— Loģiski.
— Pieņemt tavu hipotēzi nozīmē atzīt, ka dižā Sākotnes civilizācija ir gājusi bojā. Bet mēs taču bijām kopā uz Giganta, kas attīstības ziņā no Sākotnes atpaliek tikai par vienu pakāpi. Vai kaut kas tur liecināja par katastrofas briesmām? Vai tur bija kaut viens vienīgs cēlonis, kas varētu izraisīt tādas sekas? Antagonisms, naids, apslēptas pretrunas sabiedrības attīstībā? Nekā tāda nebija, stūrman! Un tas arī nav brīnums: pat uz Zemes sabiedrībai nekas tamlīdzīgs sen vairs nedraud. Bet starp mums un Gigantu ir taču prāva distance — vai nav taisnība?
— Es laikam piekristu tev, — stūrmanis, brītiņu klusējis, atbildēja, — ja kaut ar vienu vārdu būtu ieminējies par šīs civilizācijas bojā eju. Bet nekā tamlīdzīga es taču neesmu teicis!
— Vēl jo labāk! Ja civilizācija nav gājusi bojā un tomēr tās nav, izskaidrojums var būt tikai viens: tās nekad nav bijis, un šī planēta nav un nevar būt Sākotne!
— Nepiekrītu. Kāpēc civilizācijas liktenis obligāti ir jāsaista ar katastrofām un bojā eju?… Protams, es nedomāju, ka cilvēce kādreiz beigs eksistēt idilliskā mierā — nevis trūkuma, bet gan pārpilnības dēļ. Atceries šo teoriju?
— To — par negausību?
— Var jau teikt arī tā. Lai gan patiesībā runa ir par zināšanu pārpilnību… Sabiedrība attīstīdamās sekmīgi pārvar visas zemūdens klintis, izvairās no kodolkara, rada augstu dzīves līmeni, uztic materiālo vērtību ražošanu mašīnām un beidzot gūst iespēju visu savu enerģiju
veltīt aizvien dziļākai, vispusīgākai pasaules izzināšanai …
— Pagaidām teorija konstatē tikai faktus, — komandieris sacīja, — uz Zemes tas viss jau ir noticis, bet mēs joprojām esam sveiki un veseli. — Viņš salieca roku, demonstrēdams savus bicepsus.
Stūrmanis piekrītoši palocīja galvu.
— Tu esi atlēts, tas visiem ir zināms. Taču paklausies tālāk. Šīs teorijas piekritēji apgalvo: nelaime ir tā, ka attīstības tempi arvien vairāk paātrinās, bet zinātnes nemitīgi diferencējas. Ja divu zinātņu saskares punktā rodas jauna nozare, arī tā nekļūst par apvienotāju, bet gluži otrādi — pati sāk arvien vairāk padziļināties un attālināties no kaimiņiem. No apļa centra var novilkt, cik vien vēlies, radiālu līniju, un, jo tālāk, jo vairāk tās attālināsies cita no citas. Tā ir vienkārša ģeometrija.
— Nu un?
— Tālāk notikumi attīstās tā: pasaules izzināšana kļūst par dzīves galveno saturu. Sabiedrības mehānisms šķiet nevainojami noregulēts, ekonomika īpašu uzmanību vairs neprasa, tā darbojas kā labs automāts, kam nav vajadzīga pat eļļošana. Tādējādi ikvienam rodas iespēja darīt tikai to, kas atbilst viņa interesēm. Bet cilvēku intereses ir ļoti dažādas; un zinātnei jāatdod visi spēki, protams, ja ar to grib nopietni nodarboties. Taču nenopietni ar zinātni mūsu laikā neviens vairs nenodarbojas. Un, lūk — tā vismaz apgalvo šīs teorijas piekritēji — var gadīties, ka, zinātnēm aizvien vairāk diferencējoties, pienāks brīdis, kad cilvēki pārstās saprast cits citu. Vienlaikus tomēr nav jāaizmirst, ka cilvēks ir sabiedrisks radījums, ārpus sabiedrības, bez tās viņš nevar dzīvot. Bet sabiedrība beigs eksistēt tajā momentā, kad zudīs sakari un savstarpēja saprašanās…
— Pietiek, — komandieris teica. — Viss ir skaidrs. Šī teorija man aktīvi nepatīk, es tai neticu.
