Vaintē ierašanās tomēr nepasiīdēja bez ievērības. Laivai iegriežoties dokā, viņa redzēja, ka tur, cieši ietinusies apmetnī, kāda ēna acīmredzami gaida viņu piebraucam.
- Kas tā tāda? - Vaintē jautāja. Inlēnata izsekoja viņas skatienam.
- Esmu dzirdējusi, ka viņu sauc Vanalpē. Viņa ieņem visaugstāko stāvokli. Viņa nekad nav ar mani runājusi.
Vaintē pazina Vanalpē. Vismaz bija iepazinusies ar viņas pēdējiem ziņojumiem: lietišķiem un bezkaislīgiem, kuros ne reizi neieskanējās personiskā attieksme vai žēlabas par grūtībām. Viņa bija ezikekzopa - vārda tiešā nozīmē tā-kura-pārveido-lietas jeb viena no nedaudzajām izredzētajām, kuras pārvaldīja jaunu augu un dzivnieku formu kultivēšanas mākslu. Šajā pilsētā tieši uz viņu gulstas atbildība par plānojumu un augšanas norisi. Vaintē būs eistaā, jaunās pilsētas un tās iemītnieču vadone. Vanalpē, savukārt, ir līdz pēdējai lapiņai atbildīga par pašas pilsētas fizisko veidolu.
Vaintē saņēmās, lai pēkšņa spriedze nenodotu šis pirmās tikšanās liktenīgo nozīmi: no tās būs atkarīgas visas viņu turpmākās attiecības. Attiecības, kuras izšķirs Alpisakas likteni, tās nākotni.
- Es esmu Vaintē, - viņa teica, izkāpdama uz doka raupjās koka apmales.
- Sveicu tevi un laipni lūdzu Alpisakā. Kāda fārgaja pamanīja gan araketo, gan šo laivu tuvojamies un ziņoja man. Mana karstākā vēlēšanās bija, lai tā izrāditos tu. Es esmu Vanalpē. Esmu tavā rīcībā, - viņa teica saskaņā ar etiķeti, vienlaikus liekot žestam paust pakļaušanos augstākstāvošās priekšā. Abas rokas izpildīja pilnu kustibu veclaicīgā stilā, nevis aprāva to mūsdienās parastajā saīsinātajā variantā. Pēc tam viņa ieņēma cietu, robustu stāju un gaidīja rīkojumus. Vaintē uzreiz atsila un impulsīvi satvēra viņas roku draudzības žestā.
- Es lasīju tavus ziņojumus. Tu esi smagi strādājusi Alpīsakas labā. Vai fārgaja tev stāstīja vēl ko? Vai viņa runāja par liedagu?
- Nē, tikai par tavu ierašanos. Kas ir ar liedagu?
Vaintē jau vēra muti, lai runātu, bet piepeši aptvēra, ka nemaz nespēj to darit. Kopš tā vienīgā sāpju kliedziena viņa savas jūtas nevainojami turēja grožos. Tiklīdz viņa ierunāsies par virišķu un jaundzimušo apkaušanu, tā dusmas un izbailes atkal izlauzīsies uz āru. Tas nebūtu piedienīgi, nedz arī stiprinātu viņas atstāto vēsās lietišķības iespaidu, par kuru viņa sabiedrībā allaž tā gādāja.
- Inlēnat! - viņa pavēlēja. - Pastāsti Vanalpē, ko mēs atradām pludmalē!
Vaintē soļoja gar doku visā tā garumā šurpu turpu, prātā sakārtojot darbus,
kas viņai jāpaveic. Kad balsis apklusa, viņa pacēla skatienu un sajuta, ka abas pārējās gaida kādu vārdu no viņas.
- Tagad tu saproti, - viņa teica.
- Neiedomājami. Būtnes, kas to izdarīja, jāatrod un jāiznīcina!
- Vai tu zini, kas tās varētu būt?
- Nē. Bet es zinu, kas to zina. Stalana, kura strādā kopā ar mani.
- Medniece-no-dzimšanas?
- Vārds viņai iedots trāpīgi. Viņa ir vienatnē izstaigājusi visus mežus ap pilsētu. Viņa zina, kas tajos uzglūn. Uz šo ziņu pamata es pielaboju pilsētas plānojumu. Man būtu tev jāparāda visos sīkumos…
- Vēlāk! Lai gan esmu eistaā, mazāk steidzami pasākumi var pagaidīt, kamēr pret šīm slepkavībām kaut kas netiks pasākts. Pilsēta veidojas labi. Vai ir kādas neatliekamas problēmas?
