Lietus gāza kā no spaiņiem. Armuna, cauri slapja, tupuļoja pa dubļiem, ar asu kapli rakņādama no zemes sakņu bumbuļus. Bērnelis viņas mugurā nosalis neapmierināti brēkāja. Debesis pāršķēla zibens, un tūdaļ ari nogranda pērkons. Ermanpadars īgņojās. Bija laiks atgriezties telti. Viņa savāca sakņu grozu un cēlās mājupceļam; mazais spiedza vēl negantāk.
Aiz lietus sipām pavīdēja kāda ēna, un Armuna pacēla acis. Plati ieplestiem spārniem no gaisa noplanēja milzu putns, piezemējās uz resna zara, ieķērās tajā līkiem nagiem un gar āķveida knābja asajām šķautnēm raidīja Armunā saltus skatienus. Viņa tūdaļ ievēroja uz lidoņa kājas melnu pietūkumu un šausmās metās bēgt. Zibeņi, pērkoni - un vēl šis putns, kas tūlīt paziņos maragiem, ka viņa ir šeit. Bailēs aizraujoties elpai, viņa lēkšoja telšu virzienā.
Fārgaja atrāva Vaintē no ikdienišķās maketa pētīšanas ar ziņu: ostā ienācis araketo. Vaintē ar neiecietīgu žestu nosūtīja ziņnesi tālāk, bet uzmanību sakopot vairs neizdevās, lai kā arī blenztu uz pazīstamo maketu. Nocietinājumi bija gana droši, un Stalana tos vēl nemitējās pilnveidot. Vaintē nespēja atrast nevienu vāju vietu, ne niecīgāko pārrāvumu, kur astazoi varētu darīt kādu postu, ja nu vienīgi nobeigt pa gaļas lopam… Viņa tikai velti nomoka sevi!
Labāk jau aiziet palūkoties, ko tas araketo atvedis! No Entobanas bija gaidāmi fārgaju papildspēki un jauni, jaudīgāki hezocani. Daudzas lielā kontinenta pilsētas atsaucās aicinājumam palīdzēt. Karapulks būs varens, astazoiem gals!
Tikai izgājusi klajā vietā, Vaintē pamanīja mākoņu grēdas un attālo pērkon- dunu. Piepeši visapkārt nopakšķēja smagas lāses. Jādomā, tuvojās vētra.
Tā nebija viņas rūpe; viņai netrūka svarigāku lietu, par ko bažīties.
Aiz tuvojošos fārgaju pulciņa pa putekļaino taciņu klumzāja Krunata; viņas palīdze stiepa koka nūju saišķi. Katrai fārgajai bija rokā pa dēstam no augļu koku stādaudzētavas. Šoreiz Krunata pati devās pārraudzīt brigādes darbu, lai būtu pilnīgi droša, ka ik kociņu iestāda pareizajā vietā. Šajā pilsētā patrāpījās jilanē, kas vēl stulbākas par fārgajām, kas vienādiņ aizmirsa norādījumus un izdarīja ne tā, kā nākas. Nesen viņa bija atklājusi pulka lauku un stādījumu, kas dabā nebūt neatbilda maketam, un viņai nācās tos pārtaisīt. Šoreiz tā nenotiks. Viņa pašrocīgi iespraudis atzīmītes un neaizies, līdz nebūs redzējusi, ka stādu saknītes tiek ieraktas tieši tur.
Mērnieces acs pagriezās augšup. Rādās, ka būs lietus. Ļoti jauki. Jauniestādītiem kociņiem - taisni kā saukts.
Taka noveda gājējas zaļojošā laukmalē. Pa zāli šurp brida fārgaju virkne. Vismaz Krunatai tā pirmajā brīdī šķita. Bet kaut kas viņu ārienē piesaistīja skatu… Pārāk garas, pārāk slaidas… Un spalvainas!
