Ne bridi kopš Vaintē atgriešanās Alpīsakā Malzasa neslēpa savu atsalumu pret viņu. Pret pirmo sarnjenoto kopš neminamiem laikiem, kuras vara dažkārt aizēnojusi pat eistaā autoritāti… Malzasa bija samierinājusies ar to un apsveikusi visus Vaintē vadītos priekšdarbus, bet kaunpilnā atgriešanās no rietumiem draudēja ar krišanu nežēlastībā. Lieki piebilst, ka Vaintē neko citu arī negaidīja.
Pirms tas notika, pilsētas spēki bija pilnībā nodoti Vaintē rīcībā, un viņa varēja izmantot arī tālā aizjūras kontinenta palīdzību. Tā pati araketo flote, kas savulaik atveda uz Alpīsaku Inegbanas pilsones, atkal un atkal kuģoja uz vienu vai otru Entobanas pilsētu ar priecējošām ziņām: aiz Rietumjūras esot vesela jauna pasaule, tur jau esot nodibināta pilsēta Alpīsaka. Šī Alpīsaka, kas tur aug un plešas svešās malas pirmatnībā, varot palīdzēt Entobanas pilsētām atbrīvoties no liekajām fārgajām, kas ņudzēja ielās un lielos daudzumos patērēja ēdamo. Ikvienas pilsētas eistaā ar prieku atbrīvojās no nevēlamo fārgaju nastas un piedevām vēl ziedoja arī pa kādam lopam vai kultūraugam, kas Alpīsakā varētu noderēt.
Kamēr araketo ceļoja, cieši līdzās Alpīsakas maketam auga Džendazi kontinenta makets. Sākumā mērnieces pilnībā orientējās tikai piejūras zemēs uz ziemeļiem no Alpīsakas, bet tālāk no okeāna maketā pletās tukšums. Spiegputniem lidojot aizvien tālāk, krājās attēli arvien no jaunām, neredzētām zemēm. Prasmīgās jilanē saskatīja šajos pleķos kalnus un upes, ielejas un mežus, un makets pieņēmās pilnībā un detaļu bagātībā. Uz vakariem no Alpīsakas stiepās silta jūra ar mežonīgu piekrasti. No leknās zemes, kas vēl gaidīja jilanē saimnieces roku, tajā ieplūda platas upes. No zemes, kura jāatbrīvo no astazoiem…
To klātbūtne šajā citādi nevainojamajā ainavā bija tīrais negals. Tur nu šie piemājoja, gandrīz visi - ziemeļpusē, un šo zvēru bari bija rūpīgi atzīmēti maketā. Midzeņi rindojās saraustītā, izliektā ķēdē no okeāna līdz pat augstajiem kalniem, tieši gar ledāju un sniegu dienvidu robežu. Kad pienāks laiks - gan sadabūs zvērus rokā un apsitīs. Reiz jau dažas grupas bija panākušās tuvāk; Vaintē tad sasēdināja fārgajas jaunajos araktopos un tarakastos un devās sirojumā, apkāva draņķus un pārpalikušos iedzina atpakaļ ledos. Ar katru šādu uzvaru Vaintē kāpa aizvien augstāk. Tikai ļoti rupja kļūda varēja likt viņai zemu krist.
Kad atklājās, ka aizvien vairāk astazou vienā mierā virzās šurp no ziemeļu sniegiem, Vaintē iedegās; ir taču laiks mūdžus apslaktēt! Attālums gan pamatīgs, bet galīgs, kamēr viņas atriebības dziņa - bezgalīga.
Lai pārvestu fārgaju masas un to jājamlopus uz mērķim tuvāko punktu krastā, vajadzēja milzumdaudz araketo. Ziemas nogalē Vaintē bija komandējusi tādu armiju, kādu pasaule vēl nebija redzējusi. Smagi bruņota un apgādāta arī ar līdzekļiem nakts aizsardzībai, tā bija virzījusies dziļi iekšzemē. Katra astazous atrašanās vieta bija zināma, un barus varēja it viegli iznīdēt vienu pēc otra. Tam vajadzēja būt astazou beigu sākumam. Bet - armija atgriezās sakauta…
Vēsts par notikušo sasniedza pilsētu sen pirms fārgajas spēra pirmo soli krastā. Kad Vaintē atskaitījās padomei, Malzasas tās sastāvā nebija. Eistaā prombūtne bija gana daiļrunīga. Padome salti uzklausīja paskaidrojumus, uzskaitīja zaudējumus un palaida Vaintē brīvsolī - kā tādu ierindas fārgaju.
