- Zibenīgs uzbrukums gar upi, - Vaintē sprieda. - Vispirms - spējš trieciens pār klinšu slieksni, nopļaujot visus astazous, kas tur varētu slēpties. Pēc tam - dziļāk ielejā. Dzen tārgajas pa priekšu, nevadi viņas cīņā pati personīgi. Nav izslēgts, ka astazoi par mums zina. Ja tā, pirmās uzbrucējas būs pagalam. Sāc!
Fārgaju masas gar upes krastu virzījās uz priekšu. Klinšu eja bija tik šaura, ka pūļa spiediens daļu uzbrucēju iedzina piekrastes seklumā. Vaintē brīdi sekoja uzbrukumam, tad atsēdās uz astes, sastinga un lēnprātīgi gaidīja iznākumu. Palikušās fārgajas viņai aiz muguras nošļūca no tarakastiem un sāka izkravāt krājumus. Viņas vēl nebija beigušas, kad augšup pa nogāzi atpakaļ no ielejas jau gurdi slāja Stalana.
- Slēpnis, - medniece nopūtās; Vaintē klusēja. - Mēs atklājām uguni, bet tā arī nesapratām, vai kādam vispār trāpīts. Kā jau tu teici, priekšējās ir pagalam. Pirms sākām atkāpties, cik iespējams, savācām hezocanus no kritušajām. Es izveidoju aizsardzības līniju ārpus viņu šāviena attāluma un steidzos šurp.
Šķita, ka Vaintē pat nav pārsteigta par šo netīkamo ziņojumu.
- Viņi zināja, ka mēs nākam. Tieši tāpēc viņi pārcēlās uz ieleju. Nu es iešu visu raudzīt pati.
Stalana spraucās caur fārgaju drūzmu, liekot visām pašķirties un dot ceļu sarnjenoto. Kaut kur priekšā upe apliecās ap klints sienu, un tepat jau arī bija Stalanas uzstādītās aizsardzības pozīcijas. Fārgajas knūpus klunkuroja starp
klintsbluķiem, turot ieročus gatavībā, citas atkal veidoja ierakumus mīkstajā smiltī. Stalana pacēla hezocanu un norādīja uz klints ieloku.
- Ir laiks būt uzmanīgām. Es iešu pa priekšu.
Viņas virzījās lēni, līdz apstājās pavisam. Stalana paaicināja Vaintē uz priekšu pie sevis.
- No šejienes tu vari redzēt slieksni.
Vaintē prātīgi panācās uz priekšu un ieraudzīja tuvāko līķi. Tālāk starp klintsbluķiem to bija pulka; dažas fārgajas mirstot bija parāpušās pāris soļu augšup. Šaurajā spraugā apkārt krāvumam mundri čaloja upe. Ari krastā mētājās fārgaju līķi, daži pat līdz pusei ūdenī. Grēdas virspusē pa brīdim kaut kas pavīdēja. Ienaidnieks slēpnī gaidīja. Vaintē palūkojās uz sauli, vēl itin augstu virs pamales, un devās atpakaļ.
- Mēs uzbruksim no jauna. Ja nekļūdos, hezocans varēja izdzīvot arī zem ūdens.
- Var. Viņa nāsis zem ūdens aizveras.
- Tā jau es domāju. Tad lūk, ko mēs darīsim. Atsāksim uzbrukumu pār klints barjeru. Man ne prātā nenāk to pārtraukt dažu nokniebtu fārgaju dēļ.
- Nebūs viegli. Tās kritis kā mušas.
- Nekas nav viegli, Stalan, citādi mēs visas būtu eistaā - bez fārgajām. Vai zini, ka Nāves Meitas necīnīsies?
- Es atbruņoju viņas.
- Nu re. Bet savā ziņā viņas tomēr noderēs. Viņas ies uzbrukumā pār klints slieksni.
Kad šī doma sasniedza Stalanas smadzenes, viņas lūpas atiezās, atklājot asu zobu rindas un tādējādi paužot atzinību šim skaudrajam lēmumam.
- Tu esi vienmēr pirmā visās lietās, dižā Vaintē. Viņu rumpji savāks pulka nāves dzelkšņu un atbrīvos ceļu bruņotām fārgajām. Tu patiesi esi vienīgā, kas spēj atrast tik lietderīgu pielietojumu šai dzīvajai nastai. Darīšu, kā pavēlēts. Astazoi un Nāves Meitas - pār vienu kārti! Cik labi viņiem visiem piederas šāds liktenis!
- Tas vēl nav viss par uzbrukumu. Šādā veidā mēs varam pretinieku pārmākt, bet zaudējumi būs nopietni. Tāpēc, kamēr forsējam šo šķērsli, bruņotām fārgajām jāappeld apkārt klintij pa upi - zem ūdens. Tās dos triecienu no aizmugures, tās pretiniekus apšaus un radīs sajukumu. Tad mēs metīsimies pār slieksni un apkausim atlikušos.
Pa klintīs izsvaidītajiem liķiem jau saimniekoja mušas. Nekas nekustējās, tikai derdzīgie kukaiņi, skaļi zumēdami, čumēja un mudžēja. Keriks piegrāba sauju dzelkšņu un vienu pēc otra bāza tos hezocanā.
- Viņi aizmukuši, - Sanone sprieda, piesardzīgi palūkodamies pār akmeni.
- Cīņa nav vēl sākusies. Viņi tikai pataustīja mūsu muskuļus. Drīz viss atsāksies. - Keriks iebilda, tad pavērās atpakaļ uz Sanoni un sastinga. - Nekusties! Paliec, kur esi!
Viņš pastiepās un uzmanigi izlupināja dzelksni no Sanones galvas apsēja.
- Ja tas būtu ticis cauri, tevis vairs nebūtu.
Sanone atturīgi noraudzījās uz nāvējošo dzelksni ar mazo pielāpīti.
- Haraža auduma pielietojumam, izrādās, nav robežu! Tas gan diez ko nelīdz pret šķēpu, bet - re, kā izgājis maragu dzelksnim! Varbūt ir vērts ietīties audumā kārtu kārtām no galvas līdz kājām?
Keriks aizsvieda dzelksni.
- Dzelkšņus nav grūti atvairīt. Tāpēc jau aiz šiem bluķiem mēs esam drošībā. Te tie mūs varētu apdraudēt tikai lidojot kā bites spietā.
Viņš pagriezās un nolūkojās uz mednieku ķēdi gar barjeras kaupri. Visiem bija hezocani un visi prata tos likt lietā, tādējādi taupot bultas un šķēpus. Saski ar šķēpiem grupējās aiz barjeras, gatavi nākt talkā, ja radīsies vajadzība. Pagaidām viņiem atlika tikai gaidīt.
Herilaks stāvēja klints sienas virsotnē un pirmais ieraudzīja uzbrucējas.
- Viņi atkal nāk! - viņš sauca un metās slēptuvē.
- Netērējiet dzelkšņus! - Keriks auroja. - Ļaujiet viņiem pienākt tuvāk.
Viņš zināja, ka tā ir pareizi. Pirmajā uzbrukumā kāds atklāja uguni daudz par agru, kad maragi vēl nebija šāviena attālumā, un citi, protams, darīja pakaļ. Tas nesa zaudējumus: dzelkšņu gan it kā netrūka, bet hezocani nogura un nespēja vairs ātri reaģēt. Šoreiz gan aizstāvji nogaidīs, līdz fārgajas uzrāpjas uz klintīm.
Nu jau tās bija tuvāk - un Keriks piepeši atskārta, ka priekšējās rindas nav apbruņotas. Ko tas nozimē? Atkal kāds triks? Kāda tam nozīme: tas pat labāk, jo tā bija vieglāk nogalināt!
