Jilanē avangards izšķīda pret nocietināto klinšu sienu. Fārgajas krita kā mušas. Viņu ciņas spars šķitās esam pierimis, un mērķis tā arī netika sasniegts. Tas bija šīsdienas pēdējais uzbrukums; saule jau slīga pret apvārsni, to aizsedza mākoņu vāli, un saujiņa izglābušos fārgaju atkāpās.
Līdz pat kaujas beigām Keriks diženos nākotnes plānus bija izmetis no galvas. Nu viņš stāvēja uz klinšu sliekšņa, vērodams vārnas un klijānus uzsākam bagātīgas dzīres. Drīz satumsīs. Šovakar uzbrukuma vairs nebūs, jo jilanē posīsies uz naktsguļu, izvietos savas aizsardzības līnijas… Kā viņam derētu redzēt, ko tās dara! Nakts tumsā taču noteikti varētu atrast kādu vāju vietu. Nedrīkst ļaut viņām mierīgi krākt un smelties spēkus rītdienai. Šodien uzbrukums jau nonāca bīstami tuvu mērķim; tā vairs nedrīkst turpināties. Medījumam laiks kļūt par mednieku.
- Nebūtu gudri te sust saldā miegā un gaidīt nākamo uzbrukumu, - viņš vērsās pie tikko pienākušā Herilaka. Tas drūmi piekrita.
- Jāseko viņām! - Keriks paskaidroja.
- Tā ari darīsim.
- Hm… Bet tas nenozīmē, ka jādodas drošā nāvē. Šodien bija tāds gadījums: dzelksnis trāpīja Sanones galvas apsējā, bet sapinās audumā. Dzelkšņi nav šķēpi vai bultas: tie ir viegli un neko dziļi neieduras.
- Bet nonāvē it viegli. Kaut vissīkākā skramba…
- Tas jau gan, - Keriks novēzēja roku pār līķu klājienu un maitas putniem. - Bet nedomā, ka es tevi aicinu pievienoties tiem tur. Padomā par šādu lietu: ja nu mēs ievīstītos audumā kā tādi saiņi - tik blīvi, lai dzelkšņi nespētu to caurdurt? Tādā gadījumā katra sardze, kas šautu, tikai nodotu sevi. Un dabūtu galu - par to mēs parūpētos. Es jau neuzstāju, ka jāapkauj visas. Vajadzētu tikai piekļūt tik tuvu, lai novērotu.
Keriks aprunājās arī ar Sanoni, kas šo ieteikumu uzņēma atzinīgi un aizsūtīja divus manduktus pēc drānām. Viņš pats ietina tajās Keriku, veidojot ieloces un drapējumu, kam jāaiztur katrs nelūgts dzelksnis. Salocījis šaurāku strēmeli, viņš aptina to ap Kerika galvu un kaklu, atstājot tikai šauru spraugu ap acīm. Herilaks mēģināja izdurt caur vijumiem dzelksni, bet neveiksmīgi.
- Brīnumu lietas! Lai viņš ietin mani ar! Pastāsti, ka mēs iesim un lūkosim piekļūt maragiem.
Ietērps neciešami sutināja, bet saule jau daudzsološi slīdēja pretī pamalei. Keriks juta uz pieres izsitamies sviedru lāses; labi, ka drāna tās uzsūca un neļāva ieritēt acīs. Viņš uzņēma kursu uz klints sliekšņa ārējo nogāzi.
Zemē varēja nokļūt, tikai rāpjoties pār līķu grēdām, un zvalstīgā masa zem kājām neradīja tīkamas izjūtas. Keriks centās neskatīties neredzošajās acīs un atiezto zobu rindās, viņš tikai apdomīgi rāpās, līdz beidzot nokļuva uz cietzemes un uzsauca palicējiem:
- Šitie maragi - visi gatavi! Pagaidiet tikai, līdz mēs sasniedzam pagriezienu tur, priekšā. Tad varēsiet cilpot zemē un savākt no kritušajām nāves nūjas. Viņas gan pašas aplasīja, cik spēja, bet to joprojām netrūkst.
Jilanē patiesi bija izlikušas apsardzi. Kad baltā tērptie mednieki zagās gar klinšu sienas ieloku, atskanēja trīs sausi sprakšķi, tad vēl un vēl. Viņi brāzās uz priekšu dzelkšņu lietū un paši atklāja uguni uz atmaskotajām fārgajām. Divas pakrita, bet trešā ņēma kājas pār pleciem. Herilaka raidītais dzelksnis nopļāva ari to. Tad viņš ņēmās rūpīgi plūkāt dzelkšņus no Kerika ietērpa.
- Labāk svīst dzīvam, nekā salt beigtam, - viņš apmierināts konstatēja.
Keriks izpestīja divus dzelkšņus arī no Herilaka drānām.
- Es pazīstu šo jilanē, - viņš norādīja uz trešo līķi. - Viņa bija medniece, Stalanas rokasmeita. Gan jau arī Stalana ir šeit, un Vaintē aridzan. - Viņa pirksti iekrampējās hezocanā, it kā šīs divas jau būtu uz grauda.
