Pastāv daudz zinātņu. Ikkatra ir specializēta izziņas sistēma, pārāk detalizēta, lai ietilptu šajā isajā apskatā. Interesentes var smelt izziņas speciālajos darbos, kas apskata hromosomu ķirurģiju, ķīmiju, ģeoloģiju, fiziku, astronomiju u.c.. Šeit rodamas piezīmes tikai par gēnu inženieriju un matemātiku.
Kā jau viss jilanē vēsturē, mūsu bioloģiskās attīstības patiesie pirmsākumi zuduši gadsimtu dūmakā. Lai arī kā, mēs varam izdarīt dažus loģiskus pieņēmumus, kas izskaidro faktus, kādus mēs tos pazīstam tagad, tomēr pietiek ar pacietību un laiku, lai ik problēmu bioloģijas zinātnē galu galā atrisinātu.
Sākotnēji tika pieņemts, ka vienīgā izmantojamā metode ir prasta selekcija. Gāja laiks, interese un zināšanas par vairošanos padziļinājās, un tika uzsākti gēnu struktūras pētījumi. Pirmais svarīgais sasniegums bija tas, ka pētnieces izsekoja genoma kristalizācijai, kas izraisa evolūcijas stagnāciju. Tikai tad. kad bijām evolūciju apstādinājušas, mēs sākām to izprast.
Šajā punktā neinformēta lasītāja varētu apmulst un vaicāt, kā gan kāda spēj apstādināt evolūciju un veikt ģenētiskas izmaiņas? Atbilde nav nemaz tik vienkārša, un, lai tādu dotu, mums jāsāk no paša sākuma.
Lai izprastu gēnu inženieriju, secīgi jāapjēdz dzīvības bioloģiskie pamati uz šis planētas. Še pastāv divu līmeņu organismi. Vienkāršākie ir prokarioti. pārsvarā baktērijas, zilzaļās aļģes, vīrusi, u.tml.. Citas, lielākas un sarežģītākas dzīvības formas - eikariotus -, apspriedīsim, kad pienāks to kārta. Vispirms aplūkosim prokariotus.
Visiem minētajiem organismiem ģenētiskais materiāls atrodas DNS (dažiem virusiem - RNS) ciklos. Šķiet, ka šie sīkie organismi taupa savu ģenētisko materiālu, jo daudzi to genoma posmi ietilpst vienlaikus vairāku olbaltumvielu kodos. Pirmkārt, gēnu funkcionālā kontrole, kā ģenētiskās informācijas nodošanas izslēgšana ar kodēta enzīma izdalīšanu operonā, kā arī lai nodrošinātu identificējamu tās secību ar transkripciju vai kopēšanas enzīmiem. Otrkārt, pastāv DNS secība, kas sakārto DNS savstarpēji un starp citām DNS ķēdēm. (Piemēri būs parazītu nesošā baktērija plazmidai vai bakteriofāgam vai eikariota šūna - vīrusam.) Ir tādas baktērijas, kas ražo tikai pāris fermentu, kas sašķeļ vai sašuj DNS ķēdes, pazīstot noteiktas nukleotīdu secības, starp kurām jābūt griezumam vai šuvei. Ar šo fermentu palīdzību iespējams noteikt nukleotīdu secību DNS pavedienā. To dara, sašķeļot ķēdes ar fermentiem, kas pazīst zināmas secības, un pēc tam analizē iegūto, iespējami īso posmu sastāvu ar citiem fermentiem.
Šī piņķerīgā izpēte saistīta ar miljoniem mēģinājumu. Bet jilanē pacietībai nav robežu, un mums ir bijis miljoniem gadu ko mēģināt. Lai noteiktu DNS vai RNS nukleotīdu secības, lieto arī radioaktīvos nukleotīdus, kas pieķeras DNS ķēdei vietās ar noteiktu nukleotīdu secību. Pēcāk ar speciālu fermentu palīdzību zināmās secības izgriež un iešuj cita organisma ģenētiskajā materiālā.
