126162.fb2 RIETUMOS NO ?DENES - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 55

RIETUMOS NO ?DENES - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 55

XXIII

Še bija sasku ieleja. Plašā un augligā ieplaka stiepās starp aizsargājošām klinšu sienām - augstām un nepārejamām. Pirmsākumos te bija slējusies monolīta klints, bet pirmajā dienā pēc pasaules radīšanas Kadaīrs to caurcirta, vismaz tā bija teikts mācibā. Nenne tam ticēja: pierādījums taču atradās tepat acu priekšā. Kurš gan cits būtu spējis sašķēpelēt klinti kā tādu dubļu piku? Tikai pats Kadaīrs, kurš savulaik šķīris klinti no augsnes, izgrebis upes gultni ielejas dziļumā un piepildījis to ar dzidru ūdeni. Viss tas bija acīmredzams. Nenne apsēdās dzegas ēnā un pārdomāja šīs lietas, jo viņš allaž cītīgi klausījās un atcerējās, ko Sanone klāstījis par šim lietām. Stāvot sargpostenī, viņa galvā vienādiņ jaucās tamlīdzīgas domas.

Mirkli pāršķelt klinti spēja tikai Kadaīrs, tomēr nevarēja noliegt, ka pati stiprākā klints laika gaitā sadēd arī pati no sevis. Šajā vietā ielejas sienas bija nobrukušas, veidojot akmeņainu nogāzi, pa kuru varēja uzrāpties, tāpēc Nenne te tagad sēdēja un uzmanīja nogāzi, jo - kur varēja uzkāpt viņi, spētu uzrāpties arī citi. Un viņas puses kalnos medija kargi.

Nenne uztvēra kaut ko pavīdam augšā starp klintīm, bet tas tūdaļ pat nozuda. Kāds dzīvnieks? Vai varbūt - putns? Bet - ja nu ne?

Saski kargus lika mierā, ja vien tie turējās pienācīgā attālumā. Viņiem pat bija ļauts mierīgi ierasties, lai iemītu pret medījumu drānas un podus, tomēr bez uzraudzības tos nekad neatstāja: zināms taču, ka kargus labprātāk nevis tirgo­jas, bet zog. Turklāt viņš smako.

Kargi mita zem klajas debess kā dzīvnieki un, kaut arī prata runāt, šķitās esam tuvāki lopiem nekā saskiem. Turklāt viņi nerunāja lāgā, un viņu zvērādas smirdēja vēl asāk nekā paši.

Atkal kaut kas nozibsnīja, un Nenne pietupēs, sažņaugdams šķēpu. Tur kāds bija: starp klintsbluķiem kaut kas paprāvs kustējās. Nenne ielāgoja šķēpu savā šķēpmetī un izslēja to metiena gatavībā.

Redzeslokā parādījās kargus. Viņš šķita noguris, jo bieži apstājās atpūsties. Nenne nekustēdamies to vēroja, līdz jutās drošs, ka nācējs ir viens. Nennes sargposteņa vieta bija izraudzīta tā, lai taka, kas vijās lejāk, būtu pilnībā pārskatāma. Katram, kas ierastos ielejā, būtu jānāk še garām. Pārliecinājies, ka kargum neviens neseko, viņš klusi nošļūca no dzegas.

Bija dzirdams brūkošu akmeņu troksnis un soļu dipa lēnā skrējienā. Mednieks aizcilpoja starp akmens stabiem, kas kā sargi slējās virs klints plaisas. Līdzko viņš bija garām, Nenne izlēca uz takas un ar šķēpa rezgali spēcīgi iebelza robežpārkāpējam pa muguru. Kargus aizsmacis iebļāvās un pakrita. Nenne uzkāpa tam uz plaukstas locītavas, aizspēra prom viņa ieroci un ar šķēpa smaili iebadīja salēkšķētajās zvērādās, kas sedza kargus vēderu.

-  Tādiem kā tev nav brīv nākt ielejā!

Virpuļojošais šķēpa uzgalis neļāva sacīto pārprast. Kargus nikni palūrēja augšup; bārdas un matu ērkulī spulgoja tumšas acis.

-  Es iet cauri… uz kalniem aiz, - viņš izmocīja.

-  Lasies atpakaļ! Ja ne - paliksi šepat uz mūžiem!

-  Cauri tikt ātri. Pie citi samadi.

-   Tu te esi nācis zagt, ko gan citu! Jūsējie nedrikst iet caur ieleju, tev tas jāzina. Kāpēc tu tā dari?

Negribīgi un neveikli kargus sāka taisnoties.