— Arī es neticu. Ne jau tāpēc, ka kaut kas tamlīdzīgs nevarētu notikt, bet divu citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bez zinātnes cilvēkiem ir arī māksla, un tā vienmēr apvieno, uzsver to, kas visiem ir kopīgs. Un, otrkārt, cilvēkiem pietiek saprāta, lai savlaicīgi pamanītu briestošās pretrunas un izdarītu nepieciešamos pārkārtojumus …
— Pagaidi, — komandieris iebilda un pārlaida pētošu
skatienu vīriem, kas sēdēja ciešā lokā ap krāsniņas infrasarkano sildķermeni. — Pagaidi. Mēs taču nupat vienojāmies, ka sabiedrībā, kura sasniegusi pietiekoši augstu, nu, sacīsim — Giganta attīstības līmeni — nekādu pretrunu nav! Tātad nav arī vajadzības izdarīt kaut kādus pārkārtojumus!
— Sabiedrībā pretrunu nav, — stūrmanis domīgi sacīja. — Vai pareizāk — nav politisku un sociālu pretrunu. Bet vispār… Tev, komandier, ir laba atmiņa, tu droši vien vēl nebūsi aizmirsis… Kad mēs uz Giganta gribējām paņemt kaut kādus nieciņus, suvenīrus piemiņai no šīs brīnišķīgās planētas, lai pārvestu mājās ne tikai skaņu un videoierakstus… Starp citu, manā kajītē viens tāds suvenīrs ir vēl tagad … Mums, protams, atļāva izvēlēties, bet mēs toreiz ievērojām ļoti dīvainu faktu: Giganta iedzīvotāji, saņemdami viņiem vajadzīgās mantas, ik reizi uzrāda kaut kādus žetonus. Mēs painteresējāmies, ko tas nozīmē, un atceries, ko mums paskaidroja.
Komandieris, protams, atcerējās, taču neteica ne vārda.
— Mums paskaidroja, — turpināja stūrmanis, — ka uz dižās planētas gan metālus, gan plastmasas skaita gramos, jo viss, ko uz vietas varēja iegūt un izmantot, jau sen iegūts un izmantots, arī visi vietējie izejvielu avoti jau sen izsmelti. Tikai muzejā mēs redzējām dažus kubikcentimetrus naftas — brīnišķīga, eļļaina šķidruma, ko glabāja īpašā superizturīgā tvertnē, un tā droši vien bija šīs planētas pēdējā nafta… Viņi tūkstošiem reižu pārkausē metālus un atjauno plastmasas, taču zudumi ir nenovēršami. Lai neizjauktu materiālu bilanci, šos zudumus kompensē, ievedot metālus un citas izejvielas no kosmosa. Bet tas ir ļoti dārgs prieks pat tik varenai civilizācijai. Turklāt kosmiskajiem reisiem ir jāpatērē degviela, un tā vairs nav atjaunojama. Protams, viņi var sintezēt metālus un citus elementus reaktoros, bet tādām kodolreakcijām nepieciešams tik milzīgs enerģijas daudzums, ka pat Gigantam ar to nopietni jārēķinās. Man liekas, komandier, ka Gigants ir sasniedzis tādu attīstības līmeni, kad visas sabiedrības pūles tiek veltītas nevis civilizācijas attīstībai, bet tās saglabāšanai; tur katru zudušo metāla gramu cenšas aizstāt tikai ar vienu un nevis ar diviem jauniegūta metāla gramiem. Tā ir apstāšanās, komandier, bet jebkura apstāšanās ir regresa un bojā ejas sākums. Lūk, pret
runa, kas radusies bez jebkāda antagonisma sabiedrībā! Un tas nozīmē, ka šajā sabiedrībā ir nepieciešamas — ja arī ne sociālas, tad vismaz tehniskas — bet katrā ziņā dziļas revolucionāras pārmaiņas. Sākotne ir vecāka par Gigantu, un es nemaz nebrīnītos, ja šīs planētas ļaudis būtu iemācījušies iztikt bez visa tā, kā Gigantam tik ļoti trūkst.
