziem, un atviegloti redzēja viņu smaidām.
- Ziemas beigu galā tāds paēdiens būs makten smeķigs. Starp citu, kāpēc viņi sastiepuši tādus labumus tieši manam samadam?
- Tā ir nopietna lieta, - Keriks dziļdomīgi uzsāka. - Es pastāstīšu, tikai nesmejies! Šiem ļaudim tā lieta ir pat ļoti nopietna. Ņem vērā, cik pulka pārtikas viņi mums jau devuši un cik vēl dos. Tad lūk: tu taču zini, kādu bijību viņi izjūt pret mastodontiem?
- Zinu gan. Es gan nesaprotu, bet tam jābūt kaut kam nozīmīgam, ja reiz viņi šādi rīkojas.
- Tas ir pat ļoti nozīmīgi. Nebijuši mums mastodonti, diez vai šie ļaudis mums palīdzētu vispār. Un tagad viņi nāk ar lūgumu. Mandukti prasa tavu atļauju nogādāt mastodontieni Dūhu ielejā, lai mazulis piedzimtu tur. Viņi apsola to barot un kopt līdz atnešanās laikam. Vai esi ar mieru?
- Viņi grib to pievākt? Nekas nesanāks.
- To viņi nemaz neprasa. Mastodontu mātei tikai jāpadzīvo pie viņiem, kamēr piedzims mazulis.
- Tad tā lieta iet. Kāda tam nozīme, kur teļš piedzimst!
- Bet tev tas pašam skaļi jāpaziņo tā, lai viņi saprot. Redzi - viņi gaida!
Sorlis lēni pagriezās pret abiem manduktiem, pavēršot delnas uz āru.
- Jūsu prasība tiks izpildīta. Es pats šodien nogādāšu Dūhu tur.
Keriks pārtulkoja viņa vārdus sasku mēlē, un mandukti godpilnā piekrišanā zemu palocījās.
- Teic paldies šim krietnajam samadaram! - teica vecākais mandukts. - Pasaki, ka mūsu pateicībai nav gala. Mēs tagad dosimies atpakaļ ar labo ziņu.
Sorlis nolūkojās viesiem nopakaļ un pašūpoja galvu.
- Ne es to saprotu, nedz arī vēlos saprast. Toties mēs mielosimies ar viņu veltēm un neuzdosim liekus jautājumus.
Tad sākās dzīres, un visi samadi uzklupa sasku cienastam. Keriks, kurš cauru ziemu bija pārticis no šiem labumiem, tiem nepieskārās: viņš labprātāk zelēja sīkstu žāvētas gaļas sloksni. Kad viss bija nokopts, vīri aizdedza akmens pipi un padeva to pa riņķi. Keriks tīksmi ievilka dūmu un pateicās.
- Vai jaunā apmetne ir labāka par veco? - viņš iejautājās.
- Šimbrīžam jā, - Herilaks atteica. - Te labākas ganības, bet medībās kā neveicas, tā neveicas. Mums nācies vajāt medijumu līdz pat kalniem, un tas ir bistami, jo tur medī arī tie melnie.
- Ko tad jūs iesāksiet? Ja nemedās, tad arī nemedīsies, - toties še mēs ēdamo varam dabūt no saskiem.
- Tā var izvilkt vienu ziemu, tak ne jau visu dzīvi. Tani ir mednieki, nevis ubagi. Mēs prātojam, ka dienvidos varētu veikties labāk, bet turp. kā rādās, var tikt tikai pār klinšaino pauguraini, kur nav ne ūdens piles, un šķērsot to nenāksies viegli. Varbūt tomēr mēģināt?
- Esmu runājis par šo pauguraini ar saskiem. Tur ir dažas ieplakas, kur medījuma netrūkst. Bet tur ir ari kargi, kā viņi sauc tumšādainus, lidz ar to šis ceļš atkrīt. Kā jūs skatāties uz rietumu pusi?
- Reiz pēc piecu dienu gājuma pa smiltājiem mums jau nācies griezties atpakaļ. Tur ir kails tuksnesis, kur aug tikai tie adatainie augi.
