- Cik šie neradījumi tomēr ir derdzigi! - Vaintē šausminājās. - Starp citu, šis īpatnis ir vēl pretīgāks par līdzšinējiem.
Viņa ar kāju paviļāja nocirsto galvu. Seju un matus klāja apkaltuši, asiņaina dubļu ķēpa.
- Un vispār - stipri citāds, - Stalana bakstīja trofeju ar hezocanu. - Vei, cik tumša viņa vilna. Tādu astazou mēs vēl neesam sastapušas. Citiem bija gaiša āda un gaiši mati, bet šis - bezmaz vai melns. Viss pārējais - kā parasts: nūjas ar asiem akmeņiem galā un netīras kažokādu lēkšķes ap vidu.
- Jebkuram astazoum ir labāk būt beigtam, - Vaintē salti pavīpsnāja un pamāja, ka Stalana ir brīva. Viņa gribēja vienatnē pavērot fārgaju organizēto rosību. Saule rēgojās virs apvāršņa kā allaž ap šādu laiku, kad viņas kārtojās uz naktsguļu: viņām taču vēl pulka jāpaveic. Kamēr araktopus atbrīvoja no nastām un baroja, fārgaju brigāde plašos lokos ap apmetni izvietoja jutīgās vīnstīgas, lai neviens naktī nevarētu te iekļūt nemanīts. Gaismas ķermeņu selekcija nebija stāvējusi uz vietas: tie tagad spīdēja daudz spožāk, turklāt bija nedaudz apveltīti ar maņām un spēja raidīt žilbinošo staru tieši traucējuma virzienā. Vēl interesantāki viņai šķita melikaseji, ko fārgajas šobrīd izsaiņoja un izvietoja starp vīteņiem. Jaunizaudzētie brīnumaugi pa dienu mierīgi nodarbojās ar fotosintēzi, kā jau pilnīgi nekaitīgi zaļi laksti, toties līdz ar tumsas iestāšanos no īpašām porām izsprāga indīgi ērkšķi, kas nesa nenovēršamu nāvi jebkurai dzīvai radībai, kas tos naktī aizskartu. Gaismas svīdā draudīgie asumi atkal lēnprātīgi patvērās savās ligzdiņās.
Pie Vaintē nesteidzīgi pienāca drukna jilanē. Okoceja ar vecumu bija kļuvusi gausa un neglīta, bet viņas smadzenēm joprojām nebija līdzīgu. Tieši Okoceja bija izaudzējusi būtnes, kas spēja ierakstīt attēlus palsajā zvaigžņu gaismā. Darbs joprojām turpinājās, un tagad jau lidojošie spiegi vagoja debesis cauru diennakti. Un atnestie attēli bija gatavi aplūkošanai bezmaz vai saņemšanas brīdī.
Uztvērusi Vaintē skatienu, Okoceja sniedza viņai plānu lokšņu žūksni.
- Ko labu atnesi? - Vaintē painteresējās.
- To, ko tu prasiji, eistaā. Šīsdienas uzņēmumus no agrām ritausmas stundām.
Vaintē izpētīja attēlus rūpīgi jo rūpīgi. Nekas nebija mainījies. Ādas konusi
upmalā un mastodonti tuvējās ganībās meta garas ēnas. Viss pa vecam. Bažas, kas viņai uzmācās pirms trim dienām, kad apmetnes vieta izrādījās tukša, bijušas nepamatotas. Mežoņi nebija aizbēguši, tikai pagājuši gabaliņu tālāk. Nekādas trauksmes nebija, par viņas iznīcinošajiem spēkiem neviens neko nenojauta.
- Parādi man šo vietu uz lielās lapas! - Vaintē pieprasīja.
Putni lidoja dienu un lidoja nakti, gar pašu zemi un augstu pār debess velvi. Astazoiem nebija kur sprukt. Šajā jaunuzņemtajā attēlā no liela augstuma bija redzams garš upes posms ar ieleju un visu tuvāko apkārtni. Okoceja bakstīja to ar īkšķi.
- Šajā vietā mēs pēdējo reizi nakšņojām. Te ir iznīcinātais astazou midzenis, no kura ņemta šī sūdainā galva. - Viņas īkšķis slīdēja tālāk. - Šobrīd mēs esam te. Meklējamie astazoi redzami šeit, upes krastā.
- Tieši tie, ko es meklēju? Tu esi droša?
- Esmu pilnīgi droša, ka šis ir vienīgais bars šaipus sniegotajiem kalniem, kuram ir mastodonti. Vēl astazoi mitinās te, te un šiten. Lielāka grupa mājo šajā ielejā pie upes. Tālāk uz ziemeļiem, ārpus šā attēla robežām, ir vēl pulka šo radījumu, bet nekur citur nav mastodontu, tikai šeit. Kalnu austrumpusē - tur gan, bet mūsu pusē - tikai viens bariņš.
- Lieliski. Aiznes bildes Stalanai, lai viņa var izplānot ritrīta uzbrukumu.
Fārgaja atnesa Vaintē vakariņas, bet viņa pat neapzinājās, kā rokas pašas
saņem gaļu un zobi to plosa, jo visa uzmanība bija vērsta uz plānu. Domas grima daudzšķautņainajās problēmās, kuras novedušas viņu un bruņotās fārgajas līdz šim stāvoklim - tieši te un tieši šobrīd. Vēl un vēl viņa visu pārcilāja prātā, pārliecinājās, ka nekas nav aizmirsts, nekas nav apiets, nekādas paviršības nav pieļautas. Viss bija kārtībā. Rīta agrumā viņas uzbruks. Keriks būs miris vēl pirms saulrieta. Vai pat-viņas rokās. Labāk jau rokās… Viņas īkšķi sažņaudzās un atlaidās. Vistīkamāk, ja rokās…
Viņa gan centās visam pieiet ar vēsu prātu, tomēr beidzot tas bija uzkarsis un Vaintē naidā burtiski kūpēja. Cik attēlu viņa caurskatījusi? Bez sava gala. Visas astazou grupas, visi īpatņi līdzinājās cits citam kā ūdens piles. Tikai šie mastodonti - vienīgā grupa ar mastodontiem kalnu vakarpusē - vedināja uz domām, ka meklējumi vainagojušies panākumiem. Rīt viņa par to pārliecināsies.
Uznākot tumsai, viņa kā visas jilanē ieslīga ciešā miegā - pilnigi bez bažām, jo aizsardzības līnijas bija nevainojamas. Nekas tonakt netraucēja jilanē miegu. Līdz ar pirmajiem saules stariem fārgajas sarosījās un sāka gatavoties šīsdienas kaujai. Saulite gan rādīja zobus, un Vaintē tīstījās lielajā guļamapmetnī. Parādījās arī Stalana, un abas vēroja, kā norit darbi. Viss risinājās gludi kā allaž, kad kaut ko organizēja jilanē. Vienības un to vadītāji darbojās mērķtiecīgi. Ūdeni, gaļu un citas rezerves sakrāva uz speciāli selekcionātiem milzu araktopiem. Visu Vaintē pacilātību saķēzīja viens Peleinē rokas mājiens: viņa lūdza mirkli uzmanības.
- Vaintē, man ar tevi jārunā.
- Vakarā, kad dienas darbi būs padarīti. Šobrīd man nav vaļas.
- Jau šovakar var būt par vēlu, jo plānotie dienas darbi var izrādīties nepaveikti.
Vaintē stingi klusēja, tikai viena acs nomēroja Peleinē no galvas līdz kājām. Viņa gan izskatījās tik mulsa, ka diez vai pamanīja eistaā nepatiku.
- Es labprāt izrādītos kļūdījusies… Diemžēl Meitas atsākušas apspriest netīkamas lietas. Kā rādās, viņas sāk justies piemuļķotas.
- Piemuļķotas? Tu taču man apgalvoji, ka jūs tur vairs neesot Nāves Meitas, ka grasāties ik solī pierādīt, ka esat Dzīvības Meitas, Alpīsakas īstenās pilsones, kas apzinājušās savas kļūdas un gatavas atkal kalpot pilsētai! Un es taču lūkoju, lai tām, kuras seko tev, tiktu atjaunotas visas tiesības un tituli, un paaugstināju tevi, noliku manā tiešajā pakļautībā. Par vēlu muldēt par piemuļķošanu!