— Nu, nu! — iesaucās komandieris, un viņa balsī ieskanējās sarkastiski toņi. — Tu gribi teikt, ka cilvēki, visaugstākās civilizācijas pārstāvji, šādos apstākļos iznīcina savas mašīnas un pārkaļ tās par zobeniem, izmet lūžņos motorus un sēstas kara ratos, lai sāktu slepkavot citus cilvēkus — tos, kam dažādu iemeslu dēļ ticis mazāk vai arī nemaz nav ticis metālu un kas bijuši spiesti pāriet tieši uz akmens cirvjiem. Tāda, pēc tavām domām, ir šī tehniskā revolūcija?
— Vai tad es to esmu teicis?
— Nē, tieši tā tu neesi to formulējis. Taču, sekojot tavai domu gaitai, ir jāatzīst, ka Gigants kādreiz sasniegs Sākotnes līmeni, un Sākotni patlaban pārstāv tikai mežoņi un ar bronzas zobeniem bruņoti karavīri!
— Nekā tamlīdzīga, — stūrmanis atgaiņājās. — Par šo planētu mēs vēl zinām ļoti maz. Un civilizācija, starp citu, ir ne tikai prasme iegūt, bet arī prasme atteikties. Vispirms — ētiskajā plāksnē, pēc tam — nenovēršami — arī materiālajā. Prasme atrast daždažādās jomās aizstājējus, kuru bezgalīgajā pasaulē ir neskaitāmi daudz. Par visu to mēs pagaidām nekā nezinām. Varbūt nafta nav tik nepieciešama, kā mums liekas? Varbūt visu, ko vien cilvēks-vēlas, var radīt no vakuuma un, kad vairs nav vajadzības, uz turieni aizraidīt atpakaļ? Mums tā ir pārāk tāla nākotne… Visu, ko esam šeit redzējuši, mēs pagaidām nevaram sasaistīt vienotā ķēdē, nevaram iekļaut nekādā koncepcijā. Tāpēc varbūt…
Komandieris nopūtās, juzdams, ka strīds stipri ieilgst. Un, it kā piebalsojot šai nopūtai, pēkšņi iežvadzējās metāls.
— Klusāk! — viņš bargi brīdināja. — Te nav konferenču zāle!
Vīri pārmetoši uzlūkoja cits citu. Taču neviens neno- dūra galvu, atzīstot sevi par vainīgu. Tad Mozels pačukstēja:
— Tas nav šeit, pie mums…
Un tūdaļ, apstiprinot viņa vārdus, metāls iežvadzējās vēlreiz. Visi sastinga; žvadzoņa kļuva skaļāka, un tai pievienojās arvien jaunas skaņas. Brīkšķēja zari, kāds pa laikam iesprauslojās un krāca. Beidzot tumša nenosakāmas formas masa izvirzījās no biezokņa un paprāvā attālumā plūda garām kosmonautiem. Dīvainā priekšmeta kontūras bija ļoti sarežģītas: katrā ziņā tas neizskatījās ne pēc mašīnas, ne pēc cilvēka, ne arī pēc dzīvnieka. Metāla žvadzoņa, kas skanēja dažādās toņkārtās, tagad bija dzirdama ļoti labi, un tomēr biezokņa melnais fons joprojām neļāva noteikt, kas īsti tur kustas.
Kapteinis nervozi rakņājās pa kombinezona kabatām, meklēdams infrasarkanās acenes. Tumšais rēgs jau bija pavirzījies dažus metrus uz priekšu, kad no biezokņa iznira otrs, pēc tam — trešais un ceturtais… Ritmiski šūpodamies, it kā sakalti vienā ķēdē, šie radījumi gāja savu ceļu. Cilvēki tikai grozīja galvas, pavadīdami tos ar skatieniem un atkal pievērsdamies mežam, lai nepalaistu garām brīdi, kad no turienes iznāks kārtējais fantoms. Minūtes ritēja lēni, taču beidzot mīklainās būtnes bija pavirzījušās tik tālu uz priekšu, ka tās varēja labāk saredzēt.
Nākamajā mirklī apslāpēts pārsteiguma sauciens izlauzās no kosmonautu mutes.