Krunata spēji apstājās. Astazoi? Šeit, pilsētā? Nevar būt! Viņas palīdze mierigi turpināja ceļu. Atskanēja hezocanu spraksti.
Fārgajas ļima. Spraudeņi klabēdami izbira dzelkšņa ķertajai palīdzei no īkšķiem. Krunata izbīlī metās atpakaļ lapotņu patvērumā. Viņa labi pārzināja pilsētu. Tepat ir sardzes, atliek tikai brīdināt tās!
- Viens, re, kur bēg! - Un Herilaks aurodams metās pakaļ.
- Nav laika! - Keriks viņu apsauca. - Mums neko daudz tālāk nav jāiet! Jākur taču uguns, kamēr vēl nelīst!
Viņš elsdams skrēja, un pagurušie mednieki lumpačoja nopakaļ. Tur, tā koku rinda priekšā, tā būs īstā vieta! Aiz muguras nosprakstēja hezocans, bet viņš tikai brāzās tālāk, pat neatskatīdamies, līdz saļima varena ozola piekājē. Aizsviedis ieročus, Keriks no jostas somas izvilka grieztu kastīti. Pieskrēja arī Herilaks. Visapkārt bija kņada, Apkārtējā kņadā varēja dzirdēt šaudīšanos un bļaustīšanos.
- Viņi zina, ka mēs esam te! Dažus nošāvām, bet paši arī dabūjām… Viņi ir kokos kokstarp, tepat aiz muguras… Mēs spiežam viņus atpakaļ…
- Padod žagarus! - Keriks sēca. Viņš piespieda sevi visu darit uzmanigi: lēni aptupās, rūpīgi satvēra ugunsakmeņus… Koksnes pulveri pēkšņi aizpūta asa brāzma; lapās virs galvas iečabējās lietus… Kerikam pie kājām svieda žagarus…
- Tikai mieru! Viss jāpaveic ar pirmo un vienīgo reizi, jo citas iespējas vairs nebūs… Trīcošām rokām viņš nolika kastīti zemē un iebirdināja tajā visu saberzto koksni. Tagad tikai akmeni pret akmeni, īsi un asi, kā jau darīts neskaitāmas reizes… Un izšaujas garas dzirkstis, un atkal, un atkal…
No kastītes uzvijās zila dūmu grīstīte.
Keriks pieliecās un maigi papūta, piegrūda gailējošajam punktiņam izkaltušu lapu un pūta vēl. No koka putekļiem uzspurdza draiska liesmiņa. Lapu pēc lapiņas viņš to piebaroja, tad izvilka no somas tāšu un žagariņu saišķi. Kad tas viss jau dega zilās liesmās, viņš atļāvās pacelt skatienu.
Laukmalē aiz muguras vīdēja augumi, gan tanu, gan jilanē… Ne tik pulka, kā viņam šķitis. Herilaks bija atspiedis uzbrukumu un izvietojis sargus. Tie līkņāja aiz stumbriem, pa brīdim pasliedami ieročus, lai liktu maragiem turēties tālāk. Ar sviedru lāsēm uz pieres un smaidu vaigā šurp traucās Herilaks: viņš bija ieraudzījis uguni.
Koka kastīti, nu jau pilnās liesmās, Keriks iegrūda žagaru kaudzē un virsū vēl uzmeta prāvākus zarus. Sejā iesitās karstuma vilnis, lietus lāses liesmās čūkstēja… Keriks tikai krāva ugunskuru, cenzdamies nedomāt par tuvo lietusgāzi. Kad sārta karstums jau lika aizklāt seju ar delnu, Keriks kliedza, cik jaudāja:
- Šurp! Visi pie uguns! Pilsēta deg!