- Ari par to esmu runājis ar saskiem. Viņi saka, ka jāpamanās tikai nokļūt otrpus smiltim, un tur esot meži. Bet galvenais: viņi zina taku caur tuksnesi!
- Tad noskaidro visu kārtīgi! Ja mēs šķērsotu smilšu klaju un atrastu labu medibu vietu, kur nav maragu, tad pasaule būtu tāda, kādai tai jābūt, kā pirms sala un pirms maragu uzrašanās.
To sakot, Herilaka seja sakritās un viņš neredzošām acīm vērās izdzisušajā ugunskurā.
- Nedomā par tiem! - Keriks aizrādīja. - Viņi mūs šeit neuzies.
- Toties man tie neiziet no prāta. Sapņos es ceļoju ar savu samadu. Redzu viņus, dzirdu viņus - medniekus, sievas un bērnus, redzu lielos mastodontus velkam šļūceņus. Mēs smejamies, mēs mielojamies ar svaigu gaļu. Tad es pamostos, un viņi ir miruši. Tālajā krastā balo viņu kauli, vējš dzenā pār tiem putekļus… Kad redzu šos sapņus, visi samadi man lidzās šķiet svešinieki, un gribas tos pamest un aiziet tālumā. Man gribas atpakaļ uz austrumiem - tur, pāri kalniem. Gribas uzmeklēt maragus un slaktēt tos līdz spēku izsīkumam. Un nomirt. Varbūt starp zvaigznēm es rastu mieru. Mana tharma nesapņotu. Sāpīgajām atmiņām pienāktu gals.
Mednieks savilka milzīgās dūres, bet viņa pirksti sažņaudza vien tukšu gaisu. Ienaidnieks bija neredzams, tāpat kā Herilaka domas. Keriks visu saprata: ari viņā liesmoja naids pret jilanē. Bet tagad - ar Armunu, ar teju gaidāmo bērnu - dzīve pie saskiem šķita pilnvērtīgāka, nekā viņš jelkad būtu varējis vēlēties. Viņš nebija jilanē aizmirsis, bet tās bija pagātnē, un tagad Keriks dzīvoja tikai tagadnē.
- Ejam pie saskiem! - viņš iesaucās. - Mums jāaprunājās ar manduktiem. Viņu zināšanām nav robežu. Ja tiešām ir tāds ceļš caur tuksnesi, tiem ir zināms ari tas. Ja samadi tur nokļūs, jūsu priekšā būs divi šķēršļi - tuksnesis un kalni. Maragi nespēs pārvarēt abus. Tad tu varēsi viņus aizmirst.
- Gribētos gan. Vairāk par visu es vēlētos izmest tos no prāta dienā un no sapņiem - nakti. Iesim ar, aprunāsimies ar tiem tumšādainiem.
Atšķirībā no vairuma mednieku, Herilaks neizsmēja sasku virus, kas kā sievišķi rakņājās pa zemi, nevis vajāja medijumu, kā pienāktos medniekiem. Viņš prata novērtēt šeit izaudzēto pārtiku, kas bija ļāvusi pārlaist ziemu bez grūtībām. Kad Keriks viņam rādīja, kā labību audzē un kā to novāc, Herilaks vienmēr uzmanīgi klausījās. Viņš vēroja, kā žāvē tagaso, kā dzeltenie vārpu pušķi stiebru galos karājas uz koka rāmjiem. Te netrūka arī žurku un peļu, kas būtu apvēlušās it taukas šajās neaizskaramā pārtikas krājuma noliktavās, ja vien te nesaimniekotu banzemnilas, kas sekmīgi ierobežoja grauzējus. Šie gludspal- vainie radījumi ar gariem snuķiem tumsā vaktēja negantniekus, žmiedza tos bez žēlastības un ar gardu muti notiesāja. Zvēriņu mātītēm bieži vien uz muguras ņudzēja sīkuļi, aptinuši tievās astītes ap mātes asti.
