— Jums taisnība, — iedzimtais viņam uzsmaidīja. — Secinājums par mūsu enerģētikas varenību un citas domas, kas radušās jums un jūsu biedriem, ir ņemtas no gaisa nevis pārnestā, bet gan tiešā nozīmē, jo visa apkārtne jums tās aktīvi iedveš.
— Bet jūsu mežoņi, bruņinieki?… Mēs nekādi nevaram iztulkot viņu parādīšanos …
— Tā ir rotaļa. Pagājušā nakts bija rotaļu nakts. Ne jau jūsu dēļ, protams. Mēs laiku pa laikam atceramies noieto ceļu. To nedrīkst aizmirst.
Giganta ģeniālie celtnieki, kas mūžīgā steigā joņo starp grūti aprakstāmām un vēl grūtāk izprotamām konstrukcijām, un šis cilvēks, kas, elpodams ar visu ķermeni, ātri un tomēr savā ziņā nesteidzīgi soļo starp šalcošo koku
stumbriem, — kas ir labāks? Stūrmanis juta, ka viņu pārņem simpātijas pret šo vēl neiepazīto cilvēci, kas šķita tik mierīga, saprātīga un varena. Viņi neaizmirst, viņi atceras … Bet tā atceras tikai tad, kad vairs nebaidās no kaut kā līdzīga. Kad augošais vairs nebīstas cirvja… Stūrmanis ar skatienu noglāstīja kokus un pacēla acis pret sauli. Tad, strauji pagriezis galvu, vērīgi palūkojās uz ceļa biedru. Taču uzdot kārtējo jautājumu vairs nepaspēja — daudzbalsīgais sajūsmas apliecinājums tik un tā būtu apslāpējis viņa vārdus. Cilvēku skatieniem bija pavēries zāļains klajums, un pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija zvaigžņu barka šī klajuma vidū.
It kā nebūtu bijis smago kombinezonu, ieroču, noguruma un izmisuma, ļaudis, cits citu apsteigdami, vicinādami rokas un skaļi klaigādami, metās uz priekšu. Tikai stūrmanis neskrēja, nekliedza un nevicināja rokas. Viņš joprojām ritmiski soļoja blakus cilvēkam, kas nopietnā labvēlībā noraudzījās uz kosmonautiem, kuri jau bija sasnieguši kuģi un, pie tā piespiedušies, glāstīja amortizatoru raupjo metālu, bet komandieris, iekāpis ārējā liftā, kaut ko kliedza Stenam par prasmi orientēties un atšķirt vienu klajumu no otra, lai arī tie būtu diez cik līdzīgi…
Drīz vien kosmonauti cits pēc cita pazuda kuģa lūkā — laimīgi, it kā tiem būtu draudējis uzbrukums un viņi patvērušies savā cietoksnī, it kā pietiktu ar dažām kustībām, lai jebkurā brīdī iedarbinātu dzinējus un dotos atceļā uz mājām. Bet degvielu barkas tilpnēs nebija! Tiesa, stūrmanis par to sevišķi neraizējās. Kad viņi bija palikuši divatā, stūrmanis atkal pievērsās ceļa biedram.
— Divi apstākļi mani mulsina, — viņš lēni teica. — Es nedomāju, ka jūs tik bieži varētu apciemot tādi kuģi kā mūsējais. Otrkārt, esmu stūrmanis, tāpēc orientēties apvidū kaut cik protu. Un es neticu, ka šajā mežā varētu atrast vairākas noras ar mūsu kuģim līdzīgām zvaigžņu barkām…
Cilvēks paraustīja plecus.
— Lai priekšmetu izpētītu, neizjaucot tā struktūru, tas dažkārt jāpārceļ citā dimensijā.
— Bet kuģi no Giganta? — stūrmanis ne bez aizdomām vaicāja. — Vai to jums neizdevās nogādāt atpakaļ mūsu izplatījumā?
— Tur situācijā bija cita. Kuģa apkalpe vienkārši
nolēma palikt šeit. Mēs daudzējādā ziņā esam loti tuvi, un šis lēmums neizraisīja nekādus konfliktus.
Stūrmanis pamāja ar galvu. Nekaitīgie knišļi joprojām virpuļoja gaisā. Smaržoja ziedi. Klajumam pārskrēja viegla ēna: kupls, it kā speciāli sakults gubu mākonis aizpeldēja debesīs. Stūrmanis palūkojās uz to un dziļi ievilka elpu.
