Divi zēni, sviedriem noplūduši, līkņāja ap ugunskuru. Viņu uzdevums bija gādāt, lai badīgās liesmas nenoplaktu. Pa brīdim viņi piesvieda sausus žagarus, kas tūdaļ uzliesmoja, pielejot alas velves ar šaudīgu, zeltainu gaismu, un šķita, ka uzzimētie dzīvnieki kustas tai līdzi. Sanones vēl nebija, bet citi mandukti jau tupēja zem mastodonta attēla, - viņiem bija tādas tiesības. Arī Keriks, Herilaks un samadari bija sasēduši šaipus ugunskuram.
Liesmas otrā pusē drūzmējās mednieki, un aiz tiem - visi pārējie. Sanone tam bija piekritis, tiesa gan, visai negribīgi, jo saskiem bija parasts, ka visu izlemj mandukti, un viņš lāgā nespēja saprast, kāpēc samadariem nav tādas pašas teikšanas. Galu galā kompromiss tika sasniegts: vadība sēdēja vienā pusē, bet vienkāršā tauta - otrā. Saski pat neuzdrīkstējās baudīt šīs savādās kārtības priekšrocības, un tikai kāda saujiņa tumsā piezagās tuvāk un, paslēpušies aiz tanu pleciem, ieklausījās. Kaut kur ietaurējās mastodonts, un saski salēcās. Aiz prieka vai izbailēm, - kas to lai zina. Tālumā dimdēja smagi soļi, šūpojās lāpas, vīdēja tumši apveidi.
Drīz vien gaismas lokā ienāca mastodonti. Sanone veda Dūhu, kurai uz skausta sēdēja tanu zēns, bet saski lielajam dzīvniekam nepievērsa uzmanību: viņu skatus saistīja jaundzimušais tai līdzās. Sanone noglāstīja sīkuļa snuķi, un tumsā aizvilnīja sajūsmas murdoņa. Tad viņš pievienojās pārējiem pie sārta.
Armuna sēdēja tieši aiz medniekiem. Mazulis, ērti iemurcīts briežādas mugursomā, miegā šņākāja.
Keriks piecēlās un sāka runāt. Čala noklusa. Armuna piesedza seju ar rokām, lai neviens neredzētu viņas smaidu, viņas lepnumu. Sārtajā atblāzmā viņš izskatījās tik stalts un brašs, tik kuplu bārdu, tik krāšņiem matiem, ko apņēma haraža apsējs…
Kad iestājās klusums, viņš vērsās pie visiem klātesošajiem ar runu.
- Vakar mēs apkāvām maragus. Šodien mēs tos aprakām, tātad ikviens klātesošais zina, cik pulka maragu krituši. Mēs tos kāvām un kāvām, un saujiņa izbēgušo ir devušies atpakaļ, no kurienes nākuši. Viņi nenāks atpakaļ, vismaz ne tik drīz.
Mednieki pavadīja šos vārdus ar atzinīgiem izsaucieniem, un, kad viņš teikto pārtulkoja, tumsā ierībējās sasku bungas. Keriks nogaidīja, līdz klausītāji rimstas, un turpināja.
- Viņi neatgriezīsies tik drīz, tomēr nav jāšaubās, ka pienāks laiks un nelaime atkal būs klāt. Nākamreiz viņi būs stiprāki, ar labākiem ieročiem. Un viņi vienmēr atgriežas. Viņi nāks atkal un atkal, un nerimsies, līdz mēs nebūsim beigti - visi kā viens. Neaizmirsīsim to. Un neaizmirsīsim arī tos, kuru vairs nav mūsu vidū.
Klusums sabiezēja. Ierunājās Herilaks, un viņa balsī skanēja rūgtums.
- Tā tiešām ir. Keriks zina, ko runā: viņa samads bija pirmais, ko maragi iznicināja. Viņš vienīgais izdzīvoja, viņu vienu pašu maragi sagūstīja un turēja nebrīvē. Viņš iemācījās sarunāties ar tiem. Viņš zina maragu ieradumus, un mums visiem jāklausās, ja Keriks runā par maragiem. Jāklausās ari, kad es runāju par nāvi, jo es esmu še, un Ortnars ir še, bet viss pārējais samads ir pagalam. Mednieki, sievietes un bērni, un mastodonti - visi līdz pēdējam krituši no maragu rokas.
Herilaka vārdos skanēja sāpe, kas visus saviļņoja. Sanone, noklausījies tos Kerika tulkojumā, pacēla skatienu uz mastodonta attēlu un klusi čukstēja aizlūgumu par lielajiem dzīvniekiem.
- Mums nav, kurp bēgt, un nav, kur droši paslēpties, - turpināja Keriks. - Šeit sēdošie samadi ir cīnījušies ar viņiem gan lielā okeāna malā, gan pīļknābjaiņu zālainās, tagad - arī šajā ielejā aiz augstajiem kalniem, kur cerēja rast patvērumu no tiem. Ir laiks pārtraukt šo bēgšanu. Skaidrs, ka viņi mūs uzies jebkurā pasaules malā. Un es esmu izdomājis, kas mums visiem veicams.