Mednieki apstājās pavērot sievietes, kas lupināja sēkliņas no vārpām, lai saberztu tās starp diviem akmeņiem. Milti tika iejaukti ūdenī un karsēti uz uguns. Herilaks paņēma plāceniti - karstu, ka pirksti svila -, pamērcēja to medū, uzbēra asos piparus un kāri ēda. Viņam acīs sariesās labpatikas asaras.
- Labs ēdamais, - viņš noelsās.
- Un tās mantas vienmēr ir gana. Viņi to sēj, briedina un novāc, kā pats redzi.
- Redzu gan. Es manu arī, ka viņi ir tikpat atkarigi no saviem zaļojošajiem laukiem, kā tie no viņiem. Saskiem jāpaliek šai vietā uz visiem laikiem. Tāda dzīve ne katram der. Ja es nevaru savīkstīt savu telti un doties ceļā, domāju, vai man vispār vērts dzīvot!
- Viņi varētu to pašu teikt par sevi. Viņiem pietrūktu sava pavarda guns ik vakarus, viņi skumtu, neredzot ik rītu savus laukus.
Herilaks padomāja un piekrita.
- Iespējams, ka tev taisnība. Tu, Kerik, visas lietas skati citādi, varbūt tāpēc, ka visus šos gadus pavadīji pie maragiem…
Viņš aprāvās, jo izdzirda saucam Keriku. Kāda saskiete steidza pretī, brēkādama griezīgā balsī, un Kerika vaigam pārklājās rūpju ēna.
- Bērns piedzimis, - viņš pavēstīja.
Viņš metās projām, un krietni laiskākā solī viņam sekoja Herilaks. Keriks bija nobažījies, jo Armuna beidzamajā laikā bija nelāgā omā. Ik dienas viņa pinkšķēja; agrākās bailes bija atgriezušās ar jaunu spēku. Bērns būšot meitene un lidzīga mātei, viņa piedzīvošot apsmieklu un nievas kā savulaik Armuna pati. Keriks nekādi nespēja kliedēt šīs iedomas; vienīgi bērna piedzimšana varētu aiz- gainīt šaubas. Kā viņam bija stāstīts, vietējās sievietes šajos jautājumos bija lietpratīgas. Viņš elsdams trausās augšup pa robaino klinšu bluķi uz savu mitekli un no sirds cerēja, ka viņas tiešām izrādīsies tādas.
Viens skatiens uz dzemdētāju atklāja Kerikam vēlamo ziņu: viss beidzies labi.
- Palūk, - viņa staroja, attīdama balto drānu, kurā bija ievīstīts zīdainis. - Paskaties! Puika, ar kuru tēvs var lepoties! Tik prāvs, tik spēcīgs!
Kerikam nebija pieredzes ar bērniem. Ieraugot kaut ko tik krunkainu, plikpaurainu un sarkanu, nepavisam ne sev līdzīgu, viņam pietika takta savus uzskatus paturēt pie sevis.
- Kas viņam būs vārdā? - jautāja Armuna.
- Šobrīd vienalga, kas vien tev tik. Pieaudzis viņš saņems mednieka vārdu.
- Tad sauksim viņu par Arnhvītu, jo es novēlu tam būt tik stipram kā šim putnam, tikpat skaistam un brīvam.
- Labs vārds, - piekrita Keriks, - jo Arnhvīts ir arī labs mednieks ar vis- skadrāko aci. Vienīgi Arnhvīts var noturēties vējā un pēc tam piķējot gūt laupījumu. Ar šādu vārdu Arnhvīts dienās kļūs dižens mednieks.
Drīz vien arī Herilaks, Kerika aicināts, it veikli uztrausās pa ierobīto bluķi augšup. Ienācis viņš ieraudzīja Armunu jūsmīgu sieviešu lokā ucinām bērnu. Keriks lepns stāvēja nomaļus. Sievietes bija atnesušas ēdamo, krūzes ar ūdeni un visu, kas vien nedēļniecei vajadzīgs. Herilaks atzinigi pamāja ar galvu.
- Paskatieties uz šīm ņiprajām roķelēm! - viņš sauca. - Kāds tvēriens, kādi vingri muskulīši! Te jūs redzat brašu mednieku.