Pēc šā kritiena Vaintē meta līkumu ap ambesedu, lai neredzētu jilanē drūzmu un neredzētu eistaā varaskrēslu pašā pilsētas sirdī. Viņa turējās nomaļus un gaidija kādu ziņu, bet velti. Viņa bija kritusi nežēlastībā, un viņu apmeklēt varētu tikai kāda no tām, kas pašas izpelnījušās līdzīgu attieksmi.
Dienu ritumā viņa sagaidīja tikai vienu viešņu, turklāt tādu, ko labprātāk nebūtu redzējusi. Lai nu kā - no savas efenselē neklājas vairīties.
- Man bija jābūt tavā vietā, - Vaintē grīni norūca. - Vienigā, kas uzdrīkstas tikties ar mani, - lūk, Nāves Meita!
- Es gribu aprunāties, efenselē! Esmu daudz dzirdējusi par beidzamo sirojumu, un tas mani vienādiņ skumdinājis.
- Neba nu mani tas sajūsmina, efenselē. Es devos karagājienā kā sarnjenoto, bet tagad te kvernu un gaidu uzaicinājumu, un varbūt arī velti gaidu. Ej nu saproti, vai esmu vēl sarnjenoto, vai kas zemāks par pēdigo fārgaju.
- Neesmu nākusi tevi vēl vairāk sarūgtināt. Lai gan - kas augstu kāpj…
- …tas zemu krīt! Paturi savus aforismus jūsējo slakai! Es labi zinu tās stulbības, ko jums klāstīja sludinātāja Fārnekseja, un man tās visas pie vienas vietas.
- Centīšos nekavēt tevi pārlieku. Es tikai gribēju uzzināt, cik daudz patiesibas ir dažās čukstus pārstāstītās tenkās…
Vaintē ar strupām īkšķu kustībām aprāva Engas runu.
- Man vienaldzīgas stulbo fārgaju pļāpas, es netaisos tās apspriest!
- Tad runāsim tikai par faktiem, - Engas kustības kļuva drūmi noteiktas: no viņas nevarēja tik viegli atkratīties. - Ir neapstrīdamas lietas, ko zinām mēs abas. Peleinē sašķēla Meitu rindas, sējot šaubas un neticību. Viņa ne vienu vien pārliecināja, ka tu ved taisnā cīņā, un tās papildināja tavus karapūļus, tās devās slepkavot. Un neatgriezās…
- Dabiski, - Vaintē žesti bija tik apvaldīti, ka tik tikko ļāva uztvert sauso informāciju. - Beigtas gan.
- Tu tās nogalēji!
- Ne es. Astazoi.
- Tu viņas neapbruņotas sūtiji kaujā! Sūtīji drošā nāvē!
- Sūtiju līdz ar visām citām. Viņas pašas atteicās no ieročiem.
- Kāpēc? Saki man! - Enga bijīgās gaidās paliecās uz priekšu, un Vaintē soli
atkāpās.
- Man nav nekādas patikas ar tevi te mēli trīt. Ej projām!
- Vispirms atbildi! Esmu daudz prātojusi par šīm lietām un nonākusi pie neizbēgama slēdziena, ka viņu rīcības pamatojums ir izšķirošs mūsu pastāvēšanai kā tādai. Mums ar Peleinē bija domstarpības Jūganinepsas mācības tulkojumā. Peleinē un tās sekotājas atzina tavu lietu par taisnu un devās tev talkā. Tagad viņas ir pagalam. Kāpēc?
- No manis nekādu atbildi neizspiedīsi! Ne ar pušplēstu vārdu nepabalstīšu tavu satrupējušo filozofiju. Lasies!
Vaintē stāvēja nesatricināma kā mūris, bet Enga izslējās pretī kā klints:
- Aizbraukšanas dienā viņām bija ieroči, bet krita viņas tukšām rokām. Tu saki, ka tā bijusi viņu brīva griba. Bet tava griba, sūtot viņas nāvē, bija parastas slepkavas vai trulas slakteres cieniga!
Lai kā Vaintē tas nepatika, mērķtiecīgie apvainojumi viņu aizskāra; lūpas jau noraustījās, bet vārdi pār tām vēl nenāca. Enga tikai bēra bez apstājas.
- Un nu es prasu: kādēļ viņas tā izlēma? Kas atgadījās, ka viņu domas par ieročiem mainījās? Kaut kas taču bija! Un tu zini, kas! Atbildi!
- netaisos!
- Tu atbildēsi!
Enga uzklupa Vaintē un cieši sakrampēja savus dzelžainos īkšķus ap spītnieces delmiem; mute niknumā vārstījās. Tad viņa drīzāk sajuta, nekā redzēja pretinieces tikko manāmās kustības, kas pauda prieku, un tūdaļ atbrīvoja Vaintē, atgrūda to un arī pati pakāpās atpakaļ.