Par atbildi atskanēja sajūsmas saucieni un soļu dipoņa. Dedzīgas rokas tvēra zaru lāpas, uz visām pusēm pašķīda dzirksteles… Keriks arī pats sagrāba zaru un joņoja projām lapu biezoknī. Pacēlās sīvi dūmi, un sausākie zari tūdaļ arī uzliesmoja. Keriks tikai brāzās, aizdedzinādams krūmu pēc krūma, līdz karstums lika viņam atkāpties. Zars sāka svilināt rokas, un to nācās aizsviest brikšņos.
Birzes malā iedegās aizvien vairāk ugunssārtu, visapkārt līksmi klaigāja mednieki. Ozols jau bija pilnās liesmās, kas vietumis pārlēca uz blakus kokiem. No sākotnējā ugunskura bija palicis viens pats zars. Keriks to sagrāba un metās garām visiem, garām Sanonem, kurš koku biežņā sēja uguni. Krietnu gabalu tālāk Keriks iegrūda kvēlojošo lāpu zemsedzē. Atbrāzās vējš, un kritalās iespruka gaiša liesma.
Pret satumsušajām debesīm šāvās uguns un dūmu vērpetes. Koki sprakšķēdami dega, un visam fonā rībēja pērkons. Vētra pieņēmās spēkā.
Fārgajai grūti nācās nošķirt no ganāmpulka kaušanai atlasītos lopus. Kaut kas tos satrauca, tie šaudījās pa aizgaldu no viena gala uz otru, reizumis pat notriecot fārgaju no kājām; viņu ieplestās acis meta baltus zibšņus. Atbildīgā jilanē gluži bezpalīdzīgi izkliedza pavēles. Piepeši viņa sadzirdēja savādus sprakšķus; nāsīs iesitās ass smārds. Viņa pagriezās un ieraudzīja pret debesīm skrandainu saules gaismu, aiz tās vīdēja melni mākoņi. Atkal uzvilnīja netīkamā smaka, atnesot līdzi arī tīkamu siltumu. Kas notiek? Ko gan tas varētu nozīmēt? Viņa tikai stāvēja un truli blenza liesmās, kas jau sāka laizīt tuvējos kokus. Kļuva brīnišķi silti. Aiz muguras mauroja lopi, bet jilanē tikai gozējās, pavērsdama pret liesmām drīz vienu, drīz otru sānu. Vēl brīdi vēlāk ievēkšķējās arī viņa…
Aikimenda spraudziņā pavēra hanalē durvis un pavērās ārā. Akotolpa ar valdonīgu mājienu lika atvērt durvis jo plaši.
- Vispirms tu sūti pēc manis, bet pēc tam nelaid iekšā! - treknā zinātniece sūrojās, žokļiem aizvainojumā raustoties. - Uz karstām pēdām ielaid mani!
- Pazemīgi lūdzu piedošanu, - Aikimenda taisnojās, steidzinot Akotolpu, lai varētu ātrāk aizvērt durvis. - Vīrišķi atkal saplēsās, varbūt laiks nav uz labu… Viens savainots…
- Ved šurp to nīkuli!
Noteiktā balss un strupie žesti lika Aikimendai traukties bez kavēšanās. Bezmaz vai nākamajā mirkli viņa jau vilka šurp satrakojušos Ezettu.
- Lūk, šis! Pats uzsāk ķīviņu, pats ari dabū, ko pelnījis!
Akotolpa nemaz neklausījās, bet uzreiz ņēmās knibināt Ezettas roku. Uzgriezusi uzraudzei muguru, viņa, neķītri piemiegusi aci, spaidīja vīrišķa delmu.
- Skramba, nekas vairāk. Mazliet antiseptikas… Ai, vīrišķi, vīrišķi…
Viņa aprāvās, pacēla galvu un dziļi ieelpoja.
- Smaka… Es pazīstu šo smaku!
Roku kustības nodeva spēju satraukumu. Nepievēršot uzmanību Aikimendas iebildēm, viņa metās pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā. Ārā smaka bija vēl kodīgāka.
- Dūmi, - Akotolpa izmisumā iebrēcās. - Dūmus rada tikai viena ķīmiska reakcija - uguns!
