— Varbūt, — ierunājās Verners, — mežoņi viņiem nav uzbrukuši ar rungām? Ja pieļauj, ka šīs planētas iedzimtie apveltīti ar … telepātiskām vai… sacīsim … hipnotiskām spējām, izskaidrojums būtu vienkāršs: viņi hipnotizējuši mūsu biedrus, bet tie paklausīgi izģērbušies un gājuši līdzi…
Nepabeidzis teikumu, Verners apklusa, jo arī viņam šķita neticami, ka desmit izlūki, kas pieraduši pie milzīgām fizisko un psihisko treniņu slodzēm, kas norūdījušies daudzās kosmiskās ekspedīcijās, ka tādi desmit vīri būtu varējuši doties gūstā vai nāvē, pat nemēģinādami pretoties vai ziņot par savu nelaimi.
— Daiļliteratūra… — drūmi iesaucās komandieris,
— ar to varēsiet nodarboties brīvajā laikā. — Viņa tonis bija aizskarošs, taču Verners nejutās apvainots, viņš saprata, cik nelāgi ir ap dūšu kapteinim, kas zaudējis desmit cilvēkus ar ekspedīcijas galveno stūrmani priekšgalā un turklāt absolūti nezina, ko šādā situācijā iesākt. Tiesa, komandieris pats tūdaļ noprata, ka ir bijis pārlieku skarbs.
— Piedodiet, stūrman, — viņš sacīja. — Alster, vai neesat ievērojis kaut ko… neparastu, aizdomīgu?
— Visneparastākais ir pati planēta, — Alsters nomurmināja. — Te cilvēks, šķiet, var pārtikt no gaisa vien. Es, piemēram, nemaz neesmu izsalcis… Bet priedes ducina kaut ko līdzīgu Baha fūgām… Nē, komandier, — viņš nobeidza skaļi un oficiāli. — Nekā. Idillisks mežs. Daudz visādu dzīvu radījūmu. Bet neviens i nedomā mums uzbrukt.
— Pēdas?
— Absolūti nekādu.
Komandieris vēl brītiņu klusēja, ļaudams lēmumam galīgi nobriest un ietērpties vārdos. Tad viņš pacēla galvu.
— Mums patlaban ir divi uzdevumi, — viņš teica mierīgi, it kā klāstīdams kārtējā treniņa lidojuma noteikumus.
— Atrast biedrus. Par katru cenu! — Komandiera balss tikai īsu mirkli pārsniedza normālā skaļuma robežu.
— Šo uzdevumu risinās visi, atskaitot Alsteru un Seņinu. Viņu uzdevums — veikt priekšdarbus degvielas sintezēšanai. Šo strautu mēs nosusināsim, bet nebēdājiet — tas nevienam nav vajadzīgs. Ieprogrammē robotus, Seņin, lai izrok baseinu un izveido dambi: pamatu no koka, pildījumu no kausēta silikāta. — Viņš ar papēdi piemina smiltis, un dobumiņā tūdaļ sasūcās ūdens. — Visus šos augus, — komandieris izstiepa roku, — nāksies nocirst.
Organisko vielu vajadzēs daudz. Toties mums būs pro- tīds. Sāciet! Pārējiem — stāties!
Viņš apklusa, taču neviens nekustējās. Ļaudis raudzījās mēmi uz strautiņu — šauru, seklu, caurspīdīgu, ar baltiem, smilšainiem krastiem un gliemežvākiem nosētu dibenu. Komandieris palūkojās uz saviem ceļabiedriem un nedomāja, ka viņu lūpas atgādina gliemežvākus — tikpat bikli un nedroši tās šobrīd vērās. Bet kāda gan var būt svārstīšanās, kad biedriem draud briesmas? Komandieris gribēja izkliegt savu sašutumu un pēkšņi juta, ka nespēj to.
Viņš saprata, ka cilvēki ir noguruši. Ne tikai tāpēc, ka nācies noiet prāvu ceļu pirmatnējā un neierasti tveicīgā mežā, kur smaržoja daba un putnu balsis iespiedās apziņā. Un arī ne tāpēc, ka visa šī diena prasījusi no cilvēkiem lielu sasprindzinājumu. Nē, galvenais iemesls, acīm redzot, bija cits. Te, uz šīs planētas, šajā mežā, šajā gaisā šķita izkliedēts kaut kas tāds, kas spieda cilvēkus aizmirsties, atvilkt elpu, atslābināt muskuļus… Pēkšņi komandieris apzinājās, ka vairs nespēj paspert ne soli. Un, lai gan viņš nešaubīgi ticēja, ka, tāpat kā visi, būtu atradis sevī jaunus spēkus, ja komanda būtu atskanējusi vēlreiz, tomēr komandu neatkārtoja. Meklēt pazudušos ciešā ierindā nebija jēgas, tātad drīz viņa ļaudis izklīdīs pa vienam, un vienatnē katram būs daudz grūtāk nekā biedru pulkā. Vajadzēs sakopot visus spēkus …
— Atpūta. Vienu stundu! — viņš pavēlēja.
10
Mugursomas, blašķes un futrāļi mīksti nobūkšķēja zālē vai smiltīs. Simons apsēdies pārcēla pāri kaklam izstaro- tāja siksnu, ieslēdza drošinātāju un aizsvieda ieroci kā lieku, nepatīkamu nastu. Komandieris gribēja izteikt biologam piezīmi, bet tas pats dīvainais gurdenums neļāva viņam atvērt muti. Noskatījies, kā Seņins pārprogrammē robotus, lai tie darbotos apsardzes režīmā, viņš atlaidās zemē, pievēra acis un ieklausījās strauta melodiskajā čalā. Cilvēki kā nu kurš — dažs guļus, cits sēdus, atbalstīdamies pret koka stumbru — elpoja aromātisko gaisu, kas dīvainā kārtā mudināja uz atklātību un mierīgu domu plūdumu. Iespējams, ka te smaržoja saules izkausētie, lāsmainā bronzā pārvērstie sveķi, bet šo aromātu, protams, nepazīst tur, kur nav saglabājušies priežu sili.
Ļaudis sēdēja un gulēja, viņu elpa kļuva aizvien retāka, un rāms klusums it kā ieplūda muskuļos. Seņins pēkšņi piecēlās, bet tikai tādēļ, lai atrautu daudzos kombinezona slēdzējus, novilktu zābakus un izkāptu laukā no trīs- kārtainā virsvalka. Palicis vieglās mājas drēbēs kā savā inženiera kabīnē, mehāniķis nogūlās zālē un atbalstīja galvu plaukstās. Strautiņš čaloja, dažkārt uz brītiņu pie- klusdams. Un tad, likās, pat varēja dzirdēt, kā skraidelē lielās dzintarkrāsas skudras un mārītes, uzrāpušās stiebriņa galotnē, iepleš trauslos spārnu vāciņus. Mehāniķi pārņēma dīvaina sajūta: šķita, viņš lido — viegli kā putns un nevis smagnēji kā cilvēku radīta mašīna.
— 2ēl, ka nav cilvēku, — viņš nomurmināja.
— Par cilvēkiem negalvoju, bet zivis te ir, — atsaucās Simons. Un patiešām — draiskas un nebēdnīgas, visās varavīksnes krāsās zaigojošas zivis rotaļājās niecīgā dziļumā un, acīm redzot, jutās šeit tikpat labi kā okeānā. Simons gandrīz nepārtraukti čukstēja zivju latīniskos nosaukumus, kuri tik ilgi bez vajadzības bija glabājušies viņa atmiņā. Pēdīgi viņš pat bija zaudējis cerības, ka tie jebkad vēl noderēs.
— Cilvēku nav, — kā pa miegam piebalsoja komandieris. Viņam nebija vajadzīgas zivis, toties bija nepieciešams saprast, kāpēc šeit nav neviena, ja neizskaidrojamā kārtā pazudis vesels desmits, un kāpēc par spīti tam visi šeit jūtas tik labi un mierīgi. Viņš nesteidzīgi domāja, bet tikmēr kāds no apkalpes locekļiem, jau izlīdis no zābakiem un virsvalka, iekāpa strautā un piemiedza acis no negaidītās labsajūtas, pēc tam noliecās un, pat nepadomājis par analīzēm, ar delnām pasmēla ūdeni un sāka to dzert. Pilieni sūcās starp pirkstiem un krita lejup, un katra piliena plīkšķiens atgādināja tālumā skanošu stikla zvaniņu. Tas bija savādi — dzert ūdeni nevis no krāna, nevis no balona vai blašķes, bet vienkārši tāpat, no plaukstām — dzīvu, pirmatnēju ūdeni, saldu un, liekas, pat smaržīgu. Dvēseles dziļumos komandieris apskauda dzērēju, taču nogurums neļāva pašam celties kājās un sekot biedra priekšzīmei, turklāt arī domās viss nebūt vēl nebija skaidrs. Un viņš atkal aizvēra acis, lai varētu labāk koncentrēties.