Porro izbeidzās, un Keriks jutās atvieglots. Tas bija darījis dīvainas lietas viņa galvā. Vai tas bijis labi vai slikti, viņš neņēmās spriest. Pieslējies un izstaipījies, puisis devās ārā no zīmējumu alas - pie Herilaka. Viņi nolūkojās, kā Sanone vada manduktus svinīgā procesijā pie nule dzimušā mastodontēna, kas atpūtās salmu migā. Gājēji vienā balsī klusiņām dziedāja, un Sanone ar sarkanu krāsu ierīvēja zvēriņa snuķīti. Viņa māte mierīgi zelēja zaļu zaru, neliekoties ne zinis par vispārējo apbrīnu. Keriks jau vēra muti vārdam, bet viņa uzmanību piesaistīja upmalā parādījušies stāvi. Melnmatainais, kas vīstījās ādās, varēja būt kargus, un Keriku tas izbrīnīja. Viņš zināja, ka kargu mednieki dažkārt ierodas tirgoties, bet šis bija tukšām rokām; saskus, kas gāja viņam nopakaļ, nesa divus šķēpus. Tas iedunkāja kargu ar šķēpa resgali un norādīja uz Sanoni, liekot saprast, kurp jāiet.

-  Kas tad nu? - Herilaks ieinteresējās. - Kas atgadījies?

-  Nezinu. Ļauj paklausīties!

-  Šitais ievilkās ielejā, - Nenne sūdzējās. - Atvedu viņu pie tevis, Sanone, lai tu uzklausītu, kas viņam sakāms.

Viņš atkal pabakstīja gūstekni ar šķēpu.

-  Runā! Stāsti vēlreiz, ko stāstīji man!

Kargus drūmi pablenza visapkārt un ar dubļaino roku notrausa sviedrus no sejas, noķēpādamies lidz ausīm.

-  Kalnājā biju, medīju viens, - tas negribīgi teica. - Visa nakts pie dzeram- vieta. Briedis nekad nenākt. Rītā atpakaļ teltis nācu. Visi beigti.

Sanonem runājot, Keriku sagrāba saltas priekšnojautas.

-  Miruši? Tavs samads? Kas ar viņiem noticis?

-  Beigti. Arderihs, samadars, bez pauris. - Viņš novilka ar pirkstu gar rikli. - Ne šķēpu, ne bultu. Beigti pagalam. Ir tikai šitie.

Viņš parakņājās savās ādās, izvilka salocītu ādas skrandu un lēnām vīstīja to vaļā, bet Keriks jau zināja, ko tur ieraudzīs.

Sīki, asi un spalvām līdzīgi. Hezocana dzelkšņi!

-  Viņi ir sekojuši! Tie ir šeit!

Herilaka vārdi nogranda kā sāpju rēciens. Viņa dūre iebelza pa kargus roku smagi kā vāle. Mednieks griezīgi iebrēcās, dzelkšņi izbira, un Herilaks tos iebradāja zemē. Saski tikai neizpratnē blenza. Sanone pavērās Kerikā, gaidīdams paskaidrojumu, bet Kerika sirdī mutuļoja naids un izbailes. Viņš saraustīti ievilka elpu un izmocīja vārdus:

-  Tie ir viņi. Atnākuši no dienvidiem. Maragi. Maragi, kas staigā kā saski. Tie atkal ir klāt.

-  Vai tie būtu maragi, par kuriem tu man stāstīji? Tie paši, no kā jūs aizbēgāt?

-  Tie paši. Maragi, kādus jūs neesat redzējuši un pat nevarat iedomāties. Viņi staigā, runā, ceļ pilsētas un nogalina tanus. Tie izkāva manu samadu, apslaktēja Herilaka samadu. Katru mednieku, sievieti, bērnu. Ik mastodontu. Visi bija beigti.

Pēc pēdējiem vārdiem Sanone pamāja svinīgā sapratnē. Viņš jau bija ne mazums dzirdējis nostāstus par maragiem, bet līdz šim pats par to netika runājis, - patiesībā viņš tā īsti neticēja. Tagad pārliecība bija nobriedusi, un to vajadzēja nodot arī citiem, un Sanone zināja mācību un zināja arī to, ka ir tikai viens radījums, kas varētu uzdrīkstēties nokaut mastodontu.

-   Karognis! - viņš noteica riebuma pilnā balsī, kas lika tuvāk stāvošajiem nodrebēt un soli atkāpties. - Karognis siro pa pasauli, un beidzot tas ir klāt.

