Pēc īsa pārdomu brīža viņš beidzot izšķīrās:
— Labi! Tad sāksim arī, lai var ātrāk beigt. Kur jānostājas sunim?
— Uz šā galda, lūdzu!
— Skaidrs! — miesnieks uzlika spalvaino roku uz galda un nokomandēja: — Ajaksi, hop!
Suns uzlēca uz galda. Tur viņš izstiepās guļus, saslēja ausis un uzmanīgi skatījās uz Rumkopu.
— Tagad jūsu kārta! — profesors sacīja miesniekam.
Taču Martins aizsteidzās tēvocim priekšā. Viņš ieslēdza mašīnu un teica sunim:
— Pastāsti mums kaut ko!
Suns tikai pavirši paskatījās Martinā un klusēja, nenovērsdams acu no sava saimnieka.
Tad sarunā iejaucās profesors Roskams. Viņš cilvēku valodas mikrofonā sacīja:
— Ajaksi, klausies, ko tev teikšu! Ja tu gribi izteikt savam saimniekam kādu vēlēšanos vai lūgumu, tu vari to tūdaļ izdarīt!
Mašīna šos vārdus pārtulkoja suņu valoda, un Rumkops apstiprinoši palocīja galvu.
Un tikai tagad Ajaksis reaģēja uz profesora vārdiem, kurus bija pārtulkojusi mašīna. Viņš v.ēl vairāk izslēja ausis, ieklausījās, vēlreiz paskatījās uz miesnieku un sāka riet.
Martins no jauna pārslēdza mašīnu. Suņa runas sākums pagaisa, taču tās jēgu visi saprata. Suns sacīja:
— … esmu radis paklausīt, jo saņemu skaidras un noteiktas pavēles. Tās dod Rumkops.
To dzirdot, miesnieks atplauka kā maija saulīte. Suns turpināja:
— Viņš varētu man dot vairāk gaļas. Bet, acīm redzot, saimnieks norūpējies par manu figūru. Tāpēc es viņam to neņemu ļaunā.
Rumkops iesaucās:
— Vai dzirdat? Lūdzu!
Suns turpināja:
— Izejot pastaigās, viņš mani tur ļoti īsā saitē. Tas tāpēc, ka man jāiet vienā solī ar saimnieku. Tātad tas man nāk tikai par labu!
Šoreiz miesnieks aiz labpatikas nokrekšķējās un paplikšķināja sev pa sāniem. Suns runāja tālāk:
— Gaļas skārnī es esmu spiests stundām ilgi gulēt pagaldē. Bet tas, redzams, tāpēc, ka man jāiemācās būt pacietīgam. Tālab es par to arī nesūdzos.
Suns beidza riet, mašīna apklusa, bet profesors un Martins skatījās uz suni, šūpodami galvas. Rumkops aiz lepnuma nezināja, ko darīt.
— Nu, ko es jums teicu?! — viņš sauca. — Vai Ajaksis nav gudrs suns? Viņš zina, ko grib!
— Nē, viņš zina, ko gribat jūs, — profesors Roskams iebilda.
— Tas ir viens un tas pats! — miesnieks iesmējās.
Tad viņš uzsauca: «Ajaksi, hop!» Un, kad suns nolēca zemē, miesnieks to paņēma aiz īsās saites, iegrūda tam ar pirkstu pierē un atstāja Runājošās mašīnas izgudrotājus, rūpju pārņemtus.
— Noslēpumainā suņa daba! — Martins sacīja.
— Man, dzīvnieku pasaules pētniekam, tas viss, protams, ir ārkārtīgi interesanti! — piebilda profesors.
Šai brīdī atskanēja pīkstēšana.
Abi atskatījās. Viņi domāja, ka mašīnā kas sabojājies.
Bet tā nebija mašīna. Tā bija pelīte. Viņa tupēja uz galda un ar priekšķepām rādīja uz mikrofonu.
«Vēl viens klients!» Martins nopūtas. Tad viņš pagrieza sviru ar uzrakstu «pele».
Pelīte iepīkstējās, un no Runājošās mašīnas atskanēja jautājums:
— Vai es drīkstu tagad runāt?
Kad profesors pamāja ar galvu, pelīte sacīja:
— Es pilnīgi nejauši noklausījos nama iedzīvotāju sarunas ar saviem mājas dzīvniekiem.
— Nejauši nekad neko nevar noklausīties, — Martins aizrādīja.
Taču pelīte viņu nesaprata. Viņa turpināja:
— Ja jūs atļautu, es arī gribētu parunāt ar savējiem.
Martins pārslēdza mašīnu un vaicāja:
— Un kas tie būtu — jūsējie?
No šodien gūtās pieredzes Martins visus dzīvniekus uzrunāja ar «jūs».
— Manējos sauc par Šaibliem, — pelīte atbildēja, kad bija pārslēgta mašīna. — Viņi dzīvo trešajā stāvā. Un es esmu viņu mājas dzīvnieks. Par to zina tikai viens Šaiblu ģimenes loceklis. Tālab es gribētu stādīties priekšā visai pārējai ģimenefc. Vai tas būtu iespējams?
Profesors palocīja galvu un aizsūtīja Martinu uz trešo stāvu.
Pēc neilga laiciņa visa Šaiblu ģimene Martina pavadībā nokāpa pagrabtelpās: māte, tēvs un piecas meitas.
Profesors Roskams viņus visus nostādīja puslokā mikrofona priekšā un sacīja:
— Jūsu dzīvokļa apakšīrniece grib jums stādīties priekšā.