Ne mazāk atzinīgi viņš novērtēja dzīves apstākļus. Māla podos glabājās ūdens un pārtika, netrūka austu mašu un mīkstu drānu. Keriks no dzegas paņēma smalkiem griezumiem rotātu koka kārbu un pasniedza to viņam.
- Te iekšā ir kāds sasku noslēpums. Es tev parādīšu. Kam ir šis, tam nekad nav jātrin koki vai jāvadā uguns sev līdzi.
Herilaks ar interesi vēroja, kā Keriks izņem no kastes divus akmeņus - vienu tumšu un šķautnainu, otru gludi nopulētu ar virsmā ieskrāpētām rievām - un šķipsnu koksnes pulvera. Ar žiglu kustību Keriks sasita akmeņus kopā, un izšķīlusies dzirkstele iespruka koka smalknē. Atlika vien uzpūst, un iedegās spoža liesma.
Herilaks paņēma abus akmeņus rokās un nobrīnījās.
- Šajā klints šķembā ieslēgta uguns, - viņš noteica, - un otrs akmens to atbrīvo. Saskiem patiesi ir dīvaini un vareni noslēpumi.
Keriks rūpīgi nolika kārbu atpakaļ. Herilaks izgāja ārpusē pie dzegas, jo viņa uzmanību piesaistīja rosība lejā. Keriks viņam pievienojās un pēc Herilaka lūguma sāka stāstīt par vērpšanu un aušanu, rādīja biedram dūmojošo krāsni, kurā apdedzina podus…
- Un šeit, uz akmens plāksnēm, tie sarkanie plankumi ir piparu pākstis, kas sadzina tev acīs asaras. Tās žāvē, pēc tam saberž. Lādēs ir saldas saknes, tāpat arī dažnedažādi biezeņi, kuros pat sēklas samaltas miltos. Tos sacep, un garšo varen labi. Pārtika te ir vienmēr, neviens nekad nav izsalcis.
Herilaks manīja viņa aizrautību un jūsmu.
- Vai tu paliksi šeit?
Keriks paraustīja plecus
- Grūti pateikt. Esmu radis dzivot šādā vidē, esmu gadiem mitinājies jilanē pilsētā. Šeit nav jābadojas, un ziemas ir siltas.
- Tavs dēls kā sievišķis rakāsies pa zemi, nevis vajās briedi?
- Arī briedis nekur nespruks. Ar saviem šķēpu metamajiem saski tos pieveic it nadzīgi.
Herilaks vairāk neizteicās, bet viņa izjūtas skaidri pauda galvas kustības, raugoties uz visām pusēm. Tas viss bija gaužām interesanti, gana labi tiem, kas te dzimuši, bet nekādi nevarēja līdzināties mednieka dzīvei. Keriks negribēja ar viņu stridēties. Viņa skatiens šaudījās no Herilaka uz saskiem, kas uzraka laukus; viņš saprata gan mednieku, gan šos laukstrādniekus - tāpat kā bija sapratis jilanē. Ne pirmo reizi dzivē viņš jutās ne šis, ne tas: ne mednieks, ne arājs, ne cilvēks, ne marags. Viņi atgriezās iekšā, un viņa acis pievērsās Armunai ar bērnu uz rokām; Keriks atskārta, ka tagad viņam ir pamats zem kājām, pašam savs samads, lai cik ari mazs tas būtu. Armuna sajuta viņa skatienu, uzsmaidīja un saņēma atbildes smaidu. Kāda sieviete pienāca no alas ieejas puses un čukstēja Kerikam pie auss.
- Še ir mandukts un grib ar tevi runāt.
Mandukts stāvēja uz dzegas plaši ieplestām acim un drebēja.
- Ir noticis, kā teica Sanone. Piedzimis mastodonts - tāpat, kā tavs dēls. Sanone vēlas ar tevi parunāt.
- Dodies pie viņa! Saki, ka mēs ar Herilaku nākam.
Viņš pavērsās pret lielo mednieku.
- Redzēs, ko Sanone grib. Un vispār - jāaprunājas ar manduktiem: vai viņi patiešām zina ceļu uz rietumiem pār tuksnesi.