Ezetta, Akotolpas spējā nemiera satraukts, sarāvās kā dzelts, bet Aikimendas stāvs pauda tikai trulu neizpratni. Dūmi sabiezēja, kļuva dzirdama sprakšķēšana. Akotolpas nākamā pavēle nepieļāva nekādas ierunas:
- Ir tāda reakcija - uguns -, un mums šobrīd draud briesmas! Nekavējoties savāc vīrišķus, tie jādabū projām no šejienes!
- Man nav teikts… - Aikimenda iesmilkstējās.
- Es saku! Neatliekama veselibas aizsardzība, nāves briesmas! Tūdaļ savāc visus kopā un seko man uz okeānu, pie ūdens!
Aikimenda vairs nesvārstījās. Akotolpa, rūpju nomākta, soļoja šurpu turpu, joprojām gluži neapzināti žņaudzīdama Ezettas roku un valkādama nabaga vīrišķi sev lidzi. Vējpūta ienesa pa durvīm dūmu mutuli, un abi sāka kāsēt.
- Nav vairs ko gaidīt! - Akotolpa izlēma. - Nāc šurp! - viņa nokliedzās, cerībā, ka Aikimenda dzirdēs, un aizvilka kunkstošo Ezettu projām.
Ar mokām savākusi neapmierinātos vīrišķus, gaitenī parādījās Aikimenda un atvieglojumā uzelpoja, ieraudzījusi, ka Akotolpas vairs nav. Viņa steigšus aizdarīja durvis un aizsūtīja savus aizbilstamos atpakaļ; viens no pretrunīgajiem rīkojumiem bija zaudējis spēku. Kur gan vēl drošāk kā hanalē!
Caur sienām iespiedās tīkams siltums. Tikai pēkšņi uzplaukušās liesmas ieejas durvis lika viņai izbīlī salēkties.
Bija jau par vēlu pildīt savu pienākumu. Mirstot viņas dzirdi plosīja vīrišķu sāpju brēcieni.
Alpisaka dega. Vēja nestas, liesmas pārlēca no koka uz koku vai līgani izplatījās pa sakļāvušos lapotni. Liesmoja brikšņi, liesmoja sienas, grīdas pinums, - pilnīgi viss…
Jilanē nespēja aptvert notiekošās šausmas. Šī fizikālā parādība viņām bija sveša. Tropiskajos lietus mežos ugunsgrēki negadās; uguni viņas nepazina. Izņemot, protams, dažas zinātnieces, kuras tā interesēja kā laboratorijā iegūstama reakcija. Taču ne kā šāda katastrofa! Liesmas trakoja visās malās, visapkārt mutuļiem vēlās dūmi. Pirmajā brīdī tas šķita pat aizraujoši, un kur tad vēl glāstošais siltums… Bet pēc tam - neizbēgamas sāpes…
Tā viņas sadega… Pārogļojās un izkūpēja gaisā.
Paniskā izbīlī jilanē un fārgajas metās uz ambesedu meklēt palīdzību. Ambeseds burtiski vārījās, bet pilsoņu pūļi vēlās un vēlās šurp nebeidzamā straumē, līdz aizpildīja to kā blīva masa. Viņas vērsās pēc padoma pie Malzasas, viņas blīvā pūlī spiedās virsū eistaā, kura pavēlēja soli atkāpties. Tuvākās arī tiecās pakļauties, bet tas nebija viņu spēkos.
Kad liesmas sasniedza ambesedu, pūlis pilnībā zaudēja prātu. Malzasu, tāpat kā daudzas citas, sabradāja līdz nāvei vēl krietnu brīdi pirms mirušos ķermeņus apņēma liesmas.
Debesīs vētra joprojām rībināja pērkona bungas, mākoņi krājās milzu gubās kā draudīgi kalni. Tie solīja glābiņu, kaut jilanē to nemaz nezināja. Viņas pat nenojauta, ka ūdens var apturēt uguni.