- Tevi priecē mani varas darbi, vai ne? - Enga elsa, ar mokām valdīdama verdošo niknumu. - Tev tiktos redzēt mani aizmirstam patiesību, ticību, un iestiegam varmācības čūkslājā līdz ar tevi! Neceri! Es negrimšu tik zemu, lai kā ari tu mudinātu! Es nekad nekļūšu par tādu bezjūtīgu trulpurni kā tu!
Vaintē pārskaitusies zaudēja savaldību un spēra laukā visu, kas gruzdēja viņas apziņas stūrītī kopš pašas atgriešanās - kopš viņu smacēja nežēlastības slogs.
- Tu nekad tāda nekļūsi! Tu JAU esi! Šie īkšķu nospiedumi, šīs asiņainās nagu pēdas manā rokā! Dievišķais pārākums, ko tu izsenis lolo savā prātiņā - tā ir tukša skaņa! Tukša kā tavs pauris! Tu tik maigi trako ārprāta dusmās, svētā nevainība! Un arī nomušīt kādu tu spētu, acu nepamirkšķinot!
- Nē, - Enga dzedri attrauca. - Tik zemu man nemūžam negrimt!
- Un kā vēl! Gan tu, gan visas tās tavas lidzskrējējas! Tāpat kā Peleinē, kā pārējās! Viņas tik jūsmīgi sprakstināja hezocanus pret tiem nolāpitajiem astazoiem! Kaut uz īsu brīdi viņas bija īstas jilanē, nevis kaut kādas nožēlojamas čīkstules!
- Viņas šāva - un pašas nomira, - Enga bezkaislīgi piebilda.
- Jā, tieši tā! Tāpat kā tu, viņas nespēja samierināties ar domu, ka ir tādas pašas kā citas, ka nav ne par matu labākas…
Vaintē iekoda lūpā, aptvērusi, ka niknumā pasprukusi atbilde uz Engas jautājumiem, ka šī plānprātiņa guvusi apmierinājumu…
Patiesības atskārsme pilnībā apdzēsa Engas niknumu.
- Paldies, efenselē, sirsnīgs paldies! Tavs šīsdienas pakalpojums man un visām Dzivības Meitām ir vienkārši neatsverams. Tu atklāji, ka mūsu ceļš ir taisnais ceļš, ka mums mierīgi jāturpina gaita, ne soli nesperot sānis no uzņemtā kursa. Tikai šādā veidā mēs varam nonākt pie patiesības, ko runāja Jūganinepsa. Tās, kas nogalināja, nonāvēja pašas sevi. Pārējās to redzēja un izšķīrās par citādu nāvi, vai ne?
Vaintē balsī ieskanējās salts naids:
- Tā tas izskatījās gan, tikai cēlonis nav tas, ko tev labpatiktos saskatit. Ne jau pārākums pār citām jilanē izraisīja viņu nāvi! Gluži otrādi! Viņas izrādījās tādas pašas kā visas! Viņas cerēja, ka, izraidītas no pilsētas, nenomirs kā daždien depersonalizētas bezvārda jilanē… Bet nekā! Viņas nomira tieši tā! Un jūs neesat labākas par citām - pat ne mazdrusciņ! Patiesībā jūs esat tīrās saslaukas!
Domās nogrimusi, Enga klusi kājoja projām. Durvīs viņa apstājās, kā svārstīdamās.
- Paldies, efenselē! Paldies, ka neslēpi man šo absolūto patiesību. Man sāpigi, ka tik daudzām bijis jāmirst, lai līdz tai nonāktu, bet laikam jau tikai šādi tā varēja gūt varu pār mūsu prātiem. Un varbūt pat tu, dzidamās pēc nāves, esi nesusi mums dzīvību. Neviltots paldies tev!
Vaintē dusmās iešņācās; Enga laikus paspēja nozust, un viņas rīkle tā ari palika neuzplēsta. Šāda pateiciba pašreizējās neziņas pilnajās gaidās - tā tik vēl trūka! Kaut kas jādara! Varbūt tomēr iet uz ambesedu, varbūt mēģināt runāt ar eistaā? Nē! Tas varētu beigties ar publisku pazemošanu, un tad vairs atpakaļceļa nebūtu. Bet ko tad? Vai tiešām še nebija nevienas, ar ko dalīties raizēs? Kā nu ne! Viena bija. Tā, kura tāpat kā Vaintē uzskatīja, ka nav nekā svarīgāka par astazou iznīcināšanu. Viņa izgāja laukā, pieaicināja pirmo pagadījušos fārgaju un norīkoja to uzmeklēt Stalanu. Pati viņa atgriezās savā kambarī un nikni soļoja šurpu turpu kā ieslodzīta plēsoņa.
