Vaintē tieši tobrid pārsprieda ar Malzasu atsevišķas detaļas plānojamajā tru- malā. No ambeseda viņa gala atvēlās trauksmes skaņas. Sapulcējušās jilanē atskatījās. Stalana, rupji atgrūzdama katru, kas gadījās ceļā, lauzās tieši pie eistaā. Jau pa gabalu bija redzams, ka noticis kas nelāgs: viņas seja bija dubļiem aplipuši, ādā vīdēja skrambas, vietumis pat sulojošas brūces. Viņa varonīgi izlauzās līdz varaskrēslam un spēku izsīkumā sabruka pie eistaā kājām. Klātesošās notiekošais satrieca,: Stalana nekad nebija redzēta citāda kā vien stalta un lepna.
- Nelaime, eistaā! Visas kritušas! Es vienīgā izglābos!
- Nesaprotu… Kritušas! Bet kā?!
Stalana pacēla galvu, un viņas mugura niknumā saspringa.
- Es iekārtoju slēpni. Viss noritēja gludi, mēs būtu apšāvušas astazous, kad tie nāktu garām. Bet viņi ir zvēri, man taču vajadzēja ar to rēķināties! Viņi pielavījās mums no muguras, mēs taču pat nenojautām, ka esam atklātas! Mednieces, fārgajas - visas kā viena… Pagalam! Man bija jābēg. Tā vairs nebija cīņa, es varēju tikai bēgt vai mirt… Tad tu nezinātu, kas atgadījies… Nu es esmu izstāstījusi… Es varu mirt, jo esmu apkaunota…Tikai saki vārdus, eistaā…
- Nē! - Vaintē spēji iekliedzās. Tas izskanēja bargi un pavēloši, pat rupji. Stalanai atkārās žoklis un viņa uz brīdi piemirsa savu nāves lūgumu. Arī Malzasa tikai blenza kā nolēmēta. Vaintē steidzīgi metās taisnoties, pirms pārsteigums pāraudzis dusmās.
- Es negribēju aizskart eistaā. Es runāju tik pārsteidzīgi, tikai lai glābtu Stalanas dzīvību. Neliec viņai mirt! Viņa ir pārāk uzticīga pilsētai, pilsēta nedrīkst no viņas novērsties! Es biju tā, kas norīkoja viņu ar mednieču vienību aizturēt astazous! Ja arī apkaunojums ir neizdzēšams, tad tas ir manējais! Šī brašā kau- jiniece ir neaizstājama! Sagrāve nav viņas vaina. Mēs esam pieteikušas karu astazoiem… Neliec viņai mirt, - tad astazoi pieteiks karu mums! Apzinos, ka biju neapdomīga. Pazemīgi gaidu tavu spriedumu…
Vaintē stāvēja ar nokārtu galvu. Tā bija ārkārtīga pārdrošība - šādi runāt. Tagad viņu pašu it viegli varētu izraidīt nāvē. Bet Stalana šobrīd bija pārlieku nepieciešama, lai varētu atļauties viņu pazudināt. Stalana - vienigā jilanē, kas bija vēlīga pret Vaintē atstumtības laikos.
Malzasa blenza uz abiem bezpalīdzīgajiem padevīgajiem radījumiem savā priekšā un pūlējās aptvert, ko kurā sacījusi. Iestājās pilnīgs klusums, tikai jilanē pēdas švīkstēja pret klonu, laužoties arvienam tuvāk varas krēslam, lai dzirdētu spriedumu. Kavēties vairs nedrīkstēja.
- Tavi pārsteidzīgie vārdi robežojas ar nekaunību, Vaintē! Jebkurā citā laikā tas būtu nepiedodami, un es neizbēgami izraidītu tevi. Šobrīd mans deguns jūt gaisā pārāk daudz nāves, un man vajadzētu saglabāt tevi Alpīsakas aizstāvības vārdā, tāpat kā tu tiecies taupīt Stalanu. Jūs abas esat vajadzīgas. Un tagad paskaidro man, kā saprast šo baiso negadījumu?