- Atgriežoties savāksim viņu nāves nūjas, - Herilaks lietišķi aizrādija. Turēdams ieroci gatavībā, viņš virzījās uz priekšu. Uzrāpušies plakankalnītē pie upes, izlūki kā uz skatuves ieraudzīja jilanē apmetni. Lielos baros pulcējās jājamlopi un nastu nesēji. Un fārgaju masas - pulka vairāk nekā šīsdienas uzbrukumā. Pēkšņas izbailes kā asas sāpes caurdūra Kerika krūtis, un viņš teju teju saņēma sevi rokās: uzbrukums taču atsists! Ja viņas nāks vēlreiz - atkal dabūs pa mizu. Ja Vaintē vēlas pazudināt visas fārgajas, tad tani centīsies viņai pakalpot, cik jau nu spēdami.
Ārpus drošības joslām bija uzturējušās vēl vairākas sardzes, bet saule jau slīga aiz apvāršņa un viņas visas nāca atpakaļ. Mijkrēsli parādījās divas baltā tērptas figūras un pa sardzēm paredzēto ieeju iespruka iekšpus ārējās nocietinājumu līnijas.
- Slazdi un trauksmes devēji, - Keriks šķendējās. - Lūko, kur viņas tos šajos zāles kušķos nobēdzinājušas! Tie garkājainie radijumi aiz aizsargjoslas, visticamāk, izstaroja gaismu, kas viņnakt mūs apspīdēja.
- Viņi visi tagad ir iekšā, vārti tiek slēgti.
- Lieliski. Tad nu lūkosim piekļūt pavisam klātu. Viņas vairs ārā nenāks, ir jau pārāk tumšs. Es tikai palūrēšu, kas tad nu šim tagad ir par drošības līdzekļiem.
Herilaks īpaši netiecās lauzties uz priekšu pret vareno maragu armiju, lai pēcāk bēgtu no naskajiem jājamlopiem, kas lēkšoja pulka straujāk par visašāko mednieku. Keriks, turpretī, labi pazīdams jilanē un zinādams, ka tās nakts laikā nebāzis degunu ārpus saviem dzīvajiem aizsargvaļņiem, maršēja tālāk. Sasnieguši pirmo staipekņu joslu, viņi vakara blāzmā saskatīja lēni izslienamies ērkšķus.
- Indīgi, vari nemaz nešaubīties, - Keriks norādīja. - Un šajā vietā mūs jau varētu sasniegt no iekšpuses raidīti dzelkšņi. Ir gana tuvu.
- Kāpēc viņi nešauj? - Herilaks norādīja uz maragiem ar nāves nūjām tieši aiz staipekņiem. Tie stāvēja un truli blenza uz medniekiem. Vēl tālāk fārgajas mierīgi drūzmējās, ieturējās, kārtojās uz guļu un nelikās ne zinis par ienaidnieku.
- Viņām nav pavēlēts šaut, - Keriks sprieda. - Fārgajas nekad nerīkojas patstāvīgi, viņas gaida pavēli. Jādomā, viņām teikts šaut, kad iedegas gaisma un saceļas trauksme. Viņas izpilda burtiski. - Netālu melnēja pazems paugurs, un Keriks norādīja uz to. - Tagad mēs noskaidrosim, kādu tieši cienastu viņas mums sagatavojušas. Pat ja dzelkšņiem tas nebūs par tālu, šis kūkums sniegs mums zināmu patvērumu.
Keriks ar kāju izspārdīja no zemes krietnu velēnu, sagrāba to aiz pinkām, iegrieza pār galvu un svieda. Klunkucis aprakstīja slaidu loku un piezemējās starp nocietinājumu linijām. Šajā mirkli novakares krēslu pāršķēla gaismas strēle, tad sekoja skaļi sprakšķi, ko vienlaicīgi radīja hezocanu simti, un iečabējās neskaitāmie krītošie dzelkšņi. Maragi šāva vēl un vēl, skanēja balsis, bet mednieki gulēja, pieplakuši pie zemes, un gaisma drīz vien izdzisa. Tikai tad viņi uzdrīkstējās piecelties un blisināt apžilbušās acis. Kaut ko vēl varēja saredzēt - un viņi ievēroja zemē sadūrušos lielu dzelkšņu vālus.
- Kaut kas jauns, - Keriks aizrādīja. - Šie ir lielāki par jebkuru līdz šim redzēto - un rau, cik tālu tie velk! Mūsējie nolidotu labi ja pustik. Šīs būs izaudzējušas bargākas nāves nūjas, kas atklāj uguni līdz ar pieskārienu trauksmes vitenim. Pieduries tikai stīgai: gaismas kūlis norāda tieši uz traucētāju, un šie šauj. Pat šajās drānās tērptiem krietni vien drošāk būtu turēties kādu strēķi tālāk no tiem.