Keriks to dzirdēja tikai pa ausu galam; viņu Sanones teiktais neinteresēja.

-  Ko mums iesākt, Herilak? Vai atkal bēgt?

-  Ja liksim kājas pār pleciem, tie mums tik un tā sekos. Vai redzi, ko nozīmēja mani sapņi? Šo dienu es paredzēju. Man tie jāsastop, un es cīnīšos. Tad man jāmirst. Bet tā būs cīnītāja nāve, jo līdz ar mani kritīs maragu pulki.

-  Nē, - Keriks atcirta - asi kā ar pliķi sejā. - Tā varētu darīt, ja tu būtu viens pats un gribētu mirt. Bet tu esi sakripeks! Vai gribi, lai mednieki un samadi mirst līdz ar tevi? Vai esi aizmirsis, ka maragu ir tik daudz kā smilšu jūrmalā? Atklātā kaujā mēs varam tikai zaudēt. Saki man skaidri: vai tu esi sakripeks, kas vedīs mūs kaujā, vai mednieks Herilaks, kas alkst vienatnē saķerties ar maragiem un mirt?!

Lielais mednieks, galvas tiesu garāks par Keriku, nolūkojās uz viņu no augšas. Viņa rokas sažņaudzās un atlaidās; rokas, kuras spēja grābt un nonāvēt. Bet Keriks bija ne mazāk saniknots; viņš lūkojās pretī, salti klusēdams, un gaidīja atbildi.

-  Tas bija skarbi teikts, Kerik. Tā ar Herilaku neviens nerunā!

-  Kā margalus es runāju ar sakripeku. Citādi es runātu ar mednieku Herilaku, jo viņa sāpes ir arī manējās. - Viņa balss kļuva maigāka. - Tā ir tava izvēle, varenais Herilak, un neviens cits nevar to izlemt tavā vietā.

Herilaks klusējot lūkojās zemē. Viņa dūres atkal sažņaudzās tik cieši, ka pirk­stu kauliņi kļuva balti. Tad viņš lēni pamāja ar galvu un ierunājās. Vārdos jautās sapratne un cieņa.

-   Un tā nu dēlam būs jāpamāca tēvs. Tu liki man atminēties, ka reiz es izdarīju izvēli tavā vietā, un tu paklausīji man un pameti maragus, atkal kļūdams par tanu mednieku. Ja tu to varēji, tad arī man jāspēj izpildīt savu sakripeka pienākumu un jāaizmirst sapņos redzētais. Toties tu esi margalus. Tev jāizstāsta, ko šie maragi dara.

Strīds bija izbeigts un aizmirsts. Tagad kārta lēmumam. Keriks neredzošām acīm skatījās uz kargu mednieku, it kā tam cauri saskatot tuvojošās jilanē un fārgajas, kā tiekdamies izprast, ko tās dara un kā gan tās varētu nonākt šeit. Kargus neveikli knosījās šā neredzošā skatiena šaustīts, un pēc ilgāka laika sprīža Keriks viņu uzrunāja.

-  Tu esi mednieks. Atradi savu samadu apkautu. Kādas pēdas, kādas zimes tu atradi?

-  Daudz pēdu ceļi no tādi lopi, ko iepriekš nav matijis. Atnākuši no dienvidi, gājuši uz dienvidi prom.

Keriks sajuta spēju ceribas staru. Viņš pievērsās Herilakam, tulkodams kar­gus teikto, taustoties kā miglā, lūkoja iztulkot jilanē atstātās pēdas…

-  Ja jau tās griezušās atpakaļ, tad tā tomēr ir neliela vienība no pūļa. Maza fārgaju grupiņa tik tālu nespētu atnākt, tas būtu neiespējami. Tātad šīs būtnes pirms uzbrukuma jau zina, kur apmetušies upuri. Tās zināja par kargu nometni, negaidīti uzbruka un aši visus apkāva. Tas nozimē, ka viņas zina, kur ir samadi. Un zina arī, kur atrodas saski, pazīst šo ieleju.

Sanones teiktais pārtrauca viņa prātojumus, atgriežot īstenībā.

-  Kas lēcies? Es nenieka nesaprotu.

-  Es stāstu par maragiem, kas staigā kā cilvēki, - Keriks atbildēja. - Tagad tie parādījušies - no dienvidiem un, jādomā, lielā skaitā. Vienīgais, kā viņi alkst, ir mūsu nāve. Un viņi prot jau pirms uzbrukuma izdibināt, kur mēs atrodamies.