- Nav tādu, ko nevarētu atlikt. Viss notiek, kā jānotiek. Drudzis ir apturēts. Dažas nomira.
- Nomira Dīsta. Vai viņas pietrūks?
Vanalpē apklusa un dziļdomīgi nolaida acis. Kad viņa atkal ierunājās, bija redzams, ka ik vārds ir rūpīgi izsvērts ar visdziļāko atbildības sajūtu.
- Šajā pilsētā nav laba gaisotne, un daudzas runā, ka vainīga Dīsta. Es piekritu. Viņu ir ļoti maz - to, kurām viņas pietrūks.
- ?
- Tuvu stāvošas personas. Tu viņas ļoti drīz atmaskosi.
- Saprotu. Tagad sūti pēc Stalanas un liec viņai ierasties. Un, kamēr gaidām, parādi man pilsētu!
Vanalpē ienira starp augstajām saknēm un pagrūda sānis smagnējo priekškaru, kurš notrīsēdams atbildēja uz viņas pieskārienu. Iekšpusē bija siltāks, un viņas nometa savus apmetņus kaudzē līdzās durvju ailai. Apmetņi gausi izbīdīja taustekļus un čamdīja sienu, līdz sajuta koka asiņu saldo smaržu un iesūcās sulīgajā lūksnē.
Gājējas izslīdēja caur pagaidu būvēm pašā ūdens malā - cauri nojumēm, ko veidoja pār ātri augošiem skeletkokiem pārstieptas puscaurspidigas plēves.
- Ši tehnika ir gluži svaiga, - Vanalpē paskaidroja. - Jau sen nav veidotas jaunas pilsētas. Ši būs pirmā pēc stipri ieilguša pārtraukuma, bet ne diena nav nomesta zemē, un pilsētbūvniecība spērusi milzu soli uz priekšu.
Viņa bija atplaukusi un smaidot pliķēja ar plaukstu gaisīgo plēvi:
- To es pati esmu radījusi. Tā ir pārveidota kukaiņa kūniņa, ļoti liela kūniņa. Ja kāpurus labi baro, tad kūniņas saražo milzum daudz šo lokšņu. Tās nolupina, kamēr mīkstas, un salīmē kopā. Ar laiku plēves sacietē. Tas gan nenozīmē, ka manta iet zudumā. Palūk, tūlit mēs būsim pie pilsētas koka.
Viņa norādīja tālāk uz sienām, kuras veidoja masīvu sakņu samezglojumi, ietverot un apvijot caurspīdīgās plēves.
- Loksnes ir tīri ogļhidrāti. Kad tās noveco, koki uzsūc sadalīšanās produktus un saņem nozīmīgu enerģijas lādiņu.
- Lieliski, - Vaintē nostājās gaismā, kas lija pār grīdu un spārnus izpletušu sildītāju. Viņa raudzījās apkārt neviltotā atzinībā.
- Man vienkārši trūkst vārdu. Esmu dziļi gandarīta. Es lasīju visus tavus ziņojumus, es zināju, ko tu šeit veido, bet redzēt šo neapturamo izaugsmi savām acīm - tas ir gluži kas cits. Tas ir neaprakstāmi, neaprakstāmi, neaprakstāmi, - viņa zīmīgi pievērsa Vanalpē uzmanibu pēdējam atkārtotajam, uzsvērtajam vārdam. - Manā pirmajā ziņojumā uz Entobanu būs teikts tieši tā.
Vanalpē klusējot novērsās, neuzdrīkstēdamās ierunāties. Pilsētbūve bija viņas mūža darbs, un Alpīsaka - šo pūliņu kulminācija. Jaunās eistaā nevaldāmā aizrautība uzlādēja ar nebijušu spēku. Pēc ilgākas pauzes viņa atguva valodu un norādīja uz sildītāju.
- Tas ir tāds jaunums, ka tu nebūsi par to dzirdējusi ziņojumos, - viņa noglāstīja sildītāju, kura ilkņi pa brīdim izslīdēja no koka sulīgajiem audiem, neredzīgās acis pavērsās pret viņu un balss vārgi iepīkstējās. - Es to izmēģinājumu ceļā audzēju jau gadiem. Beidzot varu bez šaubīšanās ziņot, ka šie eksperimenti izrādījušies veiksmīgi. Sildītāji dzīvo ilgi un pārtiek tikai no koka sulā izšķīdušajiem cukuriem. Un, kā redzi, ķermeņa temperatūra neapšaubāmi ir augstāka nekā jebkurai citai radībai.