Alpīsaka gāja bojā, jilanē gāja bojā… No laukiem līdz pat okeānam plosījās liesmas, noslaukot no zemes virsas pilnīgi visu. Dūmu mākoņi vēlās pretī tumšajiem lietus mākoņiem, uguns rēkoņa apslāpēja mirstošo aurus.
Mednieki apkvēpušām sejām nespēkā gulēja zemē. Viņu pretinieces bija nošautas vai iedzītas atpakaļ liesmās. Šī kauja bija galā, un karš bija galā, bet viņi bija pārāk izsmelti, lai spētu to sajust. Tikai Keriks un Herilaks, kaut grīļodamies, joprojām stāvēja.
- Vai kāds arī izspruks?
- Nezinu. Iespējams.
- Tie arī jānožmiedz.
- Laikam jau gan…
Alpīsakas bojāeja Keriku satrieca. Savā atriebē viņš bija nonāvējis ne vien jilanē, bet arī pašu brīnišķo pilsētu. Viņš atminējās gandarījumu, ko sniedza tās pētīšana, tās noslēpumu atklāšana, sarunas ar vīrišķiem hanalē, ganāmpulku ņirba plašajos laukos… Nekā no tā visa vairs nav. Ja pastāvētu iespēja iznīcināt jilanē, saglabājot pilsētu, viņš būtu izvēlējies to. Bet nepastāvēja. Jilanē un Alpīsaka mira reizē.
- Un kur tos meklēt? - Herilaks vaicāja, un Keriks neizpratnē pavēra muti, jo nespēja vairs koncentrēties, lai saprastu jautājuma jēgu. - Izsprukušie! Tu teici, ka tādi varētu būt!
- Jā… Bet ne jau pilsētā. Ar to ir cauri. Kāda būs laukos ar lopiem. Piekrastē, liedagā - tur varētu būt… Kad liesmas noplaks, jāiet meklēt.
- Līdz tam vēl ilgi jāgaida. Es esmu redzējis meža ugunsgrēkus. Lielie stumbri palēnām gruzdēs vēl dienām ilgi. Vai gar krastu nevar tikt pludmalē?
- Var. Lielākoties tur ir smilšu sēres, kas bēguma laikā paliek sausas.
Herilaks palūkojās uz guļošajiem medniekiem un arī pats atlaidās zemē.
- Mazliet atpūtīsimies un dosimies ceļā!
Virs galvas zibeņoja un dimdināja.
- Ermanpadars mīlē maragus ne mazāk kā mēs paši. Viņš neļauj lietum līt.
Pēc brīža viņi jau cēlās un gāja. Viņi meta loku ap melnajiem, kūpošajiem
stumbriem, tālāk virzījās pār uguns neskartiem laukiem un ganībām… Lopi gan
pirmīt bija satraukušies, bet tagad atkal mierīgi plucināja lekno zāli. Medniekiem tuvojoties, slaidā lokā aizmuka briedis, bet milzigi, ragaini radijumi ar kaula vairogiem vēroja sikos gājējus ar vieglu izbrīnu.
Strautu klāja pelnu kārta, bet mednieki to pašļakstināja nost un padzērās. Straume plūda uz jūru.
Bija bēgums, un viņi gāja pa stingru, vēsu smilti starp okeānu un kvēlojošajām, kūpošajām Alpīsakas drupām. Ieroči visu laiku bija gatavībā, bet pretinieka kā nemanīja, tā nemanīja, līdz viņi apmeta loku ap zemesragu un… Priekšā pavērās upe, un caur dūmaku vīdēja kaut kas milzīgs, tik tikko redzams, kas virzījās no jūras grīvā.
- Araketo! - Keriks noelsās. - Tas ienāk ostā. Pie grivas kāda vēl varētu būt dzīva!