— Tu neguli, komandier? — ne visai skali jautāja Al- sters.
— Droši vien ne… — komandieris nomurmināja. — Nezinu, vai tas rādās man sapnī, vai es par to tikai domāju …
— Kas tad īsti?
— Omulīga, neparasti mājīga ir šī pirmatnība. Ne uz vienas planētas es nebūtu atļāvies gulšņāt zālītē… būtu baidījies. Bet šeit — nebaidos. Ne par sevi, ne par pazudušajiem… ne par vienu. Bet civilizācijas šeit nav. Ja te būtu bijuši cilvēki, viņi nekad negribētu no šejienes aiziet.
— Elizejas lauki, — Alsters lēni teica. — Taču aiziešana no planētas laikam gan ir neizbēgama katrai civilizācijai. Planētas resursi agri vai vēlu tiek izsmelti, tie nav bezgalīgi. Bet cilvēcei nepieciešams aizvien vairāk visādu izejvielu. Piegādāt tās no citurienes nav lietderīgi, tas ir skaidrs. Atliek tikai pamest izrakņāto, sakaltušo, izspiesto planētu un meklēt jaunu, vēl neizmantotu, kur varētu saimniekot piesardzīgāk. Man uz Giganta stāstīja, ka tāda iespēja tur tiekot apspriesta jau visai nopietni.
— Līdumu sistēma, — komandieris nožāvājās. — Kādreiz tāda pastāvēja, toreiz pasaule šķita neiedomājami liela. Bet šī planēta neizskatās pēc izspiesta citrona, tā ir pirmatnēji svaiga. Neviens vēl nav sācis to civilizēt… Jeb tu varbūt domā citādi?
— Redzi, manuprāt, attīstība ar Gigantu nebeidzas. Tur, bez šaubām, savā ziņā ir sasniegta pilnība. Bet…
— Liecies mierā, — norūca komandieris. Viņam gribējās kaut mirkli ne par ko nedomāt, bet tāpat vien lūkoties augšup, kamēr acis aizvērsies pašas. Tomēr pēc Alstera atgādinājuma domās negribot uzpeldēja nesen redzētās ainas. Un tad viņš mēģināja atcerēties visu iespējami precīzāk, atjaunot atmiņā katru detaļu.
Jā, viņi bija nolaidušies uz Giganta un spēruši pirmos soļus uz kosmodroma cietā, dunošā seguma. Plātnes piegūla cieši cita citai, tās bija savienotas tik blīvi, ka šuves tikko izdevās saskatīt, un dabiski, nekādi dīgļi vai asni, kas nejauši būtu nokļuvuši starp plātnēm — ja vien, protams, zem tām bija augsne un nevis kaut kādas mākslīgas būves, kas ar trīsdesmit, trīssimt vai trīstūkstoš stāviem sniedzās planētas dzīlēs —, nevarēja tur izspraukties cauri. Soļot pa Gigantu bija viegli, daudz vieglāk nekā pa šo planētu: ne sūnas, ne kritalas, ne priežu skujas nekavēja gājēju, un arī gaiss nebija tik blīvs — tas likās retināts, gandrīz sterils. Tikai dažkārt uzplūda smaržu vilnis, oda pēc sintētikas un pārkarsēta metāla. Giganta ļaudis, acīm redzot, pie tā bija pieraduši un nemanīja šīs smaržas, un arī Zemes cilvēkus tās sevišķi nepārsteidza.
