Vienīgi Nanna, visjaunākā, klusēja. Viņa greizi paskatījās
uz pelīti, kas stāvēja mikrofona priekšā, un mazliet tā kā samulsa.
Martins norādīja uz pelīti un īsi paskaidroja:
— Tur sēž jūsu apakšīrniece. Viņa tūdaļ jūs uzrunās ar mūsu mašīnas palīdzību.
Tai pašā mirklī pelīte sāka pīkstēt, bet mašīna tulkot. Šaibli klausījās, mutes iepletuši.
— Mīļā Šaiblu ģimene! — pelīte sacīja. — Es jau sen gribēju ar jums iepazīties. Līdz šim man diemžēl bija tas gods būt pazīstamai tikai ar vienu no jums …
— Ar vienu no mums? — jautāja seši Šaibli un apjukuši skatījās cits uz citu.
Tikai Nanna nodūra acis un skatījās grīdā. Taču neviens tam nepievērsa uzmanību, jo pelīte runāja tālāk, tā piesaistot visu uzmanību sev.
— Tā kā es esmu cēlusies no sevišķi ievērojamas dzimtas, — pelīte sacīja, — gribu jums stādīties priekšā, runājot dzejā. Reizumis vārsmās vieglāk izteikties nekā prozā.
Profesors Roskams atzinīgi palocīja galvu, pelīte smalki atkāsējās un noskandēja:
Es pele — Komatiņa, Jūs teiksit — kas tad tas? Man astīte, un viņa Kā komats izskatās.
Man speķis tīk un sieri! Laiks ātri dienas mij, Un tālab dzīves mieru Es rodu kambarī.
Bet neņemšu bez ziņas Ne sīkas kripatiņas: Tā meitiņa Nanna, Kas visu apgādā!
No pannas un no galda Tā neaizmirst nekad Man pasniegt ko. Tai paldies — Es nezinu, kas bads!
Bet tomēr mani bailes Ik dienas stiprāk māc: Man bail, ka savās spailēs Var noķert kaķis kāds!
Kad pelīte beidza skandēt, profesors Roskams sāka plaukšķināt; viņa paraugam sekoja Martins un visi Šaibli. Jo sevišķi sparīgi plaukšķināja Nanna, nemitīgi pamezdama piesardzīgu skatienu uz vecāku pusi.
Pelīte Komatiņa pazemīgi visiem palocījās.
Martins atkal pārslēdza mašīnu, un Šaibla kungs, ģimenes galva, cilvēku mikrofonā teica šādus vārdus:
— Mīļā Komatiņas jaunkundze! Diemžēl es neprotu runāt dzejā. Tomēr arī prozā varu jums apliecināt, ka no šīs dienas mēs ar prieku, jūs uzskatīsim par mūsu sesto meiteni un pie
ņemam jūs savā ģimenes lokā! Nanna nav pareizi darījusi, liegdama mums līdz šim laikam iespēju atrasties jūsu patīkamajā sabiedrībā!
— Es taču nevarēju zināt, ka jums patīk peles! — Nanna iesaucās.
_— Jā, tagad tu to zini! — iesmējās Šaibla kundze. Viņa pie- gaja pelītei klāt, izstiepa roku, un pelīte uzlēca viņai uz plaukstas, priecīgi aiztecēdama pa roku līdz plecam.
Iemantojuši jaunu ģimenes locekli, Šaibli vislabākajā noskaņojumā atstāja pagrabtelpas un uzkāpa trešajā stāvā savā dzīvoklī.
Profesors Roskams aizvēra aiz viņiem durvis un Martinam sacīja:
— Šī diena bija ārkārtīgi interesanta!
Diemžēl viņus gaidīja vēl kas interesantāks. Pusnaktī aiz durvīm atskanēja apdullinoša suņa riešana, un, kad samiegojies Martins, ģērbies pidžamā, atvēra durvis, istabā iebruka Ajaksis, uzlēca uz galda Runājošās mašīnas priekšā un pavēloši paskatījās zēnā.
Martinam cits nekas neatlika kā ieslēgt mašīnu. Viņš no suņa uzzināja, ka miesnieks Rumkops zaudējis prātu (vismaz tā apgalvoja Ajaksis), jo Rumkops no suņa pieprasot, lai tas savu paklausību pierādot ar jauniem darbiem: lai staigājot uz pakaļkājām, lecot pāri virtuves ķebļiem, atnesot šim pēc pirmā pieprasījuma nakts čības. Suns bija ļoti izdarīgs dzīvnieks, bet nu arī viņš nosprieda, ka saimnieks savās prasībās vairs nezinot mēra. Tālab Ajaksis pieprasīja, lai uz karstām pēdām Runājošā mašīna tam sarīko pārrunas ar saimnieku.
