Nomaitājis trusi, plēsoņa apsēdās nokaltuša koka kailajos zaros. Notupies tur rāmi kā laktā, tas saplosīja upuri un aprija, un ilgi kluknēja miegainā pašapmierinātībā. Uz kājas jau pa lielu gabalu vīdēja tumšs klunkucis, ko ikviens varēja ieraudzīt pat no savas telts priekšas. Putns notrina knābi gar koka krevi, sakārtoja spalvas un beidzot ari slinkiem spārnu vēzieniem uznira debess velvē, apmeta dažus goda apļus un izzuda dienvidu virzienā. Bija jau vēla pēcpusdiena.
Viens no puišeļiem, kuri bija norīkoti vērot gaisa spiegus, tūdaļ metās meklēt Keriku. Margalus piesedza acis un vēl samanīja izzūdošo gaišo pleķi debesīs.
- Herilak, nu tas ir projām!
Lielais mednieks novērsās no ķidājamā brieža rumpja un noplātīja līdz elkoņiem asiņainās rokas.
- Var jau būt vēl citi…
- Var jau būt, protams, pārsteidzīgus secinājumus neizdarīsim. Bet tas jūras- putnu bars ir izklīdis, un puikas teic, ka redzeslokā vairs lielu putnu nemanot.
- Kas mums, tavuprāt, jādara, margalu?
- Jāsteidz projām, negaidot tumsu. Pārtikas mums šimbrīžam pietiek; paliekot še ilgāk, mēs neko negūstām.
- Lai notiek. Pazūdam!
Visa viņu iedzīve jau bija sasaiņota ceļojuma gatavībā. Teltis nojauca, mastodontus iejūdza šļūceņos un veicīgi tos pielādēja. Visi kvēloja ilgās ātrāk atstāt šo bīstamo krastu un meklēt glābiņu kalnos. Pēdējais sainis vēl nebija piesiets, kad pirmie mastodonti jau smagnēji aizlumpačoja. Mednieki aizejot vēl nolūkojās pār plecu, bet ne liedagā, ne debesīs nemanīja nekā aizdomiga. Krastā vēl kvēpa ugunskuri, uz rāmja šūpojās brieža liemenis, bet samadi jau bija projām.
Viņi gāja līdz pat tumsai, pa brīdim apstājoties, lai iekostu aukstu gaļu, un, ugunskurus nekūruši, devās tālāk. Gājiens virzījās bez mītas, tikai īsu brīdi dodot atelpu lopiem. Līdz ar sauli viņi bija mežainajā paugurainā tālu sānis no viņu maršruta uz rietumpuses piekrasti. Mastodontus izjūdza no šļūceņiem, lai tie ganās, kamēr samadi zem kokiem dus.
Kad Armuna atvēra acis, ieslīpie saules stari liecināja par pēcpusdienu. Viņu bija pamodinājušas mazuļa badīgās klaigas. Atsēdusies pret stumbru, viņa pielika brēkuli pie krūts. Kerika līdzās vairs nebija; Armuna redzēja viņu norā tērgājam ar samadariem. Pēc brīža Keriks ar skarbi nopietnu vaigu jau čāpoja augšup pa nokalnīti, bet, ieraudzījis Armunu, atplauka. Abi sasmaidījās, viņa satvēra viņa rokas delnās un novilka sev lidzās.
- Mēs drīz dodamies, - Keriks teica, novērsdamies, lai neredzētu, kā izdziest smaids Armunas sejā.
- Tev tas noteikti jādara? - viņa cieši sažņaudza Kerika delmu; jautājums izskanēja drīzāk kā apgalvojums.
- Tu taču pati zini. Tas bija mans plāns! Es nevaru likt citiem doties uzbrukumā bez manis.
- Tu pametīsi mani… - Tas izskanēja skarbi kā visa viņas vientulīgā dzīve. - Tu esi viss, kas man ir.
- Nav tiesa. Tev tagad ir Arnhvīts, un tu gādāsi par viņa drošību, līdz es atgriezīšos. Man tas jādara, un visiem tas jādara, un pēc tam samadi BŪS drošībā. Bet par to nevar būt ne runas, kamēr vien šajā pasaulē ir maragi. Tu mierīgi iesi ar samadiem uz to pļavu upes ielokā. Mēs jūs tur uzmeklēsim, pirms vēl ziema būs galā. Paliec drošībā un gaidi mani atgriežamies.
- Tu taču atgriezīsies, saki man tā!
Viņas galva noslīga uz krūtīm un matu jūklis aizsedza seju kā senās dienās. Mazulis kārīgi šmakstināja un blisināja apaļas, zilas acis. Keriks viegli saņēma Armunu aiz zoda, pavērsa viņas seju uz sevi, pašķīra garos matus un pārlaida pirkstgalus pār viņas seju, pār šķeltajām lūpām.
- Ari es dzīvoju vientulībā, tāpat kā tu, - viņš čukstēja viņai pie auss. - Arī es atšķiros no citām, es ienīdu tās visas visapkārt. Tas viss palicis pagājībā. Nu mēs esam kopā; kad es atgriezīšos, mēs nekad vairs nešķirsimies. Es apsolu.