— Tātad jūs domājat, ka mūsējie …
Šajā mirklī no tuvējiem krūmiem izlidoja bulta un aizšāvās viņiem garām. Tai, acīm redzot, pietrūka spēka, lai kaut cik dziļi ieurbtos augsnē, tādēļ, noturējusies dažas sekundes slīpi, tā beidzot plakaniski nokrita zemē. Stūrmanis pašķielēja uz sarunu biedru, tas joprojām smaidīja. Pārgalvīgas svilpšanas pavadīta, no krūmiem izlidoja otra bulta. Tā bija tēmēta tieši zenītā un uzšāvās stāvus debesīs, kur jau bija uzlēkusi saule. Bulta nokrita, stūrmanis piegāja tai klāt, izrāva no zemes un pavicināja gaisā.
— Hallo, Alster! — viņš laiski teica. — Nāciet ārā! Pietiks blēņoties.
Krūmi klusēja. Neviens neatsaucās. Tad stūrmanis pavīpsnāja.
— Man žēl, Alster, — viņš teica. — Negribas bojāt jums garastāvokli… Bet ar tādu bultu, kaut arī jūs ļoti centāties, to drāzdams, die"z vai var aizšaut pat zvirbuli. Kā mednieks jūs, mīļais draugs, esat lemts bada nāvei…
Krūmi iečabējās, kāds nopūtās, un Alsters, vieglās drēbēs un basām kājām, rokās turēdams no šmauga zariņa izgatavotu loku, pirmais iznāca klajumā. Pārējie, priecādamies par joku un smaidīdami, kaut arī tas līdz galam nebija izdevies, sekoja viņam.
— Nu… — stūrmanis iesāka. Bet Alsters vairs neskatījās uz viņu. Viņa skatiens bija piekalts kuģim. Tur kosmonauti ar kapteini priekšgalā bija izniruši no lūkas un lēkšus skrēja pa trapu lejā. Stūrmanis pašķielēja uz planētas iedzīvotāju, tas joprojām smaidīja.
Komandieris aizelsies apstājās dažus soļus no iedzimtā un iepleta rokas, it kā gribētu šo cilvēku apkampt. Tad viņa rokas lēnām nolaidās. Viņš bija ieraudzījis Alsteru un citus pazudušos apkalpes locekļus. Kapteinis nodūra acis, un tā bija droša pazīme, ka viņš ir uztraukts, saniknots, bargs.
— Ekspedīcijas pārskatā viss tiks atzīmēts. Kur ieroči? Un uzkabe? Kā jūs izskatāties?
Runādams viņš ar acīm skaitīja atnācējus un pārskaitīja tos divkārt, jo palicēji jau bija sajaukušies ar viņiem un kuģa apkalpe atkal bija vienota. Jā, apkalpe bija pilnā sastāvā. Un — jo stingrāk kapteinis par to pārliecinājās, jo skaļāka kļuva viņa balss un jo skarbākas intonācijas. Taču Alsters nez kādēļ neap juka.
— Izlūku grupa savu uzdevumu izpildījusi, — viņš, skatīdamies komandierim taisni acīs, atbildēja, — un atgriezusies noteiktajā laikā. Varbūt mums nevajadzēja jūs toreiz atstāt mežā pie strauta, taču pēkšņi mēs visi sapratām, ka mūsu draugi ir jāmeklē zem atklātām debesīm, siltā mežā — tur, kur ūdens plūst dzidri un dabiski… Mūs sūtīja, lai mēs atrastu civilizācijas pazīmes, un vai tā nav visjaukākā pazīme — ja cilvēkam šādā civilizācijā gribas dzīvot.
Stūrmanis piekrītoši pamāja ar galvu. Un, kad viņš trešo reizi paslepus uzlūkoja šīs planētas iedzīvotāju, viņa acīs pavīdēja nevis bažas, bet lepnums. Palūkojies uz svešinieku, arī kapteinis nolēma, ka prātīgāk būs sarunu neturpināt.
— Starp citu, — Alsters piebilda, — ieročus un uzkabi mēs paņēmām līdzi. — Un, it kā apstiprinot viņa vārdus, no krūmiem izrausās ar mantām un ieročiem apkrautie roboti.
— Kāpēc tad jūs nepalikāt? — komandieris tomēr nenocietās. — Ja jau jums tik ļoti te iepaticies?