- Pirmām kārtām, paldies, eistaā. Es, tāpat kā Stalana, dzīvoju tikai tāpēc, lai kalpotu Alpisakai. Ļaundari jāaptur! Šobrid kļuvis arī saprotams, kāpēc viņi brīdi piemājoja krastmalā. Tas bija māņsolis mūsu maldināšanai. Atgriezušies kalnos, tie izšķīrās, un šis mežonīgo zvēru bariņš slepus virzījās uz dienvidiem. Tiklīdz es uzzināju par viņu klātbūtni, tā sūtīju pretī iznīcinātāju vienību. Un mūs sakāva. Tai jābūt mūsu pēdējai sakāvei, citādi es sāku baidīties par pilsētu.
Malzasu šie vārdi satrieca.
- Ko gan šie lopiņi var nodarīt Alpīsakai?!
- Tiešām nezinu. Bet baiļojos. Viņu mērķtiecīgā virzība, viņu spējais uzbrukums, - tas viss biedē. Vai gan viņi uzņemtos tādu risku, ja viņiem nebūtu padomā kaut kas īpaši postošs? Mums jāpārrauga aizsarglīnijas.
- Tas gan jādara. - Malzasa pievērsās Stalanai. - Nu es vēl labāk saprotu, kāpēc Vaintē riskēja ar savu dzīvību, lai saglabātu tavējo. Tu, Stalan, esi tā, kas veidojusi pilsētas aizsarglīnijas, vai ne tā?
- Tā gan, eistaā.
- Tad nostiprini tās! Padari vēl stiprākas! Izrīko eistaā vārdā! Seko rīkojumu izpildei! Mūsu pilsētas drošība ir starp taviem ikšķiem.
- Un es neļaušu tai izslīdēt, eistaā. Ar tavu atļauju es nekavējoties ķeršos pie darba.
Stalanai aizejot, Malzasa vēl mulsi un neticīgi nolūkojās viņas mugurā.
- Nav viegli saprast, kas notiek šajā nepazīstamajā Džendazi zemē. Nekas nav kā Entobanā. Astazoi nogalē jilanē, izjaucot lietu dabisko kārtību. Kad tas mitēsies, Vaintē?!
- Es varu tikai pateikt, ka mēs cīnīsimies pret šiem neradījumiem. Un mums
jāuzvar!
Un tomēr - lai kā arī censtos, apvaldīt šaubas savos žestos Vaintē nespēja. Visas klātesošās varēja izlobīt no viņas vārdiem nepārprotamas bažas.
Kaut kur priekšā atskanēja spiedzīgs ķērciens. Herilaks brīdinoši pacēla roku, mednieki apstājās, savādā skaņa atkārtojās, un visi sabijušies lūkojās visapkārt. Smagu soļu tricināta, zem kājām salīgojās zeme.
- Kas tas? - Herilaks satraucās.
- Šķiet, es pat zinu, - Keriks prātoja. - Tagad ejam lēnāk. Tepat jau vajadzētu būt pirmajiem laukiem.
Koki auga cieši cits pie cita, un zvēru taka līkumodama ievijās stumbru biežņā. Atkal tuvumā jaudās soļu duna, atskanēja pa spiedzienam, - te piepeši Keriks iekliedzās:
- Stāt! Vei, vīteņi - tur, pāri takai! Tie pieķeras pie miesas, un nevar dabūt nost! Mani pašu reiz tā noķēra! Brīdiniet visus! Mēs esam pie pašas pilsētas robežas!
Viņi turpināja ceļu - joprojām uzmanīgi, kaut gan jebkuru skaņu, ko varētu radīt paviršība, tik un tā būtu apslāpējusi jezga tuvējā pļavā. Mežmalā gājēji apstājās un apbrīnā blenza uz plašo lauku.