Maigais glāsts Armunu atbruņoja; viņa taču zināja, ka šie vārdi teikti no visas sirds, ka viņam nenāk smiekli, lūkojoties viņas sejā. Kaklā sakāpa kamols; viņa palocīja galvu, pielēca kājās, novērsās un, aijājot bērnu, pievērsa visu uzmanību tam, lai nebūtu jāredz, kā mednieki aiziet.
Herilaks vadīja grupu augšup paugurainā, visu ceļu turoties koku paēnā. Solis turējās raits un vienmērīgs; visi bija dūšīgi, labi ēduši un rūpīgi noskaņojušies gājienam. Muguras gan līka zem nastām, bet tā lielākoties bija pārtika, kura ceļojuma gaitā pakāpeniski izsīks. Šoreiz bija ļoti svarīgi netērēt laiku medībām, bet iespēju robežās palielināt attālumu starp medniekiem un samadiem. Gaisa spiegi nedrikst pamanīt viņu prombūtni; viņiem laicigi jānozūd mūžamežā.
Grupa virzījās bez apstājas, līdz tumsā vairs nevarēja redzēt, kur kāju likt, un tad sabruka spēku izsikumā. Tikai tagad Herilaks deva zīmi apstāties. Viņš nosvieda nastu zemē, un pārējie, apmierināti krekšķinādami, darīja tāpat. Keriks apsēdās līdzās Herilakam, un abi taupīgi dalīja ēdmaņu. Visi klusēja, tumsa sabiezēja, iemirdzējās zvaigznes. Kaut kur virs galvas ūjināja pūce.
- Vai viņi mūs jau novēro? - Herilaks satrūkās. - Vai šī pūce stāsta citiem putniem, ka mēs esam še?
- Nē tak. Vienkārši pūce, un viss. Un putni, kas mūs izspiego, ziņo maragiem, ne jau citiem putniem. Putns, kurš mūs redzēja vakar, vēl nebūs atgriezies Alpīsakā, tātad viņas joprojām domā, ka mēs uzturamies piekrastē. Kad viņas atklās mūsu prombūtni un sūtīs citus mūs meklēt, mēs jau būsim gabalā. Viņas atradīs samadus un sekos tiem. Tās nebūs gatavas uziet mūs šeitan. Tikai pie pašas pilsētas mums jābīstas tikt pamanītiem.
- Vai tad jau būs par vēlu?
- Jā, tad viņām jau būs par vēlu ko pasākt.
Braši rūkts, Keriks sevi nosmīnēja. Vai tiešām šī mednieku saujiņa var iznīcināt vareno pilsētu ar visām iemītniecēm? Tas šķita neticami. Cik viņu šeit bija? Mazāk nekā trīs holtu, mazāk nekā trīs vīru skaitlis. Bruņojušies hezo- caniem? Neba nu jilanē - bez tiem. Hezocani un šaujamloki, un šķēpmeši - pret vareno cilti, kas apdzīvo pasauli, kopš izšķīlies laiks. Šis biedējošais pretstats klāja tumšu ēnu pār viņa domām, vēl tumšāku par šo necaurredzamo nakti. Kā lai to veic!
Neziņa lika viņa pirkstiem vēl ciešāk iekrampēties koka pinumā, ko viņi nesa sev līdzi jau no ielejas. Grozā atradās akmeņi, kuros bija sagūstīta uguns. Ar uguni to varētu veikt! Var veikt! Un paveiks! Šī ciešā apņēmība turēja Keriku cieši kā Keriks - grozu.
Viņš atlaidās uz sāna un iesliga dziļā miegā.
- Putni, ko izsūtījām pirmos, ir jau atpakaļ, - Vaintē klāstīja. - Attēli jau caurskatīti, un mēs domājam, ka astazou bars no krasta ir jau nupat nonācis visai tuvu šiem kalniem, še, ziemeļos.
- Vai tas ir droši? - Malzasa šaubijās.
- Ar astazoiem nekas nav droši, jo šie radījumi līdzinās cits citam kā fārgajas. Toties ir skaidrs, ka liedagā viņu vairs nav, turklāt te uz dienvidiem, tuvāk mums, vairs nav neviena astazou bara.
Stalana klusa stāvēja aiz muguras un klausījās. Nekādi bari nav uzieti, viņa varēja to apstiprināt. No otras puses, nekas nenozīmē neko. Visā šajā lietā kaut kas nerimējās. Viņai bija savāda nojauta, īsta mednieces nojauta, bet - kas ir tās cēlonis? Malzasa, gan nebūdama medniece, pilnībā saprata šo neomulīgo sajūtu.
- Es tā arī netieku skaidrībā, kāpēc šie zvēri, mērojuši tik tālu ceļu līdz piekrastei, piepeši ņem un metas atpakaļ?
Vaintē kustības pauda neziņu.
- Viņi medī, viņi uzkrāj pārtiku ziemai… Viņi ķer zivis.
- Medībām viņiem laika bija pamaz… - Stalana prātuļoja.
