Lai saprastu mūsu pašu fizioloģiju, pirmām kārtām jāaplūko citu dzīvnieku fizioloģija. Vienkāršākie radījumi, kā vairums kukaiņu, ir poikilotermi, proti, tie ir vienoti ar dzivesvidi un to ķermeņa temperatūra ir tāda pati kā apkārtējam gaisam. Tāda termoregulācija var būt gana laba mazam radījumam, bet sarežģītākiem organismiem vajadzīga pastāvīgāka ķermeņa temperatūra. Šie dzīvnieki ir homeotermiski, t.i., to ķermeņa temperatūra ir nosacīti nemainīga un maz atkarīga no vides temperatūras. Jilanē pieder eksotermisko siltasiņu dzīvnieku grupai. Visi nozīmīgākie dzīvnieki pasaulē ir eksotermiski, jo šis ķermeņa temperatūras kontroles veids ir nesalīdzināmi pārāks par to, kas asta- zoiem, kuri uztur ķermeņa nemainīgo siltumu, nepārtraukti tērējot iekšējo enerģiju.
Mēs esam vienoti ar vidi un saglabājam ķermeņa temperatūras pastāvīgumu, izmantojot temperatūras dabiskās svārstības. Saltā rītā mēs tiecamies pēc saules; kad sasilstam pārlieku, ļaujamies vējpūtai, pavērsdamas pret sauli mazāku daļu ķermeņa virsmas; saslejam sekstes vai arī meklējam paēnu. Mēs darām to tik automātiski, ka vairs neievērojam ārējo temperatūras regulāciju tāpat kā elpošanu.
Pastāv arī daudzas citas mūsu fizioloģijas priekšrocības salīdzinājumā ar endotermiskajiem astazoiem. Bezgalīgie barības meklējumi, lai pieēdinātu astazou negausīgās šūnas, mūsu vielmaiņai nav vajadzīgi. Mūsu metabolisms izmainās atkarībā no apstākļiem. Piemērs tam ir mūsu garie ceļojumi ar araketo. kad mēs vienkārši palēninām savus ķermeņa procesus. Subjektīvā skatījumā tad laiks paiet ātrāk un ik indivīde prasa mazāk barības.
Vispārliecinošākais jilanē unikālā fizioloģiskā pārākuma piemērs ir mūsu metabolisma nedalāmā saistība ar kultūru; mēs esam mūsu pilsēta, un mūsu pilsēta ir mēs pašas. Neviena nespēj dzīvot bez citām. Tas pierādījies ļoti retajos gadījumos, kad iestājas neatgriezeniskas fizioloģiskas izmaiņas, ja indivīde pārkāpusi kādu likuma pantu, nepieļaujami atkāpusies no jilanē dzives normām. Lai sodītu paklīdušo indivīdi, nekāda ārēja fiziska iedarbība nav vajadzīga. Soda atslēga slēpjas viņas pašas ķermenī. Eistaā, kas iemieso sevī mūsu pilsētu, kultūru un likumu kodeksu, atliek vien izraidīt grēcinieci no pilsētas un atņemt šai indivīdei vārdu. Pelnīti izraidītā tūdaļ pat ir pakļauta neatgriezeniskām fizioloģiskām izmaiņām, kas beidzas ar nāvi.
Tas ir hormonāls mehānisms, kas balstās uz prolaktīna sekrēcijas. Prolaktīns regulē mūsu vielmaiņu un seksuālo uzvedibu. izraidītajai sabiedrības loceklei apzinoties savu noziegumu, hipotalāms cieš nepanesamu pārslodzi un individe nonāk nelīdzsvarotā fizioloģiska miera stāvoklī. Mūsu priekštecēm prolaktīns izrasīja ziemas guļu, nodrošinot izdzīvošanas iespēju, bet mūsu pašreizējā attīstības pakāpē reakcija ir neizbēgami liktenīga.