Smagā kavalērija! Bruņinieki pilnā kaujas apbruņojumā. Galvas ķiverēs ar paceltiem sejsegiem, krūtis bruņās, arī gurni, kājas un rokas — viss iekalts metālā. Pie jātnieku sāniem ovāli vairogi un gari šķēpi, to strupie gali iespiesti kāpšļos, un smailes kā kuģu masti pacēlās pāri kolonnai. Arī varenie zirgi bija tēraudā iekalti un apsegti ar greznām segām, kas sniedzās gandrīz līdz zemei. Smagi cilādami kājas, šie dzīvnieki reizēm klanīja galvas, un tad visapkārt skanēja laužņu džinkstoņa, bez tam bruņinieku garie zobeni trinās gar kāpšļiem, bet tērauda elkoņi — gar sānu bruņām. Tas arī izraisīja metālisko žvadzoņu, ko pirmīt bija sadzirdējuši kuģa ļaudis.
Aizturējuši elpu, kosmonauti palaida garām šo nez no kurienes uzradušos kolonnu. Taču pēc brītiņa no biezokņa iznāca otra kolonna un sāka izvērsties pa kreisi, bet mazliet tālāk parādījās trešā, kura sāka izvērsties pa labi. Radās iespaids, ka bruņinieki gatavojas kaujai. Komandieris pavēlēja visiem būt gatavībā, lai gan bruņinieki manevrēja, pagriezuši kosmonautiem muguru, un tātad, acīm redzot, negatavojās tiem uzbrukt. Uzmanīgi vērodams šos manevrus, komandieris pačukstēja stūrmanim:
— Tikai tā mums vēl trūka… Es pat nevarēšu atkāpties, kāja nepavisam vairs negrib klausīt. Ja kaut kas atgadīsies, būs jāšauj…
— Karš… — Mozels nomurmināja. — Bet karā ir jārīkojas tā, kā tas karā pieņemts, vai ne, komandier? Mēs izvairāmies no cilvēkiem un saceram visādas hipotēzes; vai nebūtu labāk kādu sagūstīt un tad no gūstekņa uzzināt visu, kas mūs interesē?
— Noteikumi, Mozel, — komandieris gandrīz vai ar nožēlu pačukstēja.
— Arī karam ir savi noteikumi, un tie, manuprāt, atceļ visus pārējos.
— Tev taisnība, — komandieris teica, ar skatienu pavadīdams bruņinieku kolonnas. — Šo ir par daudz. Bet droši vien parādīsies arī citi…
— Es esmu pret, — stūrmanis noteikti iebilda.
— Tu esi viens. Bet pārējiem… sagatavoties!
18
Lai gan vienība bija pilnā kaujas gatavībā, cilvēka parādīšanās kosmonautus pārsteidza, viņi pat nodrebēja — tik pēkšņi tas bija iznācis no biezokņa.
Visi ieroči acumirklī vērsās pret nācēju, tomēr trīsošie stobru gali skaidri liecināja par vīru satraukumu. Komandieris tikko dzirdami pačukstēja, lai pagaidām nešauj. Viņš bija sapratis, ka cilvēks ir pamanījis viņus, bet nav nobijies, un tātad nekas ļauns tam nevarēja būt padomā. Cilvēks tuvojās bez jebkādas piesardzības, stampādams pa kritalām un saceldams ellišķīgu troksni. Un, tiklīdz stūrmanim iešāvās prātā, ka iedzimtais diez vai būtu tā rīkojies, nācējs teica:
— Komandier, vai jūs esat šeit? Komandier…
No visa, kas šajā mirklī būtu varējis notikt, tas bija pats negaidītākais: no necaurredzamā biezokņa iznirusī tumšā figūra, un piepeši — kuģa galvenā mehāniķa Stena bezgala pazīstamā balss! Tā cilvēka balss, kuru viņi domās jau bija apbedījuši kopā ar biedriem un apvidus mašīnu …
Dažas sekundes neviens nespēja parunāt: negaidītā laimes un drošības sajūta bija aizžņaugusi visiem rīkli.
— Lūk, to es saprotu! — beidzot skaļi iesaucās Mozels, un tad, it kā būtu sagruvis neredzams aizsprosts, visi ierunājās reizē un katrs centās piekļūt tuvāk Stenam, apkampt viņu, pateikt kādu sirsnīgu vārdu … Mehāniķis, mazliet izbrīnījies, mulsi smaidīja un raustīja plecus. Pagāja dažas minūtes, iekams komandierim izdevās savus ceļabiedrus kaut cik nomierināt.
— Lieliski! — komandieris sacīja, it kā rezumēdams kopējo sajūsmu. — Bet kur palikusi apvidus mašīna?