Mēlštoiblas jaunkundze klusēdama māja ar galvu.
Tad klausieties, mana mīļā, — kanārijputniņš sacīja. — Ja tas viss ir tiesa, ko es nupat teicu, vai tad ir taisnīgi ar mani apieties kā ar zīdaini? Vai, jūsuprāt, ir pareizi mani — vis-brī- niš-ķī-gā-ko dziedoni! — uzrunāt ar «tu» un bez gala teikt man «ti-ti-ti»?
Nobālusi jaunkundze purināja galvu. Viņa vairs nespēja parunāt. Kanārijputniņam tas patika. Viņš apmierināts pamāja ar galvu un turpināja:
— Tā kā mēs esam pilnīgi vienis prātis par to, kā ar mani turpmāk apieties, es aiz pateicības gribu jums nodziedāt vienu dziesmiņu, ko reiz speciāli jums sacerēju un komponēju!
Un kanārijputniņš Mario Lanca uz karstām pēdām sāka dziedāt:
Man rīklē maigas skaņas mīt! Es ņemu katru noti! Un tālab palūgšu tūlīt Jūs cienīt mani ļoti! Bet citādi jums teikšu — ni, Man knābis ciet būs, Amālij!
Lai balsij atbilst ēdiens mans, Kā vārdam — dziedāšana! Lai pazūd nemitīgais gans — Es pelnu cienīšanu! Bet citādi jums teikšu — ni! Mans knābis ciet būs, Amālij!
Profesors Roskams iekremšļojās un izslēdza mašīnu. Kanārijputniņš apklusa; arī Mēlštoiblas jaunkundze klusēja; Martins. apmulsis mīņājās no vienas kājas uz otru.
Par laimi, šai kutelīgajā brīdī pie durvīm kāds pieklauvēja, un istabā ienāca mākslinieks Bēringers. Rokās viņš turēja kaķi Aglāju.
jļ
Mākslinieks tūdaļ pa-' vaicāja Mēlštoiblas jaunkundzei:
— Nu, kā ir — vai mašīna nav bīstama?
Šis jautājums veco dāmu atgrieza īstenībā, un viņa •saldā balstiņā iečivinājās:
— Pavisam burvīga mašīna, Bēringera kungs! Pavisam nekaitīga, lāga mašīnite!
To teikusi, viņa paķēra būrīti ar kanārijputniņu un izslīdēja pa durvīm laukā. Varēja dzirdēt, kā viņa, aizvērdama durvis, gaitenī sacīja:
— Jūs, Mario Lanca, uz- vedāties pagalam netaktiski! Varat priecāties, ka >es neesmu mēlnese!
— Ar ko viņa tur sarunājas? — jautāja mākslinieks.
— Ar kanārijputniņu, — Martins atbildēja.
Viņš klusēdams paņēma no mākslinieka rokām kaķi un saudzīgi to nolika uz galdiņa Runājošās mašīnas priekšā. Kaķis kaut ko murrāja sev zem deguna.
Profesors Roskams, arī klusēdams, ieslēdza mašīnu, un tā rāmā garā sāka tulkot kaķa murrāšanu:
— Interesanti zināt, kā labad mani staipa pa nemājīgām, svešām istabām un liek uz galdiem, kas ož pēc kanārijputniņa? Es neesmu radis, ka ar mani tik rupji apejas. Parasti mākslinieks uzvedas kā labi audzināts cilvēks. Man nekas nav pretim, ja viņš apgādā mani ar ēdienu un siltumu, bet vairāk es viņam nekad neko neesmu atļāvis. Patlaban viņš atļaujas par daudz.
Negaidot kaķis apklusa, un viņa spīdīgās acis sāka pētīt klātesošo sejas: redzams, viņš noprata, ka viņa murrāšanu saprot.
Mākslinieks Bēringera kungs smiedamies iesaucās:
— Vai šis nav viens dievišķīgs kaķis! Viņš atļauj man, lai es viņu apgādāju ar ēdienu un siltumu! Cik tas ir augstsirdīgi no viņa puses! Ha, ha, ha!
