Pasaules vēsture ir rakstīta tās iežos. Kaut pastāv vēl arī neatbildēti jautājumi, tomēr vispārējā mūsu planētas vēsture no paleozoja ēras līdz pat mūsdienām ir fiksēta fosilajās atliekās. Senās dzīvibas laikmetā - pirms 605 miljoniem gadu - vienīgās būtnes, kas mita seklajās, siltajās jūrās, bija tārpi, medūzas un citi bezmugurkaulnieki. Kontinenti tolaik veidoja monolītu laidumu, ko sauca par Pangeju.
Tieši tajos laikos dažas jūras radības veidoja kaļķa čaulas atbalstam un aizsardzībai. Iekšējo skeletu attīstība sekoja vēlāk, līdz ar pirmajām zivīm. Vēlākajām zivīm jau bija plaušas un daivveidigas spuras. Kad tās uzdrošinājās iznākt no jūras, šīs spuras ļāva tām izdarīt pirmo atspērienu pret sauszemi. Apmēram pirms 290 miljoniem gadu no tām attīstījās abinieki, pirmo rāpuļu priekšteči.
Pirmie dinozauri uz Zemes parādījās tikai kādu nieku senāk par 205 miljoniem gadu, bet, iekām jūras ūdeņi ievēlās Pangejas masiva pirmajās plaisās, dinozauri jau bija izplatījušies pa visu pasauli - katrā gigantiskā kontinenta daļā. kas pēc tam sadalījās mazākos kontinentos, kurus pazistam šodien. Tā bija ķirzaku pasaule, ik nišu dzīvajā dabā aizpildīja ķirzakas, 135 miljonus gadu tās nedaliti valdīja šajā pasaulē, līdz pār viņiem nāca pastarā tiesa. Okeānā iegāzās meteorīts 10 kilometru diametrā, izsviežot atmosfērā miljoniem tonnu ūdens un putekļu. Dinozauri izmira. Gāja bojā 70 procentu tajā laikā dzīvojušo sugu. Pavērās ceļš ciršļveidīgiem sīkuļiem - visu mūsdienu zidītāju priekštečiem. Tie nu sāka izvērsties, līdz mazpamazām apdzīvoja visu zemeslodi.
Tikai galaktiska sagadīšanās, mūžības kauliņu spēle lika nokrist milzu bluķim, kas satricināja visu planētu.
Bet ja nu tas būtu gājis secen? Ja varbūtības likums būtu lēmis citādi un bumba no izplatījuma Zemi nebūtu ķērusi? Kā tādā gadījumā pasaule izskatītos šodien?
Pirmā acīmredzamā atšķirība varētu būt tā, ka nebūtu Islandes, jo šī vulkāniskas izcelsmes sala iezīmē vietu, kur meteorīts sadragāja Zemes garozu un ieurbās mantijā.
Otra lielākā atšķirība būtu vēl līdz šim neizprastajā vispasaules klimata pulsācijas ritmā. Mēs zinām, ka dažādi ledus laikmeti nākuši un gājuši, taču nav zināms, kāpēc. Zinām arī, ka pagātnē izmainījās Zemes polaritāte, ka magnētiskais ziemeļpols šodien nonācis dienvidos, bet nejaužam, kāpēc tas tā. Šķiet tomēr, ka, ja nu Zemi nebūtu ķēris meteorīts, kas sabangoja atmosfēru pār visu planētu, tad leduslaikmetu cikls un kontinentu veidošanās ievirzītos citās sliedēs.
Palūkosimies, kāda varētu būt bijusi pasaule.
Dinozauru kundzība nav sagrauta. Pasaule pieder viņiem, un tie dominē ikvienā kontinentā. Un radības kronis ir jilanē.
Tikai rietumu puslodē ir citādi. Kaut gan Dienvidamerikā nedalīti valda rāpuļi, ziemeļos vērojama nedaudz atšķirīga aina.
Centrālamerikas zemes strēle, kas savieno ziemeļu un dienvidu Ameriku, dažādos ģeoloģiskajos periodos atradusies zem okeāna līmeņa. Kādā kritiskā periodā zemes garozas lūzums ļāva jūrai pārklāt lielāko daļu Ziemeļamerikas. Neilgi pēc tam uz dienvidiem sāka slīdēt šļūdoņu ledus vairogs, bezmaz sasniedzot plašās iekšzemes jūras krastu, tādēļ miljoniem gadu še valdīja ziema, atslābinot savas skavas tikai pašā vasaras vidū. Aukstasiņu sugas izmira, dodot ceļu siltasiņu dzīvniekiem. Šajā sauszemes masīvā uzplauka un attīstījās tieši tie, kļūdami par dominējošajām dzīvības formām.
Kad ledus vairogi atkāpās, zīdītāji izplatījās uz ziemeļiem. Ar laiku Vidusamerikas sauszemes tilts atkal pacēlās virs jūras līmeņa, un zīdītāji saimniekoja visā plašumā no okeāna līdz okeānam, līdz pakāpeniski sāka atgriezties rāpuļi. Bruņās slēgtiem astoņdesmittonnīgiem briesmoņiem zīdītāji nespēja pretoties, neatlika nekas cits, kā atkāpties.
Siltasiņu radības varēja izdzīvot tikai ziemeļos un kalnu apvidos. Viņu vidū bija arī Jaunās Pasaules primāti, no kuriem attīstījās tani.
Tātad, Vecajā Pasaulē zīdītāju nav, tur mīt tikai dinozauri. Nav lāču un suņveidīgo, toties briežu un stirnu Jaunajā Pasaulē netrūkst, - no sīkām sugām līdz pat milzīgajam Ziemeļamerikas alnim. Te mīt mastodonti un pulka somaiņu, ieskaitot zobenzobu tīģerus. Zīdītāji plašā daudzveidībā apdzīvo auglīgo joslu uz dienvidiem no ledājiem un uz ziemeļiem no aukstasiņu zauriem.
Vairums tanu zem skarbās vides spaidiem nav attīstījušies tālāk par klejojošu mednieku sabiedrību. Toties šādai dzīvei viņi ir pielāgojušies īpaši sekmīgi. Ir gan arī izņēmumi, tādi kā saski, kas sasnieguši stabilu neolīta zemkopju attīstības līmeni. Viņi izkopuši aušanas un podniecības amata prasmi, viņu sabiedrība ir vairāk noslāņojusies un augstāk organizēta. Tas gan nenozīmē, ka viņi kaut kādā ziņā būtu pārāki par tanu medniekiem, kuriem arī bija bagāta valoda, primitīvas mākslas formas, daudz praktisku iemaņu un stabilas ģimeņu grupu attiecības.