- Uzklausi mani, dižā Vaintē! - Peleinē neapzināti savija īkšķus nožēlas žestā, kura nozīmi pasvītroja delnu krāsa. - Spriešana un lemšana ir viena lieta. Lēmumu īstenošana - gluži kas cits. Mēs sekojām tev pēc brivas gribas, līdz ar tevi šķērsojām jūras, laukus un upes, jo bijām mierā arto, ko tu dari. Mēs'piekritām, ka astazoi ir plēsīgi zvēri, kas jānokauj, tāpat kā mēs nokaujam gaļas lopus.
- Piekrītat, vai ne?
- Piekritām, kamēr nebijām redzējušas pašus zvērus. Vienībā, kas vakar apkāva astazou baru, bija arī divas Meitas.
- Zinu. Es pati viņas sūtīju.
«Lai aptraipītu viņu rokas ar asinīm,» viņa atcerējās Stalanas vārdus. Lai nosmērētu rokas. Stalana tā allaž rīkojās ar fārgajām, kuras vēlējās tapt par medniecēm. Pilsētās netrūka tādu, kas nemaz nespēja ar vieglu roku nonāvēt: pārāk ilgi viņas bijušas šķirtas no mežonības, pārāk sen iznākušas no jūras, aizmirsušas savas saknes, zaudējušas spēju nogalēt aši un prasmīgi. Slepkava nedomā, viņš reaģē uz kairinājumu. Šīs Nāves Meitas pārāk daudz spriedelēja, viņas prātuļoja bez mitas, bet uz darīšanu bija daudz kūtrākas. Asins smaka viņām iedvestu dzīvību.
Peleinē mēle mežģījās. Vaintē tik tikko valdījās, viņā klausīdamās.
- Viņām nevajadzēja iet, - Peleinē beidzot izmocīja, ar haotiskām roku kustībām traucējot uztvert teiktā jēgu.
- Tu uzdrīksties apstrīdēt manas pavēles? - Vaintē sekste niknumā saslējās un drebēja.
- Viņas ir mirušas, Vaintē. Abas pagalam.
- Nevar būt! Nešķīsteņi taču pat nepretojās, neviena pat netika ievainota!
- Tās divas atgriezās. Viņas stāstīja par astazou apmetni, viņas teica, ka tā atgādinājusi mazu pilsētu, un astazoiem bijuši arī visādi jocigi roku darinājumi, un viņas, sāpēs kliegdamas, mira. Abas bija šāvušas, abas bija nonāvējušas. Kad viņas to pateica, kāda aizrādīja, ka nu viņas esot Nāves, nevis Dzīvības
Meitas, un viņas atzina, ka kļuvušas par nāves sējējām. Un nomira. Nomira, kā mirst tās, kam eistaā atņem vārdu un izraida no pilsētas. Lūk, kā tas viss bija! Un tagad mēs zinām, ka esam kļūdijušās. Astazou nonāvēšana nes nāvi, nevis dzīvību. Mēs vairs nevaram tev kalpot, Vaintē. Mēs nevaram tavā vārdā nokaut!
Peleinē nervozā raustīšanās mitējās, jo runa bija galā un viss, kas sakāms, - pateikts. Un lēmums pieņemts. Tas pat nebija lēmums, tas bija vienīgās iespējas konstatējums. Ko darīt tālāk - tas tagad jālemj Vaintē.
Eistaā, domās iegrimusi, stāvēja kā sasalusi, un Peleinē kā pamirusi gaidīja. Skatieni bija ieurbušies sarunu biedrenes acīs, pēdas izvērstas, un abi stāvi stingi kā nāve.
Dumpis, Vaintē prātoja. Tas nekavējoties jāapspiež. Bet vienlaikus viņa saprata, ka to apspiest nav iespējams, ka šīs dumpīgās radības vairs nekādi neizdosies piespiest ņemt rokās ieročus. Viņas pretiniece šobrīd bija pati nāve. Šīs nepakļāvīgās mātītes bija redzējušas divas savas līdzinieces nosprāgstam un cieši ticēja, ka tas pats gaida arī viņas. Lai notiek. Ko tur liegties: viņas gaidīja neizbēgama nāve. Viņas necīnīsies, bet kritīs šā kā tā. Miermīlēm šajā karā nav vietas. Gan par viņām parūpēsies.
