Džendazi maketa ikvakara apmeklējumi pirms saulrieta izvērtās Vaintē par paradumu. Ap to laiku celtnieces jau bija projām, dienas darbi apdarīti, un viss krēslainais plašums bija viņas rīcībā. Te viņa izpētīja, kas jauns dienas gaitā nācis klāt, vai putni atnesuši kādus jaunumus. Bija jau vasara, dzīvnieku bari migrēja, arī astazou pulciņi sakustējās. Vaintē vēroja, kā tie apvienojas lielākos baros, tad atkal izklīst, un beigu beigās nav vairs skaidrs, kur kurais bars nokļuvis.
Vakarā viņu šeit apciemoja Stalana un atnesa svaigi saņemtus uzņēmumus, lai salīdzinātu tos ar telpisko atveidu. Vaintē kāri kampa attēlus un rūpīgi tos caurskatīja, cik nu rieta blāzma atļāva. Jo raugi, reiz Stalana bija nejauši uzskrējusi Vaintē mielojam acis ap maketu šajā diennakts laikā, un kopš tās reizes bez vārdos izteiktas vienošanās bezmaz ik vakarus atnesa jaunus attēlus ar kustīgajiem astazou pulciņiem. Tādējādi Vaintē ne sliktāk kā citas pilsones zināja par radījumiem, kurus bija nozvērējusies iznīcināt.
Tā kā Vaintē vairs nebija teikšanas norīkot spiegošanas lidojumus, viņa samierinājās ar to, ko liktenis sniedza. Lai kurā tālās dienvidu ielejas vietā arī attēls būtu uzņemts, viņa to rūpīgi caurskatīja. Vaintē nepārsteidza, ka kādu dienu ādu nojumes bija nozudušas līdz ar lielajiem zvēriem. Keriks laidās lapās, pirms viņa atgriežas! Bet nekur jau viņš neglābsies, Vaintē par to nešaubijās.
Visu garo vasaru viņa pavadīja, apgūstot maketu, un klusibā gaidīja. Modrās acis sekoja daudzo pulciņu kustībai un ievēroja, ka viens no lielākajiem astazou bariem nerimtīgi virzās uz austrumiem. Šis bars atstāja patvērumu kalnos un tuvojās okeāna krastam; Vaintē joprojām cieta klusu. Tie apmetās uzbrukumam ērtā attālumā no jūras, bet viņa tikai aizvien nogaidīja. Viņas pacietībai nebija mēra. Stalana ziņoja, ka astazou bīstamais tuvums dara jilanē īgnas un modina neizpratni, kāpēc gan tie vēl nav padzīti. Šī murdoņa nonāca ari Malzasas ausīs, ari eistaā redzēja kartes - un no viņas gaidīja rīcību. Sabiedrības spiediens tagad vērsās pret viņu, nevis Vaintē, kurai tas, savukārt, deva spēku savaldīt savas dziņas. Domas par šo lietu joprojām tracināja, bet viņai nebija nekā ko zaudēt, toties iegūt varēja daudz. Kad pie viņas ieradās fārgajas, Vaintē izdevās noslēpt saviļņojumu nāves saltā stingumā.
- Ir ziņa, Vaintē. No eistaā.
- Runā!
- Tev tūdaļ jādodas uz ambesedu!
- Brīvi! Es eju.
Vaintē jau sen gatavojās šim brīdim, diendienā prātodama, cik ilgu izturēt pauzi starp ziņas saņemšanas brīdi un ierašanos. Lielu ne: nav vērts bez jebkāda labuma kaitināt Malzasu. Viņa bija gribējusi arī uzklāt rokām rituālos rakstus, bet atmeta šo domu. Izrādīšanās būtu lieka. Viņa tikai uzpilināja uz delnām smaržīgu eļļu, ierīvēja to arī sekstē, kas noslēpumaini ievizmojās, un atlikumu izzieda pa apakšdelmiem. Tas arī viss. Tad viņa bez steigas, bet pa taisnāko ceļu devās uz ambesedu. Šeit, pilsētas sirdī, viņa pati reiz sēdējusi kā eistaā. Bet - kas viņa ir šobrīd? Nožēlas sagrauzta lūdzēja? Nē, nekas tamlīdzīgs: viņa drīzāk nomirtu, nekā lūgtos. Vaintē bija cieši apņēmusies uzklausīt rīkojumus un kalpot Alpīsakai - un ne vairāk. Šis lēmums paudās ik kustībā, ik solī.