- Šaujiet! Atri! - viņš sauca un žņaudzīja hezocanu, raidīdams nāves dzelkšņus pret tuvākajām uzbrucējām. Tani klaigāja un šaudījās, bet naidnieces tikai nāca un nāca. Paretam kāda iegārdzās, bet pārsvarā viņas krita klusējot. Aizstāvji paši taisīja tādu troksni, ka Keriks tik tikko sadzirdēja izmisīgu saucienu. Drīz vien viņš saprata arī vārdus.
- Upē! Skatieties ūdenī!
Keriks pagriezās, palūkojās un satrūkās. Brāzmainajā straumē pulku pulkiem vīdēja tumšas aprises; cita pēc citas tās tuvojās krastam.
- Šķēpus, bultas! - iebļāvās Herilaks. - Apduriet tos turpat ūdenī!
Viņš traucās lejup pa nogāzi; varenā balss pārmāca citas skaņas.
- Kerik, paliec te ar nāves nūjām! Viņi uzbruks arī pa šejieni. Apturi viņus!
Keriks pagriezās un saprata, ka Herilaks pareizi uzminējis naidnieka
nodomus. Aiz neapbruņoto uzbrucēju līķu grēdām parādījās fārgajas un atklāja uguni.
- Nelaidiet viņas cauri! - Keriks auroja. - Palieciet šeit un šaujiet!
Viņš ari pats izšāva uz kādu fārgaju, kas bija jau pienākusi tik tuvu, ka varēja redzēt dzelksni piepeši izaugam uz viņas kakla un acis ieplešamies; tad viņa atmuguriski aizripoja pa nogāzi.
Dzīvās rāpās pār līķiem, slēpās aiz tiem un šāva. Ciņa vairs nebija vienpusēja. Krita kāds mednieks, tad vēl viens. Keriks velti spaidīja savu hezocanu: tas tikai raustījās, un pagāja vēl brīdis, līdz viņš saprata, ka izbeigušies dzelkšņi. Nebija arī laika pārlādēt. Viņš satvēra šķēpu un trieca to kādā fārgajā, kas bija jau pamanījusies uzrāpties augšā, bet tagad, sāpēs spiegdama, vēlās lejup.
Tā arī izrādījās pēdējā, un uzbrukums uz brīdi bija apturēts. Keriks, elpu kampdams, atslīga ar muguru pret akmeni, un centās savaldīt trīcošos pirkstus, lādējot dzelkšņus hezocanā. Arī citi bija mitējušies šaut un lūkoja pēc jauna mērķa. Keriks pārlaida skatienu pār upmalu.
Ievērojams skaits fārgaju bija sasniegušas krastu, bet tur arī kritušas - lidz ar dažiem aizstāvjiem, kā jau tuvcīņā. Seklumā šķērsām pār jilanē līķi derdzīgā apskāvienā gulēja kāds saskus. Citi līķi slīdēja lejup pa straumi, un uz tiem kā adatas spurojās bultas. Sanone barjeras korē, acis piesedzis, lūkojās preti rietošajai saulei un sauca:
- Viņi atkāpušies! Viņi pārtrauc uzbrukumu. Mēs esam uzvarējuši.
«Uzvarējuši…» Keriks pavērās visapkārt uz kritušajiem taniem un prātoja.
«Ko gan mēs esam uzvarējuši? Nošāvuši dažas fārgajas šajā pasaulē, kur to ir bez sava gala. Daži mednieki jau gājuši bojā, un fārgajas nāks un nāks, līdz apslaktēs visus. Mēs esam izturējuši pirmo triecienu, nevis uzvarējuši. Pat ja šoreiz izdotos maragus sakaut, viņi atkal atgriezīsies. Viņi mūs nīst ne mazāk kā mēs viņus. Lai kur arī mēs paslēptos, viņas mūs neizbēgami uzies. Lai kā mēs ari bēgtu, viņas dzīsies pakaļ. Mums nav jēgas bēgt.
