Ir lietas, ko jilanē neapspriež, un tas labi organizētā sabiedrībā ir pareizi un piedienīgi. Kad esam jaunas, dzīve jūrā ir nebeidzama līksmība. Šī līksme ilgst, kamēr esam fārgajas; mūsu vienkāršie prāti nav noslogoti ar lietām, kas pārmēru grūtas saprašanai.
Kā jilanē mēs ne tikai varam apsvērt un pārspriest ik jautājumu, bet mums tas arī jādara, ja gribam izprast pasauli, kurā mītam. Jilanē dzīves ciklam piemīt perfekta simetrija, un šā cikla novērošanu esam uzsākušas no tā aizsākuma, kad jaunules atbrīvojas no tēva aizbildniecības un dodas jūrā.
Tad arī sākas apzinātā dzīve. Visas agrīnās nodarbes - elpošana, peldēšana, savākšanās grupās -, ir iedzimti refleksi, tomēr līdztekus tiem parādās arī intelekta iedīgļi. Jaunules sāk sazināties, rosīgi novērot, pārdomāt un izdarīt secinājumus. Jauno efenbaru locekles mācās, atdarinot vecākās.
Tie arī ir valodas pirmsākumi. Valodas pētnieču viedokļi par valodas izcelšanos šķeļas divos galvenajos novirzienos. Atmetot detalizētus argumentus un pārfrāzējot tos populārā valodā, tās varētu nodēvēt par «žviku-žvaku» teoriju un «pliku-plaku» teoriju. Žviku-žvaku teorija postulē, ka mūsu pirmie saziņas mēģinājumi ir ņemti pēc citu jūras būtņu parauga, kā, piemēram, rokas un plaukstas kustība ir zivs kustibu atdarinājums, kam jāpauž ideja par zivi. No otras puses, «pliku-plaku» teorijas atbalstītājas teic, ka pirmā bijusi skaņa, zivju izdoto skaņu atdarinājums. Mēs nevaram zināt un, iespējams, nekad arī neuzzināsim, kura no šīm teorijām patiesa, bet varam novērot, ka jaunules iemanās sazināties jau jūrā.
Elementi, ko tās izmanto, ir tie paši, ko pielietojam vēlāk, tikai daudz primitīvāki. Ar locekļu pamatkustībām, krāsu signāliem ar delnām, vienkāršām skaņu secībām u.tml. pietiek, lai saturētu kopā efenbarus biedrenes, veidojot stingras saites, kas saglabāsies arī visu atlikušo mūžu, iemācot savstarpējas palīdzības un savienības nozīmīgumu.
Tikai izrāpušās krastā, fārgajas atklāj, ka pasaule var būt visai sarežģīta vieta. Mēs varam prātuļot, ka tajos tālajos laikos, kad mūsu rase bija jauna, cīņa par izdzīvošanu varēja nebūt tik skarba. Tikai tad, kad augšupejošā sabiedrībā saziņa sasniegusi vislielāko nozīmi, sāk ciest indivīde.
Tas ir dabas likums: izdzivo stiprākā, vārgā krīt. Lēnīga zivs neatstās pēcnācējas, jo tās notiesās žiglāka zivs. Ātrākā zivs izdzīvos un nodos ātrpeldēšanas gēnus pēctecēm. Tas pats ir ar jilanē: daudzas fārgajas tā arī neiemācās runāt un nevar iesaistīties laimīgajā pilsētas sadzivē. Viņas ir paēdušas, jo neviena jilanē neliegs barību citai, tomēr tās jūtas neaizsargātas, nevajadzīgas un nedrošas par sevi, jo tās redz citas no sava efenbarus, kam valoda raisās un kas iesaistās pilsētas dzīvē. Nomāktas tās tvarsta jūrā zivis, līdz aizklīst prom un pazūd uz neatgriešanos. Mēs jūtam tām līdz, bet nevaram palīdzēt. Dabas likums liecina, ka vājajai jāiet bojā.
Pats par sevi saprotams, ka šī brīvprātīgā trimda ir tikai sievišķo ipatņu daļa. Kā zināms, visus vīrišķus atlasa un lolo jau no tā brīža, kad tie iztrausušies no okeāna. Iznīcībai lemta tā kultūra, kas pieļautu šo vienkāršo, milīgo bezdomu radījumu bojāeju. Vēl miklus no okeāna tos nogādā uz hanalē, lai tie vadītu tur laiku dīkā vaļībā, kas tiem pienākas. Paēduši un aizsargāti, tie laimīgi dzīvo, gaidīdami vien to dienu, kad būs jāizpilda pēdējais pienākums - savas rases saglabāšana.