Viņš metās skriešus, un citi aulekšoja nopakaļ.
Kur acis rāda - visur jilanē rumpji: gan krastā, gan upes straumē. Stalana ar kāju apvēla tuvējo fārgaju; acis tai bija ciet un mute tik tikko tvēra elpu.
- Paskaties uz šitām! - Stalana izsaucās, ik kustībā paužot riebumu. - Es šis atvedu, iegrūžu ūdenī, lai dotu patvērumu - bet viņas ņem un atstiepj kājas! Aizver savas stulbās ačeles, apgriež galvas riņķī un - gatavas!
- Viņu pilsēta ir mirusi, - gurdi nopūtās Vaintē, - un viņas lidz ar to. Viņas ir izraidītas. Lūk arī nemirstīgās - ja vēlies redzēt, kas izdzīvojušas.
Viņa visdziļākajā nicinājumā norādīja uz jilanē grupiņu, kas stāvēja līdz ceļiem ūdenī.
- Nāves Meitas! - Stalana nošķebinājās. - Vai tiešām tas ir viss, kas palicis no Alpīsakas? Tikai šitās?
- Neaizmirsti ari mūs, Stalan!
- To nu es nekādi nevaru aizmirst, toties nevaru arī saprast, kāpēc mēs vēl neesam mirušas līdz ar citām?
- Mūs uztur naids. Naids pret astazoiem, kas to nodarījuši, ir pārlieku spēcīgs. Nu mēs zinām, ko viņi te meklēja. Viņi atnesa savu uguni un nosvilināja Alpīsaku!
- Vei, araketo! Nāk tieši uz krastu!
Vaintē pievērsās tumšajai blivai, kas slīdēja caur viļņiem.
- Kad uguns pienāca bīstami tuvu, es liku viņām atkāpties un atgriezties, kad viss būs rimies.
Araketo pamanīja arī Enga, atšķīrās no savām nelaimes biedrenēm un izčāpoja krastā. Vaintē gan manīja viņu tuvojamies, bet atzina par labāku nepievērst uzmanību viņas vaicājošajai pozai. Enga tomēr nostājās viņas priekšā un uzstājīgi vaicāja:
- Kā būs ar mums, Vaintē? Araketo ir jau klāt, bet tu vēl nevēlies runāt?
- Tāds ir mans lēmums! Alpīsaka ir mirusi, un es vēlos, lai ari jūs mirtu! Jūs paliksiet šepat!
- Bargs spriedums, Vaintē, ja ņem vērā, ka mēs tev nekad neesam nodarījušas pāri! Un bargs pret savu efenselē.
- Es atsakos no tevis, es nevēlos būt daļiņa tevis! Tu sēji vājumu jilanē rindās, kad mums vairāk par visu bija vajadzīgs spēks! Paliec un mirsti!
Enga raudzījās uz savu efenselē, uz Vaintē, kura allaž bija stiprākā un pārākā, un ik ķermeņa līnijā paudās noliegums un netīksme.
- Tu, kuras ļaunums izpostīja Alpīsaku! Tu no manis atsakies? Es to pieņemu un atzīstu, ka nekas no tā, kas bijis starp mums, nav vairs spēkā. Tagad es esmu tā, kas atsakās no tevis un vairs negrasās tev pakļauties!
Viņa uzgrieza Vaintē muguru. Araketo bija jau visai netālu no krasta.
- Mēs dodamies! - Enga sauca. - Peldiet uz araketo!
- Nošauj viņas, Stalan! - Vaintē ieķērcās. - Nošauj!
Stalana pacēla hezocanu un Engas izmisuma brēcienu pavadībā raidīja dzelksni pēc dzelkšņa peldošo jilanē ķermeņos. Mērķis bija labi redzams, un upuri cits pēc cita grima viļņos. Tad šaušana mitējās, jo ierocis bija tukšs, un Stalana lūkoja pēc dzelkšņiem.