Ekspedīcijas dalībnieki šaubījās vienīgi par to, vai pilsētu teritorijā ir lietderīgi iekārtot kosmodromus. Saimnieki jautājumu uzklausīja ar vieglu smaidu, pēc tam paskaidroja, ka uz Giganta nav atsevišķu pilsētu un vēl kaut kā cita, ka tas viss ir vienāds un vienmērīgi apbūvēts kopš tā laika, kad pārtikas produktus sāka sintezēt rūpnīcās un nevis audzēt laukos. Par šo atbildi neviens nebrīnījās, jo arī uz Zemes vairs nebija aiz kalniem tā diena, kad pilsētas, nemitīgi izplezdamās, beidzot saplūdīs vienā, visu planētu aptverošā megapolisā …
Kājām iet pa Gigantu nenācās ilgi. Kādā no daudzajām transporta stāvvietām ciemiņus gaidīja plakanas lēcvei- dīgas mašīnas. Cilvēki šajās mašīnās aizjoņoja pāri bezgalīgajiem, sintētikas klātajiem plašumiem, kuros nebija ceļu, jo viss, kas atradās starp diviem apdzīvotā izplatījuma stāviem — virs zemes un gaisā, — bija viens vienīgs ceļš. Mašīnas lidoja gandrīz bez trokšņa, bet visapkārt to bija milzīgi daudz: tās pārvietojās šķietami haotiski — tā, ka varēja tikai pabrīnīties, kā šie aparāti nesaduras, šķērsodami cits cita trasi. Zemā, tikko dzirdamā dūkoņa, ko radīja pēc nepazīstama principa būvētie dzinēji, saplūda vienmērīgā, gandrīz nemanāmā dunā. Un tomēr, — ja šī duna pēkšņi izbeigtos, klusums iedžinkstē- tos ausīs kā trauksmes zvans …
Mašīnas joņoja; pret debesīm saslietas arhitektoniskas konstrukcijas, kas nepieradušai acij atgādināja maniaka murgus vai bērna fantāzijas veidojumus, bet kuras droši vien bija ērtas un lietderīgas, strauji slīdēja novērotājiem garām. Laiku pa laikam ceļā gadījās milzīgi obeliski, tie allaž stāvēja grupās, ar savām virsotnēm balstīdami plakanus diskus, kuru apmēri pārsniedza vidēja lieluma pilsētas laukumu. Vienā vietā no īsas, resnas caurules debesīs triecās brūngans fontāns: strūkla, nesašķīzdama šļakatās, uzšāvās apmēram septiņdesmit metru augstumā un tur neizprotamā kārtā pazuda. Citā vietā mašīna, kurā lidoja komandieris, pēkšņi palēnināja gaitu, apstājās, un tūdaļ planētas virsma zem viņiem sāka celties augšup, izslie- damās vertikāli kā paceļams tilts; kas notika otrā pusē, nebija redzams, taču drīz visai apkārtnei pārvēlās vibrācijas vilnis, gaiss kļuva purpursārts un no apakšas izlidoja milzīgs vārpstveida kuģis, tas kaukdams ieurbās atmosfērā un pazuda, atstādams gaisā pēdas, kurās vēl labu brītiņu uzliesmoja un dzisa spilgtas dzirkstis. Tikai tad, kad dzirkstis bija galīgi nodzisušās, virsma, kas viņiem aizšķērsoja ceļu, atkal nolaidās un mašīna varēja lidot tālāk. Zemes cilvēkiem paskaidroja, ka tas bijis kārtējais kuģis ar emigrantiem, kuri devušies uz vienu no šīs sistēmas planētām; uz paša Giganta brīvas apdzīvojamās platības sen vairs nebija. Laipnie gidi runāja par to itin mierīgi kā par ierastu, visiem zināmu parādību. Un viesi piekrita viņiem, domādami, ka tā tam droši vien arī jābūt.
Un atkal garām slīdēja vertikālas, slīpas un gaisā brīvi peldošas konstrukcijas. Nekas netraucēja tās saskatīt, nekas neaizēnoja tās, jo, cik tālu vien sniedzās skatiens, uz zemes nekas neauga un arī zemes kā tādas nebija, bija tikai ēku milzeņi — simtiem stāvu, kas cēlās augšup un grima planētas dzīlēs, apstiprinādami ciemiņu pirmos iespaidus. Tagad viņi vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka šie iespaidi bijuši pareizi; īsajos mirkļos, kad mašīna lidoja virs platām šahtām, kurās bija tikpat gaišs kā planētas virspusē, no tām kā lava no vulkāna izšāvās daždažādu mašīnu plūsma, un visās tajās arī atradās cilvēki. Cilvēku apkārt bija ļoti daudz, atskaitot varbūt nelielu platību, kurai pāri augstu debesīs lidinājās dīvains aparāts; no apakšas pret to nepārtraukti raidīja zibšņus, bet tas, necenzdamies izvairīties no zibeņiem, joprojām lidinājās tai pašā vietā.