-  Vai tie uzbruks ari mums? Kā tu domā? - Sanone vaicāja, kā atbalsodams Herilaka vārdos neizteiktās bažas.

-  Viņi sīki pārzinās šo ieleju un nogalēs te ikvienu, jo ari jūs esat tani.

Vai tiešām viņas to darīs, Keriks prātoja. Jā, protams. Vispirms tās, bez šaubām, uzbruks samadu apmetnei, bet pēc tam ieradīsies arī šeit. Tikai - kad tas notiks? Tām būtu plašā lokā jāielenc ieleja, un varbūt viņas to šobrid jau dara. Bet vai jilanē būs gatavas jau šodien iet triecienā? Tā bija baisa doma: šajā pašā brīdī samadiem varbūt jau uzbrūk un iznīcina tos. Nē, jilanē domu gājiens ir citāds: vakarā nolūkot upuri, mierīgi pārlaist nakti un uzbrukt ritausmā. Tā viņas rīkojušās, kopš izšķīlies laiks; tās savu pieeju nemainīs. Viņš ātri pagriezās pret Herilaku.

-  Maragi uzbruks samadu apmetnei rita agrumā, esmu pārliecināts. Jau rīt no rīta vai, pats vēlākais, parit.

-  Es eju brīdināt viņus. Samadiem tūdaļ jādodas projām.

Viņš pagriezās un metās skriet, bet Keriks sauca nopakaļ:

-  Kurp tad jūs dosieties? Kur jūs varat aizbēgt?!

Herilaks apstājās. Nebija kur sprukt nedz no Kerika skatiena, nedz ari no šā jautājuma, ko diktēja veselais saprāts.

-  Kurp? Vislabāk būtu uz ziemeļiem, uz sniegājiem. Tur viņi nespēs mums sekot.

-  Viņi ir pārlieku tuvu. Tie noķers jūs kalnājā.

-  Tad kurp?

Kurp? Herilaks vēl nebija izteicis šo vārdu, kad Keriks jau skaidri redzēja atbildi. Viņš norādīja sev zem kājām.

-   Šeit. Aiz klinšu barjeras, šajā ielejā bez izejas. Lai maragi ierodas pēc mums! Lai pret tiem vēršas nāves nūjas, šķēpi un bultas! Lai mums tēmētie dzelkšņi ķer cieto klinti. Sagaidīsim viņus aizsardzības pozīcijās. Un viņi neat­griezīsies. Viņi tagad domā, ka mūs te notvers, bet izrādīsies, ka mēs notversim viņus. Mums te ir pārtika un ūdens, un stipri šķēpi klausa mūsu rokām.

-  Lai tie mums uzbrūk un mirst! Tas tiesa, bēguļošanas laikam pienācis gals!

Herilaks pievērsās Sanonem: no mandukta lēmuma bija atkarīga tanu

dzīvība.

-  Sanone, uzklausi manu lūgumu! Vai nu samadi dosies uz ziemeļiem, vai arī nāks uz ieleju un gaidīs maragu uzbrukumu. Ja tu ļauj mums patverties ielejā, tu riskē ar savu ļaužu dzīvibām. Maragi varētu neuzbrukt…

-  Viņi uzbruks, - Sanone teica saltā, nelokāmā balsī. - Tagad nākotne kļuvusi skaidra kā pagātne. Mēs mitām šajā ielejā, uzkrādami spēkus, gaidīdami atgriežamies mastodontus. Jūs to veicāt, jūs atvedāt viņus pie mums, lai mēs varētu tos aizstāvēt. Mastodontos ir Kadaīra spēks. Ārpus tā ir Karognis, kas tīko šo spēku sagraut. Jūs par Karogni neko nezināt, toties mēs zinām. Kā Kadaīrs ir gaisma un saule, tā Karognis - nakts un tumsa. Kadaīrs mūs nolicis uz šīs zemes, bet Karognis lūko mūs nomaitāt. Mēs zinājām par Karogņa esamibu, zinājām, ka kādudien tas ieradīsies, un tagad mēs zinām arī, kādā veidolā tas iemiesojies. Šie maragi ir kas vairāk, nekā jūs domājat, - un vienlaikus daudz mazāk. Tie ir stipri, bet viņi ir uz Zemes nokāpis Karognis, kas karo pret Kadaīru un viņa ļaudīm. Tāpēc jūs ieradāties pie mums, tāpēc piedzima mastodonta bērns Arnhvits. Viņš ir Kadaīra iemiesojums. Mēs esam še, lai apturētu Karogni. Sauc visus iekšā, lai nāk bez kavēšanās. Laiks cīņai!