Veiksminieces bija jau sasniegušas araketo; viņu vidū arī zinātniece Akotolpa un vīrišķis. Enga apgriezās.
- Vaintē, tu nes vienīgi nāvi! Tu esi kļuvusi nāves būtne! Ja tas būtu iespējams, es atteiktos no savas ticības, lai tikai pārtrauktu tavu dzīvi.
- Dari to! - Vaintē ķircinoši atlieca galvu, liekot ādai uz kakla nostiepties. - Kod! Zobi taču tev ir! Dari to!
Enga izklupa uz priekšu, bet tūdaļ arī atkāpās. Viņa nespēja nonāvēt, pat tik ļoti nāvi pelnījušu būtni kā Vaintē.
Vaintē nolieca galvu un jau vēra muti, lai runātu, bet viņu apklusināja Stalanas čērkstošā balss:
- Astazoi!
Vaintē apcirtās un ieraudzīja tos skrienam šurp ar paceltiem hezocaniem un asajām nūjām. Pēkšņā apņēmībā viņa sažņaudza īkšķus un ar dūri notrieca Engu zemē.
- Stalan! - viņa uzsauca, pirms ienira ūdenī. - Uz araketo!
Kad Keriks uzskrēja upes krastā, viņš redzēja visapkārt mētājamies jilanē līķus. Ūdenī peldēja dzīvās. Un tikai viena stāvēja un lūkojās viņā, - jilanē, ko viņš nemūžam neaizmirsīs.
- Nešaujiet! Šis marags ir mans! - viņš skaļi sauca pārmaiņus tanu un sasku mēlē, bet tūdaļ arī pārgāja uz jilanē valodu, kurā gan skrienot bija grūti izteikties.
- Tas esmu es. Stalan, astazous, kurš tevi nīst un alkst tavas nāves! Vai bēgsi kā pēdīgā gļēvule, vai pieņemsi cīņu?
Bet Stalanu nemaz nevajadzēja kūdīt, viņa pat neklausījās. Viņai pietika ar Kerika skrienošo stāvu. Neko šajā pasaulē viņa nevarēja nīst vairāk kā šo astazou, kurš iznīcinājis Alpīsaku. Viņa nosvieda tukšo hezocanu un niknumā rēkdama metās tam virsū.
Keriks, aizmirsis par hezocanu, atvēzēja šķēpu un trieca to Stalanas rumpi, bet medniece pazina savvaļas plēsoņas un pacirtās sānis. Šķēps netrāpīja mērķī, un Stalana patapa sagrābt Keriku un nosviest viņu pie zemes. īkšķi iekrampējās matos un atlieca galvu atpakaļ. Keriks cīnījās kā negudrs, bet Stalanas akmenscietie muskuļi viņu veica. Viņa jau ar žokļiem snaikstījās gar pretinieka rīkli un teju teju būtu iegremdējusi tajā asos zobus…
Gaisā nozibēja Herilaka šķēps; tas ķēra Stalanu tieši starp žokļiem un caur augslējām ietriecās smadzenēs. Viņa bija mirusi, pirms vēl smagi saļima pār savu upuri. Keriks atbrīvojās no smagā ķermeņa un pietrausās kājās.
- Labs metiens, Herilak, - viņš piezīmēja.
- Ej nost, ej nost! - Herilaks iebļāvās un norāva no pleca loku. Keriks pagriezās un ieraudzīja pieceļamies kājās Engu.
- Aizvāc savu loku! - viņš uzsauca. - Pievaldiet savus ieročus! Šis marags nevienam pāri nedarīs!
Lietus lāses iepakšķējās skaļāk, un pēc mirkļa jau sākās īsts gāziens. Tik ilgi draudējušais negaiss beidzot uzņēma sparu, bet bija jau par vēlu glābt Alpisaku. Pērkona plēsienu pavadībā ūdens šaltīm vien lija gruzdošajās drupās, un gaisā čūkstēdami uzvijās biezi garaiņi.