Keriks zināja, kur šajā diennakts laikā atrast Sanoni, jo pēcpusdienas saule atradās ieslīpi virs ielejas un iespīdēja alā kalna pakājē, apgaismojot sienu gleznojumus. Sanone ne sliktāk par Freikenu varēja skandēt dažādas gudrības no saullēkta lidz rietam, bet viņš ari dalījās savās zināšanās ar citiem manduktiem, īpaši jau ar jaunākajiem. Viņš klusi dziedāja, un citi atkārtoja viņa vārdus, mācīdamies tos no galvas. Arī Kerikam bija ļauts klausīties, un viņš to pamatoti uztvēra kā pagodinājumu, jo vispār jau tikai manduktiem pienācās dzirdēt Sanones teikto.
Sanone sakrustotām kājām sēdēja lielā mastodonta gleznojuma priekšā un lūkojās augšup, kamēr tris jaunie mandukti sēdēja viņam pretī, aizrautīgi klausīdamies.
- Pagaidīsim šeit, kamēr viņš beigs, - Keriks ieteica. - Viņš stāsta citiem par Kad airu.
- Kas tas tāds?
- Nevis tas, bet viņš. Šeit nerunā par Ermanpadaru; viņi nezina, kā viņš darinājis tanu no upes dūņām. Viņi spriež par Kadaīru, kas mastodonta izskatā viens pats klejojis pa zemes virsu. Viņš bijis tik vientuļš, ka spēcīgi triecis kāju pret melno klinti; tā atvāzusies, un no tās iznācis ārā pirmais saskus.
- Un saski tam tic?
- Jā, un ļoti cieši turklāt. Tas viņiem ļoti nozīmīgi. Viņi zina daudz dažādu lietu lidz pat klinšu un ūdens gariem, bet visu to esot radījis Kadaīrs. Visu.
- Nu ir skaidrs, kāpēc tie mūs tik laipni uzņēma un deva pārtiku. Mēs atvedām viņiem mastodontus. Vai viņiem pašiem nav neviena?
- Nē. Saski par tiem zināja tikai pēc gleznojumiem. Viņi tic, ka mēs atvedām pie tiem mastodontus ar svarīgu mērķi. Tagad, kad piedzimis mazulis, viņiem šis mērķis varētu kļūt skaidrs. Ne viss, kas ar to saistīts, man ir izprotams, bet tam ir liela nozime. Re, jaunie aiziet. Nu mēs varam aprunāties ar Sanoni.
Sanone, līksmi smaididams, panācās pretī un apsveicinājās.
- Mastodontēns piedzimis, vai zināt? Un man teica, ka arī tev piedzimis bērns. Tas ir ļoti svarigs notikums.
Viņš saminstinājās.
- Vai tavam dēlam vārds jau ir dots?
- Jā. Viņš ir Arnhvits, kas mūsu valodā nozimē «vanags».
Sanone brīdi vilcinājās, tad nolieca galvu un ierunājās.
- Šīm divām piedzimšanām vienā un tajā pašā dienā ir noteikta jēga, tāpat kā visam šajā pasaulē. Tu atvedi šurp mastodontus, un tam bija sava jēga.
Tavs dēls piedzima tajā pašā dienā kad mastodontēns, un arī tam bija jēga. Tu esi nosaucis viņu par Arnhvītu un pats zini, kāda tam jēga. Ar to arī saistīts mūsu lūgums. Mēs vēlētos, lai tava dēla vārds tiktu dots arī mastodonta bērnam. Mums tas daudz nozīmētu. Kā tev šķiet, vai samadars to atļaus?
Keriks pat nepasmaidīja par šo dīvaino lūgumu, jo zināja, cik nopietni Sanone un citi izturas pret savu ticību.
- Nokārtosim. Esmu pārliecināts, ka samadars būs ar to mierā.
- Mēs vēl nosūtīsim viņam kādas veltes, lai iegūtu samadara labvēlību un pierunātu izpildīt šo lūgumu.