- Varu tikai izteikt atzinību.
Vanalpē lepni lauzās tālāk starp savijušos sakņu veidotajiem priekškariem. Viņa salīka, ienira durvju ailā, pieturēja saknes, līdz iespraucās arī Vaintē, un norādīja uz resno stumbru, kas veidoja dibensienu.
- Lūk, šī ir tā vieta, kur es iedēstīju pilsētas sēklu!
Viņa iesmējās un pastiepa roku ar izplestu plaukstu:
- Tā gulēja te, uz manas delnas. Šķita neticami, ka aizritējušas neskaitāmas dienas, gatavojot mutanto gēnu ķēdes, kuras ieslēgtas šajā kripatiņā. Un neviena nevarēja būt pārliecināta, ka darbs ir sekmējies, pirms tā sāka augt. Es savlaicīgi izvācu no šā laukuma krūmājus un kokus, izskaudu arī kukaiņus, tad pašrocīgi iekopu un laistīju zemi, visbeidzot ar īkšķi iespiedu tajā bedrīti - un guldīju tajā sēklu. Visu nakti gulēju tai līdzās, nevarēju aiziet. Un nākamajā dienā te uzradās sīksīks zaļš asniņš. Nav vārdos izsakāms, kā es jutos. Un tagad - lūk!
Vanalpē, laimē un lepnumā starojot, pliķēja varenā koka biezo krevi. Arī Vaintē pienāca, nostājās blakām, aizskāra stumbru un sajuta to pašu prieku. Viņas koks, viņas pilsēta!
- Te es ari palikšu. Pastāsti visiem, ka šī ir mana vieta!
- Tā ir tava vieta. Visapkārt sastādīs sienas, kas norobežos eistaā varas- krēslu. Tagad es iešu sagaidīt Stalanu un vedīšu viņu šurp.
Viņa nozuda. Vaintē klusēdama sēdēja, lidz pamanīja kādu garāmklīstošu fārgaju un nosūtīja to pēc gaļas. Fārgaja neatgriezās viena.
- Mani sauc Hekzeja, - atnācēja stādījās priekšā pēc etiķetes. - Ziņa par tavu ierašanos izplatās vēja ātrumā, dižā Vaintē, un es steidzos sveikt tevi tavā pilsētā.
- Kas ir tavs darbs šajā pilsētā, Hekzej? - Vaintē vaicāja tikpat rutinēti.
- Es cenšos, cik varu, palīdzu citām, kalpoju pilsētai…
- Tu biji tuva draudzene jau mirušajai eistaā Dīstai.
Tas vairāk bija apgalvojums nekā jautājums, un bulta trāpija mērķī.
- Nezinu, kas tev stāstīts. Dažas ļaudis ir skaudīgas, izplata tenkas…
Viņas vārdi aprāvās; nāca Vanalpē kopā ar vēl kādu, kurai plecā kūļājās
soma un pie tās karājās hezocans. Vaintē uzmeta ierocim acis un novērsās, neko neteikusi, lai gan likums aizliedza še parādīties tādā ekipējumā.
- Stalana, par kuru jau stāstīju, - Vanalpē ziņoja. Hekzejai viņas skatiens pārslīdēja pāri kā tukšai vietai. Stalana sveicināja pēc etiķetes, tad pakāpās soli atpakaļ uz durvīm.
- Es pieļāvu kļūdu, - viņa čērkstoši teica, un Vaintē pirmo reizi ievēroja garu rētu, kas savilka viņas kaklu. - Neviļus esmu paņēmusi ieroci. Tikai tagad, kad pamanīju tavu skatienu kavējamies pie tā. sapratu, ka man tas bija jāatstāj.
- Paga! - Vaintē pārtrauca. - Vai tu vienmēr to nēsā līdzi?
- Vienmēr. Es mežā uzturos vairāk nekā pilsētā. Pilsēta ir jauna, un tai uzglūn daudz briesmu.
- Tad turpini to nēsāt, Stalan, ja nepieciešams. Vai Vanalpē jau izstāstīja par liedagu?
Stalana drūmā klusumā apstiprinoši pamāja.
- Vai tu zini, kas varēja būt tas radijums?
- Jā un nē.