Martinam tikai ar lielām pūlēm izdevās nomierināt suni, nosoloties šīs pārrunas sarīkot nākamajā dienā. Kad zēns beidzot ielīda gultā, viņš izdzirda sirdi plosošu kaķu koncertu zem guļamistabas logiem. Profesors Roskams arī pamodās, iededza sveci, atvēra logu un šausmās atkāpās atpakaļ. Logā, kā prātu zaudējis, ielingoja kaķis Aglājs. Viņš aizjoza pāri visai guļamistabai un apstājās durvju priekšā, kas veda uz ēdamistabu. Un sāka izmisīgi ņaudēt. Kad Roskams viņu ielaida un žāvādamies ieslēdza mašīnu, Aglājs rūkdams un sprauslodams paziņoja, ka viens manīgs vīrs noķēris kaķi, viņa labu paziņu. Vajagot kaut Jto nekavējoties darīt.
49
Kamēr Aglājs satraukts ņaudēja mašīnas priekšā, pa atvērto logu dzīvoklī drosmīgi ielēca četri kaķi un visi reizē ņēmās
4 — 1993
ņaudēt, rūkt, šņākt un sprauslāt mikrofonā, kas domāts dzīvniekiem. Nomocītais profesors tomēr saprata, ka viņi sūdzas- par naktssargu, kurš izmetis no pagraba nakts salā trīs kaķēnus — bārenīšus.
— Tūlīt bārenīši jānovieto atpakaļ pagrabā! — kaķi pieprasīja.
Profesors Roskams rīkojās tāpat kā Martins: viņš mēģināja nomierināt kaķus un apsolījās rīt visu nokārtot.
Tikko viņš paguva apgulties, atskanēja griezīga pīkstēšana. Tā pamodināja kā profesoru, tā viņa brāļadēlu. Šoreiz viņu priekšā stāvēja pieci pelēni, kuru krustmāmiņa — pelīte Mīce bija iekļuvusi peļu slazdā. Nu gan abu vīriešu pacietībai pienāca gals.
Viņi aiztrenca pelēnus, kārtīgi aizvēra visus logus un durvis, un ielīda pēļos, ietīdami tajos arī galvas.
Viņiem ne prātā nevarēja ienākt, ka viena pelīte, noskaitusies par nelaipno uzņemšanu, iekļūs istabā pa grīdā izgrauzto- caurumu. Pelīte aši uzrāpās uz Runājošās mašīnas.
Lai gan pelīte neko nejēdza no tehnikas, viņa tomēr ar zobiņiem pārgrauza pašu mašīnas sirdi — tā saucamo koordinatoru, ko veidoja zarnu stīgas un sarkankoka tapiņas.
Nākošās dienas rītā profesora durvju priekšā sapulcējās milzīgs pūlis apmeklētāju: kaķi, suņi, avīžnieki. Logu priekšā čivināja putnu bari, kas arī pūlējās tikt pie Runājošās mašīnas. Taču … Runājošā mašīna klusēja — tā nedarbojās!
Profesors Roskams, kas pirms brokasta gribēja mašīnu ātri pārbaudīt, pirmais pamanīja, ka tā nav kārtībā. Ikreiz, kad viņš to iedarbināja, no visiem reproduktoriem vēlās laukā kaut kādas neiedomājamas, pagalam nesaprotamas skaņas visās valodās uzreiz:
PEFF VAU PĪF MĪAU ISTI ET PEOPLE ALLE LUNN TIKT AK MEDINA ANOLOGIA!
Profesors smagi nopūtās, bet tad atviegloti izslēdza mašīnu. Pēc tam viņš savam brāļadēlam, kā arī visiem kaķiem, suņiem un avīžu reportieriem paziņoja, ka mašīna vairs nestrādā. Protams, šai ziņai ne cilvēki, ne dzīvnieki negribēja ticēt. Bet, kad viņi visi iegāja istabā un izdzirda skaļruņos nesaprotamo raur- dēšanu, bija vien jātic profesora paziņojumam. Apmeklētāji nospiestā garastāvoklī devās prom katrs uz savu pusi.
Martins pēdīgi varēja atvilkt elpu. Lai gan zēns vairākus mē- nēšus bija ziedojis šas mašīnas būvei, patlaban viņš jutas priecīgs, ka tā salūzusi.
— Ja mēs būtu gribējuši izpildīt visas dzīvnieku vēlēšanās, pasaule apgrieztos ar kājām gaisā! — Martins nopūtās. — Bet tas mums, tēvocīt, nav pa spēkam! Aiznesīsim labāk šo mašīnu uz pagrabu.
— Nē! — profesors iebilda. — Tieši tagad mašīna ir tapusi patiesi interesanta!
— Kā tad tā? — Martins norūpējies jautāja.
— Tagad tā stāsta pati par sevi, pie kam runā kā cilvēku, tā dzīvnieku valodā reizē.
— Bet to jau nespēs saprast neviens cilvēks pasaulē!
— Visās lietās vajadzīga sava metode, cienītais brāļadēla ļuings! — profesors Roskams iebilda.