Ambeseds bija paplašināts, lai spētu uzņemt Inegbanas pilsoņu papildinātās jilanē masas. Viņas drūzmējās bariņos, viss pūlis lēnām mutuļoja un čaloja. Savākusies tauta zināja par gaidāmo Vaintē ierašanos, viena pēc otras it kā neviļus deva viņai ceļu, bet Vaintē nemanīja sev pievērstus skatienus un nedzirdēja, ka kāda sveicinātu. Viņa bija klāt, bet, kamēr Malzasa nebūs viņu uzrunājusi, neviena nepagodinās viņu ar uzmanību.
Pūlītis ap eistaā mazliet pašķīrās, dodot Vaintē ceļu, bet citādi nelikās ne zinis. Viņa nepievērsa uzmanību šai aizvainojošajai attieksmei un nelokāmi turpināja gaitu uz eistaā varaskrēslu. Pie Malzasas sāniem dīžājās Stalana. Medniece uztvēra Vaintē skatienu, un viņas delnas iekrāsojās sveicienā. Vaintē sveicienu atņēma, klusībā nozvērēdamās neaizmirst uzdrīkstēšanos, kas slēpās aiz šīs vienkāršās atzinības vispārēja noraidījuma gaisotnē.
Vaintē nostājās pretī Malzasai, nesteidzīgi pavērsa pret to vienu aci un pēc pauzes teica:
- Esmu klāt, eistaā.
- Redzu, Vaintē.
No atbildes dvesa dzedra vienaldzība. Vaintē spītīgi klusēja, un pēc brīža Malzasa turpināja.
- Ziemeļos ir astazoi. Tie kļūst nekaunīgi, uzdrīkstas pat tuvoties krastam, kur tos pienāktos apslaktēt.
- Zinu, eistaā.
- Vai zini arī, ka es pavēlēju Stalanai doties turp un pielikt punktu šai sērgai?
- To es nezināju. Bet es droši zinu, ka Stalana ir pirmā un joprojām nepārspētā astazou iznīcinātāja.
- Prieks dzirdēt šādus vārdus. Bet Stalana ir citās domās. Viņa neuzņemas sarnjenoto pienākumus astazou iznīdēšanā. Ko tu par to teiksi?
Atbildē nedrīkstēja pieļaut ne vienu vienīgu nevilšu kustību. Mirklis slēpa briesmas, un kļūda varēja dārgi maksāt. Vaintē sāka savu sakāmo, un ik žests pauda pilnīgu vaļsirdību, gan nemazinot stingro apņemšanos.
- Stalanas iemaņām prasmē astazou veikšanā līdzīgas neatrast, mēs varam tikai mācīties no viņas. Kas attiecas uz viņas piemērotību sarnjenoto pienākumiem - ne man par to spriest. Tikai eistaā var iecelt sarnjenoto, tikai eistaā var sarnjenoto atlaist.
Tas nu bija pateikts. Nekādas spitības, nekādu mēģinājumu strīdēties vai pieglaimoties, - kails fakta konstatējums. Kā allaž, eistaā jāizšķiras pašai. Citas var ieteikt, bet lēmumu pieņem tikai viņa.
Malzasa šaustīja pūli skatieniem, līdz visas apklusa. Stalana stāvēja nelokāma kā ozols, gatava izpildīt rīkojumus. Neviena, kas viņu redzēja, nespētu pieļaut pat domu, ka Stalana varētu nepiekrist eistaā. Ja Malzasa atzīs viņu par sarnjenoto pienākumiem nepiemērotu, nekādas ierunas nebija gaidāmas.
Arī Vaintē negrasījās nepakļauties. Viņa bija gatava dienestam kalpot. Malzasa neizlēmīgi svārstījās starp abām.
- Astazoi jāizskauž. Es kā eistaā šā uzdevuma veikšanai nozimēju par sarnjenoto Vaintē. Kā tu esi iecerējusi to veikt, sarnjenoto?
Vaintē apspieda savas izjūtas, neļaujot triumfam izpausties kādā nekontrolētā kustībā. Viņa vienkārši pamāja, ka pavēle saprasta, un sāka savu runu.
- Astazoi, visi kā viens, tagad vairās no piekrastes, kur viņu slaka dabūjusi galu vāliem vien. Bet reiz kāda grupa nogāja krastā un izlika mums slazdus. Vērojot šo baru pie okeāna, es atkal redzu lamatas. Tas izvirza mums divus uzdevumus: izvairīties no šim lamatām un iedzit tajās viņus pašus.
- Kā tu plāno to veikt?
- Mēs atstāsim pilsētu divās grupās. Pirmo komandēs Stalana; tā dosies uz ziemeļiem laivās un uzbruks astazoiem tieši tāpat, kā esam darījušas līdz šim. Viņas grupa nakti pirms uzbrukuma pārlaidis krastā. Es ar otru grupu ātrajos araketo izbraukšu atklātā jūrā, tālu aiz apvāršņa. Mēs izcelsimies krastā ziemeļpus astazou un pēkšņā triecienā sagrausim viņus.
Malzasas mājiens pauda sapratni, ko tūdaļ nomainīja šaubas.
- Tas mūs atbrīvotu no šā astazou bara, bet kā lai novērš iespēju, ka citi astazoi no slēpņa varētu uzbrukt Stalanai un tās fārgajām naktsguļā atklātā pludmalē?
- Viedā Eistaā, šis jautājums patiesi ir ļoti būtisks. Novērojot Stalanas vienību vīkšamies guļai, astazoi redzēs, ka izkrauj tikai gaļu un ūdeni. Mūsu jaunos nakts ieročus izsaiņos tikai pēc tumsas iestāšanās. Pēc to uzstādīšanas apmācītās jilanē, kuras to pieprot it labi, kāps atpakaļ naktslaivās. Ja sāksies uzbrukums, laivas aties no krasta, un liedagā paliks tikai nāve.
Malzasa brīdi padomāja un apmierināta nokremšļojās.
- Lai notiek! Plāns ir labi pārdomāts. Redzu, ka tu esi ne mazums prātojusi
par to.
Atzinīgie vārdi saturēja mazliet divdomīgu mājienu uz to, ka Vaintē, būdama vēl visai neskaidrā statusā, jau bija kalusi plānus, tomēr šī piebilde šķita gana nenozīmīga, turklāt pelnīta, un Vaintē nemaz nesāka taisnoties. Viņa atkal ir sarnjenoto, un nekam citam nav nozīmes. Joprojām apvaldot pacilātību, viņa dzedri turpināja.
- Tas vēl nav viss, kas būtu sakāms par Stalanas vienības spēku. Selekcionējot nakts ieročus, mēs atklājām, ka tikai neliela daļa jilanē ir spējīgas rīkoties naktī, pat mākslīgajā apgaismojumā.Tieši šīs speciālistes uzstādīs aizsargierīces un pēc tam pa gaismas taciņām atgriezīsies laivās. Pārējām, tas ir, fārgajām jāpaliek krastā. Ja tiešām gaidāms uzbrukums, ļoti iespējams, ka tās visas būs pagalam.
- Tas nav labi. - Malzasa saīga. - Jau pārāk daudz fārgaju ir zaudēts.
- Es zinu, eistaā. Kam vēl, ja ne man to zināt! Tieši tāpēc es neparko nevēlos redzēt tās mirstam, un, tā kā nav paredzēts, ka krastā palicējas cīnīsies, es piedāvāju aizstāt tās ar Nāves Meitām. Neba nu šīm parazītēm, kas aprij pilsētas labumus, neradīsim pielietojuma!
Malzasa savā vēlībā nežēloja atzinības žestus pēc šā ieteikuma; viņas delnas apmierinātībā zeltaini vizmoja.
- Tu tiešām esi sarnjenoto, Vaintē, jo tikai tu spēj aizdomāties līdz šādām viltībām. Dari savu darbu, nekavējies!
- Priekšdarbi būs paveikti jau šodien. Krājumi būs iekrauti. Abas vienības dosies ceļā rītausmā.
Laiks steidzināja, bet Vaintē šo sirojumu bija izplānojusi līdz sīkumiem - pat nezinādama, vai viņai lemts to kādreiz vadīt, bet ik brīdi tam gatava. Jilanē kopīgie pūliņi ļāva steigšus sagatavot visu, kā nākas. Ja kaut kas vispār traucēja, tad tā bija Enga: viņa uzstāja uz sarunu ar Vaintē un negrasījās ne par kādu cenu atkāpties no savas prasības. Liels bija viņas izbrīns, kad prasība nekavējoties tika apmierināta.