Jā, cilvēku bija daudz; viņi gāja, brauca, lidoja, un rūpes par savu darbu, par ritma saglabāšanu, izsenis iesakņojies, vairs neapzināts izbrīns par sarežģīto un straujo dzīvi, — tas viss atspoguļojās viņu sejās. Pamazām arī Zemes pārstāvjiem sāka likties, ka viņu mašīnas kustas pārāk lēni, un viņi lūdza paātrināt to gaitu. Tad celtņu silueti pakāpeniski izplūda un dūkoņa pārvērtās šņākoņā. Taču gaiss joprojām oda pēc civilizācijas, un diezin vai - tādā gaisā labprāt dziedātu putni pat tad, ja apbrīnojamā kārtā viņi būtu tur saglabājušies ārpus rezervātu caurspīdīgajiem kupoliem.
Tā bija civilizācija — augsta, skaidra un neapstrīdama. Giganta iedzīvotāju skaits nemitīgi auga, pat cilvēkiem jau nācās emigrēt, bet koki bija sen nozuduši, jo cīņā ar cilvēku tiem nav lemts uzvarēt. Kad iesāk cirst, apstāties ir ļoti grūti — delnas alkst cirvja. Jā, tur bija civilizācija, turpretim šeit — mežs, putnu dziesmas un neskartas dabas aromāts. Vai patiešām cilvēki nekad nepratīs sadzīvot ar kokiem? Vai arī tas ir atavisms — un kokiem neizbēgami jāpazūd nedaudz vēlāk par elkiem, kurus cilvēki savā laikā pielūguši?
… Miegs lavījās arvien tuvāk, un tā siltā dvaša jau bija jūtama līdzās — dīvains miegs uz svešas, neizprotamas planētas, viltus Sākotnes. Komandieris vēl gribēja līdz galam izdomāt kādu domu — vai nu par elkiem, vai par pazudušajiem izlūkiem —, taču laika vairs nepietika; meža elpas iežūžināts, viņš aizmiga un pats sāka elpot vienā taktī ar to.
12
Saule bija tieši vajadzīgajā augstumā, kad komandieris pamodās. Sapnī viņš bija redzējis neizprotamas kustības un dzirdējis skaņas, kas atgādināja ieroču šķindu. Bet ne jau šīs vīzijas viņu pamodināja, to darīja smaržas; ievilcis dziļāk elpu, viņš pēkšņi vairs nesaoda ierasto kuģa aromātu un nodomāja, ka atrodas svešā mājā, kur pirms tam nejauši ieklīdis. Komandieris steigšus piecēlās, reizē ar miegu bija zudis arī miers, un tagad viņam likās, ka tas bijis noziegums tik ilgi atpūsties un gulšņāt, kamēr viņa biedri kaut kur atradās briesmās un nevarīgais kuģis gaidīja degvielu.
Ar katru mirkli komandiera vainas apziņa pieauga, un viņš sāka šausmināties par savu pasivitāti, kas nebija piedodama ne vien pieredzējušam kapteinim, bet pat zaļknābim iesācējam no kosmodroma starta komandas… Sataustījis mugursomu, komandieris nobraucīja seju ar odekolonā samitrinātu plaukstu, tagad viņš bija pamodies galīgi un juta, ka ir gatavs izpirkt savu vainu kuģa, apkalpes, Zemes un Visuma priekšā. Nedrīkst, nedrīkst uzticēties mieram, smaržām un meža dižajai vienkāršībai! Lai gan — kamēr viņš gulēja, nekas ļauns, šķiet, nebija noticis: roboti vienā mirklī būtu sacēluši trauksmi, ja te būtu parādījies kāds svešinieks, taču bija zaudēts laiks — neapšaubāmi vērtīgākais no visa, kas šobrīd bija ekspedīcijas rīcībā.
Komandiera skatiens tūdaļ pievērsās robotiem. Viņi stāvēja trīsstūrī, kura vidū atradās cilvēki, stāvēja aukstasinīgi, nesamulsināmi, modri, gatavi cīņai un darbam. Komandieris piegāja pie robotiem un citu pēc cita pārprogrammēja tos. Noklikšķēja releji, iedūcās pārslēdzēji; roboti gāzelēdamies iekāpa strautā un apstājās, novērtēdami situāciju. Viens no viņiem tā arī palika ūdenī, divi citi piegāja pie kokiem un roku galos izvirzīja zāģus. Tad abi izvēlējās pirmo priedi, ko varēja nogāzt, neriskējot skart cilvēkus; tos sargāt jebkuros apstākļos bija robotu pirmais un galvenais pienākums.