- Tieši tā, - iejaucās Malzasa. - Tātad, kāpēc viņi tik savādi izrīkojas? Vai viņu rīcība ir mērķtiecīga, vai viņi tikai tekalē kā daždien zvēri? Tev viens tāds ilgstoši piederēja, Vaintē, tev jāzina!
- Viņi domā. Viņi apsver. Viņiem ir dzīvnieciska izmaņa, kas var būt ļoti bīstama. Nekad nedrīkst aizmirst, kā viņi toreiz izrēķinājās ar fārgajām…
- Tavs astazous izbēga, vai ne? Vai šis bars krastā bija tas, kuram pievienojās tavs gūsteknis?
Vaintē atbildēja - rimti, cik jau nu spēja.
- Es tā domāju. Šis īpatnis ir bīstams, jo tam ir ne tikai dzivnieciska izmaņa, bet arī šis tas no jilanē uzkrātās gudrības.
Tātad Malzasa izspiego viņu; tā ir izdibinājusi viņas interesi par palielinātajiem uzņēmumiem. Ko lai saka? Tas bija gaidāms; arī viņa pati šādi rīkotos.
- Zvērēns jānokauj, un viņa āda jāpiekar pie Ērkšķu Sienas!
- Tieši to es ari vēlos, eistaā!
- Un kas tev tagad padomā?
- Ne mazāku nozīmi kā šā viena īpatņa nomaitāšanai es piešķiru visas astazou slakas iznīdēšanai. Beigās tas tikpat noved pie viena iznākuma: ja visi beigti, tad beigts arī viņš.
- Prātiga doma. Kā tu grasies to īstenot?
- Ar eistaā atļauju, es gribētu uzsākt trumalu, kas pieliktu punktu šim draudam reizi par visām reizēm.
Malzasa pauda tiklab atzinību, kā šaubas. Kā ikviena jilanē, viņa bērnu dienās okeānā ne reizi vien bija piedalījusies trumalā. Dažādi efenbari apvienojās un sadarbojās kopīgam mērķim… It bieži kalmāru bars izrādījās par lielu, lai to patērētu viens efenbarus. Trumals, savukārt, vienādiņ beidzās ar mērķobjekta pilnīgu iznīcināšanu. Neviens neizspruka.
- Es saprotu tavas šaubas, eistaā, bet neko citu nevar darīt. No Entobanas pilsētām jāsaved fārgaju papildspēki. Un araketo, un ieroči. Un tad, pavasara beigās, mēs dosimies uz ziemeļiem, izcelsimies krastā un virzīsimies iekšzemē - uz rietumiem. Un apslaktēsim viņus. Vasaras nogalē būsim jau sasniegušas kalnus un pagriezīsimies uz dienvidiem, uz silto dienvidjūru. Pa ziemu mums piegādās pārtiku. Nākampavasar mēs dosimies triecienā kalnu viņā pusē - rietumos. Nākamajā ziemā astazou dzimuma vairs nebūs. Pat ne viena vienīga pāra, kas varētu vaisloties kādā tumšā un smirdīgā nostūrī. Tās ir manas domas, manas izjūtas… Tā jādara!
Malzasa to uzklausīja un uzņēma atzinīgi, tomēr viņu nomāca šāda ambicioza plāna vērienīgums. Vai tas maz iespējams? Viņa aplūkoja maketu, apsvēra milzu attālumus un astazou gūzmu šajos plašumos. Vai tiešām tos var tā iznīdēt?
- Tie jāizsvēpē kā nelaba sērga! - viņa atbildēja pati uz savu jautājumu. - Tas nenoliedzami jādara, bet - vai tiešām jau nākamvasar tas iespējams? Vai nebūtu labāk sūtīt mazākas vienības un izkaut uzietos bariņus citu pēc cita?
- Viņi taču slēpsies, viņi muks ziemeļu sasalumā, kur mums ceļš liegts. Es pati gribēju tos veikt šādi, bet bīstos, ka mūs piemeklēs neveiksme. Fārgaju armija, kas izslauka visu zemi pa tīro - lūk, risinājums! Lūk, gals šim pastāvīgajam draudam!
- Un tu, Stalan? Ko teiksi tu? - Malzasa pievērsās mednieces pamatīgajam stāvam. - Tu esi mūsu astazou iznīcinātāja. Vai šis plāns būs tik veiksmīgs, kā Vaintē apgalvo? Vai tiešām mums jāizšķiras par trumalu?
Stalana ar skatienu nomēroja milzīgo maketu un sakārtoja domas izteikšanai vajadzīgajā secībā.
- Ja rīkosim trumalu, astazoi būs pagalam. Es tiešām nezinu, vai ir iespējams savākt pietiekamus spēkus. Es nevadu, es nevaru to izšķirt. Vienīgais, ko varu pateikt: ja ir pietiekami spēki, tad truinals dos panākumus.
Iestājās klusums. Malzasa rūpīgi izsvēra citu izteiktos vārdus, un abas karotājas pacietīgi gaidīja. Tad viņa teica savējo, un tas skanēja kā pavēle:
- Trumals, sarnjenoto! Ej un iznīcini astazous!