Keriks ievilka elpu, pārlaida skatienu pār ļaužu gaidpilnajām sejām un svinīgi paziņoja:
- Mums jāpiesaka viņiem karš viņu midzeni, viņu pilsētā - un jāiznīcina tā!
Visapkārt skanēja neticīgi izsaucieni, bet bija dzirdami arī kareivīgi atzinības
vārdi. Saski jautājoši pievērsās Kerikam, un viņš pārtulkoja savus vārdus. Tad vārdu ņēma Harhavola, un trokšņošana pierima.
- Kā mēs to iespēsim? Kā lai mēs cināmies pret šiem melnajiem tūkstošiem? Kā lai iznīcinām pašu pilsētu? Vai vari to paskaidrot?
- Klausies, - Keriks neapmulsa. - Man ir pilnīgi skaidrs, kā to izdarit. Herilaks zina ceļu uz šo pilsētu - Alpīsaku -, jo ir vedis turp medniekus, nonāvējis maragus - un, kā redzat, atgriezies dzīvs. Viņš tā darīs atkal. Tikai šoreiz tā nebūs maza saujiņa mednieku, bet liels pulks. Viņš vedīs mūs zagšus caur mūžamežu, tāpēc maragu armādas mūs neuzies, lai kā arī meklētu. Viņš vedīs medniekus uz Alpīsaku, un tur es parādīšu, kā to iznīcināt - līdz pēdējam maragam. Jau tagad es izstāstīšu, kā tas darāms, es varu pat parādīt.
Viņš vērsās pie manduktiem un atkārtoja šo runu sasekā.
Iestājās pilnigs klusums. Neviens nekustējās. Visu skatieni bija piekalti Kerikam. Tālumā iebrēcās kāds bērnelis, bet tūdaļ tika apklusināts.
Keriks noteiktā solī devās pie ugunskura, satvēra sausu zaru, iegrūda to kvēlojošajās oglēs, uzsitot gaisā dzirksteļu mākoņus un, liesmu apņemtu, izslēja augstu virs galvas.
- Lūk, kas mums jādara! Mēs pielaidīsim uguni šai koka pilsētai, kas uguni savu mūžu nav redzējusi. Maragi nelieto uguni, viņi pat nezina, kādu postu tā var nest. Bet mēs viņiem to parādīsim! Ielaidīsim Alpīsakā trakojošas liesmas, kas aprīs maragu kokus līdz ar pašiem neradījumiem. Atstāsim pilsētas vietā pelnu čupiņu.
Kerika beidzamos vārdus noslāpēja piekrišanas auri. Arī Herilaks, degošu zaru vēcinādams, izskrēja klausītāju priekšā, bet viņa varenā balss vispārējā kņadā pat nebija dzirdama. Viņam sekoja citi samadari, bet Keriks tikmēr tulkoja savu runu manduktiem. Visu sapratis, Sanone pagaidīja iestājamies klusumu un ar liesmojošu zaru rokās pievienojās samadariem. Viņam bija kas sakāms.
- Šo ieleju mums dāvājis Kadaīrs. Viņš atvedis mūs šurp jau tad, kad pasaulē vēl valdīja tumsa. Pēc tam viņš radīja mums zvaigznes, lai debess nestāvētu tukša, viņš pakāra pie tās mēnesi, kas apgaismoja mūsu taku. Bet joprojām bija pārāk tumšs, lai varētu augt koki, un viņš iekāra debesīs sauli, un kopš tiem laikiem pasaule ir šāda. Mēs dzīvojam šajā ielejā, jo mēs esam Kadaira bērni.
Sanone drūmi pārlaida skatienu pār klausītāju sejām, dziļi ievilka elpu un pāršķēla sastingušo klusumu ar vienu vienīgu vārdu:
- Karognis!
Sasku sievas aizsedza sejas, vīri iestenējās kā sāpēs. Tani ar interesi visu vēroja, bet nesaprata nenieka. Sanone tagad staigāja šurpu turpu gar ugunskuru, un viņa balss skanēja skaļi un pavēloši.
- Karognis bija atnācis šo neradījumu, šo maragu izskatā, un tie tika sakauti. Tie, kas izglābās, ir aizbēguši. Bet ar to viss vēl nav beidzies. Kamēr tie ir dzīvi, dzīvs ir arī Karognis, un kamēr vien dzīvo Karognis, mēs nevaram justies droši. Tāpēc pie mums ir atnācis Kadaīrs šā jaundzimušā mastodonta veidolā, un viņš parādis, kā uzveikt Karogni. Mastodontu ļaudis uzbruks maragiem un iznicinās tos.
Viņš drudžaini noliecās, sagrāba vēl vienu degošu zaru un ņēmās to vēcināt, kliegdams:
- Mēs iesim kopā ar jums! Mēs nomaitāsim Karogni! Mēs cīnīsimies plecu pie pleca! Svēto dzīvnieku slepkavas aprīs uguns!