- Tu esi nesis mums nāvi, Kerik, - Enga sauca, pārkliedzot vētras aurus, un ik kustībā paudās sāpes.
- Nē, Enga, tu kļūdies. Esmu nesis dzīvību saviem astazoiem, jo citādi šī sprāgoņa ar savām rokasmeitām būtu mūs visus apslaktējusi. Nu viņa ir pagalam, un Alpisaka ir pagalam… Araketo aizvedīs pēdējo jilanē, un nojums te nepaliks ne smakas. Mēs ar astazoiem pārcelsimies uz šejieni, un šī būs mūsu pilsēta. Jūs atgriezīsieties Entobanā un paliksiet tur. Viņas neaizmirsīs šīs šausmas, viņas nemūžam neatgriezīsies. Un tu allaž atgādināsi viņām par nāvi šaipusē. Pielūko, lai viņas to neaizmirst! Pastāsti visām, kā tās gāja bojā liesmās. Eistaā, viņas padomnieces, Vaintē…
- Vaintē ir tur, - Enga norādīja uz kuģi. Keriks sasprindzināja skatu, bet nespēja vairs sazimēt Vaintē starp citām, kas rāpās pa dzīvnieka slapjo muguru. Viņa joprojām nav mirusi! Tieši tā, kuru viņš nīda visvairāk, ir dzīva! Bet tas pat sniedza zināmu apmierinājumu. Kāpēc?
- Ej pie viņas! Pastāsti viņai, ko es teicu! Ikvienu jilanē šajā krastā gaida nāve! Pastāsti to viņai!
- Vai es nevarētu viņai teikt, ka slepkavošana ir mitējusies? Ka turpmāk būs tikai dzīvība, ne nāve? Ļoti jau gribētos…
Keriks pakratīja galvu.
- Es taču aizmirsu, ka tu esi Dzivibas Meita. Ej un saki visām, ka vajadzēja klausīt tevi, un mirusi Alpīsaka dzīvotu, bet tagad par vēlu līgt mieru, Enga, pat tev tas jāapjēdz. Starp mums var pastāvēt tikai bezgalīgs naids, vairāk nekas cits.
- Starp astazoiem un jilanē - protams. Bet ne jau starp mums, Kerik!
Viņš gribēja iebilst. Gribēja pats sev iegalvot, ka var būt naids un tikai naids, ka viņš tagad varētu bez svārstīšanās ietriekt šķēpu šajā vēsajā ķermenī. Bet nevarēja. Atlika vien pasmaidit.
- Tiesa gan, skolotāj! Es atcerēšos, ka ir vismaz viens marags, ko es nevēlētos nonāvēt. Bet tagad peldi uz araketo un nekad vairs neatgriezies! Es tevi vēl atcerēšos, kad būšu jau aizmirsis visas cftas! Ej ar mieru!
- Miers ari tev, Kerik! Un miers starp astazoiem un jilanē.
- Nē! Ūdens un naida okeāns! Bet kamēr jūs paliekat savā pusē, būs miers! Ej! Enga ieslīdēja ūdenī, bet Keriks, garīgi un fiziski izsmelts, atspiedās uz šķēpa
un pavadīja viņu ar skatienu. Enga uzkāpa uz klāja, araketo izgāja atklātā jūrā, un Keriks spēku izsīkumā sabruka.
Viss bija galā. Alpīsaka un viss, kas ar to saistās…
Viņa domas atgriezās ziemeļu kalnos, telšu pilsētiņā apmetnē upes ielokā… Tur viņu gaida Armuna.
Pienāca Herilaks. Keriks saņēma viņa rokas.
- Viss kārtībā, Herilak! Tava atriebības dziņa ir apmierināta, un mana, un visu pārējo… Ņemam nu šķēpus un dodamies atpakaļ, pirms uznākusi ziema.
- Ejam mājup!