Viņi atkāpās aiz vietas, kur bija nokrituši vistālākie dzelkšņi, un atkal vērtējoši palūkojās uz naidnieka apmetni. Keriks no sviedriem pludoja; viņš mazliet atbrīvojās no apsējiem, kāri rija vakara gaisu, saspringti lūkojās un prātoja.
- Teic man, brašais loka šāvēj, vai tu jaudātu trāpīt apmetnē no šejienes?
Herilaks norāva drānu no pieres un berzēja slapjo seju. Viņš ar skatienu
nomēroja tikko atstāto pauguru, vīteņus un ķēmīgos gaismas ķermeņus.
- Pagrūti. Labi uzvelkot, var gan aizšaut tik tālu, bet diez vai izdosies trāpīt kādu noteiktu mērķi…
- Mērķim nav nozīmes, ja vien var trāpīt aiz nocietinājumiem. Un saski ar saviem šķēpmešiem - jādomā, ari viņi to jaudās.
- Laba doma, margalu, - Herilaks mežonīgi iesmējās. - Maragi tur čupojas kā sēklas podā. Gan jau kādam i šķēps, i bulta trāpīs.
- Jādomā, šonakt maragiem saldu dusu aizstās rosīgāka atpūta. Atzīmēsim tikai šo vietu, lai atgriežoties to atrastu.
- Ar lokiem un šķēpiem!
Herilakam izrādijās taisnība. Pilnā garumā atvilkta bulta pēc slaida lidojuma pati atrada mērķi kaut kur aiz apmetnes gaismām. Kāds vārgi iespiedzās, un mednieki rēcoši smējās, uzplādami ar delnu cits citam uz pleca. Viņi nomierinājās tikai uz brīdi, kad Sanone ielāgoja šķēpu šķēpmeti, vēroja, kā viņš atgāžas atpakaļ un kā ierocis svilpdams nozūd tumsā. Dzīvniecisks ķērciens liecināja, ka arī šis metiens nav bijis velts. Acis apžilbināja spēja gaisma, un mednieki atsprāga atpakaļ, redzot tuvojošos dzelkšņu mākoni, bet tas viņus tā arī nesasniedza. Vienpusējā nakts kauja bija sākusies.
Par spīti Kerika pārliecināšanai, citi mednieki īsti neticēja, ka ienaidnieks bezpalīdzīgi gulēs un gaidīs nāvi, nevis dosies pretuzbrukumā saviem mocītājiem: viņi bija gatavi ik brīdi bēgt. Uzbrukums tomēr nesekoja. Nometnē tikai spīguļoja kaut kādas gaismas un ņudzēja fārgajas, cenzdamās rast patvērumu no šķēpu jūkļa.
Ieroču krājumi sāka izsīkt, un Herilaks deva rīkojumu pārtraukt apšaudi. Gaismas izdzisa, maragi norima - un nāca bultu kārta.
Tā tas risinājās cauru nakti. Mednieki ar svaigiem spēkiem pa laikam nomainīja piekusušos. Keriks un Herilaks arī paši kādu nieku nosnaudās, tad modināja gulošos un veda visus atpakaļ, lai rītausmā sasniegtu savus akmens nocietinājumus.
Visu dienu viņi gaidīja uzbrukumu. Daži stāvēja sardzē, citi gulēja. Rīta cēliens pagāja mierīgi. Pēc pusdienas, joprojām uzbrukuma gaidās, Herilaku apsēda brīvprātīgie, kas vēlējās izlūkot pretinieka pozīcijas. Viņš visus atraidīja. Pat nedaudzu dzīvību zaudēšana nebūtu nekas apsveicams. Kad sāka jau krēslot, viņš un Keriks atkal ietinās baltas drānas apsējos. Viņi zagās, ik bridi gatavi atšaudīties, bet nekādu slēpņu nebija. Viņi piesardzīgi uzrāpās pa upes krastu un pacēla savas apsaitētās galvas virs kraujas.
Klajums bija tukšs.
Kā nākušas, tā arī nozudušas. Pēdas un dzīvnieku mēslu kaudzes norādīja uz pretējo pamali.
- Viņi ir projām! Mēs sasitām viņus lupatu lēveros! - Herilaks auroja, uzvaroši kratīdams dūres pret debesīm.
- Nesasitām vis, - Keriks noteica. Aiz noguruma viņam sareiba galva. Viņš apsēdās zemē ar sakrustotām kājām un raušus rāva no sejas smacējošo audumu, bet acis palika piekaltas aizejošās armādas pēdām. - Viņi ir sakauti un atkāpušies. Bet viņi līdzinās indīgiem ērkšķiem. Mēs tos vienā vietā apcērtam, bet viņi citā vietā zeļ ar jaunu spēku.
- Tad mums tie reizi par visām reizēm jāizrauj ar saknēm. Jāsasit tā, lai tie vairs neceļ galvas.
Keriks drūmi pamāja.
- Tieši tas mums jādara. Un es pat zinu, kā tieši to izdarīt. Tagad sasauksim samadarus un sasku manduktus. Ir laiks noslaucīt jilanē no zemes virsas, kā viņas tīkoja izdarīt ar mums.
- Mēs piesakām viņiem karu!