Pēc šī smējiena kaķis atkal iemurrājās, un mašīna tūdaļ ņēmās tulkot. Aglājs sacīja:
— Tor ka esmu augstsirdīgs, Bēringera kungs, es zinu tikpat labi kā jūs! Tādas nekārtības dēļ, kāda valda jūsu mītnē, jebkurš suns jau būtu iesniedzis atlūgumos! Bet mani tas netraucē. Jūsu ēdienu karte arī mani daudz neuztrauc. Pusdienas, protams, nav karaliskas, taču ciešamas. Man būtu gribējies gan vairāk aknu. Teļa aknu. Bet to es pateicu tikai tār starp citu. Daudz svarīgāks ir tas, kas man jāpasaka jums ar šās mašīnas palīdzību, proti: jūs savās gleznās pārāk daudz lietojat sarkano krāsu! Jūs to klājat uz audekla pārlieku bieziem triepieniem! Ar sarkano krāsu, mans dārgais kungs, jāapejas uzmanīgāk un daudz taupīgāk!
Mākslinieks sarauca degunu un savilka pieri grumbās. Martins gribēja pārslēgt mašīnu ar sviru, kas tulko cilvēku valodu,, lai mākslinieks varētu parunāt ar kaķi, bet Aglājs Martinam to neļāva darīt, sacīdams:
— Es saprotu cilvēku valodu. Varat atbildēt tāpat vien, bez; mašīnas starpniecības.
— Labi, — sacīja mākslinieks. — Es jums tūdaļ atbildēšu! Kāpēc es tik daudz lietoju sarkano krāsu? Sarkanā krāsa, kā. jums zināms, ir dzīvības krāsa …
Taču viņa runu iztraucēja soļu rīboņa. Kāds devās pa kāpnēm lejup.
— Tas būs miesnieks Rumkops ar savu aitu suni, — ieteicās profesors Roskams.
Pēc tam viņš griezās pie kaķa Aglāja un mākslinieka Bēringera, lūgdams tos abus uz brītiņu atlikt strīdu par sarkano- krāsu, jo patlaban bija nolikta Rumkopa vizīte ar suni. Visās, lietās taču vajag galu galā ievērot metodi!
— Labi, — mākslinieks bija ar mieru. — Tādā gadījumā mēs. pienāksim rīt šai pašā laikā.
Kaķis tūdaļ ņēmās ņaudēt, un mašīna pārtulkoja:
— Rīt man šai laikā norunāts randiņš uz kaimiņmājas jumta.. Varbūt mēs varētu sapulcēties šeit parīt? Piemēram, ap pulksten trim naktī.
— Man nekas nav pretim, — atbildēja mākslinieks.
— Tad paņemiet mana dzīvokļa atslēgas, — sacīja profesors; Roskams, — tāpēc ka mēs šai laikā guļam.
— Kā rīkoties ar mašīnu, es jums paskaidrošu rīt, — piebildai Martins.
Tobrīd atvērās durvis un istabā ienāca Ajaksis — vācu aitu suns ar saimnieku saites galā. •
Aglājs vienaldzīgi aizslīdēja garām sunim uz durvju pusi. Abi ļoti labi pazina viens otru un uzskatīja, ka būtu smieklīgi plūkties cilvēkiem par prieku.
— Nu, maestro Bēringer, — miesnieks skaļi uzsauca, — ko jums pastāstīja šī brīnummašīna?
Mākslinieks vispirms nomērīja ar acīm suni, tad miesnieku un teica:
— Esiet gatavs uz visu, Rumkopa kungs!
To pateicis, viņš sekoja kaķim, klusi pievērdams aiz sevis durvis.
Miesnieks bija norūpējies.
— Uz ko man jābūt gatavam? — viņš jautāja.
— Laikam uz to, ko dzirdēsiet no suņa mutes, — atbildēja Martins.
— Mūsu mašīna var pārtulkot suņa rējienus labskanīgā cilvēku valodā, — miesniekam paskaidroja profesors Roskams.
Rumkops aizbāza divus pirkstus aiz kakla apkaklītes un nomurmināja: