— ANIMALS ET POPULI LEWWER PIEPS DUDUDI DU VIE K1KERIGU MISCHEN WAS NAAR ZIJN NATUUR NEKAD TAM NE PODDAJETSJA.
— Kādas blēņas! — Martins smējās.
Bet mācītais tēvocis paņēma papīra lapu un uz tās pārrakstīja kārtīgā ailē visus vārdus un to tulkojumus. Iznāca sekojošais:
animals {angļu vai.) — dzīvnieki
et populi (latīņu vai.) — un cilvēki
lewwer (frīzu vai.) — dzīvo
pieps (kanārijputniņu vai.) — katrs
dududi du (baložu vai.) — savu paša
vie (franču vai.) — dzīvi
kikerigū (gaiļu vai.) — nevajag
mischen was (vācu vai.) — jaukt kopā to
naar zijn natuur (holandiešu vai.) — kas pēc savas dabas
nekad tam (latviešu vai.) — nekad tam
ne poddajetsja (krievu vai.) — neļaujas.
Martins saspringti lūkojās pār tēvoča plecu.
— Iznāk gan kaut kāda jēga! — viņš beidzot sacīja.
— Te slēpjas pat ļoti gudra doma, — profesors Roskams apstiprināja.
Tad viņš paņēma krīta gabaliņu un uz mašīnas sāniem uzrakstīja visu teikumu:
DZĪVNIEKI UN CILVĒKI DZĪVO KATRS SAVU PAŠA DZĪVI. NEVAJAG JAUKT KOPĀ TO, KAS PĒC SAVAS DABAS NEKAD TAM NEĻAUJAS.
Ar šo gudro teicienu arī beidzās notikums ar Runājošo mašīnu, jo tā vairs neko negribēja teikt.
Kopš tā laika mašīna klusē.
Profesors Roskams un viņa brāļadēls Martins lika šai mašīnai mieru. Viņi ķērās pie jaunas mašīnas izgudrošanas.
Arī visi Luizes ielas 7. nama dzīvnieki un putni ir apmierināti. Viņi dzīvo savu dzīvi, bet cilvēki dzīvo savu dzīvi, ura katrs cenšas uzturēt ar citiem labas attiecības.
Un tas, jāsaka, ir visprātīgākais.