Vaintē ignorēja Hekzejas neticīgo, nicīgo žestu.
Izskaidro man! - viņa teica.
- Še, jaunajā pasaulē, ir muklāji un biezokņi, tumši meži un kalni. Uz rietumiem plešas liels ezers, un aiz tā atkal okeāns. Uz ziemeļiem - nebeidzams mežs. Un zvēri. Daži ļoti līdzīgi tiem, kurus mēs pazinām Entobanā. Daži - stipri citādi. Uz ziemeļiem atšķirīgo kļūst vairāk. Turēs sastapu aizvien vairāk astazou. Dažus nogalināju. Tie var būt bīstami. Daudzas fārgajas, ko ņēmu līdzi, guva ievainojumus, un dažas pat nomira.
- Tie ir bistami!
Hekzeja skaļi iesmējās.
- Pele zem gridas ir bistama? Mums jāsauc palīgā elinous!
Stalana lēni pagriezās pret Hekzeju:
- Tu allaž smej, kad es runāju par lietām, no kurām tu nekā nesajēdz. Ir laiks pārtraukt šo zvaigāšanu! - Viņas balsi jautās saltums, kas nepieļāva iebildes. Citas mēmā klusumā vēroja, kā viņa iziet caur arku, lai pēc brīža atgrieztos ar lielu, savīkstītu saini.
- Šajā zemē astazoi, dzīvnieki kažokā, ir arī lielāki par peli zem grīdas, ko tu tā apsmēji. Un tāpēc vien, ka tā ir vienīgais astazous, ko mēs pazinām, pirms ieradāmies šaipusē, mēs arvien vēl uzskatām, ka astazoum noteikti jābūt sīkam dienaszaglim. Pienācis laiks atbrīvoties no tādām iedomām. Te viss ir citādi. Lūk, par piemēru - šis bezvārda radījums.
Viņa atrāva saini vaļā un izklāja to pa grīdu. Tā izrādījās dzīvnieka āda, ar kažoku pārklāta āda, kas stiepās no sienas līdz sienai. Iestājās kapa klusums. Stalana pacēla vienu ķetnu un pavērsa to ar pēdu uz augšu. Tur rēgojās nagi, katrs viņas rokas garumā.
- Es atbildēju «jā un nē» uz tavu jautājumu, eistaā, un lūk, kāpēc. Raugi, te ir pieci nagi. Daudziem lielākajiem un bīstamākajiem kažokzvēriem ir pieci pirksti. Esmu pārliecināta, ka slepkavas pludmalē bijuši kādi līdz šim nezināmi astazoi.
- Jādomā, tev taisnība, - Vaintē noteica, pasperot biezās ādas stūri sānis un cenšoties nenodrebināties no mīkstā, derdzīgā pieskāriena. - Vai tev šķiet, ka spēsi uzmeklēt šos zvērus?
• - Es sekošu viņiem. Uz ziemeļiem. Vienīgi turp viņi varēja doties.
- Atrodi viņus! Atri! Un ziņo man! Tad mēs viņus iznīcināsim. Vai tu dodies projām rītausmā?
- Ar tavu atļauju, es došos ceļā tūlīt.
Pār Vaintē seju pārslīdēja vieglas neticības ēna, kas bija jāuztver kā jautājums un ko vēl nevarēja uzskatīt par apvainojumu.
- Drīz būs tumšs. Vai tu vari ceļot naktī? - viņa vaicāja. - Vai tas iespējams?
- Es varu to darīt tikai pilsētas tuvumā, kur krasta līnija izlokās puslīdz regulāri. Man ir lieli apmetņi un laiva, kas redz naktī. Es turēšos netālu no piekrastes, un pret rītausmu mēs jau būsim krietni gabalā.
- Tu patiesi esi diža medniece. Bet es neparko negribu laist tevi vienu, negribu ļaut tev uzņemties visas briesmas uz sevi. Tev vajag palīga. Lūk, Hekzeja stāstīja, ka viņa palīdzot citiem. Viņa dosies kopā ar tevi, plecu pie pleca.
- Tas būs trauksmains ceļojums, eistaā, - Stalana attrauca monotonā, bezkaislīgā balsī.
- Esmu pārliecināta, ka pieredze viņai nāks par labu, - Vaintē, jau aizgriežoties, piebilda un izlikās nemanām Hekzejas izmisumu un drudžainos žestus, ar kuriem viņa lūdza vārdu.
- Lai jums veicas grūtajā ceļā!