Šādi pārveido baktēriju DNS gredzenus. Pirmkārt, izmanto plazmīdas. kas ir visīstākie baktēriju dzimumpavedieni. Otrkārt, pakāpeniski apstrādā ar vīrusiem - baktēriju dabiskajiem parazītiem. Un treškārt, lieto kosmīdas - mākslīgus DNS gredzenus ar speciāliem savienotājposmiem, lai tajos varētu iešūt jaunus un pārveidotus vecos gēnus, liekot baktērijai ražot jaunas olbaltumvielas.
Kā redzams, izmainīt baktēriju, kā arī vienkāršu eikariotu, teiksim, raugu olbaltumvielu sastāvu ir itin vienkārši. Daudz sarežģītāk ir pārveidot vēlamajā virzienā lielus eikariotiskos dzīvniekus. Šo radījumu olšūna tiek programmēta mātes olnīcā, kur arī izšķiras embrija tālākā attīstības gaita. Tikai pēc embrija pilnīgas ģenētiskas nokomplektēšanas šūna sāk ražot proteīnus, kas izmaina pašu šūnu un citas tuvējās šūnas, galu galā izveidojot augļa organismu. Šī norise ir pārāk sarežģīta, lai tagad būtu vērts sākt iztirzāt, kā jilanē sākušas tajā iejaukties un kā izkopušas savu prasmi. Jilanē zinātnē pietiek citu apspriešanas vērtu jautājumu.
Jāparunā par matemātiku, jo daudzas jilanē būs par to dzirdējušas, un visas mūsu zinātnes to izmanto, kaut arī reizumis nepietiekami. Sekojošais izklāsts ir precīzs, kaut pastrups.
Matemātikas zinātne balstās uz skaitļiem. Ja vēlaties izprast skaitļus, izstiepiet rokas uz priekšu ar lejup vērstām delnām, lai iekšpus esošie īkšķi saskartos. Atlieciet labo ārējo īkšķi pa labi. Tas būs cipars «viens». Tagad pēc kārtas pakustiniet pa pirkstam no labās uz kreiso pusi: blakuspirksts ir «divi», nākamais pirksts - «trīs», iekšpuses īkšķis - «četri». Kreisais ārmalas īkšķis ir «pieci», pirksti - «seši» un «septiņi», un beidzot, kreisais ārējais īkšķis ir «desmit» Desmit sauc arī par «bāzi», kas ir tehnisks termins, un mēs tajā neiedziļināsimies. Jāzin, ka skaitīšana atsākas atkal, kolīdz bāze sasniegta; desmit-un-viens, desmit-un- divi un tā līdz divreiz-desmit. Desmitu skaitu var pavairot neierobežoti, līdz iegūts vajadzīgais skaitlis. Tāpēc skaitļu nozīme zinātnē ir tik liela, jo lietas tiek svērtas, mērītas, pierakstītas, skaitītas utt.. Pati par sevi. matemātika ir gaužām vienkārša, tikvien reģistrēšana, vai kādas lietas lielākas vai mazākas, vai arī vienādas ar citām lietām.
Matemātikas sākumi laika gaitā gaisuši, tomēr paši matemātiķi uzskata, ka bāze «desmit» izraudzīta tāpēc, ka mums ir desmit pirkstu. Viņi apgalvo, ka par bāzi var izraudzīties jebkuru skaitli, kaut arī tas izklausās gaužām muļķīgi. Ja par bāzi ņemam divi, tad divi būs desmit, trīs - vienpadsmit, tālāk četri - simts, pieci - simt viens, seši - simt vienpadsmit, un tā uz priekšu. Ļoti neveikli, nepraktiski un reāli nepielietojami. Tika izvirzīta doma no fantastikas jomas, ka, ja astozoi prastu skaitīt, tad viņu bāzes skaitlis «desmit» līdzinātos mūsu «divpadsmit». Visi mūsu skaitļi tad mainitos tā, ka jilanē pastāvēšanas 40 miljoni gadu sarautos lidz kādiem nieka 30 miljoniem. Kā redzams, tamlīdzīga prātuļošana mūs noved purvā, tāpēc labāk pārtrauksim neveselīgo teoretizēšanu.