Divi milzonīgi nezvēri, varenāki par visdižāko mastodontu, riņķoja viens ap otru, nomīdot augsto zāli, kamēr trešais abus no malas vēroja. To červeļainā āda bija dzeltenbrūna, platās galvas klāja raga zvīņas, bet uz mugurām bija izkaisīti sarkanbrūni kaula vairodziņi. Viens metās otram virsū un, skaļi kviekdams, kampa ar bezzobaino ragvielas knābi. Otrs sagriezās iesāņus un gāza ar smago kaula pumpuci draudīgās astes galā, bet pretinieks izvairījās, un sitiens nobūkšķēja pret zemi.
- Ruūcas, - Keriks noteica, un tūdaļ arī paskaidroja: - Riesta cīņa. Tas tur malā, kas mierīgi zelē zāli, ir mātīte. Es pazīstu šo lauku. Nu zinu, kur mēs esam!
Viņš nomīdīja ar kājām gludu pleķi un ar akmens nazi vilka tajā līniju pēc līnijas.
- Rau, Herilak! Tā izskatās pilsēta. Viņām ir makets, ko es savulaik izpētīju tik pamatīgi, ka vēl tagad zinu no galvas. Te - jūra, tie ir liedagi, šeit stiepjas siena. Palūk, ambeseds - liels klajums, kur maragi salasās kopā.
Herilaks saspringti lūkojās uz pilsētas aprišu uzmetumu, uz laukiem ap to…
- Lauki apjož pilsētu arvien platākos lokos, un ruūcas atrodas tieši šeit.
Herilaks tikai pētīja skrāpējumus un, domās iegrimis, plūkāja bārdu.
- Vai esi pilnīgi drošs, ka mēs esam atrodamies še? Tu pameti šo vietu jau krietni sen; viņi varētu būt izmainījuši savus laukus, pārvietojuši zvērus…
- Nē, tikai ne jilanē! Kas tām ir, tas ir uz mūžiem. Diena no dienas var atšķirties sīkumos, bet viss, kas nostādīts savās vietās, tur arī nemainīgi paliek.
-Tad man tev jātic, jo neviens cits jau maragus nepazīst…
Viņu pārtrauca sāpju brēciens. Visi pagriezās turp un vēl paspēja redzēt, kā sasku mednieks smagi nogāžas gar zemi. Herilaks metās turp un jau grasījās plēst nost dzelkšņaino vīteni no upura rokas, bet Keriks viņu apturēja.
- Neaiztiec! Arī tu būsi pagalam! Un viņam vairs nepalīdzēsi: inde jau ir miesā.
Saskus sāpēs locījās, uz lūpām izsitās putas, kuras sajaucās ar asinīm no
sakostās mēles. Drīz vien viņš jau gulēja nejūtīgs un stings, bet pagāja vēl krietns laiciņš, līdz apstājās pulss.
- Kas nevēlas šādi mirt, lai izvairās jelkam pieskarties, kamēr vien mēs neesam nokļuvuši uz lauka! - Keriks sauca. - Skatieties, kur kāju likt, neaizskariet augus! Dažas stīgas var vienkārši jūs satvert, citas, kā redzējāt, - arī nonāvēt!
- Vai visa pilsēta ir kaut kas tamlīdzīgs? - Herilaks nodrebinājās.
- Nē tak. Tikai pati nomale. Tās ir aizsarglīnijas pret zvēriem un taniem. Tiklīdz tiksim pāri šiem šķēršļiem, būs jāuzmanās vairs tikai no bruņotās apsardzes. Viņas tup drošībā aiz sienas; var gadīties, ka nepamanām…
- Bet naktī taču viņas guļ!
- Droši vien, tomēr tagad jau varētu būt uzstādīta arī nakts trauksme. Labāk izlūkosim viņu pozīcijas un turēsimies pēc iespējas tālāk.
- Kāds tad ir plāns?
Keriks atgriezās pie zemē iešvīkātā plāna un norādīja uz ārējo aploci.