Zāģi iekaucās, dzeltenīgas skaidas uzvirpuļoja gaisā un lēni nolaidās zālē. Arvien stiprāk sāka smaržot svaigā koksne. Robots upītē, ritmiski saliekdamies un atliekdamies, smēla no dibena smiltis un izmeta krastā; kaudze auga, ūdens kļuva duļķains, un robota platās pēdas tajā vairs nebija redzamas. Smiltis šķīda, it kā sacenzdamās ar zāģu skaidām. Dažkārt kā atsperīgas metāla lentes gaisā uzvijās zivis, tās nebija pratušas izvairīties no smeltņiem, kuri, tāpat kā daudzi citi rīki, ietilpa robota instrumentu komplektā. Zivis krita zemē un vēl brītiņu zaigoja kā sudrabainas liesmas, līdz beidzot nodzisa. Koks ietrīcējās, un roboti ātri ierāva sevī zāģus. Viņu signālierīces un analizatori nekļūdīgi aprēķināja, kad un uz kurieni jāatkāpjas, lai tos neķertu krītošais stumbrs. Mirkli vēlāk, iečīkstējusies pirmsnāves agonijā, priede nogāzās, lauzdama savus un kaimiņu zarus; roboti piegāja pie otras, un arī tā iekliedzās no negaidītām, nekad neizjustām sāpēm, ku
ras atnesa rūdītie zāģa zobi. Zobi, kas spēja pieveikt pat granītu.
Komandieris apmierināti pamāja ar galvu, redzēdams, ka darbs labi sokas un vēl pirms aparātu atvešanas būs sagādāts pietiekami daudz izejvielu protīda sintēzei. Vienlaikus viņš juta, ka neapmierinātību ar sevi pamazām aizstāj niknums pret tiem, kas joprojām gulšņāja, kaut gan jau sen būtu vajadzējis meklēt izlūkus, doties pēc aparatūras, uzraudzīt robotus…
Ar dažiem soliem komandieris pārvarēja atstatumu, kas viņu šķīra no gulētājiem, un, paraudzījies viņos, nosprieda, ka lielāku nekārtību nav redzējis savā mūžā. Viņš sāka skaitīt cilvēkus, kas gulēja cieši cits citam blakus, jo nogurums bija viņu gandrīz vai pašu pirmo nogāzis zemē un viņš nebija paspējis parūpēties par kārtību. Taču viņam izdevās saskaitīt tikko pusi no tā cilvēku daudzuma, kuram šeit vajadzēja būt. Neticēdams pats sev, viņš pārskaitīja apkalpes locekļus vēl un vēlreiz. Viss bija pareizi. Un tomēr puse cilvēku bija pazudusi. Varbūt viņi aizgājuši meklēt biedrus? Komandieris pagriezās un sāka skaitīt virsvalkus, zābakus, somas un ieročus. Visas mantas bija uz vietas. Nebija tikai cilvēku.
Aiz apjukuma komandierim sāka trīcēt pirksti. Viņa smadzenes sasprindzināti meklēja izskaidrojumu. Zāģi gavilēdami iekaucās trešo reizi, bet tad pēkšņi apklusa viens un'tūdaļ pat — arī otrs, it kā abi vienlaikus būtu sabojājušies. Zibenīgi pieliecies, komandieris satvēra pirmo izstarotā ju, kas pagadījās pie rokas, izslēdza drošinātāju un pieplaka mīkstajai zemei, turklāt kritienā izmanījās pagriezties tā, lai roboti tūdaļ nokļūtu viņa redzes lokā. Kā tad! Kāds cilvēks grābstījās gar robotiem un tagad, pienācis pie pēdējā, izslēdza arī to. Robots tūdaļ izkāpa no ūdens un sastinga, ne par ko nebrīnīdamies un neprotestēdams. Komandieris lēni pacēla izstarotā ja stobru un drīz vien saskatīja cilvēku tēmēklī. Viņa mugura, ko sedza tikai viegls kombinezons, kādu valkāja zem necauršau- jamā — trīskārtainā, bija skaidri redzama pašā tēmēkļa centrā.
— Ei! — komandieris iesaucās un turpināja, ar pūlēm izrunādams vārdus: — Ko tas nozīmē?
Cilvēks atskatījās. Tas bija galvenais stūrmanis! Koman-