Pietika ar Sanones žestiem, lai sajūsmā aurotu arī tie, kas vārdus nesaprata. Lēmums bija vienprātīgs un nelokāms. Visi runāja cits caur citu, un tracis bija tik liels, ka Herilakam nācās ilgāku laiku saukt ļaudis pie kārtības, līdz viņš tika pie vārda.
- Pietiek! Esam tikuši skaidrībā, ka mēs visi esam gatavi sekot Kerika aicinājumam. Tagad viņam būtu jāizstāsta, kā mēs to veiksim. Lai runā Keriks!
Un viņš runāja.
- Klausieties, kas mums jādara! Tiklīdz kalnu pārejās nokusīs sniegs, mēs - visi samadi kopā - atkal šķērsosim kalnus. Šajā gājienā maragi var mūs novērot, un pilnīgi skaidrs, ka viņpus kalniem viņi mūs novēros bez mitas. Tieši tāpēc viņiem jāredz, ka samadi ceļo pilnā sastāvā - ar sievietēm un bērniem -, ka tas nav tanu karapulka maršs. Tā mēs viņus maldināsim. Savā ceļā uz rietumiem mēs sastapsim arī citus samadus, pievienosimies tiem, atkal nošķirsimies, jauksim pēdas. Maragiem mēs visi šķietam vienādi, un viņi noteikti mūs pazaudēs. Tikai pēc tam mēs dosimies tieši uz okeāna krastu. Mēs medīsim un zvejosim - tieši tāpat kā pirms pēdējām kaujām -, un maragi to redzēs, un viņi savā starpā spriedis par to, un viņi nodomās, ka te atkal ir kādas lamatas.
Keriks bija daudz prātojis par šo plānu, cenzdamies iedomāties sevi jilanē lomā. Vaintē lomā - jo viņš zināja, ka viņa joprojām siro pa pasauli ar saviem fārgaju karapūļiem un darīs to, kamēr vien elpos. Protams, viņa nojautīs viltu, viņa darīs visu iespējamo, lai tanu izliktajos slazdos iekristu viņi paši. Ir daudz dažādu veidu, kā to izdarīt, bet Kerikam tas vairs nerūpēja: kad Vaintē uzbruks, samadu tur vairs nebūs.
- Bet mums vienalga, ko nodomās maragi, - Keriks turpināja, - jo, pirms uzbrucēji mūs sasniegs, samadi būs jau aizgājuši no krasta. Mēs tur uzturēsimies tikai tik ilgi, lai sagādātu iztiku ziemai. Tas nenāksies grūti, jo mums būs pulka mednieku, un visai nedaudz ēdāju. Proti, atceļā pār kalniem mēs sadalīsimies: samadi turpinās uzsākto gaitu uz drošo patvērumu sniegos, bet maragu mednieki dosies uz dienvidiem. Ātrā solī. Mums būs nedaudz ēdamā, bet galvenokārt iztiksim no medibām. Herilaks zina kalnu takas, viņš tās mērojis jau divas reizes. Mēs virzīsimies caur mežu veikli, kā jau mednieki, un, jādomā, - mūs nepamanīs. Lai gan - maragiem ir daudz acu, un nevajag cerēt, ka izdosies nevienai nepa- trāpīties. Tam gan nav nozimes. Viņi nespēs mūs aizkavēt. Viņiem ir ļoti maz mednieku, kas zina, kas darāms mežā, bet mūsu ir daudz. Ja viņi meklēs nāvi uz mūsu šķēpiem, viņi to atradīs. Ja mums pretī sūtīs fārgaju armādas, viņi kritīs blāķiem. Mēs slēpsimies mežā un gaidīsim īsto laiku. Uzbrukumam piemēroti ir sausie vēji pirms lietavām. Tad arī iesim un nokurināsim viņu midzeni. Tas ari viss.
Tas nu bija izlemts. Ja kāds arī nepiekrita, tas acimredzot klusēja, jo visi klaigātāji bija noskaņoti cīņai.
Kad ugunskurs bija izdedzis un runas - izrunātas, ļaudis izklīda un atgriezās savās teltīs vai alās. Armuna pieglaudās Kerika plecam.
- Vai tev tas noteikti vajadzīgs? - viņa vaicāja, kaut gan balsī skaidri skanēja pārliecība, ka jaunekli nekas no tā neatturēs. - Neesi pārāk bravūrīgs! Es nevēlētos dzīvot pasaulē, kurā tevis nebūtu.
- Es bez tevis arī ne. Bet - kas jādara, jādara. Šis neradījums, šī Vaintē vajās mani, līdz viens no mums būs miris. Es piesaku karu Alpīsakai: ja kādam jāmirst, lai tā ir viņa. Kad nebūs Vaintē, kad būs iznīcināta viņas pilsēta un visas jilanē, mēs varēsim dzīvot dieva mierā. Un ne agrāk. Mums nav citas izejas.