- Mums jāšķērso šie lauki. Vairums zvēru te kā šīs pat ruūcas ir zālēdāji un neuzbruks, ja nemaisīsimies pa kājām.
Viņš pacēla galvu un ošņāja gaisu.
- Vējš pūš no rietumiem, tātad mums jādodas apkārt pilsētai uz šejieni, lai vējš pūstu no mugurpuses. Tūliņ pat aiz laukiem sākas pilsētas koki. Tie aug cieši cits pie cita. Kad tur būs ielaista uguns, nekas to vairs neapturēs.
- Vai tur varēs atrast arī sausas kritalas?
- Nē. Diez vai.
- Tad mums jau šobrīd jānodrošinās.
- Pagaidi, līdz sasniegsim rietumpuses laukus! Tur savāksim malku un visu sagatavosim. Mums jātiek iekšpus ārējās barjeras ap saulrietu. Visas jilanē, izņemot sardzes postenī, būs jau atgriezušās pilsētā, neviena mūs tur nemanīs. Mēs apiesim sardzes un ar tumsas iestāšanos jau būsim sasnieguši vietu, kur sākas koki. Tad arī kursim guni.
Visas ruūcas jau mierigi ganījās. Cīņa bija rimusies. Arī ļaudis devās projām.
Pretējās puses laukus viņi sasniedza vēlā pēcpusdienā. Neviena zvēru taka nešķita vedam pareizajā virzienā, un viņiem nācās lauzties caur brikšņiem un staignājiem. Sasniedzis kādu rāmu strautu, Keriks uzsauca «Stāt!» un lika padot tālāk aicinājumu pulcēties. Strauta vidusdaļā straume šķita dzidra, un ceļinieki iebrida ūdenī padzerties. Pēc tam Keriks izstāstīja visiem, kas darāms, pa brīdim pārtraukdams runu, lai pārtulkotu to saskiem. Visi klausījās drūmā nopietnībā; ceļojuma mērķis bija tuvu. Uzvara vai nenovēršama nāve.
Saspringti klausoties, neviens nepamanīja, kā savelkas mākoņi. Piepeši Keriks sajuta lietus lāses pieskārienu un aprāvās.
Herilaks, pieri raukdams, pacēla acis pret debesīm.
- Ja līs, nekāds uzbrukums nesanāks. Pilsēta nedegs.
- Sausuma periods nav vēl beidzies, - Keriks mierināja, kaut gan pats tik pārliecināts nemaz nejutās. - Ilgi nevarētu līt. - Viņš baidijās pat domāt, ko lai dara, ja tiešām sāksies lietavas.
Visi izklīda mežā vākt sausu malku un bažīgi vēroja mākoņus. Tumsa sabiezēja, un vējš pieņēmās spēkā; no apvāršņa atvēlās pērkona duna.
- Mēs nevaram gaidīt līdz vakaram, - Herilaks steidzināja. - Jādedz uguns, pirms sākusies lietusgāze.
- Visapkārt var būt maragi: ka vēl nepamana!
- Mums jāriskē. Labāk palidzi sagatavot ceļu caur ērkšķu dzīvžogu, kamēr citi meklē kurināmo.
Viņi lauza no kokiem resnus zarus un nospieda ar tiem indīgo stīgu murskuli pie zemes. No klajā lauka uz viņiem pārsteigtus skatus raidīja lieli pīļknābjaiņi, bet, cilvēkiem tuvojoties, tie ņēma kājas pār pleciem. Herilaks piemina zaru klājienu un pirmais devās tam pāri, aicinādams pienācējus ar žagaru nastām droši sekot.
Mednieki pamazām pulcējās aizsarglīnijas viņā pusē un gaidīja vēlīnākos nācējus. Tad visi zagšus turpināja gājienu. Keriks rādija ceļu. Pēc tik ilga laika viņš atkal ir Alpīsakā! Pērkona duna tuvojās, un smagās lietus lāses gluži vai mudināja pielikt soli. Tuvojās vētra.