Nē, ne jau mums! Man! Ja jau viņas tikai vēlētos iznīcināt tanus, tad pagaidām darba pietiktu arī kalnu viņā pusē. Lidojošie spiegi tur izokšķerējuši visu līdz pēdējam sīkumam. Bet ne. Šie lielie spēki atnākuši tieši šurp kā tālu aizmests šķēps. Kāpēc? Tikai jau viņa pēc. Ši doma stindzināja. Vaintē - tur noteikti ir Vaintē, dzīva un vesela, un atriebīga.
Ko lai dara? Kur lai glābjas? Kā lai aizsargājas?»
Keriku pārņēma dusmas. Viņš pielēca kājās, vicināja hezocanu virs galvas un auroja:
- Tu to nepaveiksi, Vaintē! Tu nenonāvēsi mūs visus! Tu gribētu gan, bet nesanāks! Šī te ir mūsu zeme, un tu nespēsi šķērsot okeānu ar saviem aukstajiem radījumiem un izsvēpēt mūs! Tu nevari uzvarēt! Tu pati to sapratīsi, kad jūsu retinātās rindas vilksies mājup! Un tu nāksi atkal…
Keriks uztvēra Sanones izbrīnīto skatienu. Saskus, protams, nesaprata ne vārda no šā niknuma izvirduma. Kerika uzbudinājums rimās, bet saltais naids neatstājās. Viņš sāji pasmaidīja un uzrunāja manduktu sasku valodā.
- Tu viņus šodien redzēji pirmo reizi. Kā tev patika? Kā tev tīk, ka maragi nonāvē tavus ļaudis? Mums tam jādara gals - reizi par visām reizēm.
Viņš, smagi elpodams, rimās. Liķu kaudzes šķita varenas, dzīvo - kāda saujiņa. Vai tiešām jilanē var apturēt? Bet - kā?
Izeja ir tikai viena: viņi vairs nedrīkst atkāpties, nedrīkst vairs slēpties.
Ir jāpieņem cīņa ar ienaidnieku. Tā arī ir atbilde, skaidra un noteikta atbilde, turklāt neizbēgama.
Sanone lūkojās Kerikā aizvien aizdomīgāk: puisis izdvesa dīvainas skaņas, locījās, atsvieda galvu atpakaļ un lauzīja rokas kā nez kādas lēkmes varā. Keriks pamanīja Sanones sejas izteiksmi un apķērās, ka ir domājis jilanē valodā, jo tieši par jilanē jau viņš arī domāja - un jilanē domāt ir tas pats, kas runāt. Un pati šī salti nežēlīgā faktu analīze, kas noved līdz lietišķam, jilanē raksturīgam secinājumam… Tagad viņš atkal ierunājās sasku mēlē.
- Mums jāpiesaka maragiem karš. Tālu dienvidos jāuzmeklē viņu pilsēta. Un - lai tā kļūst arī par viņu kapu! Kad nebūs vairs šīs vietas, ko sauc par Alpīsaku, tad nebūs arī viņu. Es pārzinu šo pilsētu, es zinu ari, kā to noslaucīt no zemes virsas. Mums tas jādara!
Viņš uzsauca Herilakam upmalā:
- Tava sapņos izsapņotā vēlme piepildīsies! Mēs iesim projām no šejienes, mēs iesim uz dienvidiem, un tu būsi visu tanu sakripeks, tu mūs vedīsi. Un ar maragiem būs cauri. Es tagad zinu, kas jādara un kā tas darāms. Es zinu, kā noslaucīt no zemes virsas visu šo slaku. Ko teiksi, diženais medniek? Vai vedīsi mūs?
Herilaks saklausīja pašapziņu Kerika balsī un saprata, ka pa tukšo Keriks šādi nerunātu: viņš tiešām kaut ko zina! Herilakam uzplaiksnīja jauna cerība, un viņš atbildēja ar neartikulētu sajūsmas rēcienu.
- Viņi atkal nāk! - iesaucās Sanone.
Cīņa atsākās, un uz brīdi nācās izmest no galvas visus diženos nākotnes plānus.