Diena jau sliecās uz novakari, bet gaiditās viešņas kā nebija, tā nebija. Vaintē pamazām rimās un ieslīga miesiskā un garīgā stingumā. Bezcerība tā sasaistīja viņas locekļus, ka, Stalanai beidzot parādoties, viņa bezmaz nebūtu to pamanījusi. Ar mokām pietraususies kājas, Vaintē noskurinājās un vērsās pie atnācējas:
- Tu esi klāt, Stalan!
- Tu pēc manis sūtīji.
- Jā. Tev pašai, protams, neienāca prātā mani apciemot.
- Nē. Kāds to varētu redzēt, pastāstīt Malzasai… Eistaā nežēlastība nav tas, pēc kā es tiektos…
- Ak tā? Līdz šim es uzskatīju, ka tu kalpo man. Vai tiešām tu augstāk par visu vērtē pati savu zvīņaino ādu?
Stalana, kājas iepletusi, stāvēja kā bluķis - ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet…
- Nē, Vaintē. Augstāk par visu es vērtēju savu dienestu. Mans darbs ir iznīcināt astazous. Kad tu vadi, es sekoju. Un ziemeļos tie ņudz kā mušu kāpuri gaļā, - bradāt un bradāt… Bet tu nevadi, un es nogaidu.
Vaintē neoma tikko manāmi noplaka.
- Vai es pareizi sapratu pamudinājumu, brašo Stalan? Vai tas bija mājiens, ka labāk būtu bijis savus spēkus izmantot prastā bendes darbiņā, nokniebjot ikkatru smerdeli, kas tik patrāpās? Ka nevajadzēja rīkot vareno karagājienu, lai izsekotu un piežmiegtu vienu vienīgu draņķa astazou?
- Tā es neesmu teikusi, Vaintē. Bet tas gan tā kā būtu zināms, ka arī man nav sveša vēlme pārgrauzt rīkli tieši šim vārdā nenosauktajam.
- Bet ne tik stipra, lai vajātu to līdz pasaules malai?
Vaintē atkal šaudījās pa savu celli šurpu turpu, nikni apcirzdamās pie sienas un ar kāju nagiem plucinādama grīdas pinumu.
- Es tev pastāstīšu, bet tikai tev vienai, Stalan! Var jau būt, ka pēdējais uzbrukums bija kļūda. Bet neviena taču nezināja, kā tas beigsies; mēs visas bijām sacerējušās uz slavas fanfarām. Pat tā tur, kas tagad nevēlas ar mani runāt.
Viņa piepeši apsviedās uz riņķi un iegrūda Stalanai ikšķi krūtīs.
- Tad lūk, uzticamo Stalan: saki man, kā tas nākas, ka visu laiku tu manis vairījies, bet nu atkal esi klāt?
- Zaudējumi jau piemirsušies. Galu galā, vairums bojā gājušo bija fārgajas. Tagad jau kādu laiku runā tikai par tām jilanē, kas mežā kritušas no astazou īkšķiem, par liedagā nomaitātajiem vīrišķiem… Esmu raudzījusi, lai cik iespējams vairāk jilanē dabūtu aplūkot putnu sanestās bildes - tās ar astazoiem. Jilanē skatās un niknojas. Un neizpratnē vaicā, kāpēc astazou slaktiņi pārtraukti…
Vaintē gandarīta pat ieķērcās.
- Uzticamo Stalan, es tevi nenovērtēju! Kamēr es vienatnē auklēju savu naidu, tu esi gādājusi, lai manai atstumtībai pienāktu gals! Un neļāvusi aizmirst astazous! Un atgādinājusi par to nodarījumiem! Visapkārt drūzmējas astazoi, kam trūkst dzelkšņa sānos! Tā gan! Drīz viņas pašas nāks pie manis, Stalan, jo atcerēsies, ka astazou iznicināšana ir īstais darbiņš, ko uzticēt man! Mums ir misējies, bet mēs esam mācījušās no savām kļūdām! Turpmāk tā lieta ies no rokas! Mēs ievāksim astazous, kā ievāc lopbarības augļus no kokiem! Līdz koks būs kails un viņi būs projām, un Džendazi piederēs jilanē no viena okeāna līdz otram!
- Es būšu kopā ar tevi, Vaintē! Kopš pašas pirmās reizes, kad es redzēju astazou, es sapratu: astazoi vai jilanē! Vieniem jāmirst…
- Tiesa gan! Tā ir mūsu nolemtība, mūsu uzdevums… Pienāks diena, kad pēdējā astazous galvaskauss karāsies pie Vēstures Sienas.
Stalana atbildēja klusām un ar dziļu pārliecību:
- Tās būs tavas rokas, Vaintē, kas to tur pakārs. Tavas, un ne citas.