Alsters nopūtās.
— Mēs sapratām, ka palikt nevaram, — viņa vietā atbildēja Solncevs. — Mūsu rokas vēl alkst pēc svirām un pogām, bet šeit tādu nav…
— To mēs esam jau dzirdējuši, — kapteinis nomurmināja. — Tas jau ir bijis. Atpakaļ pie dabas, lūk, kā to sauc! ,
Cilvēks no Sākotnes pakratīja galvu.
— Ne gluži tā, — viņš teica. — Pie dabas — jā. Bet ne atpakaļ. Uz priekšu pie dabas — lūk, kā tas skan!
Alsters uzmeta viņam pateicības pilnu skatienu.
— Katrā ziņā, — enerģētiķis sacīja, — ja man būtu jāveido nākotne pēc sava projekta, es radītu tādu planētu, kur nav vajadzīgas daudzas no tām lietām, pēc kurām
mēs tiecamies. Ne jau veltīgi, komandier, mēs šeit jutāmies kā mājās, un tikai tagad, kad esam atkal satikušies, es saprotu, ka tās ir svešas mājas.
— Jā, mājas, — kapteinis atsaucās, un viņa balsī izskanēja dziļš saviļņojums. — Tilpnes ir pilnas, saproti? Ar protīdu! Varam startēt kaut vai tūlīt! Es sākumā nodomāju, ka tā ir halucinācija. Nācās iztaisīt analīzi… Brīnums, saproti? Brīnums!
Stūrmanis smaidīdams palūkojās uz svešinieku, it kā aicinādams to izteikties.
— Mums bija zināmas grūtības, — iedzimtais teica. — Taču galu galā mēs atcerējāmies, kā to dara. No vakuuma var iegūt visu, ko vien jūs vēlaties — gan protīdu, gan tankus; tikai jāzina formulas.
Komandieris klusēja, acīm redzot, meklēdams piemērotus pateicības vārdus. Tos neatradis, viņš sacīja:
— Bet ja jums viss ir formulās un planēta nav reāli aizsargāta … Pieņemsim, ka mūsu vietā būtu nolaidies kāds cits ar nodomu …
Nepabeidzis teikumu, viņš1 atkāpās pāris soļu un instinktīvi satvēra svešinieka roku. Arī stūrmanis un pārējie apkalpes locekļi sastinga šausmās.
Zvaigžņu kuģis — daudzu simtu metru garš milzenis, kura masa pārsniedza miljonu tonnu un kurā nebija neviena cilvēka — lēni cēlās augšup; pati atmosfēra to, šķiet, taisījās izstumt kā ķermenis skabargu … Kuģis pacēlās augstu, lai gan dzinēji klusēja, apmeta vairākus kūleņus, pēc tam ievilka debesīs slaidu loku un lēni nolaidās zemē. Tas izskatījās tā, it kā neredzams milzis būtu saudzīgi aptvēris to ar plaukstām un nolicis vietā kā trauslu vāzi. Kuģis atkal stāvēja noras vidū, un brīdi visapkārt valdīja klusums, taču pēkšņi šai klusumā ielauzās skanīgi smiekli…
— Bērni, — cilvēks no Sākotnes atvainodamies sacīja. ; — Lūdzu, nebīstieties, tie ir bērni. Un piedodiet: viņi vēl nezina, kur likt savu enerģijas pārpalikumu. Jūsu kuģis viņiem droši vien šķita interesanta rotaļlieta. Bērni… — Viņš pievērsās komandierim. — Jūs kaut ko teicāt par aizsardzību?
— Vai tiešām? — komandieris vaicāja.
— Sākotne… — stūrmanis sapņaini ierunājās. — Planēta, kur šalc meži un kur atrisinātas visas problēmas.
— Kaut tā būtu! — svešinieks nopūtās, un viņa sejā atgriezās sasprindzināti domīgā izteiksme, kādu kosmonauti bija redzējuši pirmīt mežmalā. — Jums mēs liekamies virsotne, patiesībā arī mēs esam vēl tikai ceļa sākumā. Un arī mums viss ir nākotnē. Bet nākotne vienmēr saviļņo.
— Vai par to jūs domājāt arī tur — mežmalā?
— Atklāti sakot, nē. Es domāju par kaut ko citu. Bet jums tagad derētu pabūt vieniem. Tāpēc palieciet sveiki. Uz redzēšanos!