- Viņš piekritīs. Un tagad man ir atbildes lūgums. Tas, lūk, ir Herilaks, valisķu ļaužu karavadonis.
- Saki tam, ka viņš te ir gaidīts, jo viņa uzvara cīņās atvedusi mums valiski. Mandukti savāksies, un mēs iedzersim porro, kas izbrūvēts šim gadijumam par godu.
Keriks to pārtulkoja Herilakam, kurš tā arī palika neizpratnē.
- Viņi zināja, ka es ieradīšos? Kā gan tas iespējams?
- Nezinu, kā viņi to panāk, bet tas ir skaidrs, ka viņi redz nākotni daudz labāk nekā vecais Freikens ar savām pūču atvēmām. Viņi pieprot visādus stiķus, kas man tā arī paliek miglā tīti.
Klusiņām savācās mandukti ar lieliem, pārsegtiem podiem. Tie bija smalki veidoti, un katram podam sānu virsmā bija ieveidots melns mastodonts. Šādā pat veidā bija izrotāti dzeramtrauki. Sanone pašrocīgi iegremdēja katru kausu putojošajā, brūnajā šķidrumā, un pašu pirmo pasniedza Herilakam. Arī Keriks iemalkoja dziru; porro bija rūgts, bet sniedza dīvainu tīksmi. Viņš lidz ar pārējiem izdzēra kausu līdz dibenam, un tas tika piepildīts no jauna. Drīz vien viņa galvā iesitās savāds reibonis, kas lika justies varen līksmi. Herilaka grimases liecināja, ka arī viņš jūtas tikpat labi.
- Tas ir Kadaīra ūdens, - Sanone paskaidroja. - Kadaīrs ar to ienāk mūsos un rāda, ka redz un klausās.
Keriks sāka apjaust, ka Kadaīrs ir varenāks, nekā viņš būtu domājis.
- Ir zināms, ka Kadaīrs šurp atvedis valisķu ļaudis. Kad piedzima mastodontēns, nāca pasaulē arī Kerika bērns, tādēļ arī Keriks varēja dot abiem vārdu. Tagad valisķu virsaitis atnācis pie mums pēc palīdzības, lai uzmeklētu ceļu caur tuksnesi uz rietumiem.
Kad Keriks to pārtulkoja, Herilaks godbijībā plaši iepleta acis. Šie ļaudis spēja lasīt nākotni! Viņš uzmanigi ieklausījās Sanones runas turpinājumā, gaidīdams, kad Keriks pārstāstīs sacītā jēgu.
- Valisķu ļaudis mūs atstāj, jo viņu darbs še ir veikts. Kadaīra iemiesojums ir šeit! Mastodontēns Arnhvīts paliks ar mums. Tā tam jānotiek.
Herilaks piekrita bez jautājumiem. Tagad viņš ticēja, ka Sanone redz nākotni un ka viņa teiktais piepildisies. Kerika galva sāka atgūt skaidrību, un viņš cerēja, ka Sorlis uztvers mastodontēna zaudējumu ar tādu pašu paļāvību. Tas tomēr jāatzīst par izdevīgu darījumu: saski taču tanus uzturēja visu cauru ziemu.
Sanone norādīja uz jaunu manduktu un paaicināja to klāt.
- Tas ir Meskavīno. Viņš ir stiprs un parādīs jums ceļu cauri tuksnesim. Es atklāšu viņam tuksneša ūdenskrātuvju noslēpumu, un viņš tās pratis atrast. Izstāstīšu tam par zīmēm ceļā, un viņš tās iegaumēs. Neviens no dzīvajiem nav šķērsojis tuksnesi, bet ceļš ir uzkrāts atmiņā.
Keriks saprata, ka samadi aizies. Bet vai viņš dosies tiem līdzi? Samadu lēmums bija pats par sevi saprotams, bet viņējais - nebūt ne. Kas gan viņu sagaida nākotnē? Keriks prātoja, vai nepavaicāt to Sanonem, bet baidījās arī izdzirdēt atbildi. Viņa kauss bija piepildīts ar porro, viņš to pacēla un kāri dzēra.