- Tu esi brīva, - Vaintē paziņoja. - Ej pie Nāves Meitām un saki, ka viņas apkaunojušas savu pilsētu. Viņām būs jānoliek savi hezocani un jāstrādā, bet nonāvēt viņām neviens vairs neliks.
Peleinē pateicās par izrādīto pretimnākšanu, apgriezās un steidza projām. Bet labāk gan būtu palikusi un noklausījusies Vaintē runas nobeigumu.
- Nonāvēt neliks, bet mirt gan.
Viņa pasauca savu tarakastu. Fārgaja pieveda dzīvnieku un pati pieliecās, lai eistaā varētu uzkāpt viņai uz pleciem un tālāk pārsēsties uz jājamlopa. Vaintē aiztraucās aulekšos garām fārgajām un araktopiem uz kolonnas priekšgalu un ieņēma savu vietu vadībā.
Bruņotas jilanē uz straujiem tarakastiem izkārtojās armijas priekšgalā un ari sānos, piesedzot flangus. Stalana kā vienmēr bija rūpīgi izstudējusi kartes un rādīja ceļu. Jājiens līdz iecerētajai pieturvietai pie upes bija viegls, un tai brīdī, kad Vaintē deva zīmi apstāties, viena no izlūku grupas jau lēkšoja atpakaļ.
- Aizgājuši, - viņa vienkārši teica.
- Gan jau būs pārcēlušies uz citu vietu tepat netālu, - Vaintē noteica ar cerību katrā kustībā.
- Varētu būt, - izlūce piekrita. - Viņu pēdas aizved atpakaļ uz iepriekšējo apmešanās vietu, bet turpinās tālāk gar upi un iegriežas upes ielejā, un tālāk es vairs negāju, bet nācu ziņot tev.
Sarunā iesaistījās Stalana:
- Vai tās nav kādas maldu pēdas, vai viņi nav gājuši šurpu turpu pa vienu un to pašu taku vai kā citādi mūs maldinājuši?
- Nevar būt. Es aizjāju jau tik tālu, ka visapkārt slējās klinšu kraujas, un ceļš bija tikai viens.
- Slazdā ir! - Stalana, uzbudinājumā trīsēdama, parāva tarakastu uz Vaintē pusi, lai varētu padot viņai uzņēmumu. - Paveries, sarnjenoto, paveries, kādās lamatās viņi ir ielīduši! Ieleja gan ir plaša, bet klinšu sienas ir augstas, un šī te pie upes ir vienīgā ieeja. Upe izkļūst no šejienes pār klintīm, tā ir strauja un krāčaina. No šā slazda nav izejas.
Sarnjenoto bija mūžvecs tituls, vēl nesen gandrīz vai aizmirsts, bet pēdējā laikā atdzimis: vadone bruņotā sadursmē, vadone, kurai visas pakļāvās. Vaintē tagad bija šāda vadone. Viņa pacēla attēlu un iebadīja tajā īkšķi.
- Še, lūk, šajā vietā - tu pati man rādiji, ka pa turieni var iekļūt ielejā.
- Šo ceļu viegli nobloķēt. Uz turieni var aizsūtīt grupu, kas noslēgs šo izeju, un galveno spēku triecienam tik un tā pietiks.
- Lai notiek. Izrīko! Bet šajās bildēs es redzu, ka ielejā ir arī citi astazoi.
- Būs vairāk astazou, ko žmiegt, - Stalana nelida kabatā pēc atbildes, bet iecirta likos kāju nagus tarakasta ādā, un tas bļaudams pacēlās bezmaz vai stāvus. Stalana to prasmīgi savaldīja, apgriezās un aizdimdināja projām.
Saule vēl nebija sākusi slīdēt lejup, kad Okoceja jau pasniedza Vaintē pēdējos attēlus, vēl siltus un miklus. Sarnjenoto tos rūpīgi aplūkoja un vienu pēc otra nodeva tālāk Stalanai, kas sēdēja viņai līdzās.
- Viss ir sagatavots, - Stalana konstatēja, kad bija izpētījusi pēdējo uzņēmumu. - Šiem nav kur sprukt. - Mednieces īkšķi sacirtās, un kartes čaukstēdamas sabirza driskās. - Eja klintī ir droši nobloķēta. Mēs gaidām tavu pavēli, sarnjenoto!