- Kas tie par savādiem rīkojumiem, Vaintē? Ko tu vēlies darīt ar Dzīvības Meitām?
- Es esmu sarnjenoto, un kā pie tādas tev būs pie manis vērsties!
Enga spītīgi saslējās, bet laikus apķērās, ka personiskais lepnums šobrīd jāatstāj otrajā plānā.
- Esmu rīkojusies pārsteidzīgi, sarnjenoto. Es, zemākā, vēršos pie augstākās. Lūdzu, paskaidro man, par ko liecina tavas komandas!
- Tevi un tavas līdzgaitnieces sasēdinās laivās un nosūtīs uz austrumiem. Jums nebūs ieroču, jums neliks nonāvēt. Vienīgais, ko es vēlos, ir jūsu darbs pilsētas labā.
- Tas noteikti nav viss. Tu kaut ko slēp.
- Nebūt ne. Nedz arī grasos tā darīt. Jūs patērējat Alpīsakas pārtiku. Tās, kas ir gatavas mirt par Alpīsaku, sargā arī jūs. Tāpēc, kad ievajadzēsies jūsu palīdzību, jūs izmantos.
- Tā lieta nav tīra! Un ja nu mēs atsakāmies?
- Tad iesiet tik un tā. Ja vajadzēs - kaut vai savažotas. Un tagad liec mani mierā! Tā bija jūsu pašu izvēle, un tavi iebildumi mani neinteresē. Brīva! Man daudz jāstrādā.
Jādomā, Vaintē noteiktība un vienaldzība pret atrunām bija pārliecinājusi Engu, ka nepakļauties pavēlēm ir velti: viņas tiks pakļautas kaut vai ar varu. Tā nu nākamajā rītā līdz ar gaismas svīdu Dzīvības Meitas trulā vienaldzībā krāva laivās bagāžu un sakāpa tajās ari pašas.
Vaintē pati personīgi pārliecinājās, ka nakts aizsarglīdzekļi ir pilnībā nokomplektēti. Te piepeši piesteidzās Stalana, īkšķos ņurcīdama attēlu loksnes.
- Lūk, palielinātie uzņēmumi, ko tu pieprasīji, sarnjenoto!
- Vai tu redzēji viņu? Vai tas ir viņa bars?
Stalanas žesti pauda nenoteiktību.
- Viens no šiem radījumiem tiešām varētu būt šis, bet viņi visi ir spalvaini, visi šķiet pēc viena ģīmja.
Vaintē sagrāba loksnes un steigšus izskatīja tās, citu pēc citas aizmetot projām, lidz atrada meklēto.
- Lūk! Šaubu nav - tas ir Keriks! Kažoks ir ataudzis, kā tu trāpīgi atzīmēji, bet šis vieplis! Tas ir viņš - rau, šis, pašā krastā! Nekur viņš nespruks! Vai zini, kas tev darāms?
- Protams! Plāns ir labu labais!
Stalana ļoti reti atļāvās kādu jociņu, bet šoreiz viņa nenocietās:
- Tīri vai neradījumu aplaimošanas plāns: es pirmo reizi vēlīgā viesmīlībā aicināšu astazous uzbrukt.
Pabeigusi iekraušanos, Stalana ar savu flotili devās uz ziemeļiem. Tikai pašā novakarē viņai nācās konstatēt, ka visi pūliņi vējā. Viss gan noritēja, kā plānots: cauru dienu kuģojušas, pret rietu sasniegušas mērķi un jau izkrāvušas aizsardzības ieroču saiņus, viņas uzzināja, ka nebūs kur tos likt lietā. Jo raugi, līdz ar pēdējiem saules stariem tālu aiz sēkļiem iznira araketo, kura spuras vir-< sotnē žestikulēja kāda jilanē. Stalana laivā devās turp.
Jilanē no araketo klāja sauca:
- Es runāju Vaintē vārdā! Viņa teica, lai jūs rīt atgriežoties! Ar visu aprīkojumu! Uzbrukuma plāni mainījušies.
Lai nu ko, bet šādu pavērsienu Stalana negaidīja. Viņa pārskaitusies gribēja pārtraukt runātāju, bet aprāvās…
- Tas tāpēc, - jilanē turpināja, - ka astazoi ir projām. Tie šodien pa galvu, pa kaklu metušies atpakaļ iekšzemē